It is through other women’s voices that we hear our own.
Nancy Friday, "My Secret Garden: Women's Sexual Fantasies" (1973) [1]
Kad 1973. gadā tika izdota amerikāņu autores Nensijas Fraidejas grāmata "Mans slepenais dārzs", kurā apkopotas sieviešu seksuālās fantāzijas, kas bija nonākušas autores rīcībā ar vēstuļu, audioierakstu un interviju starpniecību, Fraideja bija pārliecināta, ka sieviešu seksuālā brīvība līdztekus politiskajai, sociālajai un ekonomiskajai brīvībai ir viens no feminisma pamatmērķiem. "Tā kā tik daudzas no mums bija iesaistītas gan sieviešu kustībā, gan seksuālajā revolūcijā, turklāt tās notika vienlaicīgi, šie notikumi palikuši atmiņā kā viens krāšņs apvērsums," [2] autore pēc 40 gadiem raksta grāmatas atkārtotā izdevuma ievadā.
Taču pretēji cerētajam kopš 1971. gada izdotais ietekmīgais feminisma žurnāls Ms. ar tā līdzveidotāju – feministi, žurnālisti un aktīvisti Gloriju Steinemu – priekšgalā Fraidejas grāmatu nopēla, drīz pēc tās izdošanas publicējot recenziju, kas sākās ar vārdiem: "Šī sieviete nav feministe." [3] Fraideja atzina, ka tikai daudz vēlāk sapratusi, ka "matriarhālās feministes" apzināti izvairījušās aktualizēt sievietes seksualitātes tēmu, jo "nespētu kontrolēt to sieviešu armiju, kuras tiecas pēc seksa ar vīriešiem". Tikmēr kāda no Fraidejas draudzenēm, kas kļuva par Ms. redaktori, uzstāja, ka "tikai Ms. lems, par ko fantazēs sievietes" [4].
Fraideja turpināja rakstīt par sieviešu seksualitāti un publicēja citas grāmatas, tostarp vēl divas par sieviešu seksuālajām fantāzijām – "Aizliegtie ziedi" ("Forbidden Flowers") un "Sievietes augšā" ("Women on Top"), piesaistot miljoniem lasītāju. Starp tām bija arī populārā aktrise Džiliana Andersone, kas "Manu slepeno dārzu" izlasīja, gatavojoties seksa terapeites Džīnas Milburnas lomai seriālā "Seksuālā izglītība", un sekoja Fraidejas pēdās, apkopojot sieviešu seksuālās fantāzijas pagājušajā gadā izdotajā krājumā "Gribu".
Andersone nav autore, žurnāliste vai akadēmiķe, taču, šķiet, kļuvusi par objektu visai izteiktai un skatītāju virzītai tipizēšanai (typecasting) – aktrises personību reālajā dzīvē kļuvis grūti nošķirt no zinošās, tiešās, seksuāli atbrīvotās un ar seksualitāti saistītajās problēmās palīdzēt spējīgās Milburnas. "Gribu", līdzīgi kā Fraidejas krājums, tapa, apkopojot sieviešu vēstules, taču Andersones uzsaukums "Dārgā Džiliana" ("Dear Gillian") anonīmai vēstuļu iesūtīšanai autores popularitātes iespaidā rezultējās ap 1000 lappusēs teksta ("[..] mēs bijām saņēmuši tik daudz atklāsmju, ka varētu izdot vismaz astoņus grāmatas sējumus," [5] Andersone raksta "Gribu" ievadā).
Un tomēr – gan seno personīgo simpātiju vārdā (es skatos uz tevi, Dana Skallija!), gan mazliet objektīvāku apsvērumu dēļ es nenorakstu Andersoni kā vēl vienu Gvinetu Paltrovu, kura ir gatava par simtiem dolāru tirgot sveces ar savas vagīnas aromātu, vai kā jebkuru citu slavenību, kas, nepacenšoties apgūt nevienu papildu arodu, kurš karjeras paplašināšanu attaisnotu, savu vārdu piekabina pārcenotu produktu līnijām. Vienvārdsakot, šie divi fenomeni – Andersone un seksualitāte – jau izsenis bijuši cieši saistīti, un Džīna Milburna nebūt nav pirmā Andersones spēlētā loma, kas liek gribēt skatītājiem sūtīt viņai savu seksuālo fantāziju aprakstus...
