Man nekad nav padevies krist. Proti, es krītu diezgan bieži... Un instinktīvi cenšos pēc iespējas ātrāk piecelties, cerot, ka neviens nepamanīs. Protams, reizēm kāds tomēr pamana, bet arī tad mani pārņem vēlme apliecināt, ka man viss ir kārtībā un nav jāuztraucas: "Varu pati sakopt savu asiņojošo galvu bez palīdzības no malas, paldies, un vispār vislabāk būtu, ja jūs tagad dotos prom un atstātu mani divatā ar manu pelnīto kaunu." Tātad, jā, man nepadodas krist, un tomēr es to brīvprātīgi praktizēju jau vairāk nekā pusgadu, jo esmu mileniālis un nodarbojos ar bolderingu.
Bolderings manā dzīvē ienāca, kad ar to sāka nodarboties mana partnere pēc tam, kad to bija pamēģinājusi viņas labākā draudzene. Viņu ātri vien sāka greznot jaunatklāta muskulatūra, un šķita, ka viņas prieks un aizrautība aug ar katru bolderinga zāles apmeklējumu. Nezinu, vai tā bija kārtējā sezonālās depresijas lēkme vai vienkārši zemapziņas vēlme atgādināt, ka mans ķermenis ir domāts, lai dotos lejup, nevis uz augšu, bet kādā brīdī es nonācu zālē, kur gaiss bija biezs no krīta pulvera un sviedriem, un caur manām vēnām skrēja tīrās šausmas. Fascinējoši, kā sīkā sekundes daļiņā var skaudri apjaust savu ķermeni un ikkatru tā parametru, īpaši saskaroties ar bērnības bailēm, kas vēl aizvien ož pēc pazemojuma. Un pie manām bailēm nebija vainīga ne sporta zāle, ne arī šie kāpēji, kuri bija pieķērušies pie raibajām aizķerēm, kas greznoja piecus metrus augstās sienas man apkārt. Nē, šīs bailes mani bija pavadījušas, kopš pirmoreiz sapratu, ka man dotais ķermenis nav tāds, kādu es vēlētos, – vienmēr biju īsa auguma un apaļīga, bez jebkādām cerībām skriešanas trasē apsteigt kaut gliemezi. Tomēr tas netraucēja man skolā būt populārai, jo es ātri vien sapratu, ka ārējās nepilnības varu līdzsvarot ar savu iekšējo potenciālu kļūt par patiešām smieklīgu bērnu.
Tomēr tas, ka biju populāra, nozīmēja, ka manas neveiksmes fiziskajās aktivitātēs radīja papildu kauna slāni – septiņgadnieku prātos neietilpa doma, ka cilvēkam var veikties vienā jomā, bet totāli neiet citā. Diemžēl mūsu 56 gadus vecā sporta skolotāja nešķita sevišķi apgaismotāka par mums, vai arī es vienkārši nevaru iedomāties nevienu citu iemeslu, kāpēc viņa mani gadiem ilgi publiski pazemoja, skaļi brīnoties, kā kaut kas tik vienkāršs kā lēkšana smilšu kastē var būt tik grūts, un liekot man justies pilnīgi bezjēdzīgai. Un tomēr te es atkal biju – skatījos, kā cilvēkiem padodas sports, bet pati baidījos iesaistīties. Taču šoreiz bija citādi. Es vairs nebiju viena. Bija silta roka, kas turēja manu, manai partnerei aizrautīgi skaidrojot, cik svarīgi ir atrast pareizo kāpšanas apavu pāri, jo pretējā gadījumā no tiem var izslīdēt un nokrist no jau pieminētā četru metru augstuma. Ne visai patīkama perspektīva.
Esmu radīta no bailēm, asarām un visa, kas ir starp tām
Pēc tam kad atradu perfekto kāpšanas apavu pāri – iespējams, visneseksīgāko papildinājumu ikviena garderobei –, man ieteica vispirms pastaigāt apkārt, lai iepazītos ar to, kas mani sagaida. Klīdu caur šķietami bezgalīgu ķermeņu jūru, kuri, man par pārsteigumu, nemaz neatbilda 90–60–90 ideālam. Pat vairāk: man sāka šķist, ka neesmu vienīgais dīvainais ķermenis šajā telpā. Iešana uz parasto sporta zāli daudzu gadu garumā nozīmēja noskatīties Milānas modes nedēļas vērtā jauno sporta apģērbu parādē, bet te mani ieskāva cilvēki, kuri valkāja T-kreklus, ko mana vecmāmiņa droši vien būtu vispirms pataisījusi par trauku lupatu, tad putekļu lupatu un visbeidzot par grīdas lupatu, vienlaikus stāstot, ka senāk gan taisīja kārtīgu kokvilnas audumu. Jūtoties iedrošināta, sekoju savai partnerei, kura iesildījās, kāpjot pa zemāko sienu. Ar "zemāko" es te domāju tādu sienu, no kuras nokrītot tāpat varētu savainoties. Bet, tā kā māte mani neuzaudzināja par kaut kādu mīksto, es bravūrīgi sekoju viņas piemēram, lai slēptu savu dziļo nedrošību. Līdz pat šai dienai neesmu pārliecināta, vai šis triks darbojas, bet tas ir labākais manā arsenālā.
