Darja Cimbaļuka (Дар'я Цимбалюк) maijā dažas dienas bija Rīgā, ieradusies piedalīties "Punctum" festivāla prozas lasījumos. Darja ir kultūras antropoloģe, kuras pirmais lielais akadēmiskais pētījums bija veltīts piespiedu pārceļošanai no Doneckas un Luhanskas apgabaliem un kara izjauktajām attiecībām starp cilvēkiem un augiem; un viņa ir māksliniece, kas smalkjūtīgā kopdarbā ar piespiedu kārtā pārceļojušajiem cilvēkiem radījusi cerības apskaidrotus darbus, kuru centrā ir atmiņas par zaudēto un zudušo. Taču atmiņa Darjai ir arī viens no antikoloniālās pretestības veidiem, un krievijas militāro koloniālismu viņa redz kā epizodi, kas seko ģeoloģiskā un industriālā koloniālisma periodiem Ukrainas austrumu daļā. Lindas Mences saruna ar Darju Cimbaļuku ļauj ieraudzīt to, kas man Darjā šķiet sevišķi apbrīnojams: talants un prasme lūkoties uz pasauli no apzināti aktīvas pozīcijas, taču bez antropocentrisma – perspektīvā, kurā vienlīdz vērtīga ir cilvēka, upes un ogles pieredze.
Māra Poļakova
Linda: Tu teici, ka tev ikdienā nepieciešams piedzīvot saikni ar dabu.
Darja: Jā, man nepieciešama sajūta, ka telpa it kā atveras. Kad rakstīju doktora disertāciju, biju lielā stresā un izlēmu pievienoties pārgājienu grupai Skotijas kalnainajā apvidū. Vienā no pārgājieniem skaidri sajutu, ka, nonākot citādā vidē, arī iekšējā telpa mainās. Rakstot disertāciju, tu koncentrējies tikai uz finiša līniju un dzīvei ārpus tā it kā nav jēgas. Ir grūti ieraudzīt, cik ļoti tas tevi ievelk – es dzīvoju mazā universitātes pilsētiņā Sentendrjūsā, un tajā visi ir akadēmiķi. Tavi dzīvokļa biedri, draugi – visi it kā skrien pa to pašu skrejceļu vienā virzienā. Un tikai tad, kad izbraucu un nokļuvu Skotijas kalnainē, es sajutu, ka patiesībā nemaz neesmu skrejceļā. Ka bez šīs taisnās līnijas ir vēl daudz citu, kurām drīkstu sekot. Es varu arī nekļūt par akadēmiķi. Es varu nesekot šai trajektorijai. Tas izklausās ļoti primitīvi, bet man tā bija atklāsme. Un, man šķiet, tas bija saistīts ar telpu, kura vedina domāt citādi. Šī pieredze mani it kā izārstēja no vienvirziena domāšanas.
Bet arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā es jutu, ka man nepieciešams doties uz laukiem, pie upes, mežā. Pašlaik dzīvoju Bukarestē un bieži eju uz brīnišķīgo Vakarešti parku. Tur bija dambis, ko sāka celt komunisma laikā, un, kad komunisma režīms, paldies Dievam, sabruka, dambi atstāja nepabeigtu. Pa šo laiku dambis ir pārvērties purvājā, tajā ir pļavas, koki, putni, un man bieži ir sajūta, ka man jābēg uz turieni.
Linda: Man bija līdzīga apjausma par telpu, kad biju Slokas ezerā – tas ir sekls un dzidrs, es vēroju mazo zivju kustības un sajutu, ka tā ir kāda cita pasaule, kurā es nepiedalos, bet varu to piedzīvot, un tai ir nozīme. Ka ir vēl citas pasaules bez manējās.
