"Jau ziņots, ka viens no vīriešiem, kuram tika piespriests 50 latu naudas sods, tiesai atzina, ka [2006. gada] 22. jūlijā pie Anglikāņu baznīcas apmētājis seksuālo minoritāšu organizāciju pārstāvjus ar pārtikas precēm un izkārnījumiem un veltījis viņiem necenzētus vārdus. Vīrietis apgalvoja, ka viņš to esot darījis, "lai aizsargātu sevi, savus bērnus un visu Latviju pret geju kultūru"."
Nepilnos 20 gados kopš pirmā Rīgas praida daudz kas ir mainījies. Ja 2005. gada gājienā piedalījās ap 70 cilvēku, pēdējo gadu praidi stabili pulcē vairākus tūkstošus dalībnieku. Civilizētas un marginālas kļuvušas arī protesta formas – jēlas olas, tomātus un fekālijas aizstājuši kopumā miermīlīgi un dažreiz smieklīgi plakāti. Verbāli un fiziski uzbrukumi LGBTKIA+ cilvēkiem ir realitāte, bet Latvijā tiem, par laimi, nepiemīt sistēmisks un organizēts raksturs. Valsts prezidents ir proud to be gay, partnerattiecību regulējums tūdaļ stāsies spēkā, kvīrā kultūra plaukst pilsētas bāros, klubos, galerijās un muzejos.
Ir reāls pamats priecāties un skandināt glāzes par daudzveidības pieņemšanu Latvijas sabiedrībā, taču vienlaikus svarīgi apzināties, cik ierobežoti un trausli ir līdzšinējie sasniegumi. Savā jaunākajā grāmatā "Kam bail no dzimtes?" filozofe Džūdita Batlere pievēršas augošajai LGBTKIA+ demonizācijai, ko populistiski īsteno labējie politiskie spēki un viedokļu līderi. Šīs demonizācijas fokusā ir dzimtes (gender) jēdziens, kas artikulē neapšaubāmu empīrisku faktu: kā sabiedriskas būtnes mēs, cilvēki, pieredzam un izpaužam savu dzimumidentitāti daudzveidīgās kultūras formās. Vērojot pieaugošo dzimtes identitāšu un izpausmju daudzveidību Rietumu liberālajās sabiedrībās, labējie kritiķi stigmatizē dzimti kā graujošu spēku.
Batlere uzskata, ka labējā retorikā dzimte ir kļuvusi par visdažādāko baiļu, trauksmes un panikas kondensācijas punktu. Klimata krīze, nežēlīgi kari un ekonomiskā nedrošība, kas plosa mūsdienu pasauli, pamatoti rada cilvēkos eksistenciāla apdraudējuma sajūtu. Labējā ideoloģija sistemātiski pārvirza šo sajūtu uz dzimti un tām grupām, kuru identitāte atšķiras no heteropatriarhālās normas. Šāda baiļu pārvirze un kondensācija dzimtes jēdzienā, pēc Batleres domām, savā saknē ir fantāzija (phantasm) šī vārda psihoanalītiskajā nozīmē – emocionāli pielādēts iztēles priekšstats, kura uzmācīgais spēks krietni pārsniedz jebkādu racionālu argumentāciju.
Apaugot ar biezu retorisku čaulu, dzimti demonizējošā fantāzija attīstās par ideoloģiju, kura demonstrē nepārprotamas fašisma iezīmes. "Seksuālo un dzimtes minoritāšu pasludināšana par sabiedrības apdraudējumu, kas iemieso visdestruktīvāko spēku pasaulē, ar nolūku atņemt šīm minoritātēm fundamentālās tiesības, aizsardzību un brīvības padara pret dzimti vērsto ideoloģiju fašismam piederīgu," raksta Batlere [1].
Fašisms šajā gadījumā nav jāuztver kā lamuvārds – tas apzīmē ideoloģiju saišķi ar sazarotu vēsturi, kura laikmetīgās formas Latvijā trāpīgi analizējuši, piemēram, Igors Šuvajevs [2] un Jānis Taurens [3]. Umberto Eko savā daudz citētajā 1995. gada rakstā starp 14 fašisma pazīmēm min "bailes no daudzveidības". Šīs bailes rodas no tā, ka sabiedrībā reāli pastāvošā daudzveidība grauj fašisma autoritāro, tradicionālistisko un ksenofobisko sapni par "dabisku" kopību bez neviena "lieka" (bīstama, kaitīga) elementa.
Vēsturiski postošākais fašistiskās loģikas piemērs ir antisemītisms – pret ebrejiem vērsts ideoloģisks diskurss, kas savās radikālākajās formās pasludina ebrejus par visu likstu avotu un traucēkli ceļā uz kolektīvo labbūtību. Analizējot antisemītismu no hēgelisma filozofijas pozīcijām, Slavojs Žižeks raksta, ka antisemītismā ebrejs kļūst par negativitātes iemiesojumu – par spēku, kas izjauc stabilu sociālo identitāti. Attiecīgi "antisemītisma priekšstatam par ebreju nav nekā kopīga ar ebrejiem; ebreja ideoloģiskā figūra ir veids, kā "sašūt kopā" mūsu pašu ideoloģiskās sistēmas iekšējo nesakarīgumu" [4]. Citiem vārdiem, ebrejs ir fantāzijas apvīts tēls, kam piemīt pretrunīgi raksturojumi (vienlaikus kapitālists un boļševiks) un kurš tāpēc var iemiesot visus šķēršļus iedomātai kolektīvai laimei.
