Paragrāfi par Roberta Vilsona debijas dzejoļu krājumu "Muļķu ķērājs" ("Neputns", 2024).
1. § Jautājumi, kas tūdaļ pat nodarbina lasītāju (lasītāja lomā varat iztēloties šī teksta autoru vai, piemēram, sevi). Kas ir muļķu ķērājs? Kāpēc es automātiski izlasu "mušu ķērājs"? Kas ir mākslas darbā uz trešā vāka attēlotā puķe? Kas krājuma pirmajā dzejolī "jaunā dzīve" ir otrajā personā uzrunātais skolotājs/skolotāja? Vai autora poētikā šādiem, pēdējam līdzīgiem jautājumiem vispār ir nozīme? Vai uz tiem ir jāatbild? Un kā ar pārējiem jautājumiem šajā paragrāfā? Un visiem citiem jautājumiem, kādi varētu rasties lasītājam? Un kādus jautājumus vispār varētu raisīt šī grāmata vai plašāk – tās autora dzeja?
2. § Šī grāmata rāda, kas ir Roberta Vilsona dzeja un plašāk – kas ir laikmetīgs dzejolis, kādu raksta mūslaiku jaunais dzejnieks. Aptverot vēl plašāku loku, tā rāda, kas vispār ir vai, precīzāk, kvalificējas kā dzeja brīdī, kad nāk klajā šis krājums.
(Vai šim tekstam, kas nomaskējies par recenziju, ir jāatbild uz jautājumu, kas ir recenzija? Kā rakstīt vai, precīzāk, pieļaujams rakstīt par dzejas krājumu leģitīma tiešsaistes kultūras medija kritikas sadaļā? Jautājumi sev pašam.)
3. § Vēl pirms sāku lasīt šo grāmatu – gribas mīlīgi rakstīt "grāmatiņu" –, esmu jau piefiksējis uzmetumus dažiem no paragrāfiem, kas veidos šo tekstu jeb paragrāfu apkopojumu.
Piezīme. Protams, ar Roberta Vilsona dzeju esmu pazīstams arī pirms krājuma iznākšanas un tā nonākšanas manās rokās.
4. § Vai recenzijā – tā es saukšu šo tekstu, eksplicītu reakciju uz mākslas notikumu, – būtu jāiekļauj atruna, kas norāda uz tās autora attiecībām un attieksmēm ar apskatītā mākslas darba autoru, izdevēju, citām iesaistītajām personām un organizācijām?
Varam jau. Lūdzu.
Kā jau minēts piezīmē iepriekšējā paragrāfā, pazīstu autoru personīgi, tāpat grāmatas redaktoru. Grāmatu saņēmu no izdevniecības un varu to paturēt savā īpašumā, kas ir vispārpieņemta prakse. Ar izdevniecību man ir diezgan tuvas attiecības – esmu ar to sadarbojies gan kā autors, gan kā tulkotājs atdzejotājs, gan kā redaktors. Personiski pazīstu izdevniecības darbiniekus, ar kuriem mani vieno gan privātas, gan profesionālas saiknes. Pavisam noteikti nevaru garantēt objektivitāti (vai tas saistīts ar iepriekš uzskaitītajām attiecībām vai ne, nevaru spriest), tāpat negaidiet pašapzinīga kritiķa rūpīgumu un vērību pret detaļām, sakarīgu domas vijumu, loģisku argumentu pīni u.tml. Lūdzu, būs labāk, ja vispār atmetīsiet jebkādas gaidas un cerības.
5. § Nē, šī nav recenzija – pēkšņi gribu iebilst. Dzejnieks apraksta pieredzi, ko guvis, lasīdams kolēģa veikumu. Tas arī viss. Dzejnieks var uzrakstīt to, ko neuzrakstīs kritiķis vai ko neuzrakstīs dzejnieks, kurš uzvilcis kritiķa mantiju. Šeit dzejnieks (es) ir uzvilcis lasītāja mantiju.
Piezīme. Nereti dzirdēts, ka dzejnieks nedrīkstētu rakstīt recenziju par kolēģa grāmatu, jo aktieri, redz, neraksta recenzijas par teātra izrādēm or something…
Esmu par to diskutējis komentāros, krogos, pie jūras un citām ūdenstilpēm, esmu par to strīdējies pie kafijas tases un dažādu dzērienu glāzēm.
Un viss velti.
6. § Krājumā ir apkopoti 32 dzejoļi. Būtu jauki, ja šajā tekstā būtu 32 paragrāfi. Bet to es nevaru apsolīt (skat. 4. § nobeigumu).
