Saruna par Latgali mēdz iekrist galējībās – vai nu tā ir hierarhiska, kur nosacītā Rīga runā no "vecākā brāļa" pozīcijām, vai izslēdzoša, kurā nosacītajai Rīgai vispār nav tiesību spriest, vai arī abpusējos stereotipos balstīta. Arī tad, ja izdodas izvairīties no galējībām, saruna par Latgali notiek pēc divu pušu principa – Latgale un pārējā Latvija. Vai iespējams atrast kopīgu laukumu, kurā saruna par Latgali ir saruna par mums visiem, par mūsu kopīgo dzīves telpu un attīstības scenārijiem? Kas šībrīža diskursā būtu jāmaina, lai uz šādu telpu virzītos?
Diskusijā, kas turpina "Satori" un "Lakuga.lv" rakstu un raidierakstu cikla "Latgolys vaicuojums" uzsākto sarunu, piedalījās viedokļu līderi, kuri par šo jautājumu – katrs savā darbības jomā – ir domājuši. Diskusiju vadīja žurnāliste Rita Ruduša, tajā piedalījās sērijas "Latgolys vaicuojums" redaktore, antropoloģe Dace Dzenovska, latgaliešu kultūras kustības "Volūda" vadītāja Edeite Laime, aktīviste, dokumentālās filmas "Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?" autore Vladislava Romanova un apvienības "Latgalīšu reps" dalībnieks Didzis Kozlovs. Diskusija notika 8. maijā kultūrvietā "Rancāna pagalms" Rēzeknē.
Rita Ruduša: Pirmais jautājums, lai iezīmētu laukumu, būtu: kas ir tie galvenie parametri, pie kuriem mums būtu jāpiestrādā, lai diskusija "Kā runāt par Latgali?" vispār būtu lieka?
Dace Dzenovska: Grūti atbildēt. Es teiktu, ka mums vienkārši vairāk jābrauc [vienam pie otra] un jārunā. Lai nebūtu jārunā, mums vairāk jābrauc un jārunā. Jo vairāk runā, jo mazāk sevišķa šķiet runāšana, tā kļūst ikdienišķa. Un tāds jau arī ir mērķis – lai mēs vairāk runātu gan par Latgali, gan par Latviju, gan visām citām lietām. Un ne tikai tad, kad notiek kaut kas nozīmīgs, piemēram, vēlēšanas, kad ir jāsāk domāt, ko tad darīt ar Latgali un kā runāt par Latgali. Ja mēs runātu visu laiku, tad saruna kļūtu dabiska, nepiespiesta un nesevišķa.
Rita: Vai visi tam piekrīt?
Vladislava Romanova: Es tam piekrītu un papildināšu. Man liekas, ka atslēga šai diskusijai un vispār Latgales telpas problēmām ir runāšana. Reizēm cilvēkiem no Latgales gribas Latgali padarīt un parādīt skaistāku, nekā tā ir. Ir jārunā gan par labām lietām, kuru ir ļoti daudz, gan arī par lietām, kas vēl prasa risinājumu. Man liekas, ka atslēga jebkurai problēmas risināšanai ir dialogs. Tā trūkst, un pie tā Latgalei vēl vajadzētu piestrādāt.
Didzis Kozlovs: Viennozīmīgi runāt, runāt un runāt. Ne tikai starp latgaliešiem, bet, iespējams, arī aizbraucot uz citu pilsētu vai pat valsti. Man ir tāds piemērs – sievastēvs aizbrauc uz hokeja čempionātu Vācijā, ieiet tur veikalā un sāk sarunu latgaliski. Nav starpības – saprot vai ne. Tas jau ir kā smadzenēs iestrādāts reflekss. Viņš uzreiz sāk sarunu latgaliski.
Edeite Laime: Lai taidys sarunys mums nabyutu vyspuor i šudiņ mes sasatiktu viņ padzert kopeju, pa munam, pats svereiguokais ir izgleiteiba. Tū paruodeja ari ituos serejis roksti, ka problema ir atškireiguos zynuošonys i uztvere par Latgolu, Latgolys viesturi, par Latgolys viesturi Latvejā. Izgleiteibys sistemā puorsvorā ir tik vīna puse. Ka mes runojam par myusu dīnom, tod es kai Latgolā nadzeivojūša latgalīte, bet reizē cylvāks, kurs kasdīnā struodoj ar latgaliskajim vaicuojumim, sasazynoj ar medejim, cīši prīcuotūs, ka nabyutu, burtiski puornasūt nu angļu volūdys, "attīksmis". Pyrmuo sajiuta, aizsyutūt koč voi e-postu, bīži viņ nu medeju pusis ir "Ai, nu labi, publicēsim", sajiuta, ka tik mums, latgalīšim, tuo vajag. Maņ grybātūs, ka mums vysim tū vajadzātu, mums vysim vajadzātu dažaidu Latveju.
Rita: Man ir viens stāsts iz dzīves, kas šķiet iederīgs šajā kontekstā. Man ir mazdēls, kam ir astoņi gadi. Braucot tālākos ceļojumos mašīnā, mēs maināmies – viens liek mūziku, otrais, trešais. Pienāca mazdēla kārta, un viņš pleilistē ielika divas grupas, ko mēs klausījāmies 45 minūtes – "BTS" no Korejas un "Latgalīšu repu". Viņa vecumā tas šķiet pilnīgi dabiski, viņš dzied līdzi, viņam nerodas jautājums, kā runāt par Latgali. Viņš vienkārši dzied līdzi, taču, ja viss paliks kā šobrīd, pēc pāris gadiem viņš aizies no šīs zonas. Kam būtu jāmainās izglītībā, lai mans mazdēls saglabātu to dabisko attieksmi, kad mēs braucam un 45 minūtes klausāmies "Latgalīšu repu"?
