Tas, protams, sākās ar filmu "Parīze liesmās" ("Paris is Burning", 1991) pagājušā gada rudenī. Pēc filmas man neatlika nekas cits kā mesties iekšā savā ķermenī un uzrakt visas notušētās vēlmes un vajadzības. Vienmēr esmu dejojusi, bet ar vienkāršu dejošanu vairs nepietika.
Par vougingu (vogue) uzzināju padsmit gadu vecumā no televīzijas deju šova, kurā atpazīstamākie deju virzieni bija laikmetīgā deja un hiphops. Hiphopu pamēģināju pamatskolā, 3 mēnešus gāju uz treniņiem un pat piedalījos Ziemassvētku koncertā, taču kustības likās nebaudāmas, atsvešinātas no mana ķermeņa; uz dabīgajām skropstām nokritušās biezās, pieliekamās skropstas likās kā bērnībā slepus pielaikots mammas leoparda raksta polsterētais krūšturis, no kura kņudēja mans tikko apzinātais dzimums. Tobrīd es biju akūti kautrīga un vienkārši atmetu ar roku dejām citu klātbūtnē. Tajā pašā TV deju šovā fascinējošākās un nepieejamākās man šķita vouginga pozas, grācija un sarežģītie tehniskie paņēmieni, izrādot dažādas ķermeņa daļas (popping & locking, kas izkristalizējies no hiphopa un kura ķermeņa augšdaļas rīboņa manāma arī vouginga dejas roku kustību atzaros), kā arī apbrīnojama vara pār līdzsvaru.
Vougings atgriezās pie manis, kad pirms deviņiem mēnešiem atklāju, ka arī Latvijā ir šīs dejas pasniedzēji. Dzīt saknes pie mums tā sākusi gluži nesen, tomēr mums ir vouginga asinsrite, mums ir baļļu subkultūra, mums ir treniņu iespējas, mums ir tēvi un mātes [1], viņu bērni, un galu galā mums ir mājas, kurās tas viss dzīvo savu dzīvi.
Pateicoties Madonnas kulta singla "Vogue" veiksmīgajam mārketingam, daudzi to maldīgi uzskata par vouginga izcelsmi. Taču dejas saknes ir daudz senākas, un tās drošībā brīvību meklēja dragkvīnas un nebināras personas. Pirmā plaši pazīstamā dragkvīna un aktīviste ASV, Hārlemā, bija Viljama Dorsija Svanna (William Dorsey Swann, 1860–1925), kura bija leģenda kvīru pulcēšanās vietā "Rockland Palace". Ar laiku tur notiekošie skaistuma konkursi kļuva grandiozāki un no tiem izauga pirmā regulārā dragkvīnu balle "The Legendary Hamilton Lodge Ball" (1869–1937). Maskarāde, kurā ne visi bija gaidīti. Te arī meklējams lūzuma punkts vouginga virzienā.
20. gadsimta vidū Hārlemas baļļu subkultūras pārstāvji protestēja pret rasismu dragkvīnu skaistuma konkursos, kura dēļ tumšādainās dragkvīnas ar kosmētiskiem līdzekļiem balināja sejas, lai sacenstos ar baltādainajiem dalībniekiem [2]. Vienā no dragkvīnu konkursiem, kur valdīja izkopts manierisms, stereotipiski sievišķīgas pozas un gaita, krāšņi tērpi, ekspresīva un pārspīlēta uzvedība, grims un bezgalīga sevis cildināšana, skandalozi izcēlās Kristāla LaBeiža (Crystal LaBeija), kura pēc zaudējuma konkurentēm nolika žūriju uz lāpstiņām, sakot: "Man ir tiesības izrādīt savu ādas krāsu, mīlulīt!" [3] "Kristāla ir latīņamerikāņu izcelsmes vouginga baļļu scēnas aizsācēja, kā arī pirmās vouginga mājas dibinātāja – "House of LaBeija"," pētījumā par Baltijas baļļu scēnas vēsturi min Latvijas vouginga mājas "House of Tutti" tēvs un viens no dibinātājiem Ivo Krieviņš (zināms kā Father Ivo Tutti). Kristālas sacelšanās vēsturiski iezīmē dragkvīnu baļļu nodalīšanos no vouginga baļļu scēnas un vārda "māja" ieviešanu, ar to apzīmējot vietu, surogātģimeni, kuras paspārnē pašizpaudās afroamerikāņu LGBTK+ kopienas pārstāvji vouginga skaistuma kategorijās. Tomēr šīs mājas bija arī kas vairāk – tās kalpoja par patvērumu HIV/AIDS, homofobijas, transfobijas, rasisma, vardarbības skartajiem. Mājokļi vientuļajiem, ģimeņu atraidītajiem. Pēc šiem rasistiskajiem konfliktiem dragkvīnu starpā 20. gadsimta otrajā pusē Ņujorkas naktsklubā "Footsteps" dzima vogue jeb voguing, kurā toni noteica afroamerikāņu un latīņamerikāņu izcelsmes LGBTK+ kopienas pārstāvji.
