Liene Linde un Alise Zariņa ir divas talantīgas režisores, kuras pārstāv jauno, gaišo Latvijas kino un stāsta par to, kas notiek šeit un tagad. Liene ir mazliet drūmu, pašironisku un personīgu stāstu veidotāja, savukārt Alise ir izcila spilgtu tēlu un absurdu situāciju radītāja. Abas kopā veidojušas seriālu "Asistente" un noņēmušas latviešu kino lielo lāstu: viņu rakstītie dialogi ir veikli, asprātīgi un ticami.
Sarunā ar Lieni un Alisi apspriedām "Asistenti", sievietes vietu Latvijas kino un režisora neapmaksāto darbu.
Una Rozenbauma
Una Rozenbauma: Pēdējais intervijas ieraksts manā telefonā ir ar Meriditu Monku. Nu, labi, viņa arī ir vienīgā, ko esmu intervējusi. Galvenais, ko viņai pajautāju – kā viņa izvēlas cilvēkus, ar ko strādāt?
Alise Zariņa: Ko viņa teica?
Una: Ka izvēlas pēc sajūtas – pirmkārt, vai viņa ar to cilvēku vispār vēlas pavadīt laiku. Otrs – kad viņai ir liela opera un nepieciešama liela trupa, viņa taisa meistarklases un vēro, kā cilvēks sadarbojas ar citiem, cik laipns un dāsns ir saskarsmē. Jo talantīgi jau esam mēs visi.
Alise: Nē, tā mēs nedarām. Producents mums saka: "Šis ir vislētākais," mēs prasām: "Varbūt varam kādu citu?", viņš atbild: "Nē, šis ir vislētākais." Joks, bet sava taisnība tajā ir. Mēs izvēlamies tikai daļu no cilvēkiem, ar ko strādājam, jo ir tik daudz ierobežojumu pieejamībai, izmaksām. Tāpēc ir diezgan daudz nejaušību. Vienmēr ir cilvēki, par kuriem tu cīnies, jo ļoti, ļoti gribi ar viņiem sadarboties, un ir tādi cilvēki, ar kuriem nejauši sakrīt, un tā ir baigā filmas veiksme. Patiesībā galarezultāts ne vienmēr ir tieši atkarīgs no tā, cik veiksmīga bijusi sadarbība.
Una: Man liekas, ka tas ļoti ietekmē.
Alise: Jā, bet tad ir tās filmas, par kurām tu zini – visi uz laukuma ir nenormāli strīdējušies, skrāpējuši cits citam acis ārā, bet pati filma ir izdevusies. Tas ir pārsteidzoši.
Liene Linde: Es pieturos pie uzskata, ka filma pati izdara izvēles: kāds saslimst, neatnāk, tu kaut ko pēdējā brīdī nomaini, nedabū komandas biedru, ar ko gribi strādāt, bet beigās aizstājējs pienes kaut ko pilnīgi negaidītu. Tas palīdz drusku palaist vaļā kontroles sajūtu. Filma top šādi, viņa izvēlas piedzimt šādā veidā.
Una: Tev liekas, ka filma ir patstāvīgs organisms, kas pats izvēlas?
Liene: Man ir šāds antropomorfizējošs vai drīzāk spirituāls skatījums. Tas palīdz atslābt un nekrist izmisumā, ja viss nenotiek, kā esi iztēlojusies. Šie lielie projekti [seriāls "Asistente" un Lienes Lindes debijas pilnmetrāžas filma "Melnais samts"] ir parādījuši, cik ļoti iluzors ir sākotnējais priekšstats par to, ka spēsi kontrolēt. Tu kā režisors vienā brīdī aptver, ka patiesībā vari kontrolēt tikai nelielu daļu procesu. Kaut kādā ziņā šie procesi ir lielāki par tevi, un tas varbūt ir labi.
Alise: Tu drīzāk reaģē, bet nav arī tā, ka sāc plūst. Manas topošās filmas "Nospiedumi" uzņemšanā mēs bijām pēdējā brīdī pazaudējuši iespēju filmēt vienā lokācijā, nākamajā dienā jau jāfilmē, es biju pārgurusi. Piepeši mani atveda uz kaut kādu absolūti šausmīgu vietu, kur man negribējās filmēt. Mēs ejam ar operatoru un apstājamies, mums te riebjas, bet operators vēl mēģina kaut ko izvilkt no tās šausmīgi neglītās vietas – varbūt tas stūrītis? Piepeši nāk atklāsme. Es esmu režisore, es varu pateikt stop. Ievilku elpu un pēdējiem spēkiem teicu: "Stop, mēs šeit nefilmēsim!" Reizēm procesā gadās aizmirst, ka drīksti teikt nē. Bet kā režisors tu līdz zināmam brīdim vari atļauties būt nelokāms.
