Kad man bija seši gadi, mēs no Liepājas pārcēlāmies uz Rīgu un pāris pirmos mēnešus dzīvojām tēta kojās Ķīpsalā. Tētis dzīvoja vienā istabā ar vēl diviem vai trim studentiem, un šobrīd grūti iztēloties, kā šai konfigurācijai varēja pievienoties arī mamma un es. Man ļoti patika visi tēta draugi, un biju lepna, ka viņi ar mani runājās un jokojās, stāstīja smieklīgus atgadījumus (piemēram, par to, kā Sērais, kura īsto vārdu neatceros, reiz aizmirsis, ka guļ divstāvu gultas otrajā stāvā, kāpa no tās ārā un ar lielu blīkšķi nokrita). Otrdienu vakaros mēs visi gājām uz cita koju iemītnieka istabu, jo viņam bija televizors, un skatījāmies "Māju Toskānā", savukārt Andim piederēja spoža misiņa taure, kuru viņš no rītiem mēdza skaļi pūst. Apkārt klejoja arī stāsts, ka Andis patiesībā pūtis nevis tauri, bet gan skaļi šņaucis degunu un visus uzmodinājis. Un Edgars man palicis atmiņā ar to, ka ēda tomātus no plastmasas maisiņa kā ābolus un, protams, piedāvāja arī man.
Taču vislielākais tālaika brīnums bija tas, ka manai mammai šādos apstākļos pietika apņēmības aizvest mani uz sagatavošanas klasi Dārziņos jeb Emīla Dārziņa mūzikas skolā turpat Pārdaugavā, pastaigas attālumā no kojām. Dārziņi bija vispārizglītojošā skola ar mūzikas novirzienu ("audzēkņiem ar spilgtām muzikālām un personības dotībām", kā vēsta "Vikipēdija", un tieši tāda pirms 30 gadiem bija arī mācībspēku attieksme). Sagatavošanas klasē es gan apguvu tikai ar mūziku saistītos priekšmetus – vijoli un solfedžo, jo klasiskajā sagatavošanas klasē gāju Franču licejā. Tolaik, kad man bija 6, mammai bija tikai 25 gadi – gluži vai bērns pēc mūsdienu standartiem –, tomēr viņai piemita apņēmība un tālredzība, jo pēc sagatavošanas Dārziņos viņa mani pārcēla uz Mediņiem – Jāzepa Mediņa mūzikas skolu, kas tolaik atradās vecajā koka ēkā, kur nu jau ilgi dzīvību velk Kaņepes Kultūras centrs. Mediņos es mācījos paralēli mācībām Franču licejā: mamma bija dzirdējusi, ka Dārziņos ar mūziku nesaistītajiem priekšmetiem neviens pārlieku uzmanību nepievērš, un acīmredzot negribēja spēlēt loteriju ar manu vispārējo izglītību, liekot likmi uz manām "spilgtajām muzikālajām dotībām" vien.
Mamma man vairākkārt ir stāstījusi, ka tad, kad gājām stāties Dārziņos, skolotāja viņai jautājusi, kādu instrumentu tad es spēlēšu, un viņa pieticīgi iejautājusies – varbūt klavieres? Bet skolotāja esot teikusi: ja jau esot dzirde, tad varbūt tomēr labāk vijoli? Tā nu es sāku spēlēt vijoli un, zinot, kā vismaz pirmos mēnešus, ja ne gadus izklausās šī instrumenta apguve, pavisam noteikti saliku Andim un viņai iztēlotajai vai īstajai taures pūšanai.
Mans pirmais vijoles skolotājs Igors Doriņš bija jauks un pacietīgs, bet visvairāk man atmiņā palicis tas, kā viņš visu laiku kaut kur skrēja un kavēja, iemiesojot stereotipu par nabaga mūziķiem, kuriem nepārtraukti jāžonglē ar neskaitāmiem darbiem: mūzikas skolām, orķestriem, privātstundām, bērnu ballītēm un ko tik vēl ne. Dārziņos bija arī koncertmeistars, kurš uz klavierēm pavadīja manus pirmos centienus apgūt Gailīša dziesmiņu (kurš vijolnieks gan neatceras griezīgo re-re-la-la-si-si-la-sol-sol-fa-fa-mi-mi-re) un manās atmiņās izskatās ļoti līdzīgs Hagridam no Harija Potera franšīzes.