Piezīme. Reiz es rakstīju recenziju par kādu ļoti plānu, mazrunīgu dzejas grāmatiņu (šeit šis vārds tiešām ir vietā). Radās milzumliels kārdinājums recenzijā iekļaut atrunu: "Šajā recenzijā ir vairākas reizes vairāk vārdu nekā tajā aplūkotajā grāmatā."
7. § Es gribu, lai atgriežas krēsla. (Skat. 7. lpp.)
8. § "ko duļķains liktens nes uz paplātes
ar visu citu, kas ir krāsains, prom" (8. lpp.)
Te lasītājam dzejniekam, piecpēdu jambam un citiem teksta elementiem sastājoties noteiktā konstelācijā, neviļus prātā ataust Arsēnija Tarkovska dzejoļa beigas par likteni, kas seko pa pēdām kā vājprātīgais ar žileti rokā. Vai augstāk citētajām latviešu dzejnieka rindām ir kāds sakars ar viņa mirušā kolēģa vārsmām, nav pat svarīgi. Svarīgs ir fakts, ka šādi deja vu krājumiņa lasīšanas gaitā atgadās diezgan bieži, liekot konkrētajam lasītājam, proti, man, saredzēt autorā radniecīgu uzcītīga dzejas lasītāja dvēseli.
9. § Dzejolis par kamieļiem ar garo un, jāatzīst, manuprāt, drusku neveiklo (apzināti neveiklo?) nosaukumu (ja labpatīk, lūdzu – "kamieļi izcēlās, iemācoties taukus uzlādēt kuprī, naktīs sildīties un ilgstoši izturēt badu", 11. lpp.) liek atminēties dažus citus dažādu laiku un valodu poētiskos tekstus un tādējādi ļauj iezīmēt kādu universālu dzejoļa tipu. Tie ir teksti, kas uzskaita dažādus tehniskus, zinātniskus, objektīvus faktus, galvenokārt iztikdami bez dzejiskiem, retoriskiem elementiem.
Kā tuvākie šīs dzejoļu tipoloģijas piemēri – manā lasītāja/atdzejotāja pieredzē (nevis lingvistiski vai ģeogrāfiski) tuvākie – prātā ataust vesela virkne signālisma tēva Miroļuba Todoroviča (Miroljub Todorović) dzejoļu. Jāpiebilst, ka absolūti nav svarīgi, vai Vilsons tos ir lasījis, viņš vienkārši demonstrē, ka dzejā pastāv noteiktas, neteiksim, klišejas, bet veidoli, formas, izteiksmes, pie kurām dzejnieki neatkarīgi cits no cita atgriežas atkal un atkal, vai nu sekodami paraugam, vai arī nonākdami pie tām saviem spēkiem.
Sniegsim šāda dzejoļa piemēru, turklāt pilnībā:
Miroļubs Todorovičs
Izkārnījumi
fizioloģiskie ekskrementi
sastāv no ūdens
sekrētiem
baktērijām
un nepārstrādātām
ēdiena daļiņām
normālos izkārnījumos
nav gļotu un asiņu
tiem nav spēcīgas smakas
to garša ir skābena
(No serbu valodas atdzejojis Arvis Viguls)
(Atdzejotājs izmantos jebkuru iespēju – vietā vai nevietā – padalīties ar šo vai, godīgi sakot, jebkuru citu tekstu, kurā minēti ekskrementi.)
Piezīme. Šādu dzejoļu, protams, netrūkst.
10. § OG klasikas dzejas atbalsis viscaur krājumam – šeit pārrakstu dažas lasīšanas gaitā veiktās piezīmes:
četrrindes (14., 15., 34., 35. lpp.), divrindes (5. (?), 18., 21., 32. lpp.), ceļojumi metrikas laukā (8., 26. lpp.);
18. lpp. – bēdu leja ar atskaņām;
arī:
pavasars, ziedons, filosofs, pēdiņas lejā un augšā „”.
11. § Ir mušķērāji putni, un ir mušķērāji augi, kuri savā ēdienkartē iekļauj kukaiņus. Piemēram, Venēras mušķērājs, kurš, kā zinātnieki noskaidrojuši, prot skaitīt līdz pieci. Ir dekoratīvi karekļi, ko sauc par sapņu ķērājiem. Savukārt to, kas ir krājuma titulā minētais muļķu ķērājs, iespējams uzzināt – pat pateikšu priekšā, bet neskaidrošu, lai nemaitātu lasīšanas pieredzi – dzejolī grāmatas 19. lappusē.