Uzrāpšanās pa pirmo trasi sniedza gandarījumu, un partnere mani mudināja iziet vēl pāris baltās trases, kas paredzētas iesācējiem. Pēdējā no tām mani aizveda jau nedaudz augstāk – jutos, it kā es būtu atmodinājusi savu iekšējo Kingkongu, kas rāpjas "Empire State Building" ēkā. Patiesībā es biju labi ja pāris metrus virs zemes.
Pa trasi uzkāpu diezgan ātri, lai gan šoreiz nācās uzmanīgāk pārvietot svaru un svētlaimīgi ignorēt, ka raupji porainās aizķeres sāk berzt rokas. Kad satvēru pēdējo aizķeri, lai svinētu savus panākumus, es pieļāvu vislielāko kļūdu: paskatījos lejup. Nekad neesmu īpaši baidījusies no augstuma, bet šis brīdis manī atraisīja jauna veida bailes. Apsveicu! Partnere tikām mudināja mani vienkārši laist vaļā aizķeri, ja nevaru nokāpt, solot, ka paklājiņi mani droši noķers. Lai gan iepriekš biju ar lepnumu liecinājusi, ka es uzticētu šai sievietei savu dzīvību, likās, ka šī nav īstā diena to pārbaudīt. Tāpēc paliku, pieķērusies pie aizķerēm, un, mierinot sevi, dungoju galvā grupas "ABBA" dziesmu "SOS", bet lejupceļā izpildīju dažus pilnīgi nevajadzīgus starpmanevrus, gandrīz izmežģījot muskuli. Jāsaka, teiciens "turēties pie dzīvības" todien ieguva pavisam jaunu nozīmi.
Nākamreiz zāli apmeklēju vienatnē, jo gribēju redzēt, kas es esmu šajā kontekstā, kad neviens neskatās. Bija dzestrs janvāra rīts, viena no četrām saules gaismas stundām, kas mums šajā mēnesī dotas. Uzvilku apavus, nedaudz iesildījos un izgāju dažas baltās trases, cerot uzreiz pēc tam sākt izzināt dzeltenās. Tobrīd pat nenojautu, ka pirmās dzeltenās trases iekarošana prasīs nedēļas, ja ne mēnešus. Lai cik ļoti es ticētu izaugsmes stāstiem, patiesība bija tāda, ka pakāpeniski atklāju, ka sportā man joprojām veicas diezgan slikti. Tagad man bija mazāk liekā svara un, cerams, arī labāka fiziskā forma nekā bērnībā, taču es cīnījos ar diska trūci mugurā. Disks man bija izgājis no vietas pirms dažiem gadiem notikušā negadījumā. Un tas likās netaisnīgi. Jo stāstos tā nenotiek – galvenajai varonei vajadzētu iekarot kalnus un noskūpstīt princesi par spīti saviem pāridarītājiem. Tomēr, lai arī es biju atradusi princesi, sasniegt kalna pakāji šķita neiespējami, nemaz nerunājot par tā iekarošanu.
Izmisumā devos mājup un darīju to, ko parasti daru, kad esmu nepatikšanās: pirmkārt, piezvanīju mammai, lai pačīkstētu, un, otrkārt, iegūglēju frāzi "bouldering when you're not meant to boulder?". Nākamo mēnesi pavadīju, ejot uz zāli galvenokārt no rītiem, kad tur ir vismazāk skatītāju, kuri šoreiz pat nemaksāja par manu šovu. Praktizēju laika pavadīšanu vienatnē, lai gan parasti es labāk izvēlētos klausīties stundu garu podkāstu par mormoņu laulībām, nevis nodarboties ar šo. Lēnām, soli pa solim, sāku progresēt. Atklāju, ka baltās trases vietējā bolderinga žargonā sauc par bērnu trasēm, un tā sākotnēji šķita kā absolūti lieka ņirgāšanās, tomēr es nolēmu vienkārši sakniebt lūpas un turēties – gan metaforiski, gan burtiski.
Apmeklēju zāli arī kopā ar draugiem, bet ātri vien sapratu, ka manis kārotajai paštranscendencei ir nepieciešama vienatne, nevis vērot, kā tuvākie cilvēki jau pirmajā zāles apmeklējumā atklāj sevī zirnekļcūku un bez piepūles uzkāpj ne tikai pa baltajām un dzeltenajām trasēm, bet pat pa sarkanajām, kas domātas vidēji pieredzējušiem kāpējiem. Esmu pilnīgi godīga pret sevi, sakot, ka nekas – tik tiešām nekas – man nav sagādājis tādu frustrāciju kā bolderings. Nu, varbūt tikai pārliecība un uzstājība, ka man bez atbilstošas iepriekšējas izglītības jāiekļūst profesionālās laikmetīgās dejas scēnā. Dejošana man deva spēcīgus ikrus, un esmu pārliecināta, ka arī starp bolderinga uzsākšanu un to, ka ap to pašu laiku atradu pirmos sirmos matus, pastāv saistība.
