____
Igauņu sirreālisma dzejas antoloģijas atklāšanā
piedalījās dzejnieks,
kurš sarakstījis gandrīz 200 lpp. biezu romānu
izdomātā valodā.
Kādu fragmentu viņš arī nolasīja.
Klausījos un sapratu visu.
Beidzot kāds uzrakstījis visu, kā ir.
Otrs igauņu dzejnieks atminējās,
ka pirms dažiem gadiem,
kad viesojos Tallinā festivālā,
man bijis mugurā tāds pats krekls kā viņam.
Vēl viņš stāstīja, ka smēķējis 15 gadus,
līdz šajā februārī
izdzirdējis tādu kā balsi
un pēkšņi atmetis.
(Viņš gan joprojām uzsmēķējot, kad iedzerot.
Tovakar viņš iedzēra.)
"Jocīgi," es viņam teicu.
"Tieši šajā februārī pēc vairāku gadu smēķēšanas
atmetu arī es."
Es gan nedzirdēju nekādas balsis.
Drusku nācās pacīnīties pašam.
Pēc tam vēlu vakarā braucu vilcienā.
Putināja tik stipri,
ka sniega pārslas bira iekšā vagonā cauri jumtam.
Es neesmu sirreālists.
Bet mana dzīve ir.
30.11.2023.
Līdzvērtīga maiņa?
Ja tagad viss beigtos, prāto dzejnieks, tad viņam nepaliks pat ne vienas pašas viņas fotogrāfijas, ja atskaita attēlu, kurā redzama pat ne viņas roka, bet viņas rokas ēna, kas krīt pāri trim mākslinieciski salauztiem šokolādes gabaliņiem.
Bet viņai — dzejnieka dzejoļu krājums, kas ticis pat ne uzdāvināts, bet vienkārši aizdots.
Dzejolis "Dzejnieka nāve"
1. § Topošais dzejnieks agrīnā lasīšanas pieredzē
pamana motīvu — dzejnieka nāve.
2. § Baibas Bičoles (skat. "Baiba Bičole dzejnieka dzīvē")
dzejolis "Dzejnieka nāve", šķiet,
būs bijis pirmais piemērs.
3. § Ir arī citi, bet izkrituši no prāta.
4. § Topošais dzejnieks, lasīšanas pieredzes iedvesmots,
top par jauno, cerīgo dzejnieku.
5. § a) Jaunais, cerīgais dzejnieks sacer savu dzejoli
ar motīvu — dzejnieka nāve.
b) Dzejoli sauc "Dzejnieka nāve".
6. § a) Dzejnieka pieredzējušākajam kolēģim, dzejniekam R.,
dzejolis šķiet neizdevies.
b) Jaunais, cerīgais dzejnieks līdz galam neizprot nepatikas
cēloņus, tomēr, būdams kautrīgs pēc rakstura, neko nejautā.
c) Dzejolis "Dzejnieka nāve" neiekļūst jaunā, cerīgā dzejnieka
debijas krājumā.
d) Iespējams, šis dzejolis līdz šim nav publicēts.
7.§ Dzejolis Dzejnieka nāve
Pazinis
sieviešu krūtis,
viņš īd:
"Asinis,
destilēts ūdens
un vīns."
Par ko dzejolis klusē
Viņš iesāka garu dzejoli ar nosaukumu "Grēksūdzes dzeja", kurā gribēja it kā cita starpā pieminēt to reizi, kad akta laikā lūdza partnerei urinēt sev virsū. Beigu beigās viņš sakautrējās un šo epizodi dzejolī neiekļāva.
Tur vajadzēja būt rindām: "pēc šī eksperimenta, skalodams no ādas partneres urīnu, es secināju: nezinu, vai vēlos šo atkārtot, bet kaut kas jau tur ir."
