Par Katrīnas Rudzītes dzejas krājumu "Dažas piezīmes par ķermeni" (izdevis žurnāls "Punctum", 2025)
Reti esmu pats pieteicies rakstīt recenziju. Sagadījās, ka trešais Katrīnas Rudzītes dzejoļu krājums "Dažas piezīmes par ķermeni" nonāca manās rokās teju nupat no tipogrāfijas, un to izlasīju tajā pašā vakarā, braukdams vilcienā mājup. Visu ceļu prātā dzima atsevišķi recenzijas teikumi un pat rindkopas.
Tomēr šaubījos par ieceri rakstīt par šo grāmatu, jo parasti vienā kultūras platformā par kādu izdevumu tiek pasūtīta un publicēta tikai viena recenzija, tāpēc es atņemu iespēju par šo krājumu izteikties citiem, kuriem, iespējams, būtu ko teikt īpaši par to pieredzi, kas ir šo dzejoļu dzinējspēks un kuras man nav. Varētu jau teikt, ka tam nav nozīmes, jo māksla ir universāla valoda un, galu galā, literāra darba kritiķim nav obligāti jādala ar autoru līdzīga pieredze. Turklāt māksla, jo īpaši dzeja, nekādi nespēj izvairīties no universālās, vispārcilvēciskās eksistences izpausmēm. Un vai tad mans galvenais uzdevums nav apskatīt darba literārās, proti, profesionālās kvalitātes? Citos gadījumos šie argumenti būtu vietā, taču vismaz daļa šī krājuma dzejoļu ar visu savu būtību it kā saka – māksla nav tikai par estētiku un tā nav no īstenības atrauta matērija, un ir svarīgi, kas tieši lasa, kā lasa, kāda ir lasītāja pozīcija, kam ir tiesības uz reprezentāciju, tostarp paužot viedokli par noteiktu mākslas faktu. Ignorējot šādus apsvērumus, riskējam arī kultūras vidē nonākt līdzīgās situācijās kā reiz, kad Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija uz diskusiju par potenciālu Latvijā legalizēt eitanāziju aicināja izteikties četrus reliģisko konfesiju līderus un tikai divus medicīnas jomas profesionāļus [1].
Pagaidām atstāšu savas pārdomas atvērtas un distancēšos ar profesionāli vēsu atziņu, ka grāmata aktualizē minētos jautājumus, taču pie šīs tēmas mēs vēl noteikti atgriezīsimies.
Domāju, vispirms būtu vietā paraudzīties uz Rudzītes daiļradi kopumā. Viņas debijas krājums "Saulesizplūdums" (izdevniecība "Literatūras kombains") gaismu ierauga 2014. gadā, un, lai gan autorei tobrīd ir 22 gadi, tas savā ziņā nāk vēlu, jo, sākusi rakstīt agri, viņa jau vairākus gadus ir publicējusies periodikā un tiem, kas sekojuši līdzi procesiem jaunākajā dzejā, viņas vārds nav svešs. Asociatīvā poētika ("radikāli asociatīva poētika" tolaik literatūrkritikā jau bija dziļi iesakņojies nojēgums), barokāli izteiksmes līdzekļi, savā ziņā tīra, koncentrēta dzeja, kurā valda tumīga tumsa, tomēr visas katastrofas ir personiskas, nevis globālas. Un tikai "svešās un tālās istabās kāds lūdzas / pēc zemestrīces vai kara vai saules aptumsuma" [2]. Tomēr Rudzītes rakstībā jau debijas krājumā ir daudz spēcīgāk izteikts reflekss nospraust atsevišķa dzejoļa robežas, nekā varētu sagaidīt no šādas ievirzes dzejas. Lai arī visi krājuma teksti ir bez nosaukuma, tas nav nepārtraukts, bezgalīgs teksts, kura gabaliņi ievietoti atsevišķa dzejoļa rāmī, aiz kura tas it kā turpinās, kāda bieži vien ir asociatīvā domāšanā balstīta dzeja.
