Par Džeka Torna un Stefana Grehema seriālu "Pusaudzība" ("Netflix", 2025)
"Šie bērni ir pilnīgs vājprāts. Ko gan es varu izdarīt?" nesenākā "Netflix" hita "Pusaudzība" jeb "Adolescence" otrajā sērijā izmisis saka jauniņais skolotājs, cenšoties attaisnoties policijas izmeklētājam par haosu, kas valda klasē, kurā, šķiet, katrs skolēns saka un dara, ko grib. Ir jābrīnās, ka lielākā daļa vispār tur vēl uzturas, nevis pagrūž skolotāju malā un dodas savās gaitās. Šī ir tikai viena no daudzajām sīkajām, seriālā precīzi fiksētajām mūsdienu pasaules sociālās mijiedarbības ainām, kas iespiežas skatītāja apziņā un nelaiž vaļā vēl ilgi pēc tā noskatīšanās. "Pusaudzība" negaidīti ātri kļuva ne vien par kārtējo straumēšanas servisa skatījumu vākšanas rekordisti (tādi, ja ticam "Netflix", tur rodas katru dienu), bet arī par sabiedriski nozīmīgu parādību – vismaz Rietumu kultūrtelpā.
Bez šaubām, "Pusaudzība" ir godam pelnījusi visus tai veltītos ditirambus kā mākslas darbs, kas tiecas uz absolūtu perfekciju, tomēr šī nebūs recenzija klasiskā izpratnē – daļēji tāpēc, ka tādu jau esmu uzrakstījis citam medijam un tas nebūtu godīgi pret lasītājiem, bet lielākoties tāpēc, ka šis britu seriāls vistiešākajā veidā uzrunāja mani gan kā tēvu, kura vecākajai meitai tuvojas "Pusaudzībā" aplūkotais pārejas vecums, gan kā vīrieti, kura pieredze aptver zināmu spektru no seriālā attēlotā. Te uzreiz jāpiebilst, ka nedz spēju, nedz vēlos jebkādā veidā identificēties ar "Pusaudzības" antivaroni – trīspadsmitgadīgo Džeimiju, kurš nogalinājis savu vienaudzi Keitiju, taču zēna/pusaudža iekšējās un ārējās pasaules vivisekcija, ko tik prasmīgi veic seriāla autori, ir vienlīdz fascinējoša un šausminoša. Lai kā arī nebūtu pacentušies "The Last of Us" un citu šogad iznākušo šausmu žanra darbu veidotāji, man Džeimijs noteikti paliks 2025. gada baisākais kino personāžs (ja ir ētiski te lietot šādu apzīmējumu).
"Pusaudzība" šokē ar notiekošā naturālismu – un diez vai efekts būtu tik spēcīgs, ja ne meistarīgi izmantotā viena nepārtraukta kadra tehnika, kurā balstīta katra sērija. Tas iemet mūs kā skatītājus notikumu epicentrā, tomēr – ne jau tur vien slēpjas panākumu atslēga. Viena kadra pieeja pēdējo gadu laikā izmantota ar apskaužamu regularitāti, lielākoties – dažāda kalibra spriedzes filmās, kurās tā palīdz mazināt skatītāju neticību ekrānā notiekošajam. "Pusaudzībā" klasisku action ainu principā nav (ja neskaita specvienības ielaušanos Džeimija mājās un nelielo pakaļdzīšanos otrajā sērijā), tā vietā – emocionāla spriedze un elpu aizraujoša aktieru saspēle, ko papildina tik punktuāla dramaturģija, ka seriālu noteikti var iekļaut mācību grāmatās topošajiem kino veidotājiem. Taču vēl pareizāk to būtu iekļaut skolu izglītības programmās (ko, starp citu, jau apņēmušies darīt briti – pēc paša premjera mudinājuma) un bērnu emocionālās audzināšanas kursos.
Vai "Pusaudzība" sniedz atklāsmi caur katarsi? Kā jau ar daudziem mākslas darbiem, tas visdrīzāk atkarīgs no personīgās pieredzes un dzīves situācijas. Cita starpā, arī no jūsu mākslas apgūšanas pieredzes. Diez vai cilvēkam, kurš labi pazīstams, piemēram, ar Lerija Klārka filmām, šoks būs līdzvērtīgs. Pat Ivara Tontegodes skandalozā "Anna LOL" daudzējādā ziņā būs krietni vien nepatīkamāka, bet runa šoreiz nav par atklātām (ekspluatējošām?) seksa, vardarbības un apreibinošo preparātu lietošanas ainām, kurās darbojas nepilngadīgie. Runa ir par to nepārvaramo trauksmi, izmisumu un pazemojumu, ko rada neiedomājamais, kas piepeši ielaužas pilnīgi nesagatavotu, "normālu", mums līdzīgu un kopumā labi saprotamu cilvēku izveidotā ģimenes dzīvē, kurā nav nekādu ārēju indikatoru par briestošo nelaimi. Tā ir situācija, kurā teorētiski jebkurā brīdī var nokļūt ikviens no mums, un "Pusaudzības" noslēguma sērija ir pilnībā veltīta Džeimija ģimenes centieniem dzīvot tālāk pēc notikušā – nekādā ziņā nepretendējot uz laimīgām beigām vai praktiskiem padomiem krīzes pārvarēšanā.
