Latvija sevi dēvē par hokeja valsti – un ne bez pamata. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka tieši hokejs ir sporta veids, kam seko visvairāk Latvijas iedzīvotāju. Kāda ir hokeja nozīme Latvijas nacionālajā identitātē, un kā sports var kļūt par instrumentu valsts tēla veidošanā? Vai hokejs var palīdzēt veidot ne tikai valsts, bet arī pilsētu zīmolus? Kā nepazaudēt un izmantot Latvijas hokeja panākumu radītās iespējas pasaulē?
Par šiem un citiem jautājumiem raidieraksta "Zīmols "Latvija" 5. epizodē žurnāliste Rita Ruduša un tūrisma eksperts Edgars Ražinskis sarunājas ar bijušo hokejistu un pašreizējo U-18 hokeja izlases treneri Oļegu Sorokinu. Visus "Zīmols "Latvija"" raidierakstus iespējams klausīties platformās "Spotify" un "Podbean", savukārt sērijā publicētie raksti lasāmi šeit.
Rita: Hokejs, kā mēs izlasījām pavisam svaigos sabiedriskās domas aptaujas datos, 35% Latvijas iedzīvotāju ir tuvākais sporta veids, tam viņi jūt līdzi. Savukārt, basketbols par 12% atpaliek. Ar hokeju mēs pozicionējamies starptautiski, zīmola kontekstā. Ja paskatāmies uz nāciju indeksu veidojošajiem elementiem, sports ir minēts kā kultūras daļa. Kā jums šķiet: vai mēs Latvijā uztveram sportu kā daļu no mūsu kopējās kultūras?
Oļegs: Es domāju, ka jā. Es vienmēr esmu domājis, ka vajag Sporta un kultūras ministriju vai pārvaldi. Tas vienmēr iet roku rokā. Tā nav tikai mūsu kultūra, sports tiek izmantots arī politiski. Mēs zinām, ka PSRS laikā nekā nebija, tomēr sportam tika dots daudz. Tas viss savijas kopā. Ja paņem nost politiku, tad sports un kultūra ir lietas, kas aizrauj. Jūs teicāt – par 35%, tātad ir vēl 65%, kuriem patīk citi sporta veidi. Vai vispār ir kāds cilvēks, kas neskatās hokeju? Iespējams, arī tādi ir, bet es zinu ļoti daudz kultūras cilvēku, teātra aktieru, ar kuriem mēs viens otru atpazīstam uz ielas tikai tāpēc, ka viņi ir redzējuši mani, esmu redzējis viņus. Tāpēc sasveicināmies, kaut arī neesam pazīstami. Tas arī ir jauki.
Rita: Nesen instagramā redzēju sirsnīgu video, kur no āliņģa izlien cilvēks pilnā hokeja ekipējumā ar visu nūju un aizslido. Pavadteksts bija: "Kā piedzimst latvietis." Vai jūs piekristu šai interpretācijai?
Oļegs: Es arī redzēju! Kā hokeja cilvēks es būtu priecīgs, ja tā vienmēr arī būtu – tad mums būtu laba hokeja dzimstība.
Rita: Kā jūs raksturotu Latvijas hokeja rokrakstu? Mēs atšķiramies no citām, teiksim tā, hokeja lielvalstīm – Kanādas, ASV?
Oļegs: Mūsu hokeja rokraksts ir dažādība. Skatoties, piemēram, zviedru spēli, redzu, ka gandrīz visi forši slido, rāda labu tehniku – bieži vien nevar atšķirt vienu hokejistu no otra. Labi, es kā profesionālis atpazīstu, bet skatītājam vajadzētu ielūkoties, lai saprastu, vai tas ir Johansons vai Pētersons. Mēs esam tik dažādi! Mums ir bijis Aleksandrs Ņiživijs, Lauris Dārziņš, [Kristaps] Sotnieks, [Kaspars] Daugaviņš. Mēs esam tik dažādi, ka pretiniekam mūs grūti nolasīt.