Starp citu, man liekas, Vilsons neķer lasītāju uz muļķi un neķer muļķi pats. Bet varbūt esmu vislielākais no visiem muļķiem, kurus autors noķēris uz muļķi.
12. § Atkal un atkal Rīgas reālijas, lokācijas, vietām drusku Liepājas.
No lasītāja/dzejnieka/kritiķa piezīmēm lasīšanas gaitā:
akmens tilts (21. lpp.) – šajā vietā es sāku pievērst uzmanību Rīgas lokāciju pieminējumam;
ģertrūdes iela (25. lpp.);
arkādija (35. lpp.) – uz brīdi gan radās šaubas – kāpēc lai šeit būtu saistība ar Rīgu, bet, tā kā dzejolī pieminēts tramvajs, liekas, nekļūdos.
(Vai kāds tiešām pārbaudīs, vai krājuma 35. lappusē pieminēta Arkādija?)
(Šie ir tikai daži Rīgas klātbūtnes piemēri krājumā.)
13. § "mēness variācija" (24. lpp.) – tieša atsauce uz Ostupu, kura pēdās (ķīļūdenī?) autors brīžam, kā rakstītu klasiskā recenzijā, seko pārlieku uzcītīgi.
No otras puses, Vilsona dzeja eksistē tādā veidolā, poētikā, kas apzinās sevi, jūt savas saiknes ar visiem tekstiem, kas tapuši dzejas paradigmā (piem., 9. §). Un, pat ja tai ir konkrētas ietekmes un iedvesmas avoti, Vilsona dzejai nav jākautrējas tās atzīt un nest kā lepnu zīmogu, nevis kauna traipu. Turklāt, kad runa par dzejnieku ar plašu lasīšanas pieredzi, kāds, bez šaubām, ir mūsu autors, ej nu sadzen pēdas visām ietekmēm un atsaucēm, kuras neapzinās arī autors pats. Galu galā, ietekmju savilkšana izrādās pagalam bezjēdzīga nodarbe (jūsu pieredze gan, protams, var atšķirties).
14. § Personvārdi. Tā uzreiz nespēju atcerēties tik biežu personvārdu pieminējumu tik nelielā poētisko tekstu korpusā.
robčiks un kristers, skolotāja briede, marta, K. jaunkundze, L. Gajevs, C. k-gs, I. Caunītis, doktorante Lopahina, Simeonovs-Piščiks
Ko tas varētu nozīmēt? Ko no tā būtu iespējams secināt?
Atbildes variants:
tas rada sajūtu par poētiskā teksta sazobi ar konkrētu – tekstuālu vai fiziski psiholoģisku – realitāti. Tas ir kā pieminēt dzejolī kādu konkrētu detaļu – zaļu, rūtainu krēslu, pār kura atzveltni pārmests balts krekls ar teju neredzamu, neizmazgājamu traipu sirds apvidū –, un lasītājs sajūtas gluži kā ievests šajā istabā aiz rokas.
15. § Kā teksta uztveri ietekmē autora izskats vai, precīzāk, kā to, kā lasītājs uztver tekstu, ietekmē tas, kā lasītājs uztver autora vizuālo tēlu?
Robertu redzu glītās brillēs (pierakstījis sāku šaubīties, bet fotogrāfijas apliecina manu atmiņu atbilstību īstenībai) un lietusmētelī, kas manā prātā ir pelēks vai varbūt pat pelēkzaļš, bet par to nevaru būt drošs, tā kā pēdējos mēnešos esmu piedzīvojis vairākas sarunas, kas sašķobījušas manu pārliecību par savas krāsu uztveres adekvātumu.
16. § Lasīšanas piezīmju turpinājums.
31. lpp. "brīve"
teātris, protams, teātris
Vilsons ir teātra cilvēks (daudzās nozīmēs).
32. lpp. "kad ienāc tu, es atmostos no apnicīga sapņa…"
divrindes
kāpēc lirisko "es" (Vilsons intervijā saka "liriskais subjekts") skūpsta vasara, nevis liriskā "tu", kas ienāk un atver visu: "žalūzijas, aizvirtņus, logu" (starp citu, vai šī secība ir pareiza?)?