Vogue vienmēr ticis asociēts ar brīvību, drāmu, pozēšanu, būšanu redzamam, uzstāšanos un sevis svinēšanu. Iesākumā deja bija statiska un glancēta – dejotāja Parī Duprē (Paris Dupree) klubā sāka imitēt modes žurnālā "Vogue" redzamās graciozās modeļu pozas pie mūzikas bītiem. Šī horeogrāfija bija vouginga deju baļļu kategoriju sākums – Posing. Ar laiku ballēs parādījās dejotāji ar fiziski labāk sagatavotiem ķermeņiem, viņi, ietekmēdamies no ēģiptiešu hieroglifiem, pozas izpildīja asāk, tās kļuva precīzākas, ģeometriskākas, viņi izmantoja akrobātikas elementus un ķermeņa stiepšanu, kā rezultātā izkristalizējās nākamā kategorija Old Way (vēlāk New Way) [4]. Šai kategorijai sekoja paraugkategorija, kas parasti visvairāk saistās ar šo deju – Vogue Fem ir uzspēlēti sievišķīgs vouginga atzars, kas pieprasa brutālus spēka treniņus un apvieno sevī piecus pamatelementus: Hands (stāsta veidošana ar rokām, gaisā virpinot figūras, ciparus, mētājoties ar locītavām un plaukstām u.tml.), Catwalk un Duckwalk (variē no lēkāšanas un staigāšanas puspietupienā līdz pietupienam) un visu sapņu sapnis – Dip (vouginga "mazās nāves", puspietupienā krītot uz zemes, izvirzot vienu kāju priekšā) vai virsotne – Dramatic Dip (vouginga deju baudāmākā, ne visiem sasniedzamā "lielā nāve", no stāvus pozīcijas krītot uz zemes un izvirzot vienu kāju priekšā).
Baļļu scēnai attīstoties, radās arvien jaunas kategorijas: American un European Runway (attiecīgi vīrišķīgas un sievišķīgas modes skates gaitas demonstrēšana), vairākas skaistuma kategorijas – Best Dressed (dalībnieks norāda uz detaļām apģērbā), Best Makeup (dalībnieks norāda uz detaļām grimā), Face (sejas proporciju, skaistuma, smaida demonstrēšana), Body un Sex Siren (18+ kategorijas, kurās dominē sava ķermeņa mīlestība), Arms Control (asu, ļoti ātru ģeometrisku kustību veikšana ar rokām), tāpat arī Beginners’ Performance, kurā, izpildot kādu no pamatkategorijām, aicināti uzstāties iesācēji. Ballēm ir tēmas, kuras nosaka kategoriju toni, savukārt kategorijas nosaka to, kā dalībniekiem jāizskatās, jāprezentē sevi. Balles ir sacensības, kur katrā kategorijā notiek dalībnieku atlase, kuru vērtē žūrija: ja kategorijas nosacījumi ir izpildīti pareizi, tad dalībnieks tiek pie sava "10" un var sacensties tālāk par uzvaru, bet, ja kāds no kategorijas nosacījumiem nav izpildīts pareizi, žūrija ar asu kustību zem zoda norāda "Chop" / "Sorry, it’s a chop, darling" un dalībnieks izstājas no sacensības. Kategoriju uzvarētājiem vienmēr pasniedz trofeju – pārsvarā kausu.