Rita: Tā ir personību komanda?
Oļegs: Domāju, ka jā. Trenerim nav viegli salikt to visu kopā, taču, kad tas izdodas, ir panākumi.
Edgars Ražinskis: Varbūt nedaudz atgriežoties pie identitātes: man bija jautājums par [ASV prezidentu Donaldu] Trampu un [bijušo Kanādas hokejistu Veinu] Grecki. Mēs zinām Trampa naratīvu par Kanādu un tās identitāti – viņš uzskata, ka Kanādas īstā identitāte ir hokejs, ka viņiem nekā cita nav. Ja viņš grib dabūt Kanādu, viņam jādabū Greckis, kurš varētu kļūt par tā štata prezidentu nākotnē. Vai mums ir tāda līmeņa hokejisti kā Kanādā? Vai viņi veido identitāti?
Oļegs: Mūsu hokejs nav tāds kā Kanādā, nevienā pasaules valstī hokejs nav tāds kā Kanādā. Varbūt Somija ir vistuvākā. Es atceros savu pirmo braucienu uz Kanādu PSRS izjukšanas brīdī. Tolaik vēl biju jauns, un man bija trauma – uz spēlēm netiku, nevarēju spēlēt. Vienkārši sēdēju un vēroju, tas bija tik nereāli sāpīgi, jo tur viss ir ap hokeju! Visi saprot hokeju, visi spēj baudīt, analizēt. Varbūt to var salīdzināt ar brīdi, kad mums tiešām ir pasaules čempionāts – iespējams, tad mēs esam tuvāki Kanādas ikdienai.
Edgars: Kā Kanāda līdz tam ir nonākusi? Kā hokejs tiek integrēts ikdienā? Droši vien izglītībā, patēriņā, ekonomikā?
Oļegs: Jā, tas ir visapkārt. Tā ir vēstures uzturēšana – tas pats Greckis taču jau sen nespēlē, bet tomēr ir hokeja personība. Viņi uztur vēsturi, atgādina par to: vecie hokejisti sēž ložās un tiek rādīti televīzijā, met simbolisko iemetienu, piedalās pēcspēles analīzēs. Es pieņemu, ka televīzija viņiem arī maksā. Viņi savij pagātni un tagadni, bet mēs tā laikam nedarām nevienā sporta veidā. Varbūt kultūras nozarē tas tiek darīts vairāk. Diriģents var diriģēt līdz pēdējai dienai, bet hokejista aktīvā karjera beidzas jau ap 40. Ja tu neatceries tos, kas bija pirms tevis, tad tā arī sanāk – mēs neuzturam vēsturi. Tāpēc mums visu laiku jācīnās par savu identitāti, par bērniem, kas nāks.
Rita: Redziet, jau uztaustījām to, ko varētu darīt labāk. Jūs spēlējāt hokeju pirmajos neatkarības gados, pēc tam kļuvāt par treneri – jums bijusi iespēja pieredzēt ne tikai to, kā mainās Latvijas hokejs, bet arī pasaules uztvere par Latvijas hokeju. Ko cilvēki tribīnēs domāja par Latvijas hokeju tolaik, kad sēdējāt uz rezervistu soliņa, un ko viņi domā 30 gadus vēlāk?
