Priecīgu praidu! Ejam gājienā, pērkam varavīkšņainus objektus un piedzeramies "Skapī"! Homokapitālisms ir sasniedzis arī Latviju, mēs tagad tiešām esam Rietumu zeme.
Varu ar diezgan drošu pārliecību pieņemt, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju zina, kas ir geji, lesbietes un pat transpersonas. Vai vismaz "zilie", "lezbes" un "transvestīti". Tomēr cilvēku identitātes spektru ir grūti ielikt trīs kastītēs. Tamdēļ ir ieviestas vēl citas kastītes. Daļa no LGBT+ kopienas, kas, it īpaši Latvijā, tiek maz pieminēta, ir nebināras personas. Cilvēki, kuri sev piemēro apzīmējumu "nebinārs", pārsvarā sevi redz ārpus ierasti pieņemtās dzimtes binaritātes robežām. Daži indivīdi redz sevi gan kā vīrieti, gan kā sievieti, kamēr citi – ne kā vienu, ne kā otru. Nebinaritāte ietilpst transpersonu kategorijā, lai gan šim iedalījumam ir arī savi pretinieki.
Šobrīd Latvijas valsts neatzīst nebinārus cilvēkus un pieņemšana pārsvarā notiek tikai sociālā līmenī. Transpersonām ir pieejama dzimumu apstiprinoša aprūpe, bet tikai tad, ja cilvēks savu transiskumu var pierādīt. Kas tad notiek ar nebināriem cilvēkiem? Vai viņi vispār ir pelnījuši operācijas? Vai nebinaritāte nav tikai trends? Ja viņi nav ne viens, ne otrs, ko tad viņi grib?
Pārsvarā viņi grib pieņemšanu un normālu dzīvi.
Par dzimumu sāku domāt ap četrpadsmit gadu vecumu, kas bija ideālais laiks, lai ikviens bērnu un pusaudžu psihiatrs man atgādinātu, ka viss, ko izjūtu, ir pieaugšanas grūtības un vēlme izrādīties. Kopumā man paveicās: ģimenes locekļi mani pieņēma, es atradu domubiedrus sociālajos medijos, pieņēmu jaunu vārdu un to arī brīvi (neoficiāli) izmantoju. Tobrīd personīgi nepazinu nevienu nebināru cilvēku un savus iespaidus par šo grupējumu guvu no interneta, it īpaši tamblera, tvitera un instagrama. Es centos uzvesties un ģērbties atbilstoši tam nebinārajam "ideālam", ko tur redzēju. Es apslēpu visas sievišķības pazīmes, ko sevī manīju, jo bezdzimums ir vīrišķīgs. Es skatījos multfilmas, jo bezdzimums ir bērnišķīgs. Es pie somas piespraudu dzeltenbaltlillāmelnu varavīksni, jo bezdzimums ir lepns. Es vēlējos par katru cenu izteikt, ka esmu nebinārs, ka eksistēju, ka nekaunos no citu cilvēku viedokļiem un transfobijas. Lai gan par savu dzimumidentitāti nešaubījos, man šķita smaga tā nasta, ko dzimte man uzgrūdusi. Man bija jāpārstāv sava kopiena ar lepnumu no rīta līdz vakaram. Godīgi sakot, es jutos neērti par to, kāds biju kļuvis. Visi atribūti, kas mani padarīja nebināru, šķita gaužām apkaunojoši. Man nācās pārdzīvot apsmiešanu, kas bija daļēji tēmēta uz manu dzimumidentitāti, bet daļēji arī uz manis kūrēto personāžu. Sev iestāstīju, ka visa uz mani raidītā kritika ir uzbrukums LGBT kopienai un mans uzdevums ir to aizstāvēt. Ja es padotos, mainītos, tas pierādītu, ka esmu vājš, ka esmu parasts cis-cilvēks, ka nebinaritātes vīzija, ko uzsūcu no interneta, nav patiesība. Līdz ar šo neērtību manī iesēdās naids pret dzimumlietām.
Atceros: kad pamatskolas ģeogrāfijas stundā skolotāja pieminēja nebinārās dzimtes iekļaušanu personu apliecinošajos dokumentos Nīderlandē, klase pasmējās. Tobrīd es vēl biju skapī, taču vairāki klasesbiedri pagrieza galvas, lai ar mani saskatītos. Skolotāja centās paskaidrot, ka sociālās izmaiņas pasaulē ir normālas un kādu dienu varētu sasniegt arī mūs. Par spīti viņas pozitīvajam tonim, man riebās dzirdēt, redzēt, uztvert jebko ar transpersonām saistītu. Es negribēju, lai mans dzimums tiek novērtēts un apspriests. Varbūt es jutos neērti klasesbiedru reakcijas dēļ, taču tobrīd savas dusmas raidīju uz dzimumu.