Darja: Jā! Un tas ir atbrīvojoši. Tas ļauj izbēgt no tiem prāta nocietinājumiem, kurus esam izveidojuši, domājot par savu identitāti. Ieraudzīt, ka patiesībā pasaule ir daudz lielāka. Šogad es pirmoreiz vēroju strazdu mākoņus. Tas bija neiedomājami! Un es izlasīju, ka strazdi lidinās prieka pēc. Mēs dažādus fenomenus gribam skaidrot, domājot par to funkciju. Bet izrādās, ka putni lido prieka pēc. Un cik skaisti tas ir – putni vienkārši sanāk kopā un sarīko ballīti saulrietā! Un man likās skumji, ka mēs par to vispār nedomājam, piemēram, par šo maijrožu krūmu [saruna notiek neaptverami liela balto maijrožu krūma paēnā]: kā tas izpauž prieku?
Linda: Man patīk ideja par bezmērķību un darbību, kas pati par sevi ir mērķis. Ko līdzīgu es sajutu, skatoties tavos vizuālās mākslas darbos: tajos ir liela vērība, klātbūtnes sajūta un plašums – nav tieša mērķa, kas šķiet pretējais tam, kas… man šķiet, ka es aizgāju par tālu nenoteiktībā un vairs nevaru sakopot domas.
Darja: Tas nekas, mēs varam to izmantot par atspēriena punktu – lielākoties akadēmiskā vide seko lineārai virzībai. Rakstībai jābūt ļoti skaidrai un strukturētai, domai jāplūst lineāri. Tur nav tās dzīvās pārpilnības, rotaļīguma, dzejas prieka. Kad strādāju pie disertācijas, es notvēru sevī vēlmi zīmēt, un to nevar izskaidrot, sekojot lineārai loģikai. Bet tā ir ļoti svarīga pieredze – jo mēs nepieredzam pasauli lineāri. Zīmēšana ir iespēja piedalīties citādā dzīvošanas un zināšanu procesā. Un reizēm zīmēšana var aizvest pie akadēmiskām interesēm. Es pētu paleobotānikas liecības no Ukrainas austrumu reģioniem, kuriem 2014. gadā uzbruka pirmajiem, un šī reģiona vēstures naratīvs ir vai nu diženais izrakteņu stāsts, jo Donbass ir bijis centrāls padomju stāstā par strādnieku – Stahanovs [1] nāk no turienes. Dzigas Vertova filma "Entuziasms: Donbasa simfonija" par Staļina pirmo piecgades plānu uzņemta Donbasā, un tajā ir mitoloģizēts stāsts par pašaizliedzīgo, čaklo strādnieku. Vēl cits naratīvs ir lejupslīdes, ekoloģiskās iznīcības stāsts. Un vēl ir kara naratīvi. Bet tad es uzgāju lielisku mājaslapu, kuru uztur Mihailo Kuļišovs, reģiona vēsturnieks, zinātājs, kurš ir digitalizējis neiedomājamu daudzumu informācijas un grāmatu par reģiona vēsturi, un tā ir brīvi pieejama, kas daudzviet Rietumos nebūtu iespējams. Mājaslapā ir sadaļa par paleobotāniku, un bija tik sirreāli tur ieraudzīt grāmatas, kas ir pilnas ar augiem! Ilustrācijas bija tik skaistas, ka es vienkārši skatījos un skatījos. Man nebija tēzes, ko es vēlētos pierādīt, bet es jutu vilkmi. Tad sāku veidot kolāžas no izdrukātajām ilustrācijām. Pavadīju vairākus mēnešus, spēlējoties ar attēliem. Sāku domāt – kas ir šis mākslinieks, kurš to visu uzzīmējis? Viņa vārds bija pieminēts tikai vienu reizi – B. Zboromirskis (Б. И. Зборомирский). Es noskaidroju, ka 1937. gadā māksliniekam ar tādu uzvārdu izpildīja nāvessodu – tieši pirms grāmatas izdošanas. Un par viņu ir tik maz ziņu. Lai uzzinātu ko vairāk, man būtu jāiet uz arhīviem, visticamāk, Krievijā. Tas mani ietekmēja emocionāli spēcīgi. Bet es nonācu pie šī stāsta tikai tās vilkmes dēļ, ko jutu pret zīmējumiem. Man ir svarīgi saglabāt šo praksi. Bet, rakstot akadēmiski, ir arvien mazāk un mazāk laika šādai pētniecībai. Man tā pietrūkst.