Uzstāšanās ballēs teju vienmēr notiek bez iestudētas horeogrāfijas, paļaujoties uz ķermeni un ilūzijas radīšanu, piemēram, "lielās nāves" rezultātā liekas, ka dalībnieka galva atsitas pret zemi, nonākot citos deju laukos. Vougings ir pagrīdes bērns, vienmēr tāds bijis. Dalībnieki bieži trenējās metro stacijās, un garāmgājēji viņiem ziedoja naudu, jo nesaprata, kas, pie velna, notiek [5]. Ballēs cilvēkiem tika dota iespēja veikt HIV testu. Nabadzība un seksa darbs gāja roku rokā – cilvēki krāja naudu dzimummaiņas operācijām, balles tērpu šūšanai vai iegādei, braucieniem uz ballēm. Vougings ir sava veida aktīvisms, bet tas nozīmē arī finansiālu ieguldīšanos tērpu radīšanā un braukšanā uz ballēm citās valstīs, lai gūtu starptautisku atzinību un scēna attīstītos.
Feministe bella huksa (bell hooks), atsaucoties uz "Parīzi liesmās", rakstījusi, ka vouginga dejotāji imitē to sabiedrības struktūru, kas viņus marginalizē. Citi pētnieki uzstāj, ka vougingā izmantotā imitācija rada tumšādainajiem iztēlē balstītu drošu vidi, kurā estētika un LGBTK+ kopienas dzīve atklājas visā tās sarežģītībā [6]. Tumšādaino tiesību aktīvistes, feministes, dzejnieces Entozākī Šangei (Ntozake Shange) horeopoēma "for colored girls who have considered suicide / when the rainbow is enuf" tumšādaino sieviešu tiesību aizstāvībai iedvesmojusi daudzu vouginga māju pārstāvjus, kuri turpina praktizēt šo deju kā pašdziedēšanās rituālu. Vienā no "Black Lives Matter" protestiem Čikāgā vairāki vouginga dejotāji no starptautiski ietekmīgām mājām ieviesa šo nosacīti jauno mākslas veidu ne tikai kā protesta akciju rasismam, bet arī kā pretestību dzimuma, skaistuma, seksualitātes standartiem, ko pēcāk pārņēma vouginga dejotāji "Black Lives Matter" protesta akcijās Filadelfijā un Sanfrancisko [7]. Viņu ritualizētais vougings kā tumšādaino kvīru feministu prakse pārdefinē šo līdztiesības kustību, uzstājot uz patiesi būtisko – neviens no mums nav brīvs, kamēr mēs visi neesam brīvi [8].
Eiropā deja nostiprinājās vien 21. gadsimta otrajā desmitgadē, kad 2012. gadā Ņujorkā dzīvojošā francūziete, vouginga dejotāja Lasendra (Lasseindra, "House of Ninja") un Nikija (Nikki, "House of Gorgeous Gucci") Parīzē organizēja pirmo lielo balli Eiropā. Baltijas mērogā mazās balles aizsāka Igaunija (2010), kam sekoja Lietuva (2017) un 2019. gadā arī Latvija [9], taču izrāvienu lielo baļļu organizēšanā Baltijas valstis sasniedza vien šogad, un jūtos pagodināta būt tur klātesoša. Baļļu norise apliecina, ka vouginga dejai un kultūrai pie mums izveidojies stabils pamats, lai gan sadrumstaloti mēģinājumi to apgūt notikuši arī agrāk.