Oļegs: Latviešiem kādreiz bija "Rīgas Dinamo", kas pacēla hokeja popularitāti jaunā līmenī, kaut gan latvieši mācīja krieviem hokeju vēl pirms Otrā pasaules kara. Vēlāk PSRS visu to pārņēma, bet mums tomēr bija "Rīgas Dinamo". Mamma stāstīja, ka, [lai dabūtu biļetes uz "Rīgas Dinamo" spēlēm], viņai bija jānakšņo pie "Sporta pils", gaidot, kad atvērsies kases. Tā bija milzīga ažiotāža. Sākumā tas bija patriotisms no fanu puses, visi gribēja dzirdēt vārdu "Latvija". Latvijas hokejs bija pirmais, kas ielēca augstākajā pasaules apritē, un tas ļāva mums iet uz priekšu. Pa šiem gadiem hokejam tomēr ir izdevies noturēties tādā līmenī, ka vajag tikai dzirksteli un viss atkal aiziet augšup, lai gan ir bijuši arī kritumi un intereses zudums. Katra spēle, katra uzvara rada to dzirksteli. Tas viss sēž mūsos. Ja nebūtu panākumu, būtu nepieciešama daudz lielāka dzirksts, lai to iekurinātu. Man prieks, ka tas attiecas arī uz citiem sporta veidiem – basketbolu, futbolu, bet hokejs ticis visaugstāk medaļu kontekstā.
Rita: Kas, jūsuprāt, ir tie pēdējo 30 gadu ikoniskie notikumi hokejā, kas palikuši pasaules hokeja atmiņā?
Oļegs: Joprojām ir tā: ja komandai jāizvēlas kāds ārzemnieks, kanādietis tiks izskatīts kā pirmais variants. Un tad nāks somi un zviedri, latvieši būs rindā tālāk. Mums ir šis mazais spīts un mazās uzvaras, kas neļauj aizmirst par Latviju. Mazās uzvaras ir nepieciešamas, lai par mums runātu un nedaudz arī no mums baidītos. Par ikoniskiem notikumiem – pirmais, protams, tas, ka mēs tikām A grupā.
Rita: Lūdzu, atgādiniet klausītājiem, kad tas bija?
Oļegs: Vai tik tas nebija 1996. gads? Tad Oļegs Znaroks iebīdīja ripu Šveices vārtos, un no tā brīža viņš ir ikona – vienalga, vai viņš trenē kādu Krievijā. Tagad viņš to nedara, bet tik un tā – Latvijas hokeja pasaule viņu cienīs. Otrs ikoniskais notikums bija 2000. gadā, kas uzvarējām Krieviju pasaules čempionātā Sanktpēterburgā. Nākamā uzvara pār Krieviju 2004. gadā Somijā vairs nebija tik spilgta. Trešais spilgtākais notikums bija 7. vieta [2009. gada Pasaules čempionātā hokejā] Šveicē, kur treneri bija Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš. Pēc tam Boba Hārtlija stāšanās pie Latvijas izlases stūres – treneris ar milzīgu autoritāti Ziemeļamerikā un milzīgu algu, līgums bija uz 4–5 gadiem. Viņš daudz ko pamainīja hokeja domāšanā Latvijā. Līdz tam mēs runājām par to, ka Latvijai jāpaliek A grupā, jāvinnē 1–2 svarīgākās spēles un jāmēģina tikt astotniekā. Kad atnāca Bobs Hārtlijs, tika uzstādīti augstāki mērķi un parādījās ticība uzvarai. Kaut kādā ziņā Boba Hārtlija nopelns ir arī 2023. gada bronza [Pasaules čempionātā].
Edgars: Man personīgi viens no spilgtākajiem notikumiem ir atspēlēšanās Baltkrievijai [2005. gada Turīnas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā]. Neticams sižets, es pats biju tajā spēlē vecajā Sporta pilī.
Oļegs: Pilnīgi noteikti.
Edgars: Jūs minējāt naudu. Kāda nauda ir hokejā? Ja paraugāmies no eksporta viedokļa – ir nauda, kas tiek dota čempionātu rīkošanai, tad ir ienākumi no tūrisma. Slikti ir skaitīt svešu naudu, bet arī jūs esat spēlējis ārzemēs, bet naudu tērējat Latvijā. Tas arī ir eksports. Kā ir mainījies hokeja eksports? Jūs minējāt arī par to kanādieti, ko izvēlēsies pirmo, tātad ir kaut kāds tirgus.