Una: Tas, kas mani uztrauc šajā kontekstā – nav laika padomāt. Es nezinu, vai tā ir mūsdienu iezīme, bet, šķiet, agrāk tomēr nebija tik ārprātīgi un bija drusku vairāk autorkino. Citi režisori arī ir teikuši – tu atbrauc uz laukumu, tur jau ir 17 teltis, viss salikts un tev vispār nav telpas domāšanai vai improvizācijai.
Alise: Šķiet, ka Sergejs Lozņica brauca ar aktieriem dzīvot uz mežu. Vajadzētu sākt eksperimentēt ar šo ekscentriskā režisora tēlu – atnākt uz ražošanas sapulci un teikt: jauki, es gribētu nedēļu pirms filmēšanas padzīvot ar aktieriem mežā. Kad es saņemtu atbildi, ka tam nav naudas, tad paziņotu, ka citādi nevaru strādāt. Es gribētu to iemācīties.
Una: Tagad mēs pieskaramies interesantai tēmai – sievietes vieta kino. Es minu, ka no sievietēm sagaida, ka viņas būs punktuālākas, mazāk ekscentriskas, saprotošākas pret visu vajadzībām?
Liene: Man gribētos ekscentriskāku, biedējošāku tēlu, no kura visu laiku nesagaida sapratni. Iespējams, man būtu vieglāk. Ja es būtu režisors vīrietis, man būtu lielāka vienaldzība – mana atbildība ir tikai par manu mākslu! Es savukārt izjūtu sakāpinātu atbildību par visiem projektā iesaistītajiem, kas tērē savu laiku un spēku.
Una: Man patīk skaistais Anjēzes Vardas citāts par to, ka viņa gribējusi būt laipna un līksma feministe, bet tomēr esot kļuvusi par piktu feministi. Vai tām dusmām un bičīgumam nebūtu jābūt vairāk, lai varētu darīt savu darbu labāk?
Alise: Mums abām ar Lieni empātiska pieeja ir svarīga. Tur ir sarežģīts balanss. Neiet pret savu dabu, bet atrast veidu, kā panākt savu. Ja mēs mēģinām būt vīrieši uz laukuma, mēs beigās sev pašas nogriežam kaut kādu orgānu, kas ir tikai sievietēm. Mums sabiedrībā ir problēma – mēs kā vājumu uztveram lietas, kas nav vājums. Skaidrs, ka režisoram ir jāpieņem lēmumi, bet man liekas nepareizi, ka šaubas nolasa kā vājumu un meklē vīrišķo, stingro roku.
Una: Cilvēki grib kādu, kurš skaidri zina virzienu, jo kino ir daudz departamentu.
Alise: Tur tā lieta – kā režisore sieviete tu vienmēr iestrēgsti pa vidu: ja par daudz šaubies, tas ir slikti, bet, ja ieej kostīmu telpā un saki: "Nē, šo nekādā gadījumā, aizmirstam!", tad visi jautā, vai tev šodien slikta diena. Tu nevari uzvarēt. Es neesmu atradusi veidu, kā justies autentiskai un vienlaikus radīt iespaidu par milzīgu pašpārliecību.
Liene: Man ir sajūta, ka skaidri zinu, ko gribu uz laukuma, un visiem grupas biedriem un aktieriem tas liekas cienījami. Es līdz galam neiebraucu, kāpēc empātiskums un vēlme visus sadzirdēt ir pretrunā ar to, ka zini, ko gribi. Ja ieej kostīmu departamentā un pasaki, ko gribi, grupa to tikai novērtēs.
Una: Man vakar teica, ka tava režija, Alise, ir pragmatiskāka un racionālāka.
Liene: Tehniskāka.
Una: Un tu, Liene, esot vairāk emocionāla. Man liekas interesanti, ka jums ir dažādas pieejas, bet sērijas neatšķiras. Piemēram, "Pansijā pilī" katrā sērijā bija izteikti jūtams režisora rokraksts. Kā jūs sasniedzāt šādu rezultātu?
Liene: Tāda bija vienošanās – mēs gribam, lai viss izskatās vienmērīgi. To panāca operatora Ivo Skanstiņa un galvenās lomas, Lulū atveidotājas Elizabetes Lielmanes darbs. Elizabete ir tas vienojošais elements. Scenārijs arī bija koprakstīts.
Alise: Es redzu atšķirības, bet tās ir mikroskopiskas un neko nemaina lielajā bildē. Mēs apzinājāmies, ka pastāv risks, ka sērijas atšķirsies, un centāmies safilmēto kopā skatīties un pārrunāt. Reizēm kāda no mums bija slima un mēs mainījāmies, bet tas nav nekāds baigais trieciens sērijai.
