Īsrecenzija par Ērikas Lifrēdo un Kristas Burānes dokumentālo filmu "Dzīves tango" (2024), kas Latvijas pirmizrādi piedzīvos 20. oktobrī festivālā "Riga IFF".
"Dzīves tango" ir filma par sinestēziju starp deju un dzīvi ar neārstējamu, progresējošu slimību. Tā sākas mazā, saulainā Itālijas pilsētiņā, kur jaunai dienai gatavojas Klaudio. Mēs sastopam viņu apakšveļā, kas atklāj deformēto pusmūža ķermeni – vairāk nekā pirms 20 gadiem Klaudio diagnosticēta Parkinsona slimība, kuras progresu viņš palēninājis, dejojot tango. Satiekam arī sievu Ivanu, mīlošu, taču raižpilnu sievieti, kura veltījusi savu dzīvi vīra atbalstam un vada tango nodarbības citiem, kuri sirgst ar šo kaiti.
Redzam pāra saulainās, košās ikdienas mirkļus, kas šķiet neveikli, jo abi vēl nav pieraduši pie kameras klātbūtnes savā privātajā telpā. Taču pēkšņi parādās cits stāsts ar pavisam atšķirīgu kameras vēstījumu. Tas iezīmē paralēlu dzīvi – redzam dziļu, tumšu Latvijas ziemu un komponistu Arturu, kurš nes mājā malku. Arturs sarakstās ar Klaudio, un šī sarakste filmā dzirdama abu balsīs un dzimtajās valodās. Arturs apjautājas par Klaudio veselību, kā arī interesējas un apbrīno viņa un Ivanas saikni ar tango. Lai arī nav īsti skaidrs, kā abi iepazinušies, ir acīmredzams, ka draudzība ir ilggadēja, jo viens otram veltītajās rindās abi ir vienlīdz ievainojami. Vēstulēs ieraugām Arturu tikpat atkailinātu kā Klaudio filmas sākumā – pazīstamais komponists atzīstas, ka, lai arī simfoniskā kompozīcija "Tango" (2003), iespējams, ir viņa slavenākais darbs, viņu māc raizes, ka tas nav labākais.
Pārējo filmu veido fragmentu atkārtojumi, trim varoņiem cenšoties atrast ritmu saviem tābrīža mērķiem. Klaudio un Ivanas sapnis ir doties uz Buenosairesu dejot, Artura – uzrakstīt vēl vienu tango, lai pārim būtu, pie kā dejot. Šie trīs ritmi šķiet gandrīz nesaistīti, un brīžam ir grūti pieskaņoties divu operatoru un divu stāstu šķietami pilnīgi atšķirīgajiem vizuālajiem un emocionālajiem izejas punktiem. Tomēr ir patīkami redzēt, kā Arturs apciemo draugus Itālijā un apmeklē tango nodarbību kopā ar cilvēkiem, kuri cīnās pret slimību, kas laupa viņiem kustību spējas un iedragā arī mentālo labklājību. Visu filmas laiku abi vīrieši ir gandrīz flegmatiski, bet pamazām uzzinām vairāk par to, kā Arturu aizkustinājusi apmeklētā tango nodarbība vai kā šķietami mierpilnajam Klaudio kļūst arvien grūtāk uzturēt cerību.
70 minūtes nepaiet ātri, galvenokārt motīvu atkārtošanās un diezgan paredzamās sižeta uzbūves dēļ, tomēr ir interesanti vērot, kā tiek meklēti dažādi veidi, kā izstāstīt stāstu, ko iespējams kontrolēt tikpat maz kā slimību, kas gandrīz vardarbīgi ieņem galveno vietu sižetā. Iespējams, mana personīgā cīņa gan ar tango, gan ar mokošām hroniskām sāpēm ir iemesls tam, kāpēc man filmas kulminācija ir aina, kad viena no varonēm, mēģinot piešķirt jēgu savai slimībai, ko nav izvēlējusies, bet kas viņu tik un tā piemeklējusi, saka: "Ir nedaudz jāpadodas." Iespējams, tā rīkojās arī filmas autori, un tobrīd tā bijusi nevis riskantākā, bet veselīgākā izvēle.
0