Par Marjus Marcinkeviča un Linas Itagaki komiksu bērniem "Meitene ar šauteni" (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevniecība "Liels un mazs", 2024)
Pirms vairākiem gadiem ar Linu Itagaki un igauņu mākslinieci Ullu Sāru sēdējām kādā Rīgas kafejnīcā. Lina stāstīja par savu pirmo lielo projektu – viņai būs jāilustrē Jurgas Viles stāsts par lietuviešiem Sibīrijā, tā būs grāmata bērniem, tāds kā komikss, bet ne īsti, darba daudz, bet laika maz... Mēs ar Ullu aizrautībā klausījāmies, nopūtāmies par lielo apjomu, devām padomus par termiņu pagarināšanu. Šī grāmata bija "Sibīrijas haiku", un tobrīd vēl nenojautām, kādu ievērību tā gūs ne vien Lietuvā un Latvijā, bet arī visā pasaulē un ka Lina ar laiku kļūs par vēsturisko komiksu speciālisti.
Man ir paveicies ar sakarīgiem vēstures skolotājiem, kas šo priekšmetu ļāva iemīlēt vai vismaz izturēt. Bet man nav paveicies ar atmiņu, jo gadskaitļi, fakti un pat lielās kopsakarības tur ilgi nenoturas. Turklāt man ir ļoti maz ģimenes stāstu, kas ļautu atrast saķeres punktus ar vēstures notikumiem, ja neskaita omammas atmiņas par to, kā viņa bērnībā ar brāli slēpusies pagultē un vērojusi zaldātu zābakus. Šo tukšumu aizpildīšanā neatsverama nozīme ir literatūrai – manā gadījumā tā bija Vizmas Belševicas triloģija "Bille". Šobrīd latviski lasošajiem bērniem ir ne mazums šādu tiltu uz pagātni – Ineses Zanderes "Puika ar suni", Māra Runguļa "Lapsu kalniņa mīklas" (abi Reiņa Pētersona ilustrēti), Juhani Pitsepa "Ir mēness zelta kuģis" ar Gundegas Muzikantes ilustrācijām, jau minētais "Sibīrijas haiku" un daudzi citi – tagad arī Marjus Marcinkeviča un Linas Itagaki "Meitene ar šauteni".
Jau pašā sākumā tiekam iesviesti notikumu virpulī – galvenā varone Magde no paslēptuves vēro, kā viņas ģimeni aizved krievu zaldāti. Meitenei izdodas izbēgt un pievienoties nelielai partizānu grupai, kuru vada viņas bijušais skolotājs. Viņa apmetas uz dzīvi bunkurā un ātri vien kļūst par noderīgu kustības dalībnieci. Lai arī detaļas noenkuro stāstu vēsturiskajā īstenībā – mēs iepazīstam partizānu ikdienas dzīvi, cīņas mērķi un paņēmienus –, tā būtībā ir pasaka. Tiesa, tāda, kurai ļoti gribas noticēt.
Kā no pasakas izkāpis ir Magdes lielākais pretinieks, nodevīgais cūkkāvis Prančisks, kas dzer asinis. Iebrucēji tiek dēvēti par "ļaunā burvja kareivjiem". Ik pa laikam parādās kāds zvērs, kas vai nu pasmaida, vai miedz ar aci. Bet pasakainākā ir pati Magde – drosmīga, pašaizliedzīga un attapīga galvenā varone, kuras tēvs ir bijušais brīvības cīnītājs, partizānu palīgs, skautu vadonis un indiāņu stāstu cienītājs. Magde nebaidās no tumsas, prot makšķerēt, šaut ar loku un šauteni, labot apavus, aprūpēt brūces, atrast ceļu mežā, neatstāt pēdas, dod noderīgus ieteikumus bunkura drošības uzlabošanai. Viņai pat ir apbrīnojami paklausīgs un, šķiet, nenogalināms sunītis ar koka kājiņu. Magdes aizraušanās ar indiāņu stāstiem – jā, Džeimsa Fenimora Kūpera "Pēdējais mohikānis" lietuviski bija izlasāms jau 20. gadsimta 20. gadu sākumā – dažbrīd ļauj visu notiekošo uztvert kā spēli, sevišķi smieklīgākajos brīžos, piemēram, kad viņa piedāvā biedram ierīvēties ar dzīvnieku mēsliem (šis nez kāpēc atsakās) vai kad Magdes raidītā bulta trāpa ļaunā Prančiska dibenā. Prātā nāk filma "Dzīve ir skaista" ("La Vita e Bella"), kurā Roberto Beninji varonis izdomā dažādas rotaļas, lai palīdzētu dēlam izdzīvot koncentrācijas nometnē. Atšķirība gan ir tāda, ka Magde zina, kas notiks, ja viņa šo spēli zaudēs. Viņa ir līdzvērtīga pieaugušajiem, dažbrīd pat jūtas atbildīga par tiem, cenšas neraudāt, jo "no meitenes asarām tie vīri baidās vairāk nekā no paša velna".