Kad vecāki tolaik par pāris tūkstošiem latu iegādājās dzīvokli kaut kur starp Čiekurkalnu un Teiku, mēs atstājām aiz muguras jautro studentu dzīvi (es – ar nelielām skumjām, mamma droši vien ar milzu atvieglojumu), un ceļš uz Dārziņiem no jautras pastaigas pārvērtās Rīgas šķērsošanā vairākos sabiedriskajos transportos, nereti sastrēguma stundās. Mamma ne tikai vadāja mani šurpu turpu no Teikas uz Pārdaugavu, stutējot vijoles futrāli piebāztos tramvajos un trolejbusos, bet pamatīgi iesaistījās arī manā mūzikas mācīšanās procesā, lai gan pašai mūzikas izglītības nebija. Līdz ar mani viņa mācījās notis un rūpējās par to, lai mājās es pietiekami daudz spēlētu vijoli, kas reti kuram sešgadniekam ir iecienītākā nodarbe, tāpēc droši vien bija viņai daudz izaicinošāk par nošu apguvi.
Mediņos vijoles un solfedžo stundas papildināja vēl divi citi priekšmeti – klavieres un mūzikas literatūra. Šie abi priekšmeti manā prātā izveidoja robežšķirtni starp to, kas man padodas bez piepūles, un to, par ko īsti negribas domāt, jo kārtējo reizi neesmu mājās gana gatavojusies. Solfedžo pie brīnišķīgās Aivas Barkānes varēju rakstīt nošu diktātus un dotajā ritmā improvizēt melodijas jebkurā skaņkārtā, saņemot vienu desmitnieku pēc otra, un arī vijoles nodarbībās vismaz sākumā tīri labi varēju izbraukt uz dzirdi (gadu pēc tam, kad sāku mācīties Mediņos, tur no Dārziņiem uzradās Igors Doriņš un atkal kļuva par manu vijoles skolotāju). Turpretī klavierskolotājai Jeļenai Krasnovai tas, ka mājās maz spēlēju, bija acīmredzams, un mūzikas literatūras pasniedzēja Dzintra Amata bija nepielūdzama – vai nu tu zināji, kuram komponistam skaņdarbs pieder, vai ne.
Manu izpratni par klasiskās mūzikas jēgu un manu vietu šajā pasaulē līdz nepazīšanai izmainīja iespēja spēlēt mūzikas skolas stīgu orķestrī – man bija 10 gadi un aicinājums kļūt par vienu no otrajām vijolēm bija gandrīz vai kā vēstule no Cūkkārpas. Līdz tam, šķiet, biju pieņēmusi, ka pārlieku skaisti tā vijole diemžēl neskan, bet, kļūstot par daļiņu simfonijas (jo uz koncertiem mūsu stīgu orķestrim sazin no kurienes pievienojās arī pūšamie un sitamie instrumenti, kā arī Imants ar savu milzīgo kontrabasu, kurš mums šķita tikpat nepārvietojams kā klavieres), iepriekš nepieredzētas emocijas saviļņoja pat mani, mazo sliņķi.
Joprojām atceros pirmo orķestra koncertu, kurā piedalījos, – mēs LU Lielajā aulā pirmatskaņojām komponista Ingmāra Zemzara vokāli simfonisko "Nisi Dominus". Tētis koncertu ar milzīgu videokameru iemūžināja ļoti nekvalitatīvā un drebelīgā ierakstā, kurš mammai noteikti kaut kur ir saglabājies VHS kasetē. Vēl tagad atceros kadru, kur patiesi skaistā skaņdarba straujās ceturtās daļas beigās tētis mani ir pamatīgi piezūmojis, un pēc sparīgas pēdējās nots es pagriežos pret blakussēdētāju un uzsmaidu viņai neticīgu, apstulbušu "es to tiešām izdarīju" smaidu (man mugurā bija tumši zils džemperis ar ļoti platām piedurknēm, kuras, vicinot lociņu, smieklīgi un aizkustinoši kūļājās).