Edeite: Maņ varbyut ir gryuts tū tai komentēt, kam es jau seņ asu pabeiguse školu. Munā laikā latgaliski, par Latgolu voi Latgolys cylvākim izgleiteibys programā nikuo nabeja. Par Fraņci Trasunu poša izzynuoju viņ uorpusklasis nūdarbeibuos, školys sistemā par jū nastuosteja. Ar školu sistemu maņ niu ir moza saskare, bet sevkurā vītā Latvejā vuiceibu programā byutu juobyut nazkam par Latgolu: voi tys ir nūvodvuiceibys modeļs, voi kas cyts, par pīmāru, literaturā ari latgalīšu autori, ka ar Latveju mes nasaprūtam tik bejušuos Baļtejis gubernis Kūrzemi i Vydzemi, bet Latveja mums ir piļneiga. Juozyna, kas nūtyka vīnā i kas paraleli ūtrā pusē. Jius breineigi sacejot, ka daudzi izlemam mes – pīaugušī. Tys "pīaugušī" ir ari sevkurā cytā sferā. Pošim saīt sasadūrt, par pīmāru, literaturā. Tai jius, "Satori", asat palykuši atvārtuoki, tok vēļ arviņ ir izdavumi Latvejā, kas napublicej koč kū latgaliski deļ tuo, ka nazyna, kū ar tū dareit. Tod maņ ir vaicuojums: es ari aboneju tū žurnalu, i deļkuo redaktors – pīaugušais – munā vītā izlem, ka maņ kai laseituojam tys nainteresēs, ka es tū nasaprasšu? Ka mes saglobuosim bārnu atvierteibu i kaidi "pīaugušī" naraudzeis myusu vītā izlemt, ka nabyus "Nasaklausit, kū tī Didzis dzīd, tev tū navajadzēs, tys ir līks!", tod varbyut ari itamā sarunā mes nasasatiktu.
Rita: Vladislava, vai latgaliešu valoda būtu jāmāca visās latviešu skolās?
Vladislava: Labs jautājums, ņemot vērā, ka es pati nezinu latgaliešu valodu. Būtu forši, kāpēc ne? Jo vairāk valodu tu zini, jo labāk, it īpaši ja Latvijā ir iespēja iemācīties latgaliešu valodu. No valsts ir arī kaut kāds finansējums pasniedzējiem un skolotājiem, kas skolās māca latgaliešu valodu. Vienīgais jautājums: cik ir kompetentu cilvēku, kas var to darīt? Mēs varam papeldēties utopiskajā domā, kā būtu, ja būtu, bet man vairāk patīk pieturēties pie dialoga par to, kas šobrīd ir reāls. Manuprāt, diemžēl nav iespējams nodrošināt to, ka visās vai pat pusē Latvijas skolu tiek pasniegta latgaliešu valoda. Vajadzētu koncentrēties uz latgaliešu valodu Latgalē, jo mēs jau visi zinām, ka statistika ir diezgan skumja – no Latgales cilvēki pārceļas uz Rīgu un citām Latvijas pilsētām. Man liekas, ka tā arī ir lieta, ko var izmantot, lai latgaliešu valodu izplatītu pēc tās Latgales skolas.
Rita: Dace, ko mēs šodien varam darīt, lai tam astoņgadniekam saglabātos atvērts prāts?
Dace: Ar izglītības sistēmu šajā jomā nevar iepriecināt, jo šis jautājums nav saistīts tikai ar valodu. Diezgan daudzās dzīves sfērās varam pieredzēt to, ka bērns ir atklāts, ieinteresēts, dažāds, nav salicis pasauli kastītēs. Kā to noturēt? To nenodrošina izglītības sistēma, jo tās mērķis pēc definīcijas ir palīdzēt bērnam sakārtot pasauli, sakārtot lietas kategorijās un hierarhijās.
Rita: Tas palīdz bērnam domāt.
Dace: Tieši tā! Tāpēc – kā bērns to darīs? Kādā brīdī viņš novilks robežu starp "BTS" un "Latgalīšu repu". Jautājums – no kurienes nāk šīs kategorijas? Tās jau nav tikai izglītības sistēmas radītas, bet atspoguļo plašākus sabiedrībā dominējošus veidus, kā klasificēt lietas. Un tās lietas, kas nav klasificētas, mūsos bieži vien rada diskomfortu. Tas patiesībā ir dziļi filozofisks jautājums, un man nav vienkāršas atbildes. Bet, ja tā atbilde nāks, tā radīsies ārpus izglītības sistēmas, nevis iekšpusē.
Rita: Kultūra un, tostarp, arī mūzika varētu būt viens ceļš.
Didzis: Mūzika, manuprāt, ir numur viens. Tas, protams, ir mans viedoklis. Manī pašā mūzika tika ieaudzināta kopš bērnības. Atceros, kā trīs gadu vecumā jau slēdzu un klausījos kasetes. Paldies tēvam par to! Bet vai bērnam var uzspiest runāt latgaliski, ja viņa ģimenē neviens to nedara – it kā zina valodu, bet īsti nelieto? Mans bērns ir dzimis Rīgā. Es, protams, centīšos ar viņu runāt latgaliski, bet tam dialogam ir jānotiek katru dienu. Ja bērns ir piedzimis Rēzeknē un viņa vecāki savā starpā runā latgaliešu valodā, tad, protams, valoda pielīp pati par sevi. Kā var bērnam iemācīt latgaliešu valodu, ja tā nav bāzes valoda? Tie viennozīmīgi ir soctīkli, mūzika, galvenais, lipīga mūzika. Viena no mūsu dziesmu tapšanas formulām bija pārbaudīt jaunu dziesmu, uzslēdzot to meitai – ar piecus, sešus, septiņus gadus vecu bērnu ātri var saprast: viņam patīk vai ne. Ja nepielīp, tad dziesma nestrādās – pārtaisām vai rakstām nākamo. Bet, ja dziesma pielīp, tad uzreiz nākamais solis – ieinteresēties, kas tā par valodu, ko viņi saka. Es domāju, ka tas noteikti ir mūzikas jautājums – ja, protams, bērnam interesē mūzika un viņš ir muzikāls. Mani bērni interesējas.