Una: Seriālā man visvairāk skauž jūsu spēja latviski izveidot dabiskus un asprātīgus dialogus. Kā jūs to izdarījāt? Es saprotu, ka palīdzēja scenārija līdzautore Anete Konste.
Alise: Tas sakņojas senākā vēlmē kino ienest dabiskumu. "Asistentes" dialogi ir turpinājums tam, kā mēs jau strādājam. Nekādas inovācijas dialogu ziņā, šķiet, neesam veikušas. Anete ienāca ar savu unikālo humoru izjūtu, kas bija forši. Man un Lienei valoda un teksts bijuši ļoti svarīgi arī iepriekšējos darbos. Mēs abas rakstām un runājam uzrakstītos tekstus skaļi, izmēģinām. Iespējams, ir maz scenāristu, kuri liek tekstus kādam izrunāt. Viņi uzraksta to, ko cilvēki varētu teikt, bet tekstu nepārbauda, neieliek to kādam mutē.
Liene: Mana tehnika ir dialogus rakstīt kopā ar kādu. "Melno samtu" mēs rakstījām kopā ar Mārtiņu Urķi un uzreiz izspēlējām dialogus – tad tu dzirdi, kas skan, kas neskan. "Asistentē" bija līdzīgi – kāda uzraksta teksta bāzi vai ainas, tad visas nokomentē un aina tiek pārrakstīta. Ja skan kokaini, ir citas galvas, kas uzreiz pasaka – "šitā neviens neteiktu" vai "te viss labi, bet tas viens vārds nestrādā". Mēs arī labojām viena otras tekstus pirms katras ainas filmēšanas. Galvenais – nedzīvot tikai savā galvā. Taču pats būtiskākais ir tas, kā aktieris tekstu norunā. Aktierim jānotic tekstam. Daudz var mainīt arī uz laukuma, un aktieri palīdz. Galu galā ir arī montāža, kurā var sagriezt tā, lai dialogs izklausītos smieklīgāks.
Una: "Asistentē" ir daudz jaunu, neredzētu aktieru. Kā jums iet ar aktieriem? Pieredzējuši aktieri, īpaši strādājot ar jaunām režisorēm, bieži cīnās par varu.
Liene: Šobrīd, pēc nesenajiem projektiem, man ir diezgan sarežģītas attiecības ar darbu kino, bet vissiltākās atmiņas ir tieši par darbu ar aktieriem. Tas tiešām ir maģisks brīdis, kad aktieris tos burtus uz lapiņas ar savu ķermeni ienes realitātē. Ja sanāk labi un tu tajā procesā palīdzi, tas ir visskaistākais un svētākais moments. Aktieru absolūtais vairākums ir brīnišķīgi – labā ziņā pazemīgi un ārkārtīgi dedzīgi iesaistās projektā.
Alise: Režisoram ir ļoti nepieciešama brīvība atrast savus aktierus. Ja man ir iespēja, es kastingā labprāt satieku pilnīgi visus aktierus – arī tos, kas vienā ainā padod ūdeni un neko nesaka. Ir svarīgi saprast, kā ar šiem cilvēkiem strādāt, pat ja aina ir it kā nenozīmīga. Man ārkārtīgi patīk meklējumi kopā ar aktieriem. Tie ir cilvēki, kas tev ārkārtīgi uzticas, un tā ir interesanta atbildība, ļoti trauslas, grūtas attiecības. Atšķirībā no citiem režisoriem es neveidoju draudzības ar aktieriem ārpus laukuma, bet tai brīdī jūs esat viens otra galvenās uzticības personas.
Liene: Ja ir tik liels projekts kā "Asistente", nav absolūtās brīvības izvēlēties aktierus. Tu nevari vienmēr dabūt to, ko gribi: grafiki nesakrīt, loma par lielu, par daudz maiņu, nav intereses, un beigās tu ej ar labāko, ko vari.
Alise: Bet tas, ko man gribētos – lai mums ir mēģinājumi. Latvijas kino mēģinājumu process netiek uztverts kā pietiekami nozīmīgs.
Una: Jums bija mēģinājumu process?
Liene: Mēs ar Elizabeti satikāmies izrunāt lomu, bet mēģināt īsti ne. Pirms filmēšanas izmēģina un uzreiz filmē.
Una: Sievietēm ir jābūt smieklīgām? Vai sieviešu humora izjūta atšķiras no vīriešu?
Liene: Man liekas, ka sievietēm labi sanāk būt smieklīgām. Pazīstu daudz smieklīgu sieviešu.
Alise: Vīrieši nesmejas aiz pieklājības. Tev patiesībā nav jābūt smieklīgam, lai sasmīdinātu sievieti. Vienkārši vajag pieklājīgas sievietes.