Andersones rakstītais grāmatas ievads liecina, ka aktrise labi apzinās savu celebrity author statusu, un viņas klātbūtne tekstā ir cieņpilna un patīkama. Nodaļu ievadtekstos viņa dalās pieredzē par aktiermākslu, tās saistību ar fantāzijām, iejušanos cita ādā, kā arī ar skatītāju kuriozajām reakcijām – piemēram, seksualizētas fanu literatūras (fan fiction) plūdiem, kur galvenajā lomā ir Andersones tēlotā britu premjerministre Margareta Tečere seriālā "The Crown" vai jau minētā Dana Skallija seriālā "X-faili. Slepenās lietas" ("[..] man atsūtīja kādu nelielu seriālu mīļotāju radītu literāru tekstu, kurā bija erotiski aprakstīta Misis T, leiboristu līderis Nīls Kinoks un Padomju Krievijas prezidents Mihails Gorbačovs. Es biju diezgan šokēta, ka šis fantastiskais scenārijs kādam varēja likties pat vismaz nedaudz uzbudinošs. Tomēr līdzīgi kā ar citiem fanu radītiem grupveida seksa aprakstiem, par kuriem gadu gaitā biju tikusi informēta, īpaši par manis atveidoto aģenti Skalliju, aģentu Malderu un FIB vadītāju Valteru Skineru – apzinājos, ka šādas fantāzijas ir savdabīgs, vitāls kosmoss, kas ir domāts tam, lai cilvēki radītu savas pārsteidzošās, mežonīgās iztēles ainas, ar kurām dalīties publiskajos forumos internetā," [6] Andersone ievada nodaļu "Vēl, vēl, vēl".).
Vēl nesen nejauši redzēju īsu fragmentu no senas Greiema Nortona sarunu šova sērijas, kurā viņš ar Džilianu Andersoni apsprieda faktu, ka viņa ieņēmusi pirmo vietu to slavenību topā, kuru vannas ūdeni fani vislabprātāk vēlētos izdzert. Tāpat internetā jau gadiem klejo jociņi par to, kā "Gillian Anderson made me gay" – bieži vien atsaucoties tieši uz viņas "X-failu" varoni. Nepalīdzēja, protams, arī Stellas Gibsones loma seriālā "Kritiens" ("Stella, neapšaubāmi, bija fiziski, intelektuāli un seksuāli pašpārliecināta. Viņa vienmēr ieguva to, ko viņa gribēja – vīriešus un sievietes, un man bija svarīgi parādīt tieši to, kā viņa izteica aicinājumus pievienoties viņai guļamistabā," [7] Andersone raksta nodaļas "Vara un pakļaušanās" ievadā.).
Citātu precizitātes un teksta pārskatāmības nolūkos manās rokās šobrīd ir "Gribu" latviešu valodā, un Ligijas Purinašas tulkojums ir pietiekami veikls un drošs: viņa nevairās no 18+ pārnesumiem ("manas pežas muskuļi saraujas ap viņas roku", "ilgi mani drāžot, brutāli mani pišot un grūžot"), bet pie latviešu "ielu valodas", šķiet, mūsu, vismaz manām, acīm un ausīm vēl jāpierod, jo, reti ar to saskaroties, tā joprojām šķiet nedroša un kokaina. Pārskatot tulkojumu, atceros žurnāla "Strāva" 13. (18+) numura redaktora slejā uzdoto jautājumu: "Un ko darīt tulkotājiem, kad latviešu valodā nav piemērotu vārdu specifiskām, par vulgārām uzskatītām lietām?" [8] Purinaša pati tulkotājas priekšvārdā atzīst, ka tādus jēdzienus kā, piemēram, kink, BDSM un strap-on uzskata par netulkojamiem, un jāpiekrīt, ka centieni tos tulkot jau tā latviski smagnējāko tekstu padarītu grūtāk uztveramu.
Katrā ziņā es ļoti priecājos, ka ar grāmatu sākotnēji iepazinos grāmatu klausīšanās lietotnē "Audible". Audiogrāmatas es nesmādēju, turklāt aizvien biežāk pieredzu, ka grāmatas audioieraksts kļūst par gandrīz vai patstāvīgu mākslas darbu, reizēm pat ko līdzīgu raidlugai (viens no labākajiem nesenajiem piemēriem ir romāna "The New Life" lasījums britu aktiera Fredija Foksa izpildījumā, kur aktieris iedzīvināja visus četrus galvenos varoņus un vēl vairākus otrā plāna tēlus). "Gribu" ievadtekstus Andersone lasa pati, un viņas intensīvie čuksti brīžiem kļūst gandrīz vai par audiāli erotisku, no teiktā satura neatkarīgu materiālu.