Rita: Jā, bet tā ir populārā kultūra – kā ir ar kultūru kopumā? Mūsu publiskajā diskursā, piemēram, arī latgaliešu literatūra ir kaut kas atsevišķi stāvošs, nišas produkts, kas ir interesants tikai savējiem. Kā mēs varam ieviest kaut kādu harmoniju tur?
Edeite: Papyldynojūt tū, kas īprīšk saceits par kulturu i ari literaturu, pa munam, atslāga vuords ir kvalitate. "Latgalīšu reps" roda myusdīneigu muzyku, i jī tū varātu dareit ari leitoviski, bet aizrautu tys, ka ir kvalitativi. Leidzeigi ari ar korejīšu muzyku – kvalitativi sovā nišā. Ka runuot par kulturu, literaturu – nu vīnys pusis, ir jau pīmynātuo kulturys uztvierieja gataveiba dažaideibai, bet nu ūtrys – kvalitate. Tod jau ir piļneigi vīnolga, kaidā volūdā tūp dorbs. Seņ jau ari garum tī laiki, kod Latgola beja latgaliskais – niu latgaliskais ir tik moza daļa nu vysa, kas ir Latgolā. Mani pošu drupeit šokej dati, kas niu ir daīmami, par pīmāru, jaunīši vacumā nu 18 da 24 godu. 2011. godā taidu jaunīšu, kuri kasdīnā runoj latgaliski, beja gondreiž 16 tyukstūšys Latvejā, bet piec 10–11 godu, 2022. godā, taidu beja viņ napylnys pīcys tyukstūšys. Saīt, ka desmit godu laikā treis reizis sasamazynuojs cylvāku skaits itamā vacuma kategorejā, kuri kasdīnā runoj latgaliski.
Rita: Un kas ir tie faktori – vai mēs zinām?
Edeite: Pyrmais, kas, itaidus ruodeituojus radzūt, īt pruotā: voi Centraluo statistikys puorvaļde pareizi vysu saskaiteja? Kam vīni ir Tautys skaiteišonys dati, bet ūtri – nu konkreta projekta daleibnīki. Bet cytaiž – ka Didzis ar sovu bārnu runuos latgaliski, tod ari piečuok byus pļus vīns. Dzedi ar babom ari vaira narunoj latgaliski. Saimē tei vaira nav ikdīnys volūda, latgaliski runuotuoji palīk arviņ leluoks ekskluzivais klubeņš. Tok, atbiļdūt iz aizdūtū vaicuojumu, maņ ruodīs, ka vysa pamatā ir kvalitate. Voi tuos ir filmys, kū taisa Vladislava, pietejumi, kū veidoj Dace, Didža muzyka voi "Satori" rokstu sereja. Vysa pyrma tei ir kvalitate, kas īinteresēs, i volūda īs piec tuos.
Rita: Protams, Edeitei ir pilnīga taisnība, mēs gribam runāt ne tikai par bērniem, bet arī kopumā par to, kā veidot kopīgu sarunu ar Latgali, sarunu, kurā valoda ir tikai viena daļa. Projekta laikā notika vairākas sarunas par ļoti daudzveidīgām tēmām, un tajās izskanēja pilnīgi pretēji viedokļi. No vienas puses, Latgale ir kaut kas īpašs un mums vajag Latgales ministru, Latgali atdalīt un tā tālāk. Bet no otras – šādai diskusijai vispār nevajadzētu būt un mums vajadzētu dabīgi uztvert, ka Latgale ir daļa no Latvijas daudzveidības, daudzajām Latvijas varavīksnes krāsām. Dace, kurā virzienā tu pati sliecies?
Dace: Ne vienā, ne otrā. Vai abos. Man liekas, tas, ko šīs sarunas parāda: ir jādomā, kā būt atšķirīgiem kopībā. Šī Latgales kopība un atšķirība nav tikai par valodu un kultūru. Bieži vien kaut kur te ir arī problēma – uzsvars tiek likts uz valodu un kultūru, bet tās atšķirības, ko cilvēki izjūt un par kurām bieži vien jūt aizvainojumu, ir materiālas, sociālas, ekonomiskas, telpiskas. Dažbrīd liekas, ka arī nozīmīgie valodas un kultūras jautājumi aizēno citus jautājumus, jo nevienlīdzība netiek izrunāta šādā veidā, jaunas skolas vai slimnīcas netiek atvērtas.
Rita: Vai jau izremontētās stāv tukšas.
Dace: Šie jautājumi ir jāskata integrēti. Nevaram novienādot Latgali ar valodu un kultūru, lai gan tās ir ārkārtīgi svarīgas lietas. Par to vispār nav runas, bet noteikti klāt jāskata arī šie citi jautājumi. Protams, jāpiemin tas, ka Latgalē joprojām dzīvo ļoti dažādi cilvēki. Latgaļu valodu droši vien varētu uzskatīt par vienojošo valodu (lai gan šie cilvēki ģimenē runā, teiksim, krieviski vai poliski), bet viņi bieži vien sevi neredz šī kultūras mantojuma veicināšanas kontekstā. Tur ir vēl vesels jautājumu loks, ko mēs tikai drusku paskrāpējām.
Rita: Daugavpils ir ļoti populāra mirkļbirka, kad runājam par problēmjautājumiem, saistītiem ar Latgali. Vladislava, kā, tavuprāt, pietrūkst šajā sarunā?
Vladislava: Daugavpils vai Latgales kontekstā?
Rita: Mēģināsim vispirms Daugavpili integrēt Latgalē un tad skatīsimies plašāk.