Vēstījumā simboliski un sižetiski veiksmīgi tiek sasieti dažādi pavedieni – piemēram, Magde iemācās pārvarēt bailes no negantā tītara Josifa (tieši tā), ķerstot viņu un izraujot no astes spalvas, no kurām sev pagatavo indiāņu galvas rotu. Pulkstenis, piemiņa no tēva, Magdei īstajā brīdī parāda laiku un atgādina par svarīgu uzdevumu. Savukārt lepnums par to, cik labi viņa salabojusi biedru zābakus, smeldzīgi apspēlēts emocionāli vissmagākajā grāmatas ainā – un pat tad meitene nezaudē drosmi.
Skaidrs, ka Magde, neapturamā sērdienīte supervarone, ir idealizēts bērnu grāmatas tēls, lai arī pamatā ir kādas bijušās partizānu sakarnieces liecības par meitenīti, kas dzīvojusi pie partizāniem bunkurā. Un, ņemot vērā grāmatas mērķauditoriju, labi vien ir, jo vēsturiskā patiesība, protams, ir skaudra. Sieviešu un bērnu gaitas mūsu pašu partizānu kustībā var iepazīt Sanitas Reinsones grāmatā "Meža meitas" – noskaidrots, ka no 1994. līdz 1956. gadam Latvijas nacionālo partizānu grupās dzīvoja vismaz 429 sievietes, to skaitā 13 meitenes, jaunākas par 15 gadiem [1]. Viņas pildīja sakarnieču pienākumus, stāvēja sardzē un piedalījās bunkuru būvniecībā, bet kopumā darbu dalījums esot bijis diezgan tradicionāls, sievietes neesot iesaistītas uzbrukumos, viņām lielākoties nav uzticēti nedz ieroči, nedz informācija par to, kur dodas vīrieši, jo uzskatīja, ka spīdzināšanas gadījumā viņas salūztu ātrāk. Atmiņā iespiedies arī gadījums par tēvu, kas nošauj paša meitu, lai tā nekristu ienaidnieka rokās. Partizānes, kas bērnus dzemdējušas mežā, visbiežāk bijušas spiestas tos atdot audzināšanā kādam citam, nereti svešiem cilvēkiem. Vienlaikus bijušo meža meitu atmiņās pavīd arī pa kādam priecīgam brīdim – piemēram, par slidināšanos uz aizsaluša purva akača, spēlēšanos, angļu valodas mācīšanos vai, kas mani sevišķi uzmundrināja, par meitenīti, kura viena pati piegādājusi mežā aizgājušajai ģimenei pārtiku, jo viņa bijusi pietiekami viegla, lai varētu purvu izlēkāt [2] – arī Magde šī iemesla dēļ tiek sūtīta svarīgā ekspedīcijā. Tas, ka varenā Magde ir meitene, varbūt pat nav izšķirīgi, jo dzimumu reprezentācija bērnu literatūrā kļūst arvien līdzsvarotāka. Neslēpšu gan, ka meitenes tēls mani iepriecina, īpaši tāpēc, ka "Lapsu kalniņa mīklas", kas stāsta par mūsu partizānu gaitām, seko vēsturiski "pareizākai" formulai, galvenās lomas uzticot zēniem un vīriešiem.
Beidzot pie tā, kas mani saista visvairāk, proti, pie grāmatas "Meitene ar šauteni" vizualitātes. Te gribu pieķert klāt "Sibīrijas haiku" – ja neskaita Linas Itagaki vizuālo rokrakstu, kas arī mainījies šo gadu laikā, abas grāmatas saista vien tas, ka tās ļauj bērna acīm skatīt Lietuvas vēstures notikumus. Savā ziņā atšķirības izriet no pašu tekstu īpatnībām. Jurgas Viles stāsts ir kā viņas varones Daļas adītais lakats – sižetiski raibs, epizodisks, ar krietni kuplāku tēlu pulku. Aļģa stāstījums un varoņu dialogi mijas ar liriskām atkāpēm, kora dziesmām, tēlu biogrāfijām, vēstulēm, receptēm un origami dzērvītes locīšanas norādēm. Vēsture un poēzija savijas, un robeža starp īstenību un iztēli, dzīvajiem un mirušajiem tiek pludināta ar maģiskā reālisma cienīgu vieglumu. Attiecīgi Linas Itagaki zīmējumi seko šim vēstījuma musturam – tēlu stilizācijas līmeņa amplitūda ir plaša, no "punktiņš, punktiņš, komatiņš" olgalvjiem līdz sīki izzīmētiem portretiem ar maisiņiem zem acīm un spīdumu degungalā; gandrīz fotogrāfiskus vietu zīmējumus nomaina viegli ieskicētas sapņu ainavas, pat tekstu rindstarpās palaikam iemaldās kāds zvēriņš. Šķiet, "Sibīrijas haiku" bija Linas smilšukaste, pirmais lielais mākslinieces izaicinājums, kur taustīties, izārdīties un izmēģināt visu, kas vien nāk prātā, radot kaut ko patiesi pārsteidzošu, eksperimentālu un nepieradinātu.