No "Liriskās dzejas antoloģijas"
____
Vakar beidzot iemācījos no galvas tavu telefona numuru
Un norādīju to ailē "Piederīgā kontakti nelaimes gadījumā",
Bet šodien nepietiktu pat ar tavu vārdu, uzrakstītu man uz ādas,
Jo sadzītu tetovēšanas adatas sadzeltie audi,
Bet šodien es gribu to, kas nesadzīst,
Jo šodien es sapratu, ka vairs nejūtu tavu smaržu.
Kādreiz es ošņādamies skrēju uz to
Kā suns uz svilpienu frekvencē, ko nedzird neviens cits,
Kā neredzīgais saasinātām maņām,
Klupdams ar tava sauciena apsēju ap acīm,
Bet nu pamet man bumbiņu, pasvilp pa īstam, sauc mani vārdā,
Jo es vairs nejūtu tavu smaržu.
Esam saņēmuši ķīlniekos paši sevi,
Un nav neviena, kam prasīt izpirkuma maksu,
Esam ieslēgti, bet neatceramies, kurš no mums norijis atslēgu,
Esam aizmirsuši paroli, drošības vārdu, pēc kura jāapstājas,
Esam iesprūduši drošības jostās, kamēr pasaule pagaist atpakaļskata spogulī,
Bet es vairs nejūtu tavu smaržu.
Kad tu nēsā manas drēbes,
Kad es saku, lai tu iesit man,
Kad tu saki, lai iekožos tev skaustā,
Kad es izplūstu tev cauri ciets kā ūdens,
Tas ir vilka intervāls starp mums,
Un es kaucu uz tavu mēnesi, izmisis un apjucis,
Jo es vairs nejūtu tavu smaržu.
Nē, es neesmu zaudējis maņas, es redzu tavu seju spogulī,
Es pieskaros, kur tava āda ir maiga pēc taustes,
Kaut tā kož un dedzina manas sakodītās lūpas un apsvilināto mēli,
Kamēr nopūtās un elsās skan tavas plaušas, divas dzīvas arfas,
Nē, es neesmu zaudējis maņas, bet saki —
Kāpēc es vairs nejūtu tavu smaržu?
Labāk novelc manu kreklu, kas tev mugurā,
Un ne tādēļ, ka tas būtu vajadzīgs man pašam,
Kam gan vairs drēbes, kad stāvu tavā priekšā asiņojošām nāsīm, sitis ar dūri sev pa seju kā vecu televizoru, kas rāda miglainu bildi,
Kam gan vairs drēbes, mēs taču joprojām esam dzīvnieki,
Pat ja arī izdresēti staigāt un uzvesties kā cilvēki,
Un es vairs nejūtu tavu smaržu.
Bet varbūt jau sen es smaržoju tikai pēc tevis,
Varbūt jau sen es esmu nekas?
Vai tāpēc tu skaties man cauri,
Vai tāpēc es vairs nejūtu tavu smaržu
Un tu vairs nejūti manu?
2022.
Dzejas vakars
1. § Klasiskās mūzikas koncertā
nav pieņemts aplaudēt starp skaņdarba daļām.
Vai dzejas lasījumā
drīkst aplaudēt starp dzejoļiem?
2. § Antoloģijas atklāšanas pasākumā
visi slavēja grāmatas dizainera veikumu,
bet dzejoļus
nez kāpēc lasīja
nevis no paša izdevuma,
bet no drukātām lapām.
3. § Dzejnieki lasīja tādas rindas kā:
"Nekas šajā istabā man nepieder."
vai
"Vecā pasaule manī mirst.
Sēru stunda nāk."
vai
"ar monētu darbināmu pašapkalpošanās
automātu ekspluatācija",
bet es nolasīju rindu:
"skalodams no ādas partneres urīnu, es secināju".
4. § "Šovakar es lasīšu," teica dzejnieks,
"dažādu gadu dzejoļus."
Publiku pāršalca atvieglojuma nopūta.
5. § Pēc mana dzejas lasījuma
klausītāji aplaudēja
kā lidmašīnas pasažieri
pēc smagas, sarežģītas nosēšanās.
0