Kad pati ienācu vougingā, kopienas tēzaurs man kļuva vienlīdz būtisks dejas soļiem. Sāku iet uz treniņiem bez profesionalitātes, bet ar iespējamu artrītu un degsmi, tiku pie purpurziluma uz iegurņa un pieņēmu, ka ne visi, kas spēj sevi teicami pasniegt kādā no dejas atzariem, var kļūt par vouginga mājas pārstāvjiem. Es brīnos un dusmojos uz sevi, bieži mīlu savu ķermeni, apgūstu māju saukļus, cilvēku pseidonīmus. Piedalos mazajās ballēs skaistuma un defilē kategorijās, kurās pārsvarā netieku tālāk, piedalījos pirmajā lielajā Latvijas vouginga ballē un tiku tālāk – tā mana apziņa uz mirkli kļūst ievainojama, dusmīga, šokēta, laimīga. Apskauju savu treneri Bagiru (Veronika Diklaba zināma kā Bagira Revlon Tutti) un domāju, kur dzimst tā draudzība ķermenī un no kurienes aug tās rokas, kas iegūst pirmo vietu Eiropā hands performance kategorijā. Ziņkāre, prieks, bailes. Tad lielajā ballē izdodas parunāt ar Nīderlandes dejotāju Šivu (Shiva, "House of Miyake-Mugler"), un viņa saka: "You know, people buy things, but you!" Vai es saprotu, ka esmu vērtība, ka mans tērps ir vērtība? Vai es pret kaut ko iemainītu tos strīdus un smieklus ar mammu un draudzeni, veidojot man matus, ņemoties ar tillu un grima kļūdām? Kāpēc organza ir tik dārgs audums? Vai man ir tiesības šeit atrasties? Es mīlu un atstāšu savus dabīgos nagus un skropstas, necaurdurto un netetovēto ķermeni! Šo piektdien par godu praidam ir "PURR" vouginga balle, tā sauc Latvijas mazās vouginga balles; violetie volāni tērpam – vai es to vispār paspēšu? No kurienes aug smīns, no kurienes – apbrīns? Un ja nu kāds nomirst? Ja nu epilepsijas lēkme treniņa laikā izslēdz mani no gribētas kustības? Kā es spēju pārslēgties no "High Quality Pussy" uz grupas "Juuk" gabaliem? Vai mans ķermenis ir spējīgs uz neiespējamo – uzticēšanos?
Dūmakainā telpā neona gaisma vienmēr šķiet samtaina un mīksta, daudzi ballēs krīt uz zemes lielajās un mazajās nāvēs. Sacenšas, apskaujas, spīd. Guļ kā sasnieguši lielās, drošās debesis. Un es blakus.
[1] Šeit un turpmāk vārdi "māja", "tēvs", "māte", "bērni" apzīmē kopienas identitāti, vouginga deju kultūras dzimtas koku. Neatkarīgi no piederības dzimtei, tēvs un māte valstī ir vieni no spēcīgākajiem vouginga pārstāvjiem, kuri var veidot māju – atsevišķu grupu ar progresīvākajiem dažādu vouginga atzaru dejotājiem, ar ko piedalīties ballēs un pārstāvēt vouginga dejotāju kopienu valsts un starptautiskā mērogā, pretendējot uz uzvaru. Iekļūt mājā var ikviens, kurš ir aktīvs vouginga deju kultūrā, bet to nolemj tēvs un māte; šim cilvēkam ir jāpiedalās mazajās un lielajās ballēs, jāpretendē uz uzvaru un jābūt ieinteresētam izzināt deju stila vēsturi, kopā veidojot tam nākotni. Latvijā ir viena vouginga māja – "House of Tutti", kurā ir 9 dejotāji, katrs ar savu pseidonīmu un pavadošo pseidonīmu – mājas nosaukumu.
[2] Krieviņš, Ivo (2024). Baltijas baļļu scēnas vēsture, LMA.
[3] Citāts no Kristālas LaBeižas runas filmā "The Queen" (1968).
[4] Krieviņš, Ivo (2024). Baltijas baļļu scēnas vēsture, LMA.
[5] No transpersonas pieredzes stāsta filmā KIKI (Sara Jordenö, 2016).
[6] A Brief History of Voguing | National Museum of African American History and Culture (si.edu)
[7] Using Dance as a Tool of Resistance | by Elizabeth Smyth | Voice and Value | Medium
[8] Forsgren, La. (2022). Violence, Ritual, and Vogue: Black Queer Feminist Praxis in Motion.
[9] Krieviņš, Ivo (2024). Baltijas baļļu scēnas vēsture, LMA.
0