Oļegs: Pasaulē iznāk jaunais aifons, tagad visi viņu grib pirkt, un, ja tas ir labs, tas iekaro savu vārdu. Domāju, ka šī trešā vieta [Pasaules čempionātā] pēc tam, kad esam jau ārā no KHL [Kontinentālās hokeja līgas] jeb otrās pasaules līgas… Visiem likās, ka mēs šo līmeni nesasniegsim, bet mēs tikām pie bronzas. Slovākijas līgā par labāko vārtsargu tika atzīts mūsu Mareks Mitens, bet otrais nominants bija [Gustavs Dāvis] Grigals. Čehijā ir [Eduards] Tralmaks, kurš ir pirmais latviešu spēlētājs, kurš kļuvis par rezultatīvāko spēlētāju kādā no pasaules augstākajām līgām, ja neskaitām Helmutu Balderi PSRS laikos. Tad ir [Rodrigo] Ābols, kurš jau nobriedušā vecumā nupat debitēja NHL. Mums ir vārtsargu skola: U-20, mums ir [vārtsargs Linards] Feldbergs, ceru, ka viņš tiks augstu draftēts. Mums ir [vārtsargi Elvis] Merzļikins un [Arturs] Šilovs. Uz šo panākumu rēķina mūsu puišus sāk ņemt komandās. NHL draftos [Latvijas spēlētājiem] tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība nekā kādreiz. Es kā U-18 treneris esmu saziņā ar vairākiem aģentiem un komandām, kam piezvanu un pajautāju par cilvēkiem – pirms 3–4 gadiem tā nebija. Šilovs pasaules čempionātā izcīnīja drafta vietu, viņu neviens nezināja, un parasti tā nenotiek. Tagad mums seko līdzi un vārtsargus draftē gandrīz vai katru gadu. Tā noteikti ir prece. Ja mēs varam šo preci izveidot un pēc tam viņi atbrauc tērēt šeit naudu un nest Latvijas vārdu pasaulē… Ņemsim kaut vai to pašu Porziņģi. Caur viņu Latviju zina vairāk nekā caur jebkuru no prezidentiem, premjeriem vai ministriem.
Rita: Savulaik mēs bijām pietiekami gudri, lai ieguldītu tādā trenerī kā Hārtlijs, kurš pacēla komandu jaunā līmenī. Stratēģiski tas atmaksājās.
Oļegs: Noteikti! To mēs redzam arī basketbolā – sākumā bija Latvijas treneri, ļoti labi treneri, bet vajadzēja kaut ko citu, laikam vajadzēja dzirksteli. [Latvijas vīriešu basketbola izlases galvenais treneris Luka] Banki laikam tagad ies prom, bet viņš pacēla basketbolu citā līmenī, tur arī aug procenti.
Edgars: Runājot par hokeja reputāciju – "Sportacentrs.com" bija rakstu sērija par to, cik dārgi ir izaudzināt hokejistu Latvijā un cik – Vācijā, kur ir lielāks atbalsts. Hokeja reputācija un iespēja nopelnīt droši vien ietekmē vecāku attieksmi un vēlmi. Kā jūs raksturotu – kas šajā ziņā noticis pēdējos 30 gados?