Una: Man liekas, ka "Asistente" ir smieklīga. Turklāt ļoti labā veidā – ikdienas absurds, cilvēku naivums netiek izsmiets, bet novērots ar prieku un siltu humoru.
Liene: Tur ir pamatīga priekšizpēte – ļoti daudz kas salipināts no reālām situācijām, cilvēku dzīvesstāstiem. Mēs ļoti piedomājām, lai izvairītos no klišejām. Piemēram, otrajā sērijā, kas veltīta vardarbībai ģimenē, mums bija svarīgi parādīt, ka tā nav kaut kāda deklasēta ģimene, bet gan pārtikusi un ar dzīvi apmierināta ģimene. Katra sērija sākas ar mikroepizodi no grūtībās nonākušā cilvēka pozīcijas, un mēs domājām, ko likt šajā ainā. Sākt ar vardarbības, sišanas, traumas momentu būtu gan klišejiski, gan kaitnieciski, teatrāli un traumatizējoši. Labāk rādām, kas notiek uzreiz pēc traumas, kā visi atgriežas savās lomās. Tā ir gan izaicinošākā, gan interesantākā kino daļa – kad esi apguvis kino valodu, tu zini, kā šādas lietas parasti tiek rādītas un ka tie būtībā ir meli. Es aizvien baidos, ka cilvēki, kas nāk no grupām, par kurām runājām seriālā, varētu teikt: jūs sagrozāt mūsu realitāti, rādāt to pārspīlēti vai pārāk maigi.
Alise: Bez tēmas izpētes nav iespējams izstāstīt stāstu. Mani pārsteidz, ja saskaros ar scenāristiem vai režisoriem, kas apzināti neiedziļinās tēmā, par ko veido filmu. Ilustratīvs piemērs no rakstīšanas procesa: sākumā Baibas Brokas varoni nosaucām par Rasmu, un viņa visu laiku sanāca ļoti vecišķa – kā mēs rakstām, tā ar viņu notiek kaut kas vecišķs. Tad mēs viņu nosaucām pa Gunu, un viņa kļuva daudz jauneklīgāka! Otrs piemērs bija Zorans, kuru oriģināli sauca Hasans vai kādā citā no tiem populārajiem personvārdiem. Tad mēs gājām meklēt mazāk dzirdētus sīriešu vārdus. Tas it kā ir tikai vārds, bet šādā veidā sevi visu laiku virzījām, lai izvairītos no klišejām.
Una: Rakstīšana jau tā ir drausmīgi grūta, bet te jūs bijāt trijatā. Kā jūs izdzīvojāt?
Alise: Tas bija šausmīgi. Mums katrai ir sava pieeja, un rakstīšana ļoti atgādināja attiecības: ir tie laimīgie, eiforiskie iemīlēšanās brīži un tad ir tādi, kad gribi šķirties un veidot jaunas attiecības ar jebkuru citu cilvēku.
Una: Horizontālā pārvaldība radošos procesos ir reāla?
Alise: Nē, jo beigās tāpat tas, kurš režisēs konkrēto sēriju, saliks punktus uz i. Pirmo reizi, kad cits izlasa tevis uzrakstītu ainu, tu nomirsti. Mēs to darījām visu laiku un it kā pieradām, bet tik un tā, kad nosūti ainu un redzi, kā citi uz to reaģē, tas ir ārkārtīgi grūts process.
Liene: Pirms "Asistentes" vienojāmies, ka mums patīk seriāls "Please Like Me". Mums uzreiz bija uzstādījums – kaut ko no šī viegluma un brīvības gribam pārnest latviešu valodā. Tas pat nav par tēmām, bet par to, ko vari izdarīt seriāla formātā – tu vari būt godīgs, personisks, laikmetīgs. Mūs interesēja paskatīties, vai varam Latvijas seriālā iekļaut šādas vērtības.
Alise: Vēl mūs vienmēr interesē mūsdienu sievietes. Mūs vieno viegla alerģija pret toksisku cinismu kino un to, ka Latvijas kino pārāk daudz runā par vēsturi. Tāpat vēlamies iznest smagas tēmas ar gaišumu. Arī runājot par sociālajām tēmām, vajag savaldīt cinismu.
Liene: Mums patīk atrast gaismas starus.
Alise: Katrā ziņā mēs neesam režisores dievi, kas no augšas skatās, kā tie mazie rāpo. Ir tādas filmas, kur varonis iet pretī neizbēgami traģiskam liktenim, bet tu skaties un ciet. Tā ir skaista manipulācija ar skatītāju, bet tā nav mūsu pieeja.