Kopš tā laika Lina Itagaki ir uzzīmējusi vairākus komiksus un grāmatas, un viņas māksliniecisko paņēmienu kopums ir kļuvis par precīzu, labi ieeļļotu un uzasinātu instrumentu komplektu. Viņa būvē savus atvērumus, te izkārtojot tēlus un ainavu ielāpus ap teksta blokiem, te verot runas burbuļus garās virtenēs vai ar kinematogrāfisku jutību izkārtojot komiksa paneļus. Mēģinu izzīlēt, kādiem mērķiem izmantots katrs kompozicionālais paņēmiens – vai spraigākos notikumus viņa saskalda atsevišķos paneļos, lai acs ātri slīdētu tiem pāri, alkstot ieraudzīt, kas notiks tālāk? Kuros gadījumos secīgas darbības tomēr netiek nodalītas ar rāmjiem, bet gan draudzīgi salaistas kopā vienā lappusē? Vai atceres brīžiem un citām atkāpēm labāk der lielie teksta gabali, papildināti ar ilustrācijām? Kā atšķiras Magdes garais monologs koka Jēzum no spraigās stratēģijas sapulces, kurā piedalās vesels bars partizānu? Lai arī konkrētos gadījumos priekšroka tiek dota vienai vai otrai stratēģijai un izkārtojumu diktē arī autora teksta īpatnības, taču nepamet sajūta, ka cauri visam strāvo mākslinieces izkoptais instinkts, kas, šķiet, katru reizi atrod piemērotu kompozicionālu risinājumu.
Tēlu stilizācija ir atsevišķi izceļams punkts – kopš "Sibīrijas haiku" tā kļuvusi lakoniskāka, viendabīgāka, pat mīļāka. Viss liekais ir atkritis, ļaujot priekšplānā izvirzīt tēlu ekspresiju. Šovasar beidzot izlasīju Skota Makklauda "Understanding Comics", un man galvā nepārtraukti riņķo viena vienīga atziņa – komiksu tēlu vienkāršotā stilizācija ir tas, kas mums visvieglāk ļauj ar tiem identificēties [3]. Jo detalizētāk izzīmēts ir tēls, jo svešāks tas šķiet. To spilgti izjutu zīmējumā, kurā Prančisks un Magde saskatās mirkli pirms sadursmes. Viņš ir rētains, sarains, matains neģēlis ar uzpampušiem plakstiņiem. Magde ir sejas ovāls, divas niknas, apaļas ačteles un deguns. Magde varētu būt jebkurš no mums bērnībā.
Pavasarī satiku grāmatas mākslinieci Boloņas bērnu grāmatu mesē, un, kad pieminēju, ka pati gribētu ar laiku uzzīmēt kādu apjomīgāku komiksu, viņa pasmaidīja un it kā jokojot pavaicāja: "Kāpēc?" Skaidrs, ka komikss ir viens no sarežģītākajiem, darbietilpīgākajiem un atalgojuma ziņā neizdevīgākajiem darbiem, ko mākslinieks var uzņemties. Vienlaikus iztēlojos, ka tieši šis izaicinājums līdztekus teju neaptveramajām medija iespējām drīz vien pamudinās arī kādu no mūsējiem šai formātā pacilāt smagās tēmas.
Nobeigumā gribu atgriezties pie Magdes piedzīvojumiem – varbūt vainīga bērnudārzniece, kas Lāčplēša dienā lepni veda rādīt no svecītēm salikto auseklīti, taču pirmo reizi "Meiteni ar šauteni" lasīju ar kamolu kaklā. Sevišķi bažīgi gaidīju beigas, taču tehniski un sižetiski labāku atrisinājumu laikam nevaru iztēloties. Zīmīgi, ka pēdējās lappusēs ir vien paneļi bez teksta, kā spraigas filmas kadri, jo vairs nav laika runāt, ir jārīkojas. Stāsts beidzas ar cerību, kas no vienas puses ir skumji – mēs zinām to, ko tobrīd nezina Magde un viņas skolotājs, proti, ka sabiedroto spēki nesteigs palīgā, ka uz Sibīriju izsūtītie vēl ilgi neatgriezīsies, ka partizānu kustība apsīks zem represiju gūzmas. No otras puses, tieši tādas pasakas kā "Meitene ar šauteni" ļauj noticēt, ka pat mazākajiem pretestības soļiem bija nozīme ceļā uz mūsu brīvību.
[1] Reinsone, Sanita. Meža meitas. Rīga: Dienas Grāmata, 323. lpp.
[2] Ibid., 22. lpp.
[3] McCloud, Scott. Understanding Comics: The Invisible Art. William Morrow, p. 36 (Tā kā Skota Makklauda grāmata arī ir komikss un ar teksta citātu vien šeit nepietiks, centīšos paskaidrot saviem vārdiem – viens no viņa pamatojumiem šai identifikācijai ir tāds, ka mūsu ķermeņa paštēls ir nosacīts un vienkāršots. Piemēram, sarunājoties ar kādu citu, mēs redzam viņa seju visā tās detalizētībā, savukārt sevī pašā piefiksējam galvenos punktus – to, ka mums ir mute, acis, varbūt deguns, vai ausis, kuras uz leju velk smagi auskari. Mūsu iekšējā seja ir stilizēta komiksa seja.)
0