Oļegs: Pirmām kārtām, jāsaka paldies vairākām pašvaldībām, kur ir hokeja halles un kuras atbalsta hokeju. Tur ir mazākas maksas, un reģionos vispār hokeja izmaksas ir daudz zemākas. Pašvaldības apmaksā elektrību, no valsts puses tiek vismaz daļēji apmaksāts trenera atalgojums. Tas mūs lielā mērā atšķir no ASV un Kanādas – tur hokeja izmaksas ir milzīgas. Nesen es runāju ar vienu mammu, kas dzīvo ASV, – viņai gadā hokejam aiziet apmēram 35 000 dolāru. Tā ir liela nauda, un, protams, vecāki arī Latvijā domā par čempionu. Ir arī vecāki, kas apzinās komandu sporta būtību, vīrišķību. Mēs arī gribam, lai mūsu bērni dara to, kas viņiem patīk. Ja bērnam patīk, tad arī vecāks uzķeras uz āķa. Hokejs noteikti nav lēts, bet tai pašā laikā dažkārt klausos par daiļslidošanas dārdzību, moderno deju dārdzību, par to, cik maksā kleitas meitenēm – tie ir tūkstoši. Cik maksā viena deju stunda ar skolotāju? Tāpēc arī nāk uz hokeju. Hokeja federācija apmaksā ledus laiku – varbūt ne pilnu summu, bet basketbolā tā nav. Būtu interesanti to visu salikt kopā, bet es domāju, ka mēs, vecāki, atbalstīsim bērnu neatkarīgi no tā, vai viņš dzied vai spēlē futbolu, mēs brauksim uz sacensībām, jutīsim līdzi. Nauda, protams, daudz izšķir – es pieļauju, ka reizēm tās dēļ cilvēks aiziet nevis uz hokeju, bet futbolu, kur jāmaksā drusku mazāk.
Rita: Skaidrs, ka vecāki ieguldās sava bērna attīstībā un, ja ir bērns, kurš grib spēlēt, un ir iespējas viņu atbalstīt finansiāli, tas tiks darīts. Bet talanti ir arī pašvaldībās, kur nav iespējas trenēties uz ledus. Ja domājam stratēģiski, šādām programmām būtu jābūt plašākām.
Oļegs: Protams, būtu labi, ja mums būtu tāds multisportists. Kultūras nozarē tas varētu būt, piemēram, multimuzikants – viņš izmēģinātu ģitāru, vijoļspēli un mēs saskatītu talantu. Kāds cilvēks ir aizgājis uz hokeju, kāds nav, kādam ir ledus, kādam nav. Mēs varam teikt: "Viņš būtu bijis Balderis vai Greckis, bet viņš nav, jo viņam nav ledus." Tā ir visā pasaulē. Kaut ko jau mēs zaudējam. Varbūt mēs zaudējam arī kādu pianistu vai labu dārznieku, par to nav jāiespringst. Domāju, ka neviens nav aizgājis no sporta naudas dēļ. Es zinu, ka jaunos hokejistus atbalsta gan citi vecāki, gan sporta skolas, gan pašvaldības – es neesmu dzirdējis tādu stāstu, ka 12 gados hokejists met 100 vārtus, bet aiziet no hokeja, jo nav naudas. Es neticu, ka tā notiktu. Mēs taču redzam, kādas naudas summas varam saziedot ap Ziemassvētkiem! Valstij gandrīz vai jākaunas, ka tādas akcijas notiek un ka pati valsts to nevar izdarīt.
Rita: Atgriezīsimies pie panākumiem. Panākumi, par kuriem runājām – gan vēsturiski, gan jaunākie –, veido maigo varu, pieaug mūsu kā hokeja valsts ietekme. Kā šī vara izpaužas? Ko tieši mēs varam? Varam piedāvāt savus spēlētājus citiem klubiem, bet kas vēl? Mums ir vairāk fanu? Mums ir vairāk atvērtu durvju?
Oļegs: Protams! Cerams, ka mums ir vairāk fanu. Mums noteikti ir lielākas iespējas pieteikties rīkot čempionātus – šogad Latvijā notika Pasaules U-18 hokeja čempionāts sievietēm. Skaidrs, ka tam visam sākotnēji būs vajadzīgs valsts atbalsts, bet ir ļoti daudz aprēķinu, kas parāda to cilvēku skaitu, kas šeit atbrauc un atstāj savu naudu. Mēs parādām Latvijas popularitāti, mūsu kultūru, mūsu restorānus, pilsētu utt. Vai Latvijas piedāvātās iespējas ieinteresēs cilvēkus vai ne? Tas ir cits jautājums. Droši vien jāturpina uzturēt to karsto kartupeli. Tā ir tā prece, tās lietas, ko mēs varētu organizēt vairāk. Varbūt caur lielajiem sporta pasākumiem mēs varētu iet uz priekšu.