Vladislava: Pietrūkst visa kaut kā. Es drīzāk varētu pateikt, kā ir par daudz. Man šķiet, ka Latgalē, īpaši Daugavpilī un Rēzeknē, ar Latgales atdalīšanu no Latvijas ļoti labi tiek galā vietējie politiķi. Tas ir ļoti populārs naratīvs, viņi savā retorikā mākslīgi uztur [šo dalījumu]. Dažiem cilvēkiem tas patīk, un viņi uz to paķeras. Jo vairāk šāda tipa retorika tiks atbalstīta, jo vairāk Latgale atdalīsies un jo vairāk cilvēku no Rīgas, Liepājas negribēs braukt uz Daugavpili un Latgali. Man šajā kontekstā ļoti patīk uzdot jautājumu: kas ir tālāk – Liepāja vai Daugavpils? Pārsvarā cilvēki saka, ka Daugavpils, kaut gan kilometru ziņā ir diezgan līdzīgi. Daugavpils un Latgale liekas tik tāls, nepazīstams, dīvains, dažreiz svešs burbulis, ka tam pat negribas pieskarties. Runāju tieši par Daugavpili, bet Daugavpils arī ir Latgale.
Rita: Skatoties tieši caur satiksmes un infrastruktūras prizmu, ilustratīvs ir nesenais projekts, ko rīkoja Daugavpils medijs "Chayka" un "Re:Baltica". Visi runā par jaunajiem vilcieniem, bet Daugavpils kā dzīvoja ar padomju vilcieniem, tā arī acīmredzot turpinās dzīvot vēl 20 gadus. Vai tas ilustrē ne tikai šo retoriku, bet arī kopējo attieksmi pret Daugavpili?
Vladislava: Protams! Varu pačīkstēt – infrastruktūra ir briesmīga, jo vēlākais laiks, kad var tikt no Daugavpils uz Rīgu [ar sabiedrisko transportu], ir pussešos vakarā. Arī uz Daugavpili atbraukt ir problemātiski. Tas arī attālina Rīgu un pārējo Latviju no Daugavpils. Arī šodien, braucot uz Rēzekni, runājām par to, ka, piemēram, vilcienā uz Daugavpili nav pat iespējams pastrādāt, jo ik pa laikam nav zonas, nav, kur uzlādēt datoru. Visi šie sīkumi padara dzīvi ne pārāk komfortablu un ir kārtējais mīnuss: kāpēc lai es brauktu uz Latgali, nevis aizbrauktu pačilot uz Liepāju, piemēram?
Edeite: Šudiņ taišni atbrauču nu Daugovpiļs, i, vaicojūt Vīneibys noma vadeituojai, kai Latveja var paleidzēt Daugovpilei, kū vajadzātu, juos atbiļde beja, ka leli, vaļsts leimiņa pasuokumi Daugovpilī var īspraust tū punkteņu, ka mes ari ite asam. Maņ ruodīs, ka Latgola ir sovā ziņā breineigs pīmārs, cik na cīši veiksmeiga ir vaļsts regionaluo politika ar volūdu, kulturu, ekonomiku, socialajom lītom. Bet, ka nūjimtu kulturu i volūdu, puorejuos problemys ir jebkurā cytā vītā Latvejā. Kas varātu paleidzēt, kai maineit regionalū politiku? Es saceitu, ka Reigys gataveiba "pasadaleit". Reizi nu reizis pasaruoda idejis, ka vajadzātu iz regionim puorceļt kaidu ministreju, sadaleit pa piļsātom. Kod itaids vaicuojums izskanēja jaunuo Austrumu pīrūbeža plāna veiduošonā, īriedņu attīksme ir pasasmīšona, ka tok ir kolegi, kas nu regiona struodoj attuolynuoti. Bet kaida ir jaunīša, kurs pabeidz 12. klasi Bolvūs, Rēzeknē, Dagdā voi cytur, perspektiva? Voi jū apmīrynoj taida atbiļde, ka nazkod, ka jis varbyut struoduos kaidā ministrejā, voi byus īspieja struoduot attuolynuoti nu regiona. Lai mes runuotu par perspektivu, par regiona nuokūtni, ir tagad juosaprūt, ka byus tuos īspiejis struoduot regionā.
Rita: Tā ir tāda decentralizācija, kas nozīmē nevis daudzu cilvēku fizisku pārcelšanu uz Rēzekni, bet paver iespējas arī tiem, kas atrodas šeit.
Edeite: Nui, bet fiziska puorceļšona byutu lobuokais rysynuojums. Mums nav niu, kas dzeivoj Latgolā. Nu myusu pošu, cik daudzi dzeivoj? Poši leluokuo daļa nadzeivojam.
Rita: Didzi, kā, tavuprāt, šo attālumu samazināt? Re, kur ideja, kas izskanēja arī vienā no projekta sarunām – pārcelt [uz Latgali] kādu ministriju.
Didzis: Jā, arī uztaisīt atsevišķu Latgales ministriju.
Rita: Bet Latgalē, Rīgā vai Liepājā?
Didzis: Latgalē! Tās sirdī – Rēzeknē. Žēl, ka par Daugavpili nevaru tā pateikt. Lielākā Latgales pilsēta nav Latgales sirds. Es pats savulaik mācījos Daugavpilī, bet no bērnības man jau bija tāda kā barjera [pret Daugavpili]. Uz Daugavpili nevelk, es pat neatceros, kad tur pēdējoreiz biju.
Vladislava: Aizbrauc!
Rita: Vai tie nav kādi stereotipi?
Didzis: Kaut kādi ir, jā. Tā pati gaisotne ir tāda… Dzīvojot tur, jūt krievvalodīgo pārsvaru. Es arī nezinu datus – cik daudz latgaliski runājošo ikdienā dzīvo Daugavpilī? Slobožaņins? [Arnis Slobožaņins, grupas "Dabasu Durovys" līderis – red.](Smiekli.)
Didzis: Lukaševičs? [rakstnieks, literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs – red.] Lūk, arī Latgales ministrs!
Rita: Es pieņemu, ka tieši stereotipi šo attālumu palielina. Kā redzam, ne tikai starp Rīgu, Liepāju un Daugavpili, bet arī starp Rēzekni un Daugavpili, un, iespējams, citām Latgales pilsētām. Vladislava, tu esi strādājusi tieši ar šo tēmu. Kas ir tie stereotipi? Tas, protams, attiecas uz visu Latgali, bet parunājam par Daugavpili.