Visas iepriekš minētās un vēl daudzas citas filmas, grāmatas un mākslas darbus ar "Pusaudzību" vieno zaudētās bērnības motīvs. To var izspēlēt dažādās variācijās, taču Džeimijs nav alkohola un seksa apmātais Telijs no Lerija Klārka "Bērniem", nedz arī no bērna prāta kara šausmu iespaidā izaugušais Ivans no Andreja Tarkovska leģendārās debijas filmas. Džeimija traģēdija daudzējādā ziņā ir krietni iespaidīgāka, jo viņš šķietami ir tik "parasts", tik "vienkāršs", tik "nekaitīgs", un droši vien nepatīkamākais atklājums, ko skatītāji piedzīvo līdz ar Džeimija vecākiem un iesaistītajiem speciālistiem seriāla izskaņā, ir tas, cik viegli un nemanāmi cilvēks (un to negribas stereotipizēt tikai attiecībā uz bērniem) var nonākt ļaunprātīgu ilūziju un priekšstatu varā, taču ārēji to nekādi neizrādīt. Iespējams, Džeimija pārstāvētās Alfa paaudzes traģēdija slēpjas tajā, ka šie bērni ir uzauguši virtuālajā pasaulē un tur notiekošo nevis vienkārši nespēj nošķirt no realitātes, bet tā ir viņu realitāte. Kā desmitgadnieces tēvs es priecājos par katru brīdi, ko meita pavada ārpus ekrāna, taču apzinos, ka viņas pasaules uztvere un priekšstati visdrīzāk jau neatgriezeniski atšķiras no manas.
Seriāla kontekstā daudz tiek runāts par manosfēru un inceļiem – tie ir divi jaunāko laiku fenomeni, kas jau iepriekš aplūkoti arī pašmāju medijos, piemēram, "Satori" par to pirms pāris gadiem detalizēti rakstījusi Agra Lieģe-Doležko. Kaut arī neesmu minēto parādību lietpratējs, nekādā veidā neapšaubu to postošo ietekmi uz nenobriedušu (un tikai?) vīriešu prātiem, taču "Pusaudzība" mudina uz vīrietību un seksuāli emocionālo nobriešanu raudzīties plašāk, ārpus konkrētajām laikmetīgajām norisēm. Mana jaunība (90./2000. gadu mija) aizritēja bez sociālajiem tīkliem ("Draugi" uzausa, kad jau mācījos vidusskolā), taču attiecības starp pretējiem dzimumiem atminos kā tikpat sarežģītas un allaž nomācošas, allaž nospiedošas. Bailes palikt vientuļam un nevainīgam ir eksistējušas vienmēr – tāpat kā to raisītie pārdzīvojumi un psihozes. Džeimijs vēlas seksu 13 gados? Nuja, traki, bet arī es to gribēju. Un visi mani klasesbiedri. Un savstarpējie pazemojumi nepavisam neatpalika no seriālā redzamā, bet lielākoties bija vēl nežēlīgāki, vēl trulāki un rupjāki.
Iepriekš teiktais nav centieni attaisnot vai izskaidrot šo "pirmatnējo ļaunumu", kas atkal un atkal manifestējas bērnu attiecībās – īpaši, kad bērni strauji tiecas nokļūt pieaugušo teritorijā. Diez vai to pilnvērtīgi iespējams saprast, kur nu vēl novērst. Man šķiet, ka "Pusaudzība" tik sāpīgi iedzen atklāsmes kaltu muguras smadzenēs tāpēc, ka esam dzīvojuši ar pārliecību – mēs taču izdzīvojām tos "trakos laikus" (90., 80. gadus utt. – katrai vecāku un vecvecāku paaudzei pēc atbilstības), lai mūsu bērniem tas vairs nebūtu jāpiedzīvo, lai viņi varētu baudīt savu bērnību ar pilnu krūti. Taču izrādās, ka laiks vienkārši ir apmetis kārtējo nežēlīgo kūleni. Nedomāju, ka mums ir pamats pesimismam par pasaules bojāeju (labi, tam ir zināms pamats, bet ne bērnu dēļ), drīzāk – šī ir kārtējā aukstā ūdens šalts, kas neļauj iemidzināt modrību un, cerams, iekustinās pārmaiņas. Neveikli sanācis, bet atkal esam attapušies sarežģītā laikā – varbūt ne gluži tik vājprātīgā, kā Gregs Araki iezīmēja savā 90. gadu vidū tapušajā "Pusaudžu apokalipses" triloģijā – taču noteikti neveselīgas spriedzes un drūmu priekšnojautu piepildītā. Tiesa, izredzes uz laimīgām beigām pastāv vienmēr.
0