Mana terapeite jautā, kāpēc es neraudu. Kaunos, ka nespēju, lai gan abas esam vienojušās, ka tas, ko jūtu, ir sāpes. Tik vienkārši. Viņa izskatās nedaudz noraizējusies, kad jautā, vai es viņai neuzticos, un nedaudz atvieglota, kad ar uzspēlētu pussmaidu atbildu, ka man ir augsts sāpju slieksnis, varbūt tāpēc savas likstas nevaru izraudāt. Tomēr pēc dažiem mēnešiem attopos raudam, jo mana arvien stiprāk sāpošā mugura neļauj man nodejot, kā tai brīdī šķiet, vislieliskāko deju manā skatuves karjerā. Nenojaušu, ka nepaies necik ilgs laiks, līdz par dejošanu varēšu aizmirst – vien cerēt, ka, nošķaudoties vai savelkot bikses, blakus būs kaut kas vai kāds, pie kā pieturēties.
Lai gan tobrīd vēl nezināju, kas izraisa manas psihiskās sāpes, biju visai pārliecināta, ka fiziskās sāpes saistītas ar negadījumu Nīderlandē pirms dažiem gadiem – man garām patraucās skrejritenis un nokritu uz ceļgaliem. Sekoja stiprākās sāpes, kādas jebkad esmu izjutusi. Izvēmos, gandrīz zaudēju samaņu, turklāt nācās norīt lepnumu un sazināties ar teātra skolu, uz kuras iestājeksāmenu tai brīdī devos (kāda sakritība, vai ne?), lai lūgtu palīdzību. Pēc viena zvana un mokoša taksometra brauciena attapos baisi sterilā nīderlandiešu slimnīcā, kur pieklājīgākais ārsts pasaulē uztaisīja rentgenu un secināja, ka kauli nav lauzti un man pietikšot ar paracetamolu. Vietējie draugi vēlāk stāstīja, ka Nīderlandē tā ārstē visu – no kakla sāpēm līdz apendicītam. Tomēr ar paracetamola palīdzību tiešām izdevās nokārtot eksāmenus, lai arī tas bija jādara stāvus, jo apsēžoties likās, ka ķermeņa augšējā un apakšējā atvere caur mugurkaulu izmisīgi tiecas viena otrai pretim.
Riņķa dancis
Sāpes muguras lejasdaļā nekur nav pazudušas. Negadījuma brīdī man nebija drošības spilvena – veselības apdrošināšanas –, tāpēc haotiski šad tad devos uz uzņemšanas nodaļu, citreiz pie lētākajiem ārstiem. Sejas mainījās, bet atbilde palika: "Kauli nav lauzti, bet man te ir jauni, interesanti pretsāpju līdzekļi, ko varat pamēģināt." Un es dzēru pretsāpju zāles, kaut redzēju, ka ārsts tās izraksta ar pildspalvu, uz kuras ir to pašu zāļu logo. Nebeidzams riņķa dancis: man iedeva zāles, es iedzēru zāles, zāles beidza darboties. Drīz vien sāku apzināties dusmas, kas auga manā ķermenī, kurš nespēja rast atvieglojumu no sāpēm ne nomodā, ne miegā. Nezināju, kā lai ar to tiek galā. Turklāt biju aizņemta, bēgot no sajūtām, kā jau trauksmainais–izvairīgais tips. Terapija, kurai sākumā biju pieķērusies, kļuva par manu dusmu upuri, un beidzu to apmeklēt. Šķita, ka viss taču kļūst sliktāk, tātad terapija noteikti nedarbojas.
Bailēm patiesi tuva cilvēka acīs, kas klusi lūdza mani ieraudzīt, kā sāpes mani pārveido citā cilvēkā, vajadzēja mani sapurināt. Tomēr bija vieglāk šīs negatīvās emocijas vērst pret sevi un sākt koķetēt ar vēl vienu sāpju veidu – paškaitējumu. Sākumā šķita, ka sāpes, ko nodaru sev, ļauj man just kontroli. Trulās, nebeidzamās sāpes mugurā bija kļuvušas par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu, taču jaunās sāpes bija asas un tūlītējas un atgrieza mani šai saulē brīžos, kad biju ierakusies tumšā pagrabā. Pie paškaitējuma ķēros, kad uzkrātās emocijas, ko radīja vai nu fiziskās sāpes, vai trauksmainā izvairīšanās no tām, mani pārvērta tumšā, neskaidrā tēlā, kas uz visām pusēm bezmērķīgi spļauj dusmas. Veselīgi nomierināšanās paņēmieni, kā apzināta elpošana, iziešana no situācijas, somatiskie vingrinājumi, aizņēma daudz laika, un manas dusmas bija tik straujas, ka tām vajadzēja strauju risinājumu. Sitiens ir straujš risinājums. Bet sitieniem ir skaita ierobežojums, pirms viss apklust pavisam.