Vladislava: Stereotipu ir ļoti daudz. Kad sāku studēt Rīgā, viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem bija: vai Daugavpilī sit latviešus, kad tie atbrauc? Daugavpils tiek ļoti demonizēta. Runājot par priekšstatiem, kas ir reāli – manuprāt, Daugavpils ir ļoti nelatviska pilsēta un pie tā būtu vēl daudz jāstrādā. Man nepatīk tā vienkārši filozofēt, tāpēc piemērs no dzīves. Pirms dažām dienām biju nometnē "2x2", kas notika Daugavpilī, pilsētvidē. Pirmajā dienā braucām ar tramvaju no Daugavpils centra līdz kojām. Tramvajā sāka dziedāt dziesmas latviešu valodā. Pienāca konduktore un pateica, ka tā ir nekārtība, un lūdza izbeigt dziedāšanu. Tajā pašā laikā Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā tramvajos no visiem skaļruņiem skan "Sņeguročka" un "Ģed Moroz", kas gan visus apmierina. Lai pārliecinātos, kas ir stereotipi un kas nav, vispirms uz Daugavpili jāatbrauc. Pilsēta ir tikpat nedraudzīga, cik draudzīga. Nedrīkst aizmirst, ka Daugavpilī dzīvo fantastiski cilvēki (ne visi, bet daudz fantastisku cilvēku), kuri gaida atbalstu no pārējām pilsētām un pārējās Latvijas – vajag vismaz atbraukt, pašiem latviešiem parādīties šajā krieviskajā pilsētā, pabūt, patusēt, varbūt kaut kā atbalstīt ekonomiku. Stereotipu ir daudz, bet daļa no tiem nav stereotipi, tā ir skarbā patiesība.
Rita: Lai atbrauktu, ir jābūt iemeslam. Faktors ir arī kopējā kultūrpolitika – kurās pilsētās notiek kuri pasākumi. Ļoti labi, ka Daugavpils pretendēja uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, tomēr ir arī iniciatīvas, kas dzimušas pašā Daugavpilī. Kā ar tām? Ko vajag, lai, piemēram, Didzim gribētos atbraukt uz Daugavpili? Varbūt hiphopa festivālu?
Vladislava: Ar Daugavpili ir grūti, jo ļoti daudz kas atkarīgs no pašvaldības. Mans aicinājums Didzim un galvenā motivācija, kāpēc vajadzētu atbraukt uz Daugavpili, – par Daugavpili vajag pacīnīties. Man liekas, ka ikviena latvieša pienākums ir pacīnīties – nevis par Latgales lielāko pilsētu, bet par Latvijas otru lielāko pilsētu. Man liekas, ka ikvienam latvietim to vajadzētu uzskatīt par pienākumu – parādīties Daugavpilī, cīnīties ar sevi un nerunāt krievu valodā, bet runāt latviešu valodā, mēģināt izkopt latviskumu. Cerams, tad arī varbūt parādīsies citi iemesli – hiphopa festivāls, provokatīvākas izstādes, kas iepriekš tikušas aizliegtas –, jo cilvēki redzēs, ka tas burbulis ir uzsprādzis un uz Daugavpili sāk braukt cilvēki arī no citām pilsētām, citiem burbuļiem.
Didzis: Kādreiz Ludzas situācija bija ļoti līdzīga Daugavpilij, ja ne smagāka. Varu noteikti apgalvot, ka pilsēta attīrījās, vienkārši krīzes laikā puse cilvēku izbrauca. Nav cilvēku, nav problēmas. Viena lieta, ko pamanīju: bērnībā 90 procenti no mums izauga krievvalodīgos pagalmos, latviski runājām gandrīz tikai skolā. Latviešu skolā bija aptuveni 1000 bērnu, bet krievvalodīgajā skolā – puse vai 300, 400. Atšķirība bija diezgan liela, bet, tiklīdz izej no skolas un kādu satiec, uzreiz runā krieviski. Tas ir labs jautājums – kāpēc? Pēc gadiem satiku kādu paziņu, kas mācījās skolā un runāja tikai krieviski. Tagad viņš ar mani sāka runāt latgaliski. Viņš nevarēja pieņemt latviešu valodu, bet latgaliski gan ātri iemācījās. Šobrīd es teiktu, ka iespēja, ka Ludzā uz ielas ar tevi sāks runāt latgaliski, ir puse uz pusi.
Rita: Valoda daļēji ir arī atbilde uz tiem jautājumiem, ko mēs šajā sarunā paceļam. Latviešu valoda ir tāla, latgaliešu valoda ir šeit. Reģionālās, kopīgās telpas meklēšana var notikt tieši caur latgaliešu valodu.
Didzis: Ludzā tieši tā arī ir noticis, bet nu tā ir mazpilsēta. Toties senākā Latvijā!
Rita: Dace, kā pašiem daugavpiliešiem palīdzēt sev, lai būtu līdzvērtīgās pozīcijās ar, piemēram, Liepāju vai pārējo Latgali? Mēs saprotam sociālos un politiskos aspektus, bet ir arī kaut kāds iekšējais darbs, ko katrs var izdarīt sevī.