Kādas tad īsti ir fantāzijas, kurās sievietes dalījušās ar "Dārgo Džilianu"? Ir daudz fantāziju par rupju seksu, seksu ar svešinieku (vai svešiniekiem), nonākšanu gūstā, novērošanu vai dievināšanu seksa laikā. "Gribu" publicētas gan pavisam lakoniskas fantāzijas ("Es praktizēju slapjos sapņus. Katru nakti es sapņoju, ka mīlējos ar aktieri Pedro Paskālu." [9]), gan izvērstas norises ar pamatīgu stage-setting – no vēsturiska romāna līdz zinātniskās fantastikas cienīgiem scenārijiem. Ir arī daži atmiņā vairāk paliekoši, uzbudinoši iztēles lidojumi, piemēram, "brīvība čurāt visur, kur es to gribu un kādā veidā to gribu" ("Es ar nodomu pieslapinu gultu gandrīz katru nakti, un man tas patīk. [..] Es joprojām esmu jaunava – slapināšana, autiņbiksīšu nēsāšana un biksīšu aizskalošana [tualetes podā] spēlē nozīmīgu lomu manās fantāzijās par to, kā es gribētu zaudēt savu nevainību." [10]); uzbudinājums, ko rada "no pārmērīgas ēšanas uzpūtušies meiteņu vēderi" [11], fantāzija par Lielkāji (Bigfoot), mežā sastaptu "gara auguma, spēcīgas miesasbūves būtni, kam ir liels žoklis un mīksts apmatojums" [12], vai doma par seksu ar sevi pašu ("Nē, es neesmu narciss – man vienkārši patīk ideja par eksperimentiem kopā ar kādu, ko pazīstu tikpat labi kā pati sevi." [13]).
Krājumā apkopotie stāsti apstiprina, šķiet, nu jau teju vispārpieņemto, ka diezgan daudz heteroseksuālu sieviešu fantazē par seksu ar sievieti, un arī daudzas biseksuālas sievietes fantāzijās izdzīvo savu realitātē neizpētīto biseksuālo interesi (fantāzijā dalās arī kāda biseksuāla sieviete, kura nav transpersona, bet grib "kaislīgi drāzt citas sievietes kā sieviete ar savu iedomāto peni" [14]). Mazliet pārsteidz (tomēr kāpēc gan?) tie daži stāsti, kuros homoseksuālu sieviešu fantāzijās darbojas vīrieši. Iesūtīto stāstu autores aicinātas atbildēt uz dažiem jautājumiem par sevi: savu rasi un etnisko piederību, tautību, reliģisko piederību/ticību, gada ienākumiem, seksuālo orientāciju, attiecību statusu un bērnu skaitu. Pieķēru sevi centienos uztaustīt atšķirības māšu un bezbērnu sieviešu fantāzijās. Acīmredzamu atšķirību, šķiet, nebija, bet tas kārtējo reizi liek aizdomāties par to, ka teksts funkcionē kā Roršaha tests paša neapzinātajām pārliecībām (vai varbūt vajadzībām?).
Atgriežoties pie Fraidejas krājuma saņemtās kritikas no "matriarhālajām feministēm", kuras satraucās, ka fantāziju aprakstīšana veicinās sieviešu apsēstību ar vīriešiem, gribas apgalvot, ka ir pretēji: "Mans slepenais dārzs" un "Gribu" drīzāk funkcionē kā vidējā aritmētiskā heteroseksuālā seksa kritika. Andersonei uzticību izrādījušās vēstuļu autores lielā daļā gadījumu vēsta visai skumīgu patiesību – patiesi labs sekss ar vīrieti diemžēl lielākoties notiek tikai viņu iztēlē un "orgasma plaisa" ("orgasm gap") ir viņu ikdiena. Krājums, kaut pikants un aizraujošs, atstāj skumīgu pēcgaršu, jo daudzas no autorēm ir attiecībās ar vīriešiem, kuri viņas seksuāli neapmierina, ar kuriem sekss ir daudz retāk, nekā gribētos, un ar kuriem par seksu un savām seksuālajām vēlmēm šķiet teju neiespējami sarunāties. Lai gan aprakstīto fantāziju intensitāte liek sajust, cik liela vieta seksualitātei un seksuālajām vēlmēm ir sievietes dzīvē, nereti stāstā kā pašsaprotama jūtama arī nolemtība: esošais partneris gribēto nespēj sniegt, tāpēc visdrīzāk to nekad mūžā nepiedzīvošu...