"Saulesizplūdums" ir kā vēsts no cita, laimīgāka laikmeta, kad dzejolis varēja pastāvēt kā skaists, pašpietiekams objekts, ko apbrīnot un kurā pazust bez vajadzības pamest ērto estētikas kategoriju. Krājums turpināja jau deviņdesmitajos gados dzimušo situāciju, kad dzeja iekārtojās estētikas, autora iekšējās pasaules un privāto pārdzīvojumu atklāsmes teritorijā, atstājot novārtā "politiku ekonomiku un sociālus procesus" [3], ja nu vien kādā brīdī romantizēti paraugoties uz dzīves pabērniem. Visspilgtākais piemērs laikam jau būs Edvīns Raups, kurš deviņdesmitajos gados pārliecinoši parādīja vienu no iespējamajiem latviešu laikmetīgās dzejas ceļiem – atdošanos iztēlei un filigrānai, smalkai poētikai "ar donkihotisko apņemšanos saraut ierastās attiecības starp pasauli un valodu" [4]. Tas bija tumšs, biezs, saldi rūgtens eliksīrs, kuru, kā rādās, mēs vienā brīdī atdzērāmies. Un arī tādēļ Rudzītes debija it kā nāk vēlu, jo tieši ap to laiku latviešu dzejai šajā paradigmā jau paliek par šauru un tā meklē pēc plašāka konteksta. Prātā nāk Daina Sirmā, kas savā daiļradē to atradusi vēsturē, vai Inga Gaile, kura krājumā "Migla" ("Mansards", 2012) skaļāk aktualizēja feminisma idejas un vēlāk pievērsās arī prozai, kur risina šos akūtos jautājumus.
2020. gadā seko Rudzītes otrais krājums "Ērti pārnēsājami spārni", kas atklāj pārmaiņas viņas rakstībā. Debijā pat iezīmējās vertikālas attiecības, dažviet pieminot dievu, savukārt te rakstība stiepjas horizontālē, atsedzot cilvēka acij daudz ērtākus un vieglāk aptveramus mērogus. Turklāt dzejoļos ir vairāk telpas, tajos ienāk naratīva elementi, samazinās mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu blīvums un tie kļūst precīzāki. "[M]etafora ir pārnestā nozīme / kas būvēta uz līdzības pamata / šī līdzība pastāv vienīgi iztēlē," Rudzīte raksta "Ērti pārnēsājamos spārnos" (33. lpp.), tomēr te šīs līdzības patiesībā daudz biežāk nekā debijas krājumā pastāv ne tikai iztēlē, kļūstot caurspīdīgākas un vieglāk atšķetināmas. Rodas iespaids, ka poētiskā māka, kas apgūta debijas krājuma tapšanas laikā, tiek likta lietā, lai pievērstos konkrētākām īstenības izpausmēm, kas spēj izdzīvot arī ārpus iztēles rotaļu laukuma. Turklāt parādās pavisam jauns reģistrs – pašironija.
"Dažas piezīmes par ķermeni" sāk tajā pašā vietā, kur noslēdzās iepriekšējais krājums. Daļa šo dzejoļu būtu organiski iekļāvusies arī "Ērti pārnēsājamos spārnos". Tie ir nostrādātas, mākslinieciski pārliecinošas poētikas paraugi, tomēr īpašu interesi raisa dzejoļi, kas arī šoreiz iezīmē lūzumu Rudzītes rakstībā un kas, visticamāk, izriet no pārmaiņām ārpus teksta [5].
Starp jaunās poētikas dzejoļiem jāizceļ "pandēmijas dienasgrāmata" (17.–20. lpp.) [6], "esat noguruši no politkorektuma" (43.–46. lpp.), "psihosomatika" (47. lpp.), "man ir bail no dažādām lietām taču es negribu pamest novārtā citas lietas un hejtoju vēl dažādas citas lietas" (58.–63. lpp.), "miega dziesma (ar vārdiem)" (64.–65. lpp.).