Another one bites the dust
Kad bija pagājuši jau daži mēneši, sāku pamanīt, ka mani muskuļi kļūst arvien izteiktāki. Lai gan tas neiezīmēja manu kultūristes ēras sākumu, šie muskuļi palīdzēja atklāt, ka es patiešām spēju uzkāpt pa dažām dzeltenajām trasēm. Jutu, ka kalna virsotne tuvojas, un šī atziņa lika man turpat zālē apraudāties kā bērnam. Gulēju uz paklājiņa ar seju uz augšu, un asaras plūda ausīs. Tagad šķiet gandrīz ironiski, ka tikai dažas dienas vēlāk, kamēr biju prom no Rīgas komandējumā un tāpēc rāpos citā sporta zālē, saņēmu zvanu no savas partneres. Viņa zālē bija smagi nokritusi un atradās slimnīcā ar izmežģītu elkoni un sarautiem muskuļiem, kuriem nekādā gadījumā nevajadzētu būt sarautiem. Vispārēja panika.
Šis negadījums viņu smagi satrieca – ne tikai aizvien nelāgāk smirdošais ģipsis, ko viņai nācās nēsāt, bet arī tas, ka viņa daudzus mēnešus nevarēja nodarboties ar bolderingu, par spīti intensīvai un aizvien dārgākai fizioterapijai. Es biju lieciniece fiziskajām un garīgajām sāpēm, noskatoties, kā viņa krīt arvien dziļāk bedrē. Man par pārsteigumu, viņu nomāca nevis pati trauma, bet gan sajūta, ka tieši tad, kad viņa atradusi kaut ko, kas viņai varētu padoties, pēkšņi tas tiek atņemts. Tajā bija grūti noskatīties, bet tas mani ieintriģēja un intriģē joprojām. Kas šajā sportā ir tāds, ka cilvēkam tā pietrūkst pat tad, ja ikdienā tas var novest līdz asarām? Kāpēc tas kļūst par mīļāko sportu tiem, kuri skolā izvairījās no fiziskām aktivitātēm pat tad, ja tas nozīmēja, ka vidusskolas izlaidumā nesaņems zelta medaļu? Un, jā, tas patiešām notika ar kādu manu draudzeni, kura nespēja noteiktajā laikā noskriet piecus stadiona apļus, tāpēc saņēma zemāku atzīmi un netika pie budžeta vietas universitātē.
Manuprāt, atbilde ir vienkārša: bolderings nostāda tevi aci pret aci ar sajūtām, no kurām vismaz es esmu izvairījusies apmēram 34 gadus. Uz sienas esmu piedzīvojusi brīžus, kad labi zinu, ka fiziski varu tikt galā ar trasi, bet psiholoģiski neesmu spējīga to izdarīt. Tā vietā esmu tā pārbijusies, ka man trīc zobi un rokas, kamēr izmisīgi cenšos vispirms noliegt savas bailes, tad uzvelkos un cīnos ar tām, līdz beidzot esmu spiesta atzīt, ka šie pēkšņie šausmu uzplūdi, iespējams, nav tikai bailes krist, bet gan norāde, ka dzīvē kaut kas nav līdz galam atrisināts. Kāpšanas laikā esmu saskārusies ar skumjām, dusmām, pārsteigumu, līdzjūtību, sajūsmu un pat sērām. Es saprotu arī tos, kuri bolderingu izmanto, lai pašapliecinātos; man tas vienmēr ir bijis emocionāls ceļojums. Iespējams, tāpēc, ka man nekad nav īsti padevies tikt galā ar savām emocijām. Kā teātra veidotāja es ikdienā strādāju ar emocijām un esmu attīstījusi prasmi palīdzēt citiem ar tām savienoties, taču pati gadiem labāk izvēlos būt trauksmaina un pat depresīva, nevis iemācīties atpazīt savas emocijas, kur nu vēl saprast un dalīties tajā, ko jūtu. Nevarētu teikt, ka bolderings to ir pilnībā mainījis. Nē. Neesmu arī iemācījusies kāpelēt kā vāvere vai kļuvusi par īstu kustības evaņģēlisti. Ne tuvu – ir dienas, kad varu tikt galā ar dzeltenajām trasēm, bet citās palieku pie iesācēju problēmām. Tikai nesen man izdevās uzrāpties savā pirmajā sarkanajā trasē, vienlaikus mēģinot savaldīt savu gremošanas sistēmu. Tātad progress ir. Tomēr tas, ko bolderings man iemācījis, ir, ka nav jākaunas krist – vai lūgt palīdzību, lai pieceltos.
0