Depresija man uzgāzās kā kravas mašīna. Pēkšņi es vairs īsti neko nejutu. Muguras sāpes joprojām bija tepat, bet daudz mērenākas. Knapi pamanīju trauksmi vai skumjas. Sākumā šķita, ka pār mani nākusi kāda tumša apžēlošanās. Ja reiz nekas nesāpēja, tad pēc visiem šiem gadiem vairs nekas nebija ārstējams. Pagaisa virsotnes un aizas, bet ar tām – arī spēja veidot attiecības ar apkārtējiem. It kā universāla pieredze – visi reiz esam jutuši sāpes – izrādījās ārkārtīgi atsvešinoša. Šķita, ka nebeidzamā smeldze jauc ārā manu Es, bet nedod neko vietā, nekādu rīcībspēju, kāda man bija piemitusi pirms negadījuma. Un kā lai dalās ar to, kam nav līdzinieku? Frāze "dur kā nazis" neko neizsaka, jo gan ķermeņi, gan naži mēdz būt ļoti dažādi.
Depresija noveda mani tādā stāvoklī, ka šķita: vairs nevēlos eksistēt. Negribēju mirt – tieši pretēji –, bet gribēju, lai viss beidzas. Biju nogurusi ticēt, ka tā jebkad notiks. Tomēr šis stāvoklis mani noveda tuvāk pie vislielākajām bailēm – vientulības. Citi turēja manu roku, gan burtiski, gan pārnestā nozīmē, bet pa īstam varēju sāpēt tikai vienatnē. Nebija, kur slēpties – pretsāpju līdzekļi vai nu nedarbojās, vai, ja darbojās, tad iznīcināja manu kuņģi, un, lai gan lēnām urbos cauri medicīnas sistēmai, kam vairāk interesēja kvantitāte, ne kvalitāte, beigu beigās paliku viena ar sāpēm.
Pieņemšana
Pirmais solis laukā no bedres bija brutāls drauga grūdiens. Draugs pateica, ka, lai gan manas sāpes nav mana vaina, tās ir mana atbildība. Vispirms manī sacēlās tipiska Auna spītība, tad nāca apskaidrība. Šis teikums mani aizveda atpakaļ pie geštaltterapijas, kur drīz vien aptvēru, ka ciešu un noslēdzos sevī nevis pārmērīga emociju daudzuma dēļ, bet tāpēc, ka nezinu, kā reaģēt un atbildēt uz šīm izjūtām. Raudzīšanās uz rīcībspēju no autonomijas perspektīvas izmainīja manu uztveri. Beidzot spēju pieņemt, ka rīcībspēja ir mainīga, bet, kad no tās atsakās vai to atdod citiem, cilvēks zaudē autonomiju. Es savējo biju atdevusi partnerei, draugiem, jebkuram, kas ienāca manā dzīvē, kaut gan neviens to nelūdza.
Mana ego pamatmehānismu pārdefinēšana un spēju attīstīšana, lai īstenotu šīs idejas, palīdzēja man iemācīties būt ar sāpēm. Bija jākļūst ievainojamai un jāpadodas – es vienmēr biju mēģinājusi ar sāpēm cīnīties vai tās pārvarēt, bet līdzāspastāvēšana bija kaut kas jauns. Vienlaikus mācījos, kā pareizi elpot, atbrīvoties no spiediena. Tas palīdzēja man rast enerģiju nomainīt ārstu, pat ja valstī, kur ģimenes ārstu krimināli trūkst, tas nozīmēja zvanīt kādam, ar kuru pirms divdesmit gadiem gāju bērnudārzā un kurš tagad, par laimi, bija valsts veselības departamenta valdē. Lai gan es priecājos, ka šis cilvēks palīdzēja man saprast, kā atrast vajadzīgo palīdzību, tas lika man arī apzināties savas privilēģijas – pirmkārt, man ir pieejama terapija un, otrkārt, man ir nepieciešamais morālais atbalsts, lai ķertos pie oficiālām sūdzībām, kuras vajadzēja uzrakstīt jau sen.
Piecus gadus pēc negadījuma beidzot dabūju diagnozi. Visticamāk, sākotnēji bijusi diska trūce, kas vēlāk attīstījusies kompleksā izslīdējušā diska deformācijā un radījusi nelielu izaugumu gurnā, kas destabilizēja manu iegurni, un šis komplekts radīja sāpes dažādās vietās manā ķermenī, ieskaitot kaklu un galvu. Diagnoze nenozīmē, ka esmu ceļa galā vai ka aiz stūra jau spīd gaisma. Vairāk nekā piecus mēnešus gaidu rindā uz neiroķirurga konsultāciju, un, lai gan esmu sākusi par to domāt kā par otro Mesijas atnākšanu, var gadīties, ka nekāda atvieglojuma nebūs. Varbūt mani ārstēt nebūs iespējams, varbūt atkārtos to, ko esmu gadu gaitā dzirdējusi vēl un vēlreiz: tu esi par jaunu šādām sāpēm. Taču esmu sākusi pieņemt to kā faktu, neromantizējot sāpes un nepiešķirot tām kaut kādu jēgu. Nezinu, ko sāpes man atņēmušas, jo varbūt tāpat visu būtu zaudējusi. Nezinu arī, ko tās man devušas – nedomāju, ka ir jācieš, lai gūtu. Taču no sāpēm vēlos mācīties vienu – ka to izlemt varu vienīgi es.
No angļu valodas tulkojusi Maija Olšteina.
0