Edgars. Es atceros, ka KHL laikos komandas no Krievijas trenējās Latvijā. Tas ir tā saucamais sporta tūrisms. Es zinu, ka futbolisti brauc uz siltajām zemēm. Jūs minējāt, ka varam darīt vairāk. Vai jūs jūtat LIAA [Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru], kas ir atbildīga par naudas iesaisti? Kas, jūsuprāt, mums būtu jādara, lai mēs attīstītu ienākošo sporta tūrismu?
Oļegs: Domāju, ka valsts tomēr aizgājusi no kārtīga sporta atbalsta. Viss tiek nogriezts – piemēram, pirms vairākiem gadiem sports tika atbalstīts ar diezgan lieliem nodokļu atvieglojumiem. Tagad tas ir noņemts, un brīdī, kad to noņēma, valsts solīja, ka to kompensēs ar tiešajiem maksājumiem. Bet šis maksājums paliek arvien mazāks, atbalsts arvien samazinās.
Futbols ir vienīgais sporta veids, kurā ļoti lielas naudas [valstu] federācijām un sporta veida attīstībai nāk no starptautiskajām futbola organizācijām. Hokejā tādas lielas naudas nav, un, cik zinu, arī citos sporta veidos ne. Mēs redzam, ka Latvijas futbolā veidojas brendi, piemēram, [futbola klubs] RFS. Tā kā viņi var vinnēt Latvijas čempionātu, pievākt naudu un braukt uz āru, viņi var arī dabūt uz šejieni Amsterdamas "Ajax". Mums jāspēlē tādā līmenī, lai varētu dabūt citu klubu fanus šurp. Tas būtu klubu tūrisms. Tai pašā laikā hokeja skatītājus ārzemēs gandrīz neinteresē starptautiskās spēles, piemēram, ja Latvijas komanda spēlēs Somijā, vietējiem tas nebūs interesanti. Somiem interesē lokālais: Rauma pret Pori, Helsinki pret Espo, Latvijas komanda viņiem neinteresē. Mums atkal bieži vien interesē uzspēlēt ar ārzemju klubu. Mums ir citādi. Mēs esam lepni par mūsējo, bet interesē arī ārzemju. Tagad redzam, ka Jelgavā veidojas lokālpatriotisms, tur tiešām ir savas hokeja fanu grupas. Tā mums pietrūkst, to vajadzētu attīstīt pašiem klubiem, bet arī no valsts puses to vajag ievirzīt tā, ka sportu attīsta privātais kapitāls. Tādējādi mums veidosies brends, klubi, kas, iespējams, kļūs bagātāki un varēs piedalīties Eiropas mēroga sacensībās, mums ieplūdīs nauda, spēlētāji no citām valstīm, kas maksās nodokļus, tērēs naudu. Piemēram, lietuviešu un igauņu komandās ir vairāk ārzemnieku – čehi, slovāki, somi, zviedri –, katrā komandā ir 5–6 ārzemnieki. Bezmaz sanāk, ka viņi ceļ augstāk savu brendu. Esmu Viļņā apmeklējis spēles, kur ir 2000 skatītāju.
Edgars: Ko tad viņi dara? Ja es pareizi saprotu, nacionālā izlase ir viena lieta, klubi ir kaut kas cits. Jūs minējāt RFS un FK "Rīga" – aiz tiem stāv milzīgi, bagāti Latvijas uzņēmumi, kuri to redz kā biznesu. Ir bijuši laiki, kad klubi bijuši saistīti ar lielu biznesu?