Una: Jūs abas esat minējušas, ka apzināti veidojat kino masām.
Liene: Mēs strādājam dažādos žanros, un šis droši vien ir meinstrīmīgākais, ko esam radījušas. Ceram, ka seriāls būs saprotams vairākām paaudzēm. Piemēram, liela vieta atvēlēta vecmāmiņai Mirdzai, kurai ir sava sižeta līnija ar draudzenēm un to, cik grūti pieņemt novecošanu. Ir svarīgi, lai ir šādas varones, jo liela daļa seriālu skatītāju Latvijā ir seniori. Viņi ir pelnījuši varoni, ar kuru identificēties.
Una: Kas ir jūsu mīļākās režisores?
Alise: Man ļoti patīk Selīna Siama un viņas triloģija "Water Lilies", "Tomboy", "Girlhood". Man patīk viņas empātija, runājot par pusaugu meitenēm un bērniem – caur sadzīviskiem stāstiem, ķermenisko. Man patīk cilvēciski režisori, piemēram, Šons Beikers un "Floridas projekts". Viņš diemžēl nav sieviete, bet varētu būt.
Una: Katram ir savi trūkumi.
Alise: Anjēze Varda ir absolūti brīnišķīga. Es ik pa laikam paskatos Signi Baumani, pavisam nesen vēlreiz skatījos Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmu "Mans mīļākais karš" – man liekas brīnišķīgi, ka mums ir režisores, kas tā runā par mūsu kopīgo pagātni. Ir filmas, kas ir žanra paraugi, un ir filmas, kas varētu kaut ko mainīt. "Mans mīļākais karš" rada cerību, ka mēs varētu mainīt veidu, kā runājam par savu vēsturi, – tas ir ļoti sievišķīgs veids, ļoti subjektīvs un personisks veids. Caur sevi, nevis caur kareivjiem tranšejās, kas nekad nav bijuši citādi kā vien varonīgi. Strādājot vienā laikā ar Lieni un Martu [režisori Martu Elīnu Martinsoni], man ir ļoti interesanti skatīties, kā mēs katra veidojam savu mūsdienu Latvijas stāstu.
Una: Eiropas dati rāda, ka kopš 2015. gada par 5% ir palielinājies to sieviešu skaits, kuras piedalās filmu veidošanā. Viņas veido 10% no visiem kino iesaistītajiem cilvēkiem. Paralēli dzirdama neapmierinātība, ka "sievietēm ir kaut kādas kvotas, cik tas ir negodīgi". Kā jūs redzat sieviešu klātbūtni Latvijas kino?
Liene: Kur tad ir tās kvotas? Es gribētu pieteikties.
Alise: Ir mainījies ļoti maz kas, bet, daudzuprāt, arī šie mazie soļi nozīmē, ka sieviešu darbiem bez iemesla tiek dota priekšroka. Mēs ikdienā sastopamies ar nicīgām frāzēm – sievietēm jau tagad dod naudu kino, jo tāds laiks. Es nezinu, vai kāds režisors vīrietis ir izbaudījis to sajūtu, ka viņam saka: lūk, tev "atļāva" veidot šo filmu, jo tu esi vīrietis. Vīrietis režisors par to nedomā, viņš iet un aizstāv savas idejas, kamēr mums vēl paralēli jānodarbojas ar šo "bet tu esi sieviete!" diskursu. Šobrīd mums piedēvē privilēģijas, bet realitātē beidzot kaut nedaudz izlīdzinās situācija, kurā privilēģijas bijušas vīriešiem, kuriem par tām pat nav bijis jādomā. Mēs to cenšamies skaidrot atkal un atkal, norādīt uz statistiku, faktiem, izpelnīties atļauju drīkstēt uzstāt uz lielāku vienlīdzību. Kaut gan tik bieži gribētos visus šos "ak, kā vīriešus apbižo šī modernā pasaule" teicējus pasūtīt trīs mājas tālāk.
Liene: Ar sievišķu maigumu.
Alise: Pirms gadiem filmēju savu bakalaura darbu un man bija brīnišķīgi izglītots, talantīgs operators – es kā maza nabaga studente biju ļoti priecīga, ka varu ar viņu strādāt. Pēc filmēšanas mēs aizgājām uz dzērienu, un, tā kā viņš bija strādājis ar tevi, es jautāju, kāda Una Rozenbauma ir kā režisore. Viņš ar tādu maigu nicinājumu atbildēja: "Nu, kā jau sieviete." Sapratu: aha, es nekādā gadījumā nedrīkstu būt režisore sieviete, es negribu, lai par mani tā saka. Nesen viņam to atstāstīju, un viņš bija pārsteigts, teica – nevar būt, ka viņš esot kaut ko tādu teicis. Bet iedomājies: ko tas tev kā jaunai režisorei nodara? Iedomājies: ja man kāds pajautātu par kādu mūsu kolēģi, kāds viņš ir kā režisors, un es tā skumji nopūstos un teiktu: "Nu, kā jau čalis."