Katrā mūzikas skolā vienmēr ir pa kādam brīnumbērnam, kurš vijoli (reizēm klavieres) sācis spēlēt jau trīs četru gadu vecumā. Baumas par šo "agro startu", šo vairs nesasniedzamo Svēto Grālu, īpašo sasniegumu priekšnoteikumu, mūzikas skolā cirkulē vienmēr. Tomēr varu godīgi teikt, ka brīnumbērna radīšana nebija mana (galvenā) motivācija, kad sāku lūkoties, kur sūtīt dēlu apgūt vijoļspēli. Viņam tikko palika četri gadi, un, ja jau vijoli iespējams spēlēt pat no triju gadu vecuma, tad kāpēc gan nepamēģināt. Biju pamanījusi, ka viņam ir laba dzirde un ritma izjūta, kā arī patika pret klasisko mūziku, ko centos veicināt, liekot klausīties dažādus man mīļus skaņdarbus un koncertus. Es vēlējos atrast nodarbi, kura mūs abus vienotu. Jutu, ka mums nepieciešams laiks, ko pavadām divatā, un iespēja emocionāli saslēgties caur tādu nodarbi, kas arī man pašai ir aizraujoša. Pagājušā gada beigās man izdevās netālu no mājām atrast skoliņu, kurā bērni var apgūt mūzikas instrumentus jau no triju gadu vecuma un kurā tiek izmantota bērna attīstību, manuprāt, ļoti atbalstošā Suzuki metode – maziem bērniem nav jāprot lasīt notis; tā vietā melodijas tiek apgūtas pēc dzirdes un atmiņas.
Pirmajā nodarbībā pie vijoles skolotājas paņi Beatas dēls pat nenovilka ārjaku un palika stāvam, piespiedies durvju stenderei. Padzirdējusi, ka es savulaik spēlēju vijoli un ka man joprojām ir savs instruments, paņi Beata lika man ņemt līdzi vijoli uz dēla nodarbībām, jo viena no Suzuki metodes mantrām esot: ja nespēlē bērns, tad spēlē vecāks. Pirmā nodarbība man lika nedaudz sašļukt un sākt prātot, vai dēls tomēr nav tam par mazu, bet paņi Beata iedrošināja ar stāstu par meiteni, kuras mamma pirmos trīs mēnešus spēlēja viena pati, līdz meita beidzot nolēma pievienoties. Mans dēls savukārt jau otrajā nodarbībā novilka ārjaku un pienāca tuvāk paskatīties, ko paņi Beata uzzīmējusi uz nošu lapas malas. Trešajā nodarbībā viņš jau pielika vijoli pie zoda un, neturot to ar rokām, cieņpilni un ar acīmredzamu pienākuma apziņu pastaigājās ar to klasi.
"Man patīk paņi Beata," izdzirdot šos vārdus jau pēc otrās nodarbības, man acīs gandrīz sariesās aizkustinājuma asaras. "Viņai ir forša, smieklīga cepure." "Man arī ļoti patīk paņi Beata," es aizrautīgi piebalsoju. Un tas nebūt nav melots. Paņi Beata ir īsta vijoles skolotāja – tāda, kādas es atceros no 25 gadus senās pagātnes. Viņa ir jauka, bet prasīga, jautra, bet stingra; viņa dod uzdevumus, kuri nav tik viegli, lai būtu garlaicīgi, bet arī ne tik grūti, ka gribas uzreiz visu mest pie malas. Nepilnu divu mēnešu laikā viņa mūsu dzīvē ir kļuvusi par nozīmīgu cilvēku, un nu jau mēs abi ar prieku katru nedēļu gaidām sestdienas rītu, kad varēsim sapakot līdzņemšanai maizītes un sulu un braukt uz mūzikas skolu.
Pirms trim nedēļām es paņi Beatai pajautāju par mācību iespējām pieaugušajiem, un viņa piedāvāja laiku pa laikam pasniegt privātstundas arī man. Pirmā nodarbība vēl priekšā, bet tagad es vismaz katru otro dienu atvēlu vijoļspēlei kādu stundiņu pēcpusdienā un trenējos spēlēt divus skaņdarbus, kurus paņi Beata man atsūtīja. Atgriešanās pie vijoļspēles manī izraisa daudz pretrunīgu emociju. Tā šķiet kā dziedējoša pieredze – atgriešanās pie kaut kā sen aizmirsta, pie kaut kā skaista un nelietderīga šī vārda vislabākajā nozīmē, atgriešanās pie dēla ar kaut ko mums abiem kopīgu. Tajā pašā laikā vijoļspēle mani iegrūž diezgan pamatīgā diskomfortā. Vijole gandrīz 20 gadus ir bijusi mans Šrēdingera kaķis (ne velti griezīgas vijoļu skaņas neprasmīgu spēlētāju rokās salīdzina ar kaķu ņaudēšanu) – ne dzīva, bet arī ne gluži mirusi, jo lielākā daļa ar klasisko mūziku nesaistīto cilvēku, uzzinot, ka es reiz orķestrī spēlēju vijoli, vienmēr pauž atzinību vai pat apbrīnu.