"Ilgu, ilgu laiku Rietumu zinātnē un medicīnā sieviešu seksualitāte tika uzskatīta par "Vīriešu Seksualitāti Lite" – būtībā tādu pašu, bet ne tik labu," raksta pētniece, seksa terapeite un aktīviste Emīlija Nagoski (Emily Nagoski) savā 2015. gadā izdotajā un plašu popularitāti guvušajā monogrāfijā par sievietes seksualitāti un ar to saistītajiem mītiem "Come as You Are". "Piemēram, tika pieņemts – tā kā vīrieši piedzīvo orgasmu dzimumakta laikā, tad arī sievietēm dzimumakta laikā vajadzētu piedzīvot orgasmu, un, ja tā nenotiek, tad tas ir tāpēc, ka viņām kaut kas nestrādā." [15] Lasot "Gribu", brīžiem var pat rasties iespaids, ka nepiepildītās seksuālās vēlmes sievietes ierobežo – ka, atvēlot šīm vēlmēm vietu tikai fantāzijas pasaulē, sievietes pieņem "orgasma plaisas" nolemtību un samierinās ar to, ka sevi kā Nikolai Kidmenai filmas "Mazulīte" pirmajā ainā būs vien jāapmierina pašai. Taču caur citu sieviešu balsīm mēs nudien labāk sadzirdam pašas savējo. Daudzbalsība ļauj atklāt, ka savās vēlmēs un vajadzībās neesam vienas un dīvainas un ka balsīm, kuras tik pārliecinoši izskan no grāmatas lappusēm, ir tiesības tikpat skaļi un pārliecinoši izskanēt arī guļamistabā.
Ņemot vērā, ka esmu atļāvusies spriest par citu sieviešu fantāzijām, droši vien būs tikai taisnīgi, ja nobeigumā atzīšos, ka seksualizētā fanu literatūra ar Skalliju, Malderu un Misis T galvenajās lomās mani nebūt nepārsteidz, un šim pulciņam savā prātā pievienoju arī Gerija Oldmena grāfu Drakulu un Alana Rikmena profesoru Severusu Strupu, pie kura, neņemot vērā manus uzskatus par varas pozīcijas izmantošanu, reiz labprāt būtu palikusi uz pēcstundām... Starp citu, "Gribu" anonīmi ir iekļauta arī pašas Andersones seksuālā fantāzija – any ideas?
[1] "Caur citu sieviešu balsīm mēs dzirdam savējās." Fraideja, Nensija. Mans slepenais dārzs: sieviešu seksuālās fantāzijas. RosettaBooks LLC, 2013. (Pirmpublikācija 1973. gadā)
[2] Fraideja, Nensija. Mans slepenais dārzs: sieviešu seksuālās fantāzijas. RosettaBooks LLC, 2013. (pirmpublikācija 1973. gadā)
[3] Fraideja, Nensija. Mans slepenais dārzs: sieviešu seksuālās fantāzijas. RosettaBooks LLC, 2013. (pirmpublikācija 1973. gadā)
[4] Fraideja, Nensija. Mans slepenais dārzs: sieviešu seksuālās fantāzijas. RosettaBooks LLC, 2013. (pirmpublikācija 1973. gadā)
[5] Andersone, Džiliana. Gribu. Bloomsburry Publishing Plc. 2024 (tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024. Izdevums latviešu valodā, izdevniecība Helios OU, 2025.), p. 17.
[6] Andersone, Džiliana. Gribu. Bloomsburry Publishing Plc. 2024 (tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024. Izdevums latviešu valodā, izdevniecība Helios OU, 2025.), p. 267.
[7] Andersone, Džiliana. Gribu. Bloomsburry Publishing Plc. 2024 (tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024. Izdevums latviešu valodā, izdevniecība Helios OU, 2025.), p. 210.
[8] Literatūras žurnāls Strāva, #13 (2024. gada ziema), p. 2.
[9] Andersone, Džiliana. Gribu. Bloomsburry Publishing Plc. 2024 (tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024. Izdevums latviešu valodā, izdevniecība Helios OU, 2025.), p. 44.
[10] Andersone, Džiliana. Gribu. Bloomsburry Publishing Plc. 2024 (tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024. Izdevums latviešu valodā, izdevniecība Helios OU, 2025.), p. 168.
[11] Andersone, Džiliana. Gribu. Bloomsburry Publishing Plc. 2024 (tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024. Izdevums latviešu valodā, izdevniecība Helios OU, 2025.), p. 175.
[12] Andersone, Džiliana. Gribu. Bloomsburry Publishing Plc. 2024 (tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024. Izdevums latviešu valodā, izdevniecība Helios OU, 2025.), p. 360.
[13] Andersone, Džiliana. Gribu. Bloomsburry Publishing Plc. 2024 (tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024. Izdevums latviešu valodā, izdevniecība Helios OU, 2025.), p. 387.
[14] Andersone, Džiliana. Gribu. Bloomsburry Publishing Plc. 2024 (tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024. Izdevums latviešu valodā, izdevniecība Helios OU, 2025.), p. 257.
[15] Nagoski, Emily Ph. D. Come as You Are. The Surprising New Science that Will Transform Your Sex Life. Simon & Schuster Paperbacks, 2015.
0