Atgriežoties pie Batleres rakstītā par bailēm no dzimtes un LGBTKIA+ demonizāciju, nevar nesaskatīt paralēles ar antisemītisma loģiku: dažādās pasaules malās LGBTKIA+ cilvēki labējā diskursā arvien mērķtiecīgāk tiek pozicionēti kā eksistenciāls apdraudējums ģimenes, sabiedrības un cilvēces nākotnei. Mēs tiekam pretrunīgi konstruēti kā vienlaikus naivi un ciniski, infantili un vareni, margināli un visuresoši. Līdzīgi arī dzimti vienlaikus dēvē par nezinātnisku fikciju un postošu spēku, kas draud izjaukt cilvēku "dabisko" dzimumidentitāti [5]. Arvien lielāka daudzveidības pieņemšana demokrātiskās sabiedrībās, LGBTKIA+ cilvēku pieaugošā redzamība un gatavība cīnīties par savām tiesībām tiek konspiroloģiski rāmēta kā šauru interešu vārdā īstenotas kampaņas sekas. Ārpus anglofonajām zemēm, tostarp Latvijā, dzimte tiek stigmatizēta arī kā kultūrimperiālisma zīme – no svešas kultūras un valodas pārņemta, tautas garam sveša, mākslīga konstrukcija. Interesanti, ka pirms 20 gadiem šie paši argumenti tika vērsti pret epigrāfā minēto "geju kultūru", no kuras bērni tika sargāti ar vecāku fekālijām.
Ir tikai likumsakarīgi, ka agresorvalsts Krievija izmanto un padziļina sašķeltību, ko demokrātiskās valstīs rada ideoloģiski artikulētas un populistiski instrumentalizētas bailes no dzimtes. Atzīstot "starptautisko LGBT kustību" par ekstrēmistisku organizāciju un vajājot seksuālās un dzimtes minoritātes, teroristiskā valsts paplašina savu agresiju pret demokrātiju kultūrkara frontē, kurā par tās sabiedrotajiem gribot negribot kļūst dzimtes pārbiedētie Rietumu labējie.
Šajā situācijā LGBTKIA+ ir vitāli svarīgi apliecināt, ka esam vairāk par nejaušu burtu virknējumu. Ka esam kopiena, kas neļaujas ārējiem un iekšējiem centieniem izdzēst vai devalvēt citu kopienas locekļu pieredzi vai sanaidot dažādus burtus savā starpā. Ka spējam veidot noturīgas alianses ar sabiedrotajiem savu interešu pārstāvībai un tiesību aizsardzībai. Ka spējam sarunāties ar cilvēkiem, kuriem ir sveša mūsu pieredze un kuri, iespējams, dala populistu izplatītās bailes un neiecietību. Tas cita starpā nozīmē pretoties antiintelektuālismam, kas pārņem mūsdienu informācijas telpu, pārzināt un respektēt faktus, orientēties gan domubiedru, gan oponentu argumentos un būt atvērtiem jaunām zināšanām. Visbeidzot tas nozīmē parādīt, ka protam iziet ielās un bezbailīgi manifestēt savu esību, daudzveidību un pašcieņu.
[1] Butler, J. Who’s Afraid of Gender. Allen Lane, 2024, pp. 7–8.
[2] Sk., piem., rakstus "Sabiedrības vērtības kā taisnības mēraukla" (2014) un "Par rašismu" (2022) žurnālā "Punctum".
[3] Taurens, J. Fašisma estētika: humusa kaudze Latvijas kultūrtelpā. Hirša S. (galv. red.) WunderKombināts I. Wunder Kombinat, 2022, 106.–115. lpp.
[4] Žižek, S. The Sublime Object of Ideology. Verso, 2008 [1989], pp. 49, 199.
[5] Tendenciozi piedēvējot dzimtes jēdziena piekritējiem totālu bioloģijas aizmiršanu, dzimtes pretinieki, šķiet, paši nereti aizmirst, ka cilvēks ir ar prātu, valodu un pašapziņu apveltīta būtne, kura dzīvo sabiedrībā. Teikt "es esmu sieviete, nevis identificējos kā sieviete", kā to dara konservatīvā intelektuāle Agnese Irbe, nozīmē veidot viltus dilemmu starp "būt" un "identificēties". Ikviens cilvēks, kurš runā par sevi sieviešu dzimtē, velk mugurā drēbes, ko konkrēta sabiedrība klasificē kā sieviešu, izmanto ar ▲ zīmi marķētas labierīcības un veic citas ar sievietēm asociētas darbības, ik uz soļa identificējas kā sieviete. Citējot Batleri, "plaisu starp uztverto vai dzīvoto ķermeni un valdošajām sociālajām normām nekad nav iespējams pilnībā novērst, tāpēc arī tie, kuri priecīgi pieņem savu dzimšanas brīdī piešķirto dzimumu, ir spiesti veikt performatīvu darbu, lai iemiesotu šo piešķīrumu sociālajā dzīvē" (Butler, J. Who's Afraid of Gender?, p. 202).
0