Dace: Es gribētu komentēt iepriekš teikto. Šajā sarunā klātesoši ir divi profesori, kuri pēta daudzvalodību ģimenē, skolā, sabiedriskajā telpā, pagalmos Latgalē. Latgale ar to ir vēsturiski pazīstama. Vēsturiski te ir dzīvojuši daudz dažādu cilvēku, komunicējuši cits ar citu. Vienmēr bijusi spriedze, bet arī apziņa, ka tu dzīvo blakus, sadzīvo un tev ir attiecības ne tikai ar sevi, bet arī ar kaimiņu. Ne tikai pašapziņa, bet arī līdzapziņa. Tajā pašā laikā Latgalē ir bijuši visādi pārveidošanas projekti – poliskošana, rusifikācija, latviskošana Ulmaņa laikā –, bet neviens no tiem nav labi beidzies. Man ļoti negribētos, lai mēs tagad mēģinātu darīt kaut ko līdzīgu. Klausoties diskusijas, man liekas, ka mēs mēģinām saprast, kā to Latgali latviskot, glābt, attīrīt un vēl kaut ko. No tā ir jāuzmanās. Vienas grupas iekļaušanas vārdā mēs negribam pielietot autoritāras vai totalitāras metodes, kuras, kā mēs zinām no vēstures, ne pie kā laba nav novedušas. Pašapziņa ir par līdzapziņu. Mums ir jāsaprot, kā dzīvot blakus dažādiem cilvēkiem, kā mēs varam sadzīvot. Kā jau minēju vienā no raidierakstiem, filozofe Džūdita Batlere savā grāmatā "Parting Ways", ko latviski varētu tulkot "Šķiroties", raksta par ebreju pieredzi diasporā un vispār par ebreju pieredzi, vienmēr dzīvojot citās valstīs, esot subordinētai grupai un apzinoties līdzāspastāvēšanu. Vienmēr ir jādomā, kam tu dzīvo blakus, kā tu ar to cilvēku vai cilvēkiem saskaries. Šo ētiku vai līdzapziņu varētu mobilizēt kā politikas pamatu. Nevis "es esmu es, un tā ir mana valsts, man visi jāpadara sev līdzīgi", bet drīzāk – kā mēs varam sadzīvot? Mēs taču gribam, lai cilvēki, kas dzīvo mūsu politiskajā telpā, jūtas tai piederīgi, nevis kļūst par kaut ko, kas viņi nav.
Mēs arī šajā diskusijā un sarunās par Latgali kopumā ieslīdam "mēs" un "viņi" diskursā. Vai ir kādas receptes, kā sevi noturēt rāmjos? Es domāju, ka [dalījums] "mēs" un "viņi" nav iesakņojies kā pastāvīga frontes līnija. Lai būtu "mēs" un "viņi", vispirms ir jābūt reālam, politiskam, stabilam diskursam ap "mēs" un ap "viņi". Tāda pārsvarā nav. Šad tad kaut kas diezgan neapzināti parādās, bet "mēs" un "viņi" ir diezgan plūstošs.
Vladislava: Es nepiekritīšu. Mēs vairs nedzīvojam tādos laikos, kad mums būtu jādomā par to, lai visi jūtas komfortabli. Tomēr ir karš – paldies Dievam, ne mūsu valstī, bet es ticu, ka ikviens ir izjutis bailes par to, ka šis karš varētu nonākt arī līdz Latvijai. Radikāli laiki prasa radikālus risinājumus. Diemžēl es nevaru runāt par visu Latgali, bet par to, kas notiek Daugavpilī. Ar cilvēkiem, kas atbalsta Krievijas agresiju (tādu ir daudz), un tiem, kas atbalsta vietējo pašvaldību, nevajag sadzīvot. Ja godīgi, es nezinu, ko ar viņiem darīt. Ja zinātu, tad gan jau darītu. Nekādā gadījumā nevajadzētu mēģināt pieņemt, kāpēc viņi tā domā un ko tieši viņi domā, jo tā ir ļoti bīstama pozīcija. Tajā brīdī, kad tu pieņem šo domāšanu, sākas ļoti liels sviests.
Rita: Bet, piemēram, "Chaykas" redaktore Nataļja Paļčevska pirmajās kara dienās ļoti izjustā redaktora slejā uzrunāja Latvijas politiķus, sakot: vai jūs zināt, cik daudz cilvēku ir gatavi bučot krievu tankus? Tas nav mans teksts, es citēju. Viņa aicināja politiķus nākt ar viņiem runāt un pateikt, ka viņi arī ir piederīgi un vajadzīgi šai valstij, bet darīt to krievu valodā. Vai tu tam piekrīti?
Vladislava: Noteikti nē. Varbūt kara sākumā vēl bija jēga ar viņiem runāt. Pašlaik drīzāk ir jēga krievu valodā runāt ar tiem, kas vēl nav izlēmuši. Ar tiem, kas gatavi ar puķēm sagaidīt Krievijas tankus, neko vairs baigi neizrunāsi. Uz jebkuru tavu argumentu, it īpaši ja esi politiķis, viņiem būs simts pretargumentu. Bet tajā pašā Daugavpilī ir daudz cilvēku, kuri vienkārši vēl nav īsti sapratuši, kas notiek. To ietekmē izglītības līmenis, ģimenes stāvoklis, sociālais stāvoklis. Ar šiem cilvēkiem gan vajadzētu braukt runāties. Diemžēl arī te ir konteksts "mēs un visa pārējā Latvija", bet pie "mums" (es sevi pieskaitu pie Latgales) visi tie, manuprāt, foršie politiķi nebrauc, bet brauc tie, kas gatavi runāties par tankiem, pieminekļu aizstāvēšanu, krievu valodu un tamlīdzīgi.
Rita: Respektīvi, tie, kas šo attālumu vēl varētu palielināt.
Vladislava: Tieši tā.
Dace: Mēs tomēr nevaram likt vienādības zīmi starp "atbalstīt agresiju" un "būt krievam" vai "neatbalstīt agresiju" un "būt latvietim". Es pazīstu diezgan daudzus latviešus, kuriem nav skaidras [nostājas]. Viņi nevis atbalsta agresiju, bet saka: no vienas puses nāk propaganda un no otras puses nāk propaganda. Tādu cilvēku ir daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties. Starp sadzīves valodu ģimenē vai pašidentifikāciju etniskā ziņā un politisko nostāju nav liekama vienādības zīme.
Rita: "Viss nav tik viennozīmīgi" ir pilnīgi neapšaubāma mērķtiecīgas Krievijas propagandas uzvara, un tas attiecas ne tikai uz krieviski runājošiem cilvēkiem. Cik lielā mērā tas ir faktors, kas ietekmē šo attālumu? Varbūt ne ar visu Latgali, bet tiem, kas patērē propagandas materiālus?