Tagad, spēlējot Žozefa Hektora Fjoko (Joseph-Hector Fiocco) "Allegro" un Žana Filipes Ramo (Jean-Philippe Rameau) "Gavoti", es jūtos laimīga un kaķis ir izsprucis no kastes – to, cik tas pusbeigts un vai vispār atdzīvināms, es pēc nedēļas ieraudzīšu paņi Beatas acīs. Vēl manu atgriešanos pie vijoles pavada sajūta, ka ceļoju laikā. Tas ir kas spēcīgāks un dezorientējošāks par spilgtām atmiņām – spēlējot es ik pa brīdim atgriežos divdesmit gadus senā pagātnē, dzirdu skolotāju teikto un saraujos, it kā kāds no viņiem būtu man ko iečukstējis ausī, ņemu vērā viņu aizrādījumus un ieteikumus. Varbūt nošu rakstu var pielīdzināt filmas "Arrival" citplanētiešu uzdāvinātajai valodai, kuras apguve cilvēkiem ļauj burtiski ceļot laikā…
Šībrīža apņēmība, disciplinētā pieeja vijoļspēlei un citām nodarbēm, vēlme uzklausīt skolotājus, kuru padomi kā čuksti šķērso desmitgades, man liek sajust arī visai muļķīgu vilšanos. Laiku pa laikam ļaujos fantāzijai, kurā mana šībrīža apziņa tiek transplantēta bērnības manī. Smieklīgi, protams, fantazēt par to, kā lielāka apņēmība, disciplīna un izpratne transformētu tā bērna pieredzi, kurš jau tā lielā daļā mācību priekšmetu trauksmes dēļ vismaz sākumskolā pacentās iegūt augstākos novērtējumus. Taču tik un tā gribas sapurināt aiz pleciem desmitgadīgo sevi, kura jau nobaudījusi orķestra sniegto gandarījumu, un aicināt viņai atvēlēt vijoļspēlei vismaz stundu dienā.
Bet varbūt es mūzikas skolas gadus spēju atcerēties ar siltumu un prieku tieši tāpēc, ka tur likmes nešķita tik augstas – tur mēs varējām baumot par to, vai skolotājai Amatai tiešām nav ožas, skraidīt pa vecajām koka kāpnēm, muļķoties un draudzēties arī tad, kad parastajā skolā ar to gāja kā pa celmiem. Kad aizvakar rakstīju īsziņu draudzenei, jo biju aizmirsusi skolotājas vārdu, viņa man atgādināja par šīm baumām un teica, ka džeki mūzikas literatūras grupiņā pirms stundas pa kluso esot pa logu pīpējuši, lai baumas notestētu… Arī svinīgais satraukums pirms orķestra koncertiem bija pilns smieklu un muļķošanās, un droši vien daudzi atcerēsies reizi, kad pāris sekundes pirms koncerta sākuma man un blakussēdētājam no pults nogāzās nošu kaudze, kuras mēs zem diriģenta sastingušā skatiena centāmies aši uzlasīt…
Es gribu, lai dēlam ir pieejama šī paralēlā pasaule, kura varbūt sākas ar mani, bet, ja turpināsies, tad mana vieta tajā būs aizvien mazāka. Es gribu, lai viņa progress, kaut svarīgs, man tomēr vienmēr būtu mazāk būtisks par to, cik brīnišķīgi ir spēlēt mūzikas instrumentu un kaut uz pāris gadiem būt par daļu no kaut kā pārlaicīga un sirdi sažņaudzoši skaista. Dēls man māca, ka progress var izskatīties arī kā novilkta jaka, kas vēl iepriekšējā nedēļā palika mugurā. Es savukārt gribu viņam uz palikšanu iedot to sajūtu, ko joprojām piedzīvoju klasiskās mūzikas koncertos, kur mans mīļākais mirklis ir mūziķu skaņošanās un sačukstēšanās uz skatuves, pirms nozib diriģenta zizlis.
0