Vilsona poētika ir kā vasara šajā dzejolī – starpniece, vidutāja; kaut kur ir attiecības un attieksmes, un satiksme starp cilvēkiem (dvēselēm), bet dzeja nāk un nostājas vidū. Aizplīvuro un apbur. Uzdod iztēloto par īstenību. Un lasītājs (ja autoram paveicas) ļaujas.
33. lpp. "aizaizvasar"
bērnības atmiņu žanrs
ak, tolaik mēs jutām tik dzīvi, tik nepastarpināti.
32. lpp. "arī tu?"
amizanta detaļa: 30. lpp. A4 ir lapas formāts, bet šajā dzejolī A4 ir automašīnas modelis;
"pumpis kā statuja" – ostupīgs, arī centrāl-austrumeiropeisks tēls (Seiferta "Pumpis Prāgā").
17. § Askētiskā puķe – acīmredzot melnbaltā astere no ievaddzejoļa – uz melna taisnstūra, kas ielīmēts šī izdevuma trešajā vākā, ir grāmatas mākslinieces un dizaineres Esteres Betijas Grāveres grafikas darbs.
Un arī autora dzejoļi ir kā šādi glīti taisnstūrīši, lakoniski un gaumīgi, izgriezti no lielāka audekla/pasaules.
18. § Šajā grāmatā vai, precīzāk, šī grāmata rada iespaidu, ka ikkatrs vārds un pat pieturzīme ir no svara. Piemēram, 6. lpp., kur "es" glīti atdalīts ar komatiem no pārējā dzejoļa teksta, kurā citu pieturzīmju nav.
19. § Roberta dzejā viss ir pārdomāts, nomērīts, izsvērts, it kā ar pinceti pārcilājot sīkus, smalkus un trauslus priekšmetus.
Arvis Viguls, dzejnieks
(Ja tas būtu teksts uz grāmatas ceturtā vāka.)
20. § Šai grāmatai var pārmest to, ko nereti redz pārmetam izciliem dzejoļu krājumiem. Kritiķis taujā pēc dzejiska riska, radošas pārgalvības, valodas nepieradinātības. Kur dvēseles kliedziens? Kur uz krūtīm vaļā atplēstais krekls?
(Un šo varētu arī uztvert kā atbildi šī teksta otrajam paragrāfam.)
Arvis Viguls, kritiķis
(Ja es būtu zaudējis prātu un piekritis atkal rakstīt klasiskas recenzijas.)
21. § Nedomāju, ka recenzijai būtu allaž jāsniedz verdikts par tajā aprakstīto mākslas notikumu (lai arī kā atsevišķos gadījumos (bet ne jau šajā, protams) gribētos, lai kritiķis būtu drosmīgāks un tā arī atzītu: šis mākslas darbs, dārgie lasītāji, ir gatavais sūds).
Vai tā nevarētu būt iespaidu straume, kuru atsauksmes autors mēģina iesprostot klasiskas recenzijas gultnē?
Ko es – lasītājs, dzejnieks, recenziju autors (kritiķa mantija paliek karājamies priekštelpā) – domāju par Roberta Vilsona dzejas krājumu "Muļķu ķērājs"?
Tā ir gan ārēji, gan iekšēji smalka poētisko tekstu grāmatiņa, kurai roku pielikusi vesela estētu komanda ar autoru priekšgalā. Komanda aiz Vilsona muguras ir plaša un daudzbalsīga: tie ir ne tikai grāmatas redaktors Henriks Eliass Zēgners un māksliniece Estere Betija Grāvere, bet arī kultūras lauka iemītnieki, kas bijuši pirms Vilsona un kuru starojumā viņš izaudzis par aktīvu – pat ja mazrakstīgu, ja spriestu tikai pēc debijas krājuma apjoma – dzejnieku, kura starojumā nu var sildīties (pasildīt rokas?) arī citi.
22. § Vienīgi recenzents dzejnieks, pat uzvilcis lasītāja pelēko vadmalas mantiju, varētu nobeigt recenziju ar pašsacerētu dzejoli, nupat apskatītās grāmatas atstāto iespaidu kvintesenci. (Lūk, piemērs, kas rāda, ko es domāju ar sildīšanos dzejnieka starojumā.)
23. § dzejolis
dzejnieka slaiko stāvu
aiznes velosipēds
lietū pārītis strīdas
vai viņa mētelis zils vai zaļš
vakaros mums jāveras logā
kur plešas robežteritorijas
un plivinās plivinās
nelaimes priekškars
dzejolis ir stikla nams
kurā es stāvu
rokām virs galvas
un cenšos neelpot
0