Edeite: Maņ ruodīs, ka tys ir lels faktors. Tū mes redzim īprīškejūs vieliešonu rezultatūs, i byus interesanti apsavērt ari Eiropys Parlamenta vieliešonu rezultatus, kam var saceit, ka Latgolā uzvarēja socialī teikli, informaceja, kas pamatā tyka izplateita taidā veidā. Leidzeigi kai īprīšk pīsaukts par ministrejom i koč es poša beju skeptiska, vys tik regionam tyvynuot medejus, kas ir izdareits ar Latvejis Radejis Latgolys multimedeju studeju, beja cīši pareizs sūļs. Niu Latvejis Televizeja, Latvejis Radeja soka, ka par Latgolu satura ir cīši daudz, bet tys dūd pošapziņu, tyvynoj Reigai. Cīši grybātu dūt atbiļdi i paleidzēt rysynuot tū, kai puorvierst informativū telpu. Varbyut juopīkreit Didzim, kurs saceja, ka vysa atslāgs ir stileigums. Ka stileigā veidā dūt informaceju, kas ir lojala, varbyut tys paleidzātu. Cytaiž saīt, ka šūbreid stileigi dora tī, kuri soka, ka nazkas aizdūmeigs, vyss nav vīnnūzeimeigs, pūtej i pūtej, tod logiski, ka pasaviļksi leidza. Ir sajiuta, ka lojaluo daļa vysu laiku "īpalīk".
Rita: Es negribētu šo sarunu pārvērst vēl vienā diskusijā par informatīvo telpu un Latgali, tāpēc šeit pielikšu punktu. Mēs jau vienojāmies – lai jautājums par Latgali kļūtu neaktuāls, vajag vairāk sarunu, stilīgu mūziku, kvalitatīvu saturu latgaliešu valodā. Bet vai šajā sarunā var piedalīties jebkurš? No vienas puses, esam dzirdējuši: kā var notikt sarunas par Latgali bez latgaliešiem? No otras puses, tieši viedokļu un ideju daudzveidībā dzimst risinājumi. Kāds ir ideālais dalībnieku sastāvs šādai sarunai?
Dace: Visi var runāt, un visiem vajag runāt. Ja jau mēs runājam par kopīgu valsti, publisko telpu kā vienotību atšķirībā, kurš gan tagad noteiks, kurš var un kurš nevar runāt? Ja Rīgā visu laiku notiktu ārkārtīgi aktīvas diskusijas par to, ko darīt ar Latgali, un tur sēdētu tikai rīdzinieki, tad varētu sākt domāt. Bet kā var teikt, ka kādam nav tiesību par to runāt? Varbūt tas pat būtu lietderīgi, ja mēs visi sāktu meklēt un atpazīt [latgalisko sevī], meklēt savus latgaliešu senčus un leģitimizēt sevi kā piederīgus diskusijai. Es neredzu nepieciešamību sākt kādu kvalificēt vai diskvalificēt [šādai diskusijai], bet, protams, ja mēs redzētu, ka sarunām ir tendence notikt tikai šaurā lokā, tad mēs spriestu par šī loka paplašināšanu, bet nedomāju, ka to vajag sašaurināt, nē.
Rita: Šis jautājums izriet no manas pieredzes, jo par to, vajag vai nevajag medijus krievu valodā, pārsvarā runā cilvēki, kuri nestrādā šajos medijos. Ja tā ir par daudz, mēs nonākam galējībā un tad var uzdot jautājumu, vai esam tiesīgi par to runāt.
No zāles: Stipri mediji ir risinājums. Latgales medijos trūkst runāšanas par sāpīgiem jautājumiem – par politiku, par sociālpolitiku. Cepuri nost, ka ir šie dažādie projekti, bet medijos ir ļoti daudz "skaistās Latgales" satura, nevis sarunu par problēmām un to risinājumiem.
Rita: Šī ir ļoti vērtīga piebilde. Latgale atšķiras no citiem Latvijas reģioniem, jo šeit ir daudz mazāk reģionālo un vietējo mediju. Daudzas vietējās avīzes nav izdzīvojušas. Tas, protams, arī ietekmē sarunas kvalitāti.
Vladislava: Man gribētos, lai ir lielāka kontrole pār to, ko un kā dara mediji. Tas, kas notiek mediju telpā Daugavpilī, ir viens liels vājprāts. Būtībā vienīgais neatkarīgais medijs otrajā lielākajā Latvijas pilsētā Latvijā ir "Chayka", kas tikai pirms divām nedēļām tika pie latviešu versijas, jo iepriekš bija tikai krievu valodā. Diemžēl visi pārējie mediji ir Elksniņa propagandas [rīki], kas atbalsta tikai un vienīgi viņa intereses. Arī avīzes, par kurām te izskanēja: labi, ka izdzīvoja. Es teiktu: diemžēl, ka izdzīvoja, jo šīs avīzes nav tās kvalitatīvākās. Gribētos lielāku atbalstu foršajiem projektiem, jo no valsts puses tiek atbalstīti mediji, kas paralēli taisa valstij ne pārāk draudzīgu reklāmu. Es piekrītu, ka vajag stiprus medijus un, kas vēl svarīgāk, talantīgus, kompetentus žurnālistus, kas gatavi pildīt žurnālistu pienākumus, nevis iet tur, kur viņiem vairāk samaksās.
Rita: Tie pēdējie nav žurnālisti, es teiktu. Bet es arī noteikti parakstos zem tā, ka stipri mediji ir ļoti būtisks faktors. Ne vienīgais, bet ļoti būtisks.
Edeite: Daleji pīkreitu saceitajam, ka ar tū vajadzātu suokt, bet medeja styprumam vajadzātu byut ari styprā PR komandā. Var sataiseit lobu, kvalitativu, analitisku, provocejūšu saturu, bet, ka tys nikai napasaruoda socialajūs medejūs, tod nikaidys jāgys nav. Medejim, jo eipaši Latgolā, par tū vaira juodūmoj. Maņ ruodīs, ka vysi var apstyprynuot, ka medejs ir socialajūs teiklūs, tod ari cylvāks tiks pi satura.
Rita: Pilnīgi piekrītu. Tā partija, kura šeit uzturēja savu tiktoku, panāca, ko gribēja.