Linda: Es apbrīnoju to, kā tu spēj veidot saikni starp dažādiem domāšanas veidiem, dažādiem procesiem. Tas ir kas pretējs idejai par tiekšanos uz konkrētu mērķi, kas pieprasa taisnvirziena kustību, visa liekā atmešanu. Jo mūsos taču ir šī dažādība, vairāki virzieni, kuros doties. Nav jānocērt daļa sevis, lai otrai ļautu dzīvot.
Darja: Jā, tā mēs zaudētu savu zaļošanu. Mēs drīkstam augt visos virzienos kā augi – arī viņi taču neaug tikai vienā virzienā.
Linda: Vai tu esi novērojusi, ka akadēmiskajā vidē mainās priekšstati par mērķiem un zināšanu veidiem?
Darja: Man šķiet, šis process ir sācies jau sen, pateicoties cilvēkiem, kuri cenšas destabilizēt esošo sistēmu un ieviest citādas prakses. Noteikti jau kopš 80. gadiem, pateicoties feministu, pirmiedzīvotāju, melnādaino tiesību kustībām. Arī akadēmiskajā vidē, tāpat kā citur, ir līdzīgi domājošo kopienas. Ja konferencē man ir vismaz viens cilvēks, ar kuru varu parunāties, tas jau ir ļoti daudz. Bieži vien cilvēki sarunājas savos burbuļos, un ir svarīgi veidot saiknes ne tikai akadēmiskajā vidē, bet arī ārpus tās.
Akadēmiskajā vidē dominējošais diskurss savā zināšanu bāzē neiekļauj daudz no jaunā, pat tādus tekstus, kuri jau kļuvuši par kanonu, teiksim, amerikāņu feministes bellas huksas rakstīto. Daudziem pētniekiem tas ir kanons, bet tas tomēr nekalpo par zināšanu pamatu lielākajā daļā akadēmiskās pasaules. Es jūtos kā autsaidere akadēmiskajā vidē, bet arī mākslā un literatūrā neiederos.
Linda: Bet tomēr tu esi veidojusi arī daudz sadarbību un kopienas mākslas projektu. Man ir priekšstats, ka tavi darbi notiek neatkarīgi no publikas, no skatītājiem, ka tie sākas no spēcīgas pārliecības vai tevis minētās vilkmes.
Darja: Tas ir ļoti interesants novērojums! Esmu daudz domājusi par to, ka man nepieciešams atdalīties no jebkādām gaidām par rezultātu. No manis pašas gaidām, no draugu un kolēģu gaidām, nemaz nerunājot par skatītājiem – es nekad nedomāju, ka kaut ko no manis rakstītā izlasīs vairāk par desmit cilvēkiem (smejas). Līdzīgi bija ar tekstu, kuru decembrī nolasīju konferencē. Tā ir lielākā slāvistikas konference pasaulē, svarīgākais gada notikums. Man bija dotas desmit minūtes panelī, kuram paralēli nenotika citi. Tas nozīmē lielu klausītāju skaitu. Biju uzaicināta zināmā mērā, lai aizpildītu Ukrainas kvotu. Es sapratu, ka man būs ļoti grūti izkāpt no rāmja, kurā jau esmu ielikta – es biju pētniece no Ukrainas, un man bija jārunā par dekolonizāciju. Es izlēmu rakstīt vēstuli. Kad parādīju to paziņām, viņi mani centās atrunāt, teica, lai padomāju par savām nākotnes darba iespējām. Tie bija cilvēki, kuri vēl man labu. Bet es domāju – man ir iespēja desmit minūtes runāt ar šo lielo akadēmisko spēku. Vairumam cilvēku nav šīs iespējas, maniem vecākiem nav šīs iespējas. Un es sapratu, ka man jāattālinās no jebkādām domām par sekām un rezultātu. Man tas bija eksistenciāls jautājums par to, kā rakstīt.