Oļegs: Vai "Mogo" ir liels bizness? Droši vien. Cik es zinu, viņi neiegulda tik lielu naudu klubā, bet klubam "Mogo" ir tas pats nosaukums. Tam pašam [hokeja klubam] "Zemgale" palīdz vietējie Zemgales uzņēmumi. Mums jāiesaista bizness, lai uzņēmējiem gribas atnākt uz spēli un just – tas ir mans klubs, esmu kluba sastāvdaļa. Somijā tā ir. Kad es tur spēlēju, uz formas nebija vietu bez reklāmām, tagad tas ir samazinājies. Arī Somijas līgā vairs nav tik daudz naudas, tikai dažās komandās. Vai hokeju šeit var pārvērst par biznesu? Domāju, ka var. Jāaudzina lokālpatriotisms. Mums daudz mazāk jādomā par superkvalitāti, nu nebūs šeit NHL. Bet kāpēc mēs nevarētu atnākt uz spēli, atpūsties – bērns paņem kādu limonādi vai saldējumu, pieaugušais kādu glāzi alkohola. Daugavpilī ir fantastiska atmosfēra. Es ieteiktu aizbraukt uz hokeju Daugavpilī, tur ir pilnas tribīnes, pilna halle – tas ir lokālpatriotisms. Reģionos tas ir vieglāk, Liepājā komanda nākamgad atkal būs virslīgā un pašlaik vāc naudu – visi uzņēmēji kaut ko iedod, viņi jutīs savu piederību. Mēs fanojam par Latviju tāpēc, ka jūtam piederību Latvijai. Tagad piederība jāsamazina līdz lokālajam līmenim. Mēs bijām Jēkabpilī uz labdarības spēlēm – pilnas tribīnes! Tā, ka nebija kur adatai nokrist, fantastiski! Bet lokālpatriotisms ir jāattīsta, šobrīd tā ir mūsu vājā vieta. Mēs jūsmojam par "Straumi" tāpēc, ka mēs to izdarījām, ka latvietis tur ir klāt, ne jau tāpēc, ka tas kaķis ir tik foršs.
Rita: Kaķu varonim nav ne vainas.
Oļegs: Tieši tā, bet, ja to būtu uztaisījis kāds cits, mēs par šo filmu tā nejūsmotu. Mēs esam savas valsts patrioti.
Rita: Edgar, jābrauc uz Daugavpili uz hokeju.
Edgars: Es iedomājos par spīdveju Daugavpilī, tas ir sporta eksports. Mums nemanāma sporta kustība, kas Daugavpilī ir sporta veids numur viens.
Rita: Bet tas ir bijis lēmums – darīt to Daugavpilī.
Oļegs: Kāpēc es runāju par Lietuvu? Es zinu, ka ikvienai komandai pilsēta dod naudu. Arī Tallinā dod naudu. Tie ir "Viļņas panki", tās ir "Tallinas panteras"! Rīga noteikti daudz ko dod.
Rita: Mēs esam iezīmējuši daudzus virzienus, par kuriem domāt. Man ir pavisam pēdējais jautājums, atgriežoties pie globālās ietekmes, – kāda ir dzīve pēc bronzas? Kā izvirzīt mērķus pēc šādiem panākumiem? Kādi ir lielākie izaicinājumi?
Oļegs: Mēs vienmēr runājam par paaudžu maiņu. Viena lieta ir spēlēt ar pretinieku, cita lieta – vinnēt. Mums ir daudz puiku, kas spēlē ASV universitātes līmenī – viņi var spēlēt pret Zviedriju un izskatīties gana labi, bet vai viņi vinnēs? Jo būs brīdis, kad būs jāgūst vārti, bet vai viņi varēs nonākt tajā psiholoģiskajā stāvoklī, noskaņoties uz to? Mums ir daudz jaunu puiku, kas nav gatavi uzvarēt spēli, kad rezultāts ir 1:1 vai 2:2. Nāks pieredze, kas iemetīs vārtus. Mums Latvijā ir svarīgi palikt A grupā, lai saglabātu interesi. Vajag jaunos. Bet vai viņš iemetīs vārtus? Daugaviņš iemetīs. Bet dažiem vēl ir jāpaaugas, un tas arī notiek – Tralmaks ir rezultatīvākais Čehijā. Vajag pāris gadus, lai hokejs nomainītos – manuprāt, tas kļūs dinