Par izstādi "Mēs to nedarām. Intimitāte, normas un fantāzijas Baltijas mākslā" Viļņas MO muzejā (kuratori: Inga Lāce, Adoms Narkevičs, Rebeka Poldsama)
"Mēs to nedarām. Intimitāte, normas un fantāzijas Baltijas mākslā" muzejs piesaka kā lielformāta izstādi, un tā ir patiesi apjomīga gan izmēra, gan mākslas darbu hronoloģijas un daudzveidības ziņā. Izstādes atklāšanu pavadīja diskusijas par seksualitāti, tikšanās ar kuratoriem, bet uz sarunu par "dzimuma vietu modē" no Rīgas tika ataicināts modes dizainers Bruno Birmanis. Uz vairākus metrus garas sienas smalkā burtveidolā satilpināti tikai autoru vārdi, kaut dažiem no viņiem šeit taču izstādīti pa vairākiem darbiem. Lai visu šo materiālu aptvertu, tajā iedziļinātos un pēc izstādes apmeklējuma ar audiogidu veiktu kādus secinājumus, būtu šeit jāievācas uz dzīvi.
Apmeklētājus sagaida 12 portreti, kuriem šķietami ir maz kā kopīga. Tas ir ievads raksturu un izteiksmes stilu daudzveidībā: darbi ir izteiksmīgi, bet vai ir būtiski šādi uzskaitīt personāžus, it kā tie būtu kādas sugas pārstāvji? Uz kādu tēmu attiecināms igauņu animatores Kintis Lundgrēnas darbs "Denika" (2008)? Viņas varone šķiet kā izkāpusi no pasaku grāmatas ilustrācijas. Vai viņa ir viena no aprakstā minētajām drag karalienēm? Tie, kam šis termins vēl nav pazīstams, arī šeit neuzzinās tā nozīmi. Jāatzīst, ka man bija savādi vienā telpā redzēt kvīru kultūras ļaudis un kolhoznieci, bet tas parāda, cik ļoti esam mainījušies 50 gadu laikā. Priecājos, ka tādi neesam vienīgie – arī Latvijas un Igaunijas sabiedrība droši vien ir piedzīvojusi ko līdzīgu.
Mākslas darbi ir sadalīti tematiskās saimēs (izstādes aprakstā tie metaforiski salīdzināti ar medu, taču ne visi ir saldi un derīgi ēšanai), savukārt saimes izkārtotas savstarpēji savienotās zālēs. Arī katrā zālē īsos tekstos attīstītās tēmas plūstoši pāriet cita citā. Izstādes zāles (scenogrāfi: Laura Linsi, Rolands Rēmā) ir atdalītas tikai daļēji, bet daži darbi ir apmetušies starp tām. Patīkams pasteļkrāsojums sienām – daudz mājīgāk nekā pārvietojoties pa ierasto balto kubu.
Daži no darbiem atrodas starp vairākām tēmām: igauņu mākslinieces Mares Trallas videofilma izsmej gan mūsdienu sieviešu skaistuma standartus, gan atgādina par sieviešu darbu, kas sabiedrībā vēl aizvien netiek pienācīgi pamanīts. Tam veltīta darbu saime "Smagi strādājošie". Ar Mari Trallu saistāms arī Egles Rakauskaites darbs "Tēvs" – tas balansē uz feminisma kritikas robežas, bet par tādu nekļūst. Šī filma sasaucas ar latviešu mākslinieces Ances Eikenas radīto telpu – sāpīgi ierasto padomju realitātes daļu, kurā vīrieši ir it kā atbrīvoti no pienākuma audzināt bērnu. Sarežģītās tēva lomas motīvs klātesošs arī Arvīda Šalteņa filmā "Istaba" (1985–2000). Dažus darbus ir grūtāk tematiski ierāmēt: latvietes Aijas Jurjānes "Bērni kāpās" (1983) un igauņa Varmo Pirka "Vasaras brīvdienas" (1968) ir pārsteidzoši līdzīgi rokraksta ziņā – mākslas darbos attēloti bērni un pusaudži, kuri darbu tapšanas laikā tiek dedzīgi sargāti no intīmām tēmām.