Bet, runājot par sadarbību, tas ir ļoti saistīts ar uzticēšanos. Mans projekts "Donbasa Odiseja" ir veidots kopā ar cilvēkiem, kuri kopš 2014. gada bijuši spiesti pamest savas mājas. Viņi stāstīja savus stāstus, un es viņu uzticēšanos uztveru kā lielu atbildību. Tie ir smagi stāsti. Dažiem no viņiem es biju pirmais cilvēks, kuram viņi to izstāsta, un es gribu kaut kā viņiem atdarīt šo uzticēšanos. Arī "Punctum" festivāla lasījumos bija tik brīnumaini redzēt, kā cilvēki pusotru stundu klausās mūsu tekstos. Tajā bija tāds neticams skaistums – atnāca tik daudz cilvēku un visi sēdēja klusumā, un klausījās arī valodās, kuras viņi, iespējams, nesaprot.
Linda: Mēs ar tulkotāju Māru Poļakovu vēlāk dalījāmies iespaidos, ka tajā, ko tu dari, kā tu raksti par karu, ir liels maigums un rūpes, bet arī liels spēks un dusmas.
Darja: Es domāju, tas arī ir saistīts ar uzticēšanos un atbildību. Tās ir par daudz. Ir tik daudz skaistuma, šis rožu mākonis, šis krūms! Es to vēlos saglabāt savos darbos. Kā lai iekļauju tajos pāri plūstošo sajūtu par pasauli? Neticamo maigumu un dzīvotgribu, pretošanos vardarbībai. Un lieliskos cilvēkus, kurus satieku.
Akadēmiskā valoda ir bez ķermeņa, tajā ir tikai balss, kas nāk no nekurienes, saprāta balss, kas es nekad nevarēšu būt savas izcelsmes dēļ – mani vienmēr ieliek kādā kategorijā: es esmu ukrainiete, es no tā nevaru izbēgt. Arī grāmata, kuru es rakstu, nav tikai par Ukrainu, tā ir par izdzīvošanu uz šīs pasaules, bet esmu pārliecināta, ka to ieliks šaurā kategorijā un par to interesēsies tikai cilvēki, kurus interesē Ukraina. Akadēmiskajā vidē tu vai nu esi bezķermeniska balss, vai arī strādā ļoti šaurā specialitātē.
Linda: Kā tu sadzīvo ar to, ka daudzviet tu, pirmkārt, esi ukrainiete un tikai tad pētniece, rakstniece, māksliniece?
Darja: Tas ir teju ontoloģiski – tu neko daudz nevari darīt. Man ļoti patīk Džeimss Boldvins, es šoziem lasīju viņa biogrāfiju. Viņa vēstule brāļa dēlam iedvesmoja mani uzrakstīt tekstu, ko nolasīju konferencē. Viņš pretojās tam, ka viņu redzēja tikai kā melnādainu autoru, bet no binārajām kategorijām nevar izbēgt – viņi tev ļauj vai nu būt iekšā, vai ārā. Tu vai nu pieņem savu pozīciju, vai arī pretojies tai, bet tu nekad nevari no tās atbrīvoties. Un tas man lika sajust tādas ontoloģiskas skumjas. Sākumā man bija nedaudz grūti, kad mani aicināja uz pasākumiem un cilvēki pat nepieminēja, ka esmu pētniece, ka man ir doktora grāds, ka es rakstu par reģionu, kurā ir karš. Es biju vienkārši ukraiņu ķermenis. Bet arī šo rāmējumu es pieņēmu, es to uztvēru kā atbildību. Kā es varu runāt no šīs pozīcijas? Arī kā sievieti akadēmiskajā vidē mani redz kā emocionālu, histērisku utt., un vienā brīdī es sapratu, jā – pat savos akadēmiskajos tekstos es vēlos, lai tie aizkustina lasītāju. Es gribu, lai cilvēki raud ar mani. Es pieņemu šo identitāti, es to padaru par savu.
