Par Ingmāra Freimaņa dzejas krājumu "Sirds un mute" (izdevniecība "Neputns", 2025)
Dzirdēju baumas. Kāds dzejnieks, kurš, tāpat kā es, raksta par Ingmāra Freimaņa debijas dzejas krājumu "Sirds un mute", savai recenzijai jau esot veltījis 40 stundas. Tā ir apaļa darba nedēļa. Ņemot vērā aptuveno honorāra summu, ko autors saņems par publikāciju, tā ir vesela nedēļa ļoti slikti apmaksāta darba. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka par grāmatu "Sirds un mute", kā rādās, ir ļoti grūti izteikties.
Reizēm, lai izpildītu kādu uzdevumu, meistaram vispirms ir jāizgatavo piemēroti rīki. Šad tad es skatos dažādus remonta video jūtūbē. Kāds pagrabā labo vecus datorus. Kāds šķūnītī atgriež pie dzīvības beigtu audio tehniku. Kāds cits ir jūtūbes galdnieks. Esmu redzējis, ka reizēm viņiem nākas izdomāt kādu īpašu ietaisi vai modificēt jau esošos darbarīkus, lai paveiktu iecerēto. Man liekas, līdzīgi varētu darīt — varbūt pat ir jādara — recenzijas žanrā. Tas būtu jāpielāgo apskatāmā mākslas darba īpatnībām. Reizēm mēs netiekam klāt pie aplūkojamā darba, jo mēģinām to atvērt ar nepareizo atslēgu. Bet, līdzko atslēga ir atrasta, viss pēkšņi kļūst vieglāk, un tad jau recenzija it kā uzraksta sevi pati.
Kāds visam nupat minētajam sakars ar Freimaņa grāmatu?
Iespējams, es vienkārši lieku lietā kādu māksliniecisku metodi, kurai ik pa laikam pievērsušies izmisuši mākslinieki. Spilgts tās piemērs rodams kinematogrāfa vēsturē — Federiko Fellīni filmā "8 ½". Mākslinieks nespēj radīt un beigu beigās rada mākslas darbu par savām radošajām mokām un meklējumiem. Rakstnieks cieš no radošās krīzes un uzraksta romānu par saviem mēģinājumiem sacerēt romānu. Kāds darina recenziju, kas ir viena vienīga sūkstīšanās, ka par apskatāmo grāmatu ir grūti uzrakstīt recenziju. Iespējams, es tā arī neesmu atradis pareizo darbarīku, lai atvērtu "Sirdi un muti". Kazi, tas pats nomoka arī manu nelaimīgo kolēģi.
Iedomājos… Freimaņa dzejas krājums ir rakstīts gandrīz desmit gadus, ja ticam gadskaitļiem grāmatas pasītē: 2014—2023. Ņemot vērā aptuveno honorāra summu, ko autors parasti saņem par dzejas grāmatu, arī tā sanāk ārkārtīgi slikti apmaksāta nodarbošanās, ja raugāmies uz veltīto laiku.
Un tomēr dzejnieki sacer dzejoļus, recenzenti raksta par grāmatām un citiem mākslas darbiem, par spīti tam, cik ilgi var nākties meklēt pareizos instrumentus. Un cik maz par to maksā. Varētu jau likties mierā ar domām par radošā darba finansiālo un praktisko aspektu, bet es zinu, kādēļ pie tā atgriežos. "Sirdī un mutē" diezgan bieži tiek pieminētas tādas prozaiskas padarīšanas kā naudas pelnīšana, strādāšana vai, piemēram, ēdiena gatavošana. Lūk, atšķīru grāmatiņu nejaušā vietā, un tur:
Dzejolis par manu naudu,
Tik labs, ka jāglabā seifā.
Ingmārs Freimanis
Nopelnīja naudu.
Viņš aizgāja gulēt un sapņoja
Par savu naudu…
(45. lpp.)
Jau šajās sešās rindās parādās daudzi, ja ne vairums, elementi, kas raksturo Freimaņa dzeju. Lakonisms, gramatiski vienkārši teikumi, kas atgādina automātiski tulkotus, robotu ģenerētus reklāmu tekstus, absurda poētika, no nobružātās un tajā pašā laikā nez kā sterilās pieaugušo ikdienas izcelti realitātes gabaliņi. Visi dzejoļi ir vairāk vai mazāk par vienu un to pašu, ja vispār par kaut ko konkrētu, vienā un tajā pašā tonalitātē un noskaņā, atkal un atkal atgriežoties pie vieniem un tiem pašiem paņēmieniem. Ja kaut kas parādās vienā vietā, tas noteikti parādīsies arī citur. Lūk, autors dzejolī nosauc sevi vārdā, un nav ne mazāko šaubu, ka grāmatā būs arī citi dzejoļi, kuros darbosies kāds vārdā Ingmārs Freimanis.