Liene: Nav uzmanības pret detaļām, neiedziļinās...
Alise: Nekādas empātijas pret aktieriem.
Una: Brauc pa virsu.
Liene: Nesamīļo un neiedrošina aktierus.
Alise: Es nekad neaizmirsīšu Jura Poškus citātu "Kino Rakstu" diskusijā – ka filmas par sievietēm ir jātaisa vīriešiem, jo sieviete ir kā zivs ūdenī, viņa pati to ūdeni nevar aprakstīt. Vai viņš nesaprot, ka otrādi ir tas pats? Neredz tur loģikas kļūdu? Ir pagājuši desmit gadi, un lielākā daļa vīriešu vairs nerunā tādu sviestu, un mums jau par to ir jābūt stipri priecīgām, vai ne? Bet joprojām ir ārkārtīgi jāuzmanās, lai mēs neliktu viņiem justies neērti ar visām tām savām domām par vienlīdzību. Mums arī šī seriāla tapšanas laikā jautāja: kā mēs iedomājāmies – taisīt kino, kur galvenajās lomās ir trīs sievietes, un cerēt, ka tas varētu būt interesanti vīriešiem? Es gribu pajautāt to pašu: cik bieži jums kāds ir jautājis: "Es skatos, ka tev galvenais varonis ir vīrietis. Kā tu uzrunāsi sieviešu auditoriju?"
Una: Kāda ir sievietes seja Latvijas kino?
Alise: Sašutusi! Viņa ir sašutusi!
Liene: Viņa nesmaida. Neglīta seja. Režisorīt, pasmaidi! Neviens citādi negribēs strādāt ar tevi.
Una: Liene, tu neminēji sievietes režisores, kas tev svarīgas.
Liene: Es negribu uzskaitīt random režisores, bet ir viena lieta, ko neesmu publiski izcēlusi un kas mani kā režisori ir ļoti iespaidojusi. Esmu Pētera Krilova skolniece – tajā, kā strādāju ar aktieriem un domāju par kino, ir liels viņa nospiedums. Tomēr tikpat lielā mērā mani ir ietekmējusi Inga Pērkone, kura bija mana pasniedzēja un regulāri publicē grāmatas par latviešu kino. Viņa ir ļoti paplašinājusi manu apvārsni – kā domāt par kino, kas tas vispār ir, ko kino dod sabiedrībai un kāda ir tā vieta vēstures tecējumā. Tas, ka viņa manai īsfilmai "Septiņas neveikla seksa reizes" ir veltījusi daļu savā grāmatā "Afekti un atmiņas", rada sajūtu, ka mani kāds ierauga – tā ir reta un spēcinoša sajūta.
Una: Vēl mani ļoti interesē, kā jūs izvēlējāties divus jaukākos Latvijas režisorus – Elmāru Seņkovu un Tomu Treini – vardarbīgu cilvēku lomām.
Liene: Tas bija pēdējā brīža risinājums. Elmārs ilgi bija mans kolēģis Latvijas Kultūras akadēmijā, viņam negaidot šis piedāvājums un loma šķita interesanti. Viens no filmēšanas komandas kolēģiem pēc sērijas noskatīšanās pienāca un teica – tieši tādi tie varmākas arī ir. Šarmanti un apburoši. Varbūt kādam vīrietim tas liks aizdomāties par to, ko viņa šarmantais draugs dara mājās aiz slēgtām durvīm. Vardarbīgi cilvēki nebūt nestāv vārtrūmē ar nazi. Elmārs pirmajā ainā ir rozā džemperī, kas arī bija apzināta kostīma izvēle. Viņš bija tāds maigs un pūkains.
Una: Atgriežoties pie filmēšanas procesa – man liekas, ka uzņemšanas posmā komanda ir kā ģimene. Tā ir tā laimīgā zeme, kur visi cits citu atbalsta. Neviens neguļ, neēd, visi izdeg un tomēr nofilmē tik, cik var pagūt. Un pēc tam sākas režisora vientulība.
Liene: Režisoru parasti neviens pārāk neatbalsta ārpus filmēšanas posma. Šajā gadījumā mēs bijām viena otrai.
Alise: Man pagājušajā gadā bija divas filmēšanas. Tas bija diezgan traki. Es redzēju tikai cilvēkus, kas piedalījās filmēšanā. Pienāca Ziemassvētki, un es biju svaigi izšķīrusies. Nolēmu pavadīt Ziemassvētkus viena un mēģināt izbaudīt šo vienatni. Tad iedomājos, ka varētu apsveikt kādu svētkos – sēdēju, domāju un sapratu, ka visi cilvēki, kas man nāk prātā, ir no komandas. Nevarēju saprast: vai esmu sasniegusi vientulības apogeju?
Liene: Man šķiet, ka man šajos Ziemassvētkos nebija pilnīgi neviena apsveikuma. Es arī nevienam neko nesūtīju. Kino tu tā iegrimsti darbā, ka rodas sajūta, ka ar filmēšanas komandu esat draugi uz mūžu, bet realitāte ir tāda, ka, ja vien jūs atkal nesatiksieties kādā projektā vai ļoti mērķtiecīgi nekopsiet draudzību, jūs vairs nesatiksieties nekad. Tā ir ģimenes ilūzija.
Una: Teātrī tu esi atvērtās attiecībās, jo mainās komandas. Kino ir monogāmas attiecības, bet uz noteiktu laiku. Cirks ir monogāmas attiecības, bet uz ilgu laiku, jo tu ar trupu ceļo apkārt un jūs nešķiraties.
Alise: Filmēšanas laikā pārtrūkst saikne ar pasauli: tu nezini, kas ir par dienu un kas notiek, tāpēc kādā brīdī draudzības neizbēgami pazūd, jo tev nav vietas nekam citam. Atgriešanās reālajā pasaulē ir kā normālas paģiras. Tev izveidojas saikne ar montāžas režisoru, bet tas nav tas pats – tur vairs nav filmēšanas procesa intensitātes, kad visi skraida pa laukumu. Es laikam negribētu dzīvot cirkā, tad es savu otru identitāti pazaudētu vispār. Atceros, ka reiz puisis no mākslas departamenta stāstīja, kā iepazīstas ar sievietēm – viņš tinderī samačo un, kad meitene prasa, kad viņam ir brīvs laiks, viņš paskatās grafikā un saka: "Nu, mēs varētu pēc pusotra mēneša." Meitene viņu atmačo uzreiz.
Liene: Es jau ilgstoši cenšos noskaidrot, kas esmu ārpus kino. Es vairs nemāku ne draudzēties, ne vispār eksistēt šajā realitātē – tu tikai ražo, dod, reaģē un radi, un vienā brīdī vairs īsti nezini, vai esi vēl kaut kas, ne tikai darba mašīna.
Alise: Es pagājušajā gadā no divām filmēšanām, kas sekoja viena otrai, jutu ietekmi uz fizisko veselību. Parādījās sirds problēmas, visticamāk, no intensitātes, garajām naktīm, jebkāda atpūtas trūkuma. Noķēru kovidu, bet, tiklīdz skaitījos nelipīga, biju atpakaļ ierindā. Kāds jautā: "Nu, kā tu jūties?", un es saku: "Nu, slikti." Cilvēks vēlas palīdzēt, bet nav jau, kā, piedāvāja beņķīti atnest. Var jau būt, ka ir veids, kā var nodarboties ar kino un neizdegt. Es nesaprotu, kā Latvijā, sasniedzot zināmu vecumu, cilvēki vēl spēj maukt. Piemēram, Ivars Seleckis.
Una: Viņš filmē dokumentāli un lēni – tas ir kas cits. Bet tas ātrums, kurā ar pieejamo naudu viss jānofilmē – tas ir nenormāli. Un mums nav režisoru ģildes vai kādas struktūrvienības, kura drusku pievaktētu.
Liene: Mums tagad ir režisoru ģilde. Bet tāpat paies ilgs laiks, kamēr kaut kas sāks uzlaboties.
Una: Iztēlojies jebkuru citu darbu, kurā tev ir galvenā atbildība. Ja projekts ir labs, tad tas ir visu nopelns, bet, ja projekts sūdīgs, tad vainīgs esi tu. Tajā ir kaut kas absurds. Manuprāt, piesauktie mēģinājumi ir ārprātīgi svarīgi, bet tam nav ne laika, ne naudas. Sanāk – jūs gribat no manis atbildību par projektu, bet nevarat man iedot instrumentus, ar ko strādāt. Tad nu peries pliks pa nātrēm.
Liene: Tas ir viens aspekts. Ir vēl otrs aspekts, kam varbūt ir saistība ar to, ka mēs esam atsaucīgas sievietes un vīriešiem režisoriem tā nav…
Alise: Mums vajag atsaucīgo režisoru forumu.
Liene: Jā, atsaucīgo režisorīšu forums. Aspekts, kas ārkārtīgi izdedzina un atstāj iespaidu uz veselību, ir tas, cik ļoti daudz no tevis sagaida neapmaksātu darbu – daudzu gadu garumā, neskaitāmās formās un veidos. Visiem citiem darba stundas apmaksās, bet tev ne. Tev ir viens režisora honorārs, un tā ietvaros tiek sagaidīts, ka tu vienmēr reaģēsi, strādāsi, kad vajag, cik daudz vajag, un par to tev neviens neteiks paldies – varbūt vēl iemetīs sejā, ja žēlosies, jo "tas taču ir tavs projekts"! Tev jābūt dziļi pateicīgai par to, ka vari strādāt! Šī pašsaprotamā ekspluatācija ir tā, kas izdedzina. Palīdzētu, ja kāds regulāri teiktu: "Žēl, ka tas jādara tev, bet kādam tas ir jādara, un es novērtēju, ka tu to dari." Bet režisors nesaņem paldies pat šādā formā. Milzīga režisora ieguldījuma daļa tiek uztverta kā pašsaprotama un netiek pamanīta.
Alise: Citā darbā teiktu – nu, nedari, ja tas nav tavs pienākums. Bet šeit tu zini: ja tu nedarīsi, neviens cits nedarīs un tā ir tava filma, pret kuru tu jūti milzu atbildību.
Liene: Un tu esi atbildīga par visiem pārējiem iesaistītajiem, par visu citu darbu.
Alise: Ir grūti saprast, kā to mainīt, jo pašlaik mēs taupām uz cilvēku. Reizēm nespējam panākt, lai filmēšanas laukumā aktieris būtu svarīgāks par lampiņu. Visiem ir skaidrs, ka jābūt nogaismotam tā, lai gaismotājs teiktu, ka ir okei, bet nevienam nav skaidrs, ka mums vajag uztaisīt tik daudz mēģinājumu, lai būtu droši, ka varam filmēt. Tu kā režisors uz laukuma jūti milzīgu spiedienu, jo laiks ir nauda. Bet ne tavs laiks.
Liene: Kāpēc pusotru stundu likt gaismas ir pašsaprotami, bet dažreiz dabūt divas minūtes pirms kadra, lai parunātu ar aktieri, nav pašsaprotami? Tas ir ārkārtīgi savādi.
Alise: Tā arī, iespējams, ir kaut kāda vīriešu pasaules vīzija, jo, hei, mēs darām tehniskās lietas. Skaidrs, ka gaisma ir svarīga, bet aktieris ir svarīgāks par lampiņu. Skaidrs, ka mēs gaismām pievērstu uzmanību, ja tur kaut kas nestrādātu, un es nekādā ziņā nenoliedzu tehniskās puses svarīgumu. Tomēr tas, ka es filmēšanas procesā saprotu, ka dialogā ķeras kāds vārds, un gribu padomāt vai izrunāt to ar aktieri, netiek uztverts kā pašsaprotama lieta, kaut arī ir izšķiroši svarīgi rezultātam. Tāpēc liekas jocīgi, ka izcīnīt dārgāku kameru ir daudz vieglāk nekā izcīnīt vairākus mēģinājumus.
Liene: Tāpēc, ka dārgāku kameru prasa operators un viņš ir vīrietis – viņš taču neprasītu, ja nevajadzētu. Es jokoju.
Alise: Es neesmu strādājusi citās valstīs, un man īsti nav atskaites punkta, bet domāju, ka tā ir problēma un kādā brīdī ir jāsaprot, ka režisoriem vajag aizbraukt uz to mežu un padzīvot ar aktieriem. Viena no skaistākajām un absurdākajām lietām manā filmā "Blakus" bija – mums vajadzēja, lai aktieri izskatās tikko pamodušies, viņi bija strādājuši visu nakti un bija ļoti noguruši. Es redzēju – ja viņiem ļaus piecas minūtes pagulēt, viņi aizmigs. Varbūt tieši tāpēc, ka tas bija mazbudžets un viss notika nepareizi, es teicu, ka iepauzējam uz piecām minūtēm, lai aktieri iemieg, un tad mēs viņus pamodināsim ar saucienu action! Visi arī apklusa un gaidīja, un tas nostrādāja. Bet 95% gadījumu, kad tu kā režisors nāc ar ideju, kas prasa 5–10 papildu minūtes, reakcija ir negatīva.
Liene: Manā pieredzē nav bijis nevienas filmēšanas, kuras temps nebūtu bijis vājprātīgs.
Alise: Mazos projektos, piemēram "Divās strīpiņās" [Alises Zariņas 2020. gada dokumentālā īsfilma] vai kādreiz vienkārši kaut ko nofilmējot ar kameru un nevienam nerādot, var noķert to kaifu.
Liene: Jā, tāds process ir kaifīgs.
Una: Varbūt jāuztaisa tāda nometne, kurā viss notiek lēni.
0