Es nesen lasīju Miņhas Ti Triņas grāmatu "Elswhere, Within Here. Refugeeism and the Boundary Event". Viņa ir režisore un kino pētniece, dzimusi Vjetnamā, bet tagad dzīvo ASV. Viņa iesāk savu grāmatu aptuveni tā: mājas ir arī ausī. To viņa saprata, jo mājas viņai saistījās ar sprādzieniem, bet tagad, ASV, viss bija pārāk kluss. Pirmajā nodaļā viņa raksta, ka viņu teju vienmēr uzrunā rakstīt kā postkoloniālisma rakstnieci un pētnieci, kā feministi. Un tad viņa kā atbildi sūta savus dzejoļus, nevis akadēmiskos rakstus. Man patīk tas, kā viņa pretojas. Es vēl neesmu tik drosmīga.
Linda: Pastāsti par savu gaidāmo grāmatu.
Darja: Grāmatas nosaukums ir "Ekocīds Ukrainā: Krievijas kara ekoloģiskā cena". Es vēlējos saprast ikdienas pieredzi un to, kā mainās nozīmes. Karš ir dramatiski izmainījis to, kā uztveram vidi, pasauli. Grāmata ir balstīta uz vides pētījumiem un ziņojumiem no Ukrainas, un man ir ļoti skumji, ka ukraiņu zinātnieki dzīvībai bīstamos apstākļos paveic apbrīnojamu darbu, dokumentējot apstākļus, bet viņu pētījumi gandrīz nemaz nenonāk ārpus Ukrainas, tie netiek citēti valodas barjeras dēļ. Viņu darbs ir neredzams. Man bija svarīgi saskarties ar viņu darbiem, pieminēt un citēt tos. Es trīs mēnešus pavadīju Ukrainā, veicot intervijas. Es vēlējos, lai grāmatā būtu līdzsvars starp faktiem un manis pieredzēto, es ieviju arī literārus un mākslas tekstus, jo tieši tie palīdz ieraudzīt to, kā mainās nozīmes. Es vēlējos arī parādīt bīstamos dzīves un darba apstākļus, kuros strādā vides darbinieki. Ir tik daudz cilvēku, piemēram, dabas parku uzraugi, par kuriem mēs nezinām, kuri nav redzami pat Ukrainas medijos. Rakstot grāmatu, sajūta bija kā vārot zupu – es sametu visu kopā un tad skatos, kas notiks. Tai jāiznāk 2025. gada pavasarī. Ceru, ka grāmata aizkustinās cilvēkus. Es vēlējos attēlot Ukrainu nevis kā eksotisku vietu, bet kā mājas. Jo ir viegli iztēloties tikai kara realitāti, kas, protams, ir briesmīga, bet cilvēki tur joprojām paliek, viņi turpina strādāt. Un man bija svarīgi vērst uzmanību uz turienes dzīvi. Ievadā es rakstu par video ar sievieti, kura pēc Kahovkas dambja uzspridzināšanas glāba suņus, nesot viņus cauri ūdenim. Žurnālisti viņai jautāja, vai viņa evakuēsies no Hersonas, bet viņa saka: "Nē, nē, nē, mēs перебудемо." Tas ir vārds, kurš sastāv no diviem vārdiem: "būt" vai "palikt" un "pār" – tātad: pārbūt, pārdzīvot. Sieviete video ar to domāja, ka mēs paliksim, mēs gaidīsim, bet viņas teiktajā var ieraudzīt arī to, ka mēs pārbūsim, mēs būsim vēl vairāk nekā iepriekš. Un es domāju arī par to, kā dzīves ir pārāk daudz, kā tā pārplūst.
[1] Aleksejs Stahanovs (1906–1977), krievu ogļracis, strādājis Donbasa ogļraktuvēs, aizsācis stahanoviešu kustību, kurā tika veicināta strādnieku produktivitāte.
0