Un no tā izriet kāda nepatīkama atziņa, kas man par šo krājumu jāsaka. Tas ir diezgan viendimensionāls, plakans, vienveidīgs. Un, iespējams, tieši tādēļ ir jāpacīnās, lai par to izvērsti izteiktos. Cits jautājums, vai šī vienveidība, nemitīga atgriešanās pie vieniem un tiem pašiem gājieniem nav fundamentāla Freimaņa dzejas īpatnība, kas jau kļūst par paņēmienu un kvalitāti pati par sevi. Kvalitāti, kas noteikti izriet no autora rakstības bērnišķīgās, infantilās būtības. Prātā nāk filma "Lielais" ("Big", 1988) ar Tomu Henksu galvenajā lomā, kurā trīspadsmitgadīgs zēns iegūst pieauguša vīrieša ķermeni. Līdzīgu sajūtu rada šie dzejoļi. It kā tos rakstītu bērns, kurš tikai izliekas par pieaugušo. Un tas, ka tik daudzi no mums savos dzīves pienākumos un sadzīves muklājā reizēm jūtas kā viltvārži, padara šo dzeju pievilcīgu un ļauj identificēties ar lirisko varoni. Manuprāt, tieši šajā potenciālā, ne tik daudz dzejnieka profesionālajā meistarībā un dzejoļu mākslinieciskajās kvalitātēs slēpjas krājuma spēks, kas tam palīdzēs atrast īstos lasītājus.
Bet tos, kas uztver dzejoli pirmām kārtām kā sarežģītu organismu — sarežģītu ne obligāti tā uzbūves, bet pavisam noteikti funkcionēšanas ziņā —, varbūt priecēs daži pievilcīgi teksti, kā mīlīgais "Nāk nakts — tu rakstīji par to…" (28. lpp.) vai Aspazijas "Circenīša Ziemassvētku" parafrāze "Ak, neprasi man maizītes…" (46. lpp.), kas ir mani favorīti šajā krājumā. Abi šie teksti savukārt labi raksturo vienu no Freimaņa iemīļotajiem dzejoļa uzbūves paņēmieniem — izraudzīties kādu frāzi ("Lietoti apģērbi no Anglijas sievietēm…", 33. lpp.) vai pat tikai konstrukciju (jautājuma teikums) un tad, ņemot talkā atkārtojumu, uzskaitījumu un parafrāzi, uzbūvēt no šī viena elementa pārējo tekstu.
Vēl interesanti, ka autoram patīk strukturēt dzejoli strofiski — krājumā ir gana daudz regulāri organizētu dzejoļu divrindēs, trīsrindēs un četrrindēs. Šāda formāla dzejoļa ietērpšana — it kā tas izliktos par klasisku dzejoli — zināmā mērā konfliktē ar šķidro, izplūdušo saturu: tā kā Freimaņa teksti ir burtiski ne par ko, tie netiecas kaut ko eksplicīti pateikt vai izstāstīt, gluži pretēji — tie bēg no jēgas kā no uguns. Varbūt mūs vazā aiz deguna, varbūt mūs ķer uz muļķa. Varbūt autoram vispār par to visu ir dziļi vienalga. Un autoram uz to ir tiesības. Bet, ja lasītājs no mākslas ir radis sagaidīt kādu atziņu, katarsi, kaut vai kripatiņu atklāsmes, viņš, visticamāk, paliks bešā. Un šajā ziņā "Sirds un mute" ir inerts mākslas darbs bez attīstības vai kāpinājuma.
Varētu šo situāciju metaforizēt — bērns mūs ieved savā istabā, lai parādītu ļoti jocīgus klucīšus, kādus nekad neesam redzējuši, bet neļauj mums ar tiem rotaļāties. Mēs drīkstam tikai paskatīties, kā ar šiem savādajiem klucīšiem spēlējas viņš pats.
Un tā mēs atkal esam atgriezušies pie bērna. Var runāt par bērna atvērtību pasaulei, par siltumu, ko izstaro bērna sirds, par patiesību, kas nāk no bērna mutes, bet, būsim godīgi, ir vēl viena lieta. Bērni var būt arī ārkārtīgi apnicīgi. Atkal un atkal spiest to pašu pogu uz rotaļu sintezatora, lai atkal un atkal klausītos vienu un to pašu kaitinošo meldiņu. Tikmēr pieaugušais jūk prātā. Bet bērnu radošās izpausmes ir arī grūti, pat absurdi kritizēt. Tas laikam jau vispār nebūtu ieteicams. Bet Ingmārs Freimanis nav bērns. Un viņa radošās izpausmes nu, ar šīs grāmatas iznākšanu, pretendē uz profesionalitāti, kas nozīmē vismaz to, ka tās nevar izvairīties no kļūšanas par vērtējuma vai refleksijas objektu. Tikai lieta tāda, ka šis interpretācijas objekts negrib padoties kritiķa centieniem.
Visticamāk, manam nabaga kolēģim, kurš arī raksta par šo grāmatu un savā ziņā ir kļuvis par manu dubultnieku, uz kuru projicēju pats savu frustrāciju, problēmas sagādā nevis pareizās pieejas vai metodes atrašana, bet tas, ka šeit mēs sastopam kultūras artefaktu, par kuru tiešām nav pārāk daudz sakarīga, ko teikt. Ingmārs Freimanis raksta dzejoļus par to, kā Ingmārs Freimanis raksta dzejoļus, strādā, dzer ūdeni, guļ un miegā noredz pa kādam bēdīgam sapnim. Arvis Viguls raksta par Ingmāra Freimaņa debijas dzejas krājumu "Sirds un mute" un nonāk pie atziņas, ka, lai arī grāmata sanākusi diezgan vienveidīga un tajā trūkst virzības, tā vienalga spēj radīt sajūtu, ka sastopamies ar mākslas darbu, par kuru ir vērts reflektēt, lai arī cik maz tas mums šādai refleksijai dotu.
0