Lai cik ļoti es neciestu savu nebinaritāti, nevarēju sevi piespiest atrast jaunu identitāti. Apsverot domu identificēties gan kā vīrietim, gan kā sievietei, sapratu, ka neviena no lomām man neder. Sirds dziļumos apzinājos, ka esmu nebinārs, un šo faktu nekādi nevarēju mainīt. Nonācu pie nelāgā secinājuma, ka tamdēļ man vajadzēs atlikušo dzīvi pavadīt šādam – iekšēji un ārēji.
Pagāja pāris gadi, līdz atklāju jebkādu pašapziņu un sāku justies ērti savā identitātē. Iepazīstot īstus, dzīvus nebinārus cilvēkus, palēnām sapratu, ka biju sevi pataisījis par stereotipu. Es sāku atklāt, kas mani tiešām interesē, kā gribu ģērbties un uzvesties. Daudzas no šīm atklāsmēm mani satrauca, mana jaunatklātā identitāte bija gaužām sievišķīga. Es jutos kā savas dzimtes nodevējs. Vai tiešām visiem bērnu un pusaudžu psihiatriem bija taisnība? Vai tiešām es biju tikai meklējis uzmanību?
Protams, nē. Manas intereses un izskats neietekmē manu dzimumidentitāti. Lai gan šobrīd tas man šķiet pašsaprotami, bija grūti atvadīties no visām tām lietām, ko piespiedu sevi izbaudīt, lai pielīdzinātos nebinaritātes standartam. Kaut kur dziļumos es tomēr iemīlēju šos identitātes aksesuārus, to klātbūtne bija kā pierādījums, ka esmu nebinārs, kā sertifikāts. Es turējos pie tiem grūtos laikos un interneta cīņās – pro-LGBT metaforas kā zobens un varavīksnes piespraude kā vairogs.
Kā daļa no pieaugšanas mani apciemoja apgaismība, ka ne visa dzīve ir cīņa, ka, verbāli kaujoties ar transfobiem, es nodaru pāri tikai sev. Ir cilvēki, kas mani nepieņems, nesauks par Karu, izturēsies pret mani kā pret sievieti, neuzskatīs par cilvēku. Kāda jēga tērēt laiku viņu naidam? Kad palēnām atsāku pieņemt sievišķīgos dzīves aspektus, jutos atvieglots. Tas nenozīmē, ka es atgriezos pie sava "pareizā dzimuma". Sievišķīgs izskats un intereses mani nepadara par sievieti, tāpat kā bikses mani nepadarītu par vīrieti. Par spīti tamborēšanai un svārkiem, es turpināju justies izteikti nebināri, it nekas manā identitātē nebija mainījies.
Ir svarīgi apzināties, ka, par spīti grūtībām, mana pieaugšanas pieredze ir bijusi diezgan maiga. Man ir paveicies ar brīvdomājošu ģimeni un iespēju dzīvot Rīgas kultūras burbulī, kur mani pieņem. Es nevēlos, lai kādam rastos priekšstats, ka vienīgās nebināro cilvēku grūtības ir saistītas ar savas identitātes izprašanu. Es ļoti novērtēju, ka man ir bijusi iespēja šos iekšējos pētījumus veikt ar draugu un ģimenes atbalstu. Daudziem Latvijā dzīvojošiem nebināriem cilvēkiem tas nav iespējams. Bērni var tikt izmesti no mājām dzimtes dēļ. Daudzi nevar darbā vai skolā izmantot savu vārdu, kur nu vēl vietniekvārdus. Tā kā šajā dzīves posmā ģērbjos tradicionāli sievišķīgi, lielākā daļa svešinieku mani apzīmē kā sievieti, gan jau arī heteroseksuālu sievieti. Kopš sāku šādi ģērbties, esmu saņēmis daudz mazāk glūnīgu skatienu un komentāru uz ielas. Savā ziņā sievišķība mani pasargā. Toties cilvēkiem, kuri ērtāk jūtas "pretējā" dzimuma izskatā, iet grūtāk. Bieži vien viņu identitāte ir nolasāma, un viņi arī ir pelnījuši justies droši. Latvijā, kur homoseksualitāte joprojām ir jutīgs jautājums, ar dzimuma identitāti iet vēl grūtāk. Rīgas praids nav vulgāra izrādīšanās, praids ir pierādījums mūsu valsts attīstībai. Mēs, kaut vai lēnām, pārkāpjam paaudzēm vecos aizspriedumus. Tomēr Brīvības ielas bloķēšana nepadarīs LGBT cilvēku dzīvi ideālu. Mums ir jāsasniedz pieņemšana valsts līmenī, mums vajag likumus, kas pasargā Latvijas kvīrus un transpersonas. Ir svarīgi, ka nebinārus ļaudis atbalsta gan heteroseksuāļi, gan citi kopienas locekļi, jo ikviens no mums ir pelnījis dzīvot drošu, ērtu dzīvi. Mēs visi veidojam Latvijas sabiedrību, mēs visi esam svarīgi.
Ejam gājienā, taisām plakātus, atbalstām mūsu nemāsas un nebrāļus!
0