Īsti nesapratu, kā izstādē nonākušas Birutas Baumanes "Peldētājas" (1971), Leili Mūgas "Kolhoznieces", Igora Piekura "Šahisti" un citi darbi. Pēdējo it kā varētu pieskaitīt tēmai "Vīrieši un sievietes" – galu galā šahs padomju laikos bija viens no vīriešu iecienītākajiem sporta veidiem –, tomēr šobrīd, par to rakstot, rodas interesantas pārdomas, jo Lietuvas Seimā taču strādā vairāku pasaules šaha olimpiāžu uzvarētāja. Kopumā izstādes darbos varbūt ir pārāk daudz padomju reālisma, bet kolhoznieki un brigadieri asociējas tikai ar izstādes nosaukumā minētajām normām – tiem nav nekādas saiknes ar intimitāti vai seksualitāti. Gan viņi, gan medicīnas izmeklējumiem veltītā izstādes sadaļa atgādina, kā padomju laikā cilvēku dzīvi regulēja vara, un izstādes reklāmā izmantotais aicinājums "praktizēt intimitāti" šai ziņā izklausās ļoti valdonīgi.
Taču politika no mākslas nav nošķirama. Izstādē tas ir acīmredzams: gan ar politikas, gan reliģijas palīdzību tiek regulēta seksualitāte, tiek lemts, cik lielā mērā un kāda intimitāte ir pieļaujama (atcerēsimies pandēmiju), tiek mērķtiecīgi veidotas publiskās telpas. Uz to norāda LGBTK+ autori, kuriem, spriežot pēc viņu darbiem, joprojām ir problemātiski publiski paust savas jūtas pret partneri. Lielākā daļa LGBTK+ darbu organiski iekļaujas izstādē, tajos attēlotā estetizētā, dažkārt pat pedantiski sakoptā āriene, kā esmu dzirdējusi, dažiem apmeklētājiem rada iespaidu, ka "visi LGBTK+ cilvēki Lietuvā ir mākslinieciski". Bet tas ir cits stāsts.
Kad izstādē satiekas dažādu paaudžu apmeklētāji, vieniem kaut kas šķiet prātam neaptverams, bet otriem tieši tas pats – pašsaprotams, piemēram, norāde par kādā mākslas darbā izmantotās dziesmas izpildītāju vai vēlme no dažiem darbiem sargāt bērnus (lai gan lielākā daļa manis redzēto bērnu delverējās pa zālēm bez mazākās intereses par intimitāti). Pie izstādes daļas, kas veltīta Jāņa Zālīša grāmatai "Mīlestības vārdā", daudzi apstājas un dalās atmiņās par līdzīgām grāmatām (dažiem vecāki joprojām neļauj tās lasīt). Ar publiskumu, kas vecākiem cilvēkiem varbūt ir tuvāks nekā intimitāte, var spēlēties: tas darīts vārdu un varas tēlu rotaļā igauņu repa grupas "Nancy Nakamura Rap Unit" videoklipā. Tomēr brīvība – arī tā ir diezgan personiska lieta: pēc dzejnieka Donalda Kajoka domām, ja cilvēks ļoti grib – brīvs var būt visur.
Taču izstādē šķiet, ka visas tautas, dzimumi un paaudzes rod kopīgu valodu: darbus vieno tādu tematu aktualizēšana, kas ilgi bijuši tabu. Kopsaucējs ir brīvības kāre, varbūt pat tās godināšana (tātad vēl viena saikne ar politiku). Padomju režīma iezīmes lakoniski izskaidrotas jaunajai paaudzei, kura nav pārsteigta, redzot sievieti taksisti, bet rīdzinieces Katrīnas Neiburgas filma atgādina – vēl nesen šis darbs sievietei bija nedrošs.
Ne velti pieminēju sarunas un runāšanu. Izstādē visu laiku pārņem sajūta, ka esi cilvēku ieskauts: pārsvarā tiek eksponēti portreti, daudzas figūras ir dabiska izmēra vai pat lielākas. Dažus apmeklētājus uzrunā arī teksti. Un vispār, kā uzskata mākslas kritiķe Monika Krikštopaitīte, "laimīgi ir mākslinieki, jo viņiem ir valoda tam, par ko nav iespējams runāt".
Īpaši interesanti ir tad, kad tiek runāts dažādās valodās – lietuviski, latviski, igauniski, krieviski – un sarunās satiekas dažādu paaudžu mākslinieki, apmeklētāji un personāži: Jāna Pāvles "Mīts par mūžīgo skaistumu" (2001), šķiet, diskutē ar bezrūpīgo jaunību Arņa Balčus fotogrāfijās "Es, draugi, mīlnieki un citi" un futūristisko Ausekļa Baušķenieka "Pēcpusdienu" (1986), kas vecākiem apmeklētājiem varētu atgādināt viņu pašu jaunības sapņus par to, kāds varētu būt 21. gadsimts (elektromobiļi brauc jau tagad). Igauņa Tīta Pēsukes "Sīri un Reins" (1972) un latvietes Rudītes Dreimanes "No mākslinieku Hendriksonu dzīves" (1980), kā arī lietuvietes Elenas Kņūkštaites "Grupas portrets ar dzeguzi" (1981) izskatās tā, it kā tie būtu tapuši tūkstošgades sākumā. Patīkami, ka izstāde iepazīstina ar nozīmīgām latviešu un lietuviešu mākslas personībām, bet par igauņu māksliniekiem, šķiet, runāts mazāk.
Pēdējo 50 gadu laikā Baltijas valstīs mainījusies ne tikai ikdienas dzīve, bet arī varas attieksme pret cilvēkiem un viņu ķermeni. Tagad mums vairs nav jāaizņemas sieviešu apģērbs filmēšanai, kā to 1980. gadā darīja Artūrs Bariss-Bārs. Var atklāti spēlēties ne tikai ar savu izskatu, bet arī ar dzimumu, pat izmantojot zobu rotas, piemēram, tādas, kādas piedāvā igauņu juveliere Līsbeta Kirsa. Runājot par izskatu, vērts pieminēt arī fantastisko modei atvēlēto zāli: šeit radošie eksperimenti ar ķermeni pārtop īstās acu priecēšanas dzīrēs, un žēl, ka tā arī nenoskaidrojās, kam pienākas lauri par fantastiskajiem kadriem no "Nepieradinātās modes asamblejas" Latvijā. Starp citu, MO diskusija ar modes mākslinieku Bruno Birmani, cerams, ietekmēs vīriešu svārku piedāvājumu Baltijas modes pasaulē.
Mainījušās arī mūsu publiskās telpas: veikali (lietuvieša Šarūna Milkeviča "Universālveikals" (1979), darbavietas (Maijas Tabakas "Darba ritmi"), bet ainavas, kas iedvesmoja igauņu mākslinieku Jiri Palmu gleznot "Stikla un betona labirintu", kļuvušas ikdienišķas, īpaši pilsētniekiem. Spriežot pēc šiem darbiem, mums tagad ir vairāk privātās telpas un, iespējams, pateicoties sociālajiem medijiem, – mazāk intimitātes. Īpaši interesanta ir Baltijas valstīm nozīmīgā pirts kultūras transformācija (igauņiem pat ir atsevišķs vārds pirtsslotas garaiņiem): padomju okupācijas laikā tā no ģimenes un dzimtas pulcēšanās telpas kļuva par publisku telpu – no šejienes arī makabriskie latviešu mākslinieka Ivara Poikāna pirts gleznojumi (1981). Mūsdienās atkal atgriežamies pie pirts kā privātas telpas.
Patīkami, ka milzīgajā izstādē padomju laika mākslas valodu, kas šeit tomēr nav nemaz tik plaši pārstāvēta, beidzot aizēno daudz interesantāki, mūsu vēsturei unikāli darbi par Dziesmoto revolūciju, 90. gadiem, optimistisko tūkstošgades sākumu. Šie darbi vislabāk ļauj ieraudzīt parādības, kas veidojušas mūsu ikdienu, veicinājušas mākslas un zinātnes progresu, atkāpšanos no reiz stingri uzspiestajām normām. Patīkami, ka mūsdienu jauniešiem jāpaskaidro, kas ir Buratino, kāpēc padomju laikos zēniem bija aizliegts audzēt garus matus un kā tika dalīti Rīgas modes namu prezentētie apģērbu modeļi. Labi, ka jau iespējams paskatīties uz padomju laika normām kā nepieņemamām – kā uz kolektīvu traumatisko pieredzi. Šķiet, ka šajā ziņā izstāde pienes nozīmīgu artavu.
No lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva;
raksta pirmpublicējums lietuviski žurnālā "Literatūra ir menas".
0