No zāles: Maņ ruodīs, ka, runojūt par Latgolu, mes daudzi lītojam vuordu savīnuojumu "Latgola i stereotipi". Mes poši jūs kultivejam, ari itaida veida diskusejuos. Ap tū viņ grūzamīs, ap tū runojam, naizkuopam uorā nu stereotipu burbuļa. Mesšu akmini ari nacionalūs medeju lauceņā – ka koč kas švaks nūteik Talsūs, tod tai i soka, ka Talsūs, bet, ka nazkas nūteik Daugovpilī, tod – Latgolā. Ka nūteik nazkas švaks, stereotipizej vysu Latgolu. Lai mes sasatyvynuotu ar cytim regionim, lai nabyutu tik lela atškireiba, es saceitu, ka vajag taiseit diskuseju kūpā ar cytim regionim. Siežam vysi i runojam par atškireigū, kūpeigū. Ari Līpuojā ir krīvi, problemys, varbyut cytys problemys, bet es tū grybātu zynuot. Cytaiž zynu tik Elksniņu, Bartaševiču. Mes vysu laiku vuorejamīs sova burbulī. Varbyut Reiga tod ir sasatikšonys vīta? Vēļ maņ ruodīs, ka mes da gola vēļ naapsazynojam, cik eistineibā lela ir nalojalūs cylvāku problema. Poši naapsazynojam, kur tod tū vēļ saprast Reigai. Pādejā laikā ruodīs, ka nazkas pasamaina – ministri bīžuok brauc, teik sabīdryskūs medeju styprynuošonu Daugovpilī. Daudzys problemys mes naapsazynojam, i tī ir tei leluokuo bāda. Braukt iz Latgolu vajag daudz, bīži, vysu laiku, tod īraudzeitu realuos problemys i leidza ar tū nazkū atrysynuotu.
Rita: Jā, jābrauc bieži un noteikti jāveicina starpreģionu sarunas. Satikties nevajag tikai Rīgā, bet arī attiecīgajos reģionos. Es domāju, ka empīrikas par to, cik slikta ir situācija, šobrīd noteikti pietiek. Jautājums – ko ar to iesākt?
No zāles: Es, protams, nesaku, ka mums nevajag runāt par skaisto Latgali. Mums ir jārunā par veiksmes stāstiem, jārāda, cik mums ir jauki cilvēki, uzņēmumi – tomēr cilvēki šeit strādā, attīsta, maksā nodokļus un tā tālāk, bet [vēstījumam] jābūt izlīdzinātam. Ja paskatāmies uz tiem pašiem SIF Mediju atbalsta fonda projektiem, lielākā daļa par Latgali runā "vai, cik viss skaisti!" [kategorijās]. Protams, mēs nedrīkstam nerunāt par skaisto, lai neveidojas naratīvs, ka mums ir neizdevusies valsts un viss ir slikti, bet tas kaut kādā veidā jābalansē. Lai ir gan problemātika – sociālpolitika, politika –, gan arī skaistie veiksmes stāsti. Manuprāt, daudzi kolēģi Latgalē to nesaprot, negrib saprast.
Rita: Tas ir arī projektu vērtēšanas jautājums.
No zāles: Vai šajos ģeopolitiskajos apstākļos tas ir īstais materiāls, ko dot sabiedrībai?
Edeite: Tys, kū suoca īzeimēt, i varbyut tys ari ir stereotips, bet ruodīs, ka mes asam cīši pacīteigi. Latgolā ir pīroduši, ka tik daudznacionali, daudzi volūdu, deļtuo tys aizdūmeigums pasamūds, cik vālai.
Vladislava: Latgale varbūt nav tik īpaša ar savām problēmām. Es nesen biju Liepājas bijušajā mazākumtautību skolā un runājos ar skolēniem, kas tagad pārgāja uz mācībām latviešu valodā ar latviešu administrāciju. Viss it kā jauki, projekti notiek, bet, parunājoties ar skolēniem, es sapratu, ka ir bērni – no astotās, devītās klases līdz divpadsmitajai –, kas šajos apstākļos plāno braukt mācīties uz Krieviju. Viņi runā latviešu valodā. Es sapratu, ka mēs ņemamies par valodu, par to, kurš runā latviski un kurš krieviski, bet tikmēr mums tūlīt izaugs paaudze, kas runā latviešu valodā, bet joprojām atbalsta un mīl to, kas notiek Krievijā. Tās ir problēmas, līdz kurām mēs vēl neesam tikuši. Pa vidu ir vēl ļoti daudz problēmu, ko neesam pat nodefinējuši. Vēl viena lieta, ko pamanīju: cilvēki no Latgales ne vienmēr vēlas runāt sliktās lietas par savām mājām. Problēmu definēšana un pētīšana ir ļoti svarīga lieta.
Rita: Tas ir arī jautājums par pašapziņu. Ja tu esi pašapzinīgs un pašpārliecināts, tu arī atklāti runā par to, kas notiek.
Vladislava: Jo vairāk cilvēku runās, jo vairāk runātāju viņiem pievienosies.
No zāles: Ja par pasākumiem, festivāliem, ir taču "Muzikālā banka" Daugavpilī.
Edeite: Tys ir vīns i reizi godā, bet ar tū ir par moz, lai byutu tei "Latvejis sajiuta". Vajadzātu kotru mienesi nazkū lelu, bet mums vyss cīši centralizāts.
Rita: Bet tad dažādos žanros. Ne tikai "Muzikālā banka", bet arī citi kultūras un sporta pasākumi.
No zāles: No pozitīvas puses par latgalisko identitāti. Es esmu padzīvojis Rīgā, bet atgriezies Rēzeknē. Un tagad jautā: "Kū tu runoj kai čyuļs?" Tas ir patīkami.
Rita: Lūk, mēs nonācām pie šīvakara galvenā atslēgvārda – "stilīgs". Būsim stilīgi, sarunāsimies savā starpā un būvēsim kopīgu, labāku māju, kurā Latgale ir viena no krāsainajām istabām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0