Tos varētu aplūkot kā grēksūdzes dzejas paraugus: grēksūdzes dzeja tiek arī pieminēta (17. lpp.), nāk prātā jaunā sirsnība [7] – divas tendences, kas nojauc robežu starp autora personību un lirisko varoni, ja lietojam šo vecmodīgo konstruktu.
Krājumu var lasīt kā laikabiedra un daļēji arī mūsu pašu dienasgrāmatu, kurā ienāk atskaites punkti, kas dziļi ietekmējuši globālos procesus un mūsu ikdienu, – imigrācijas krīze, pandēmija, Krievijas karš pret Ukrainu un tā otrais posms ar pilna mēroga uzbrukumu, Palestīna, tāpat karstie diskusiju temati – feminisms, kvīru tiesības, politkorektuma robežas, mākslas un aktīvisma attiecības u.c.
Bieži vien, kur pirmajā grāmatā Rudzīte būtu virknējusi spēcīgus salīdzinājumus un metaforas, ar tikpat lielu jaudu uzskaitīti konkrēti dzīves elementi un pieredzējumi: "esmu nogurusi [..] / no intelektuāļu nebeidzamajām vaimanām / par politkorektuma radīto postu / no kritiķu sūkstīšanās ka līdztiesība / pazeminājusi estētisko kvalitāšu latiņu / un atnesusi garlaicīgu mākslu / kas patiesībā nav nekāda māksla bet sociālais darbs" (46. lpp.)
Un tagad jau tas ir dzejoļa "es", kas dažkārt cer, ka blokmājā "ietrieksies teroristu nolaupīta lidmašīna" (24. lpp.), – motīvs, kas atgriežas pie "Saulesizplūduma" tālajām, svešajām istabām, tikai tagad šī istaba vairs nav sveša.
No klasiska liriskā dzejoļa šajos Rudzītes tekstos ir palicis "es" kā aktīvs subjekts, kurš dzejas formā atklāj savas attiecības ar pasauli – vairums tekstu krājumā ir pirmajā personā. Taču šis "es" trešajā dzejas krājumā, kā daudzviet šķiet, atrodas tik tuvu autores "es", ka klasiskam "dzejas baudītājam" varētu rasties neērtības sajūta, pat ja neizpaliek spilgti un aizraujoši poētiskie elementi, kas iederētos arī tikai uz estētiku orientētos tekstos. No liriska dzejoļa sagaidām indivīda iekšējās pasaules atklāsmi, tomēr no autora/autores pēc mēmas vienošanās tiek sagaidīta arī zināma poētiska distance, tāda kā viegla dūmaka, kas nogludina asos stūrus, notušē kailo, jēlo pārdzīvojumu un idejas ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un valodas palīdzību. Bet te mēs sastopam tik nepastarpinātu pārdzīvojumu, ka tradicionālās lirikas noteikumi brīžam pārstāj darboties. Lasītājs, kurš dzejā joprojām meklē veco labo laiku atblāzmu, ko sastapām Rudzītes debijā, visticamāk, slieksies gausties, ka "Dažās piezīmēs par ķermeni" ir par daudz autores pašas, par daudz politikas, ideoloģijas un citas "specifikas".
Bet ir vēl otra puse. Domāju, daļai dzejas lasītāju autoru sliekšanās dzejā reflektēt par ne-abstraktām idejām raisa pretrunīgas sajūtas – ilgu periodu latviešu literatūrā t.s. aktuālo jautājumu un globālo norišu apcere, lai arī ar lieliem ideoloģiskajiem ierobežojumiem un aizliegtajām tēmām, ir bijusi blīvi sastopama un pat sagaidīta. Atcerēsimies Imanta Ziedoņa Vjetnamu pastkastītē un Ojāra Vācieša pionierisko atbildības sajūtu un sāpi par visu pasauli.
Ļoti iespējams, ka aiz šādiem iebildumiem drīzāk slēpsies lasītāju nepatika pret pašām idejām un vērtībām, kuras pauž šī grāmata, nevis pret to paušanas faktu kā tādu vai to formu. Tomēr tas uzreiz neatņem jebkurai šādai pretestībai validāti.
"Dažas piezīmes par ķermeni" noteikti ir dzejnieces izrāviena un izraušanās krājums, kas atspoguļo arī tendences sabiedrībā (piemēram, kultūras karu un globālo notikumu ienākšanu ikdienā un ikdienas valodā), kas, protams, nevarētu iet secen arī Latvijas laikmetīgajai dzejai. Lūk, arī Arta Ostupa daiļradē, kurā no ārpasaules nereti iegriežas miruši dzejnieki un filozofi, ienāk Liāna Langa un nevis dzejnieces, bet caur sociālajiem medijiem un politiskajām ambīcijām sabiedrībā redzamas personas ampluā.
Varētu jau teikt, ka tas nav nekas jauns. Galu galā Inga Gaile jau gadiem savā daiļradē ir pievērsusi uzmanību daudzām šķietami nedzejiskām, nepoētiskām, kā saka, sabiedriskām tēmām, kas aktuālas arī Rudzītei, jo īpaši feminisma un globālās sirdsapziņas virzienā. Tomēr domāju, ka šoreiz patiešām ir runa par plašāku tendenci, kas iegadījusies vienā laikā ar pārmaiņām dzejnieces iekšējā attīstībā. Ja uz brīdi uzkavējamies pie salīdzinājuma ar Gaili, zīmīga atšķirība ir tāda, ka Gaile, pievērsdamās netaisnībām, tomēr it kā cer uz izlīgšanu, pārmaiņām domāšanā, kas varētu nest saskaņu. Tas, bez šaubām, izriet no kristietības ietekmes Gailes pasaules uztverē. Savukārt Rudzītes dzejas balss, kā bieži vien šķiet, vairs netic izlīgšanas un piedošanas iespējai – pārāk daudz jau ir noticis, pārāk daudz ir nodarīts pāri, un pāridarītāji patiešām būtu pelnījuši, lai to pagalmā iestāda latvāņus. Un arī tā ir dabiska attīstība, kur nākamā paaudze, kas pārstāv līdzīgas idejas, kļūst agresīvāka un nesamiernieciskāka par iepriekšējo, jo tās centieni nav nesuši pārmaiņu augļus.
Skaudrākajās vietās krājuma "es" atklājas kā Kasandra, kura nevis pareģo katastrofu, bet, pārfrāzējot Viljama Gibsona asprātīgo atziņu par nākotni, atklāj lasītājam, ka apokalipse jau ir pienākusi, tikai tā nav vienmērīgi izplatīta. Tomēr tās koncentrācija ir liela – "visur ir tik briesmīgi daudz nāves" (25. lpp.). Bet varbūt tā ir fejas balss – "fejas ir mīlīgas tikai disneja apropriācijās / fejas liek cilvēkiem dejot līdz nāvei" (12. lpp.).
Cits jautājums, vai pasaule, šajā gadījumā Latvijas sabiedrība, ir gatava ieklausīties. Visticamāk jau, šī grāmata neizrausies no šaurā laikmetīgās dzejas geto, neraugoties uz tās neapšaubāmo aktualitāti ārpus tā robežām. Diezin vai krājums pretendēs uz balvu "Kilograms kultūras" un par to runās LTV pārraidē "Kultūrdeva". Šī ir mums kā sabiedrībai visai neērta literatūra, jo tā sniedz nepastarpinātu, lai arī mākslinieciski izstrādātu liecību par dzīvi ārpus tām ērtībām, kas sabiedrības vairumam ir pašsaprotamas.
Ar trešo krājumu Rudzīte ir sasniegusi to punktu, kurā, vienkārši sakot, viss strādā, viņa ir izkopusi savu ideālo poētiku, kurā ir vieta tiešam pieredzējumam gan emocionāli un liriski, gan sabiedriski nozīmīgu procesu apcerē, un kaut kā tam visam ir vieta, un tas viss spēj sadzīvot vienotā mākslasdarbā ne tikai atsevišķu dzejoļu, bet arī dzejas krājuma līmenī. Un tas iespējams tādēļ, ka šie dzejoļi nav vis aktīvisms vai progresīvo ideju sludināšana. Tie mehānismi, kas noteiktu sabiedrības grupu dzīvi padara smagu, šeit ir piedzīvoti un pārdzīvoti un atklājas caur to nospiedošo ietekmi uz konkrētu, dzīvu cilvēku, kurš ne tikai cieš vai cenšas tikt sadzirdēts, bet arī mīl, šaubās par sevi, mēģina tikt galā ar sociālo trauksmi un paša ķermeņa radīto diskomfortu, baidās no kara un vardarbības vai rūpējas par telpaugiem. Galu galā, visam krājumam dots dzejoļa "Dažas piezīmes par ķermeni" nosaukums, kas runā par fiziskām sāpēm, kas mūs allaž skaudri atgriež no abstraktām idejām atpakaļ mūsu pašu miesā.
Joprojām neesmu drošs, vai esmu atradis savām sākotnējām, recenzijas sākumā aprakstītajām šaubām pārliecinošus pretargumentus. No vienas puses, ir vēlme pielīdzināt paša reiz piedzīvotās netaisnības autores pieredzei, teikt, ka mēs visi esam saskārušies ar negatīvu attieksmi, sabiedrības un tuvāko nosodījumu vai ar grūtībām iekļauties un ka tas mums dod tiesības identificēties ar šiem dzejoļiem, taču, no otras puses, šāda pielīdzināšana savā ziņā ir negodīga piesavināšanās. Tajā ir kaut kas neglīts. Kā cilvēki, kas ieraudzījuši servisa suni, grib to noglaudīt. Vai nepiemērotā situācijā uzmācas citiem ar toksisku pozitīvismu vai viszinošiem padomiem. Kaut kur būtu jāatrod līdzsvars – kā ielaist šos dzejoļus savā pasaulē un reizē cienīt autores tiesības uz reprezentāciju, vēl vienu privilēģiju, kas ne visiem dota; kā nepielāčot svešu dzīvi, ko līdz galam nepazīstam, ar dubļainiem paša ego un uzspiestu interpretāciju zābakiem.
[1] https://www.apollo.lv/7197862/velreiz-skatis-iniciativu-par-aktivas-eitanazijas-legalizaciju-diskusijai-pieaicinati-mediki-un-garidznieki
[2] "šī nakts ir zemūdene un elpo klusi…" ("Saulesizplūdums", 14. lpp.)
[3] "Dažas piezīmes par ķermeni", 37. lpp.
[4] Artis Ostups par Edvīna Raupa jaunāko krājumu "Laiks jau ir ievilcies". Ostups, A. Noturēties laikā. Domuzīme, 2025, nr. 2.
[5] Negribētos gan likt nepārprotamu vienādības zīmi starp dzejoļa "es" un autori kā personu. Tāpēc šeit izlīdzēšos ar saiti uz Elīnas Kokarēvičas interviju ar Rudzīti, kas, cita starpā, pieskaras arī šim aspektam: https://www.punctummagazine.lv/2025/04/22/izkapt-no-kauna-radita-klusuma/
[6] Šeit un turpmāk iekavās numerācija no "Dažām piezīmēm par ķermeni".
[7] Šāds ir jau akceptētais angļu termina "new sincerity" latviskojums, lai gan tieši šie minētie Rudzītes dzejoļi uzrāda, ka tas tomēr ir problemātisks un drīzāk ir tā dēvētais viltus draugs, jo šādos tekstos aprakstītās sajūtas ne vienmēr būs iespējams apzīmēt ar vārdu "sirsnīgs", piemēram, cerību par lidmašīnas ietriekšanos dzīvojamā mājā. Salīdzinājumam valodniecības termins "Sirsnīgais stils": ‘emocionāli ekspresīvais stils, kas izsaka simpātijas, draudzīgu attieksmi, līdzjūtību pret runas priekšmetu vai adresātu’ (https://tezaurs.lv/sirsn%C4%ABgs). Atstāšu šo kā zemsvītras piezīmi, tomēr, manuprāt, precīzāks latviskojums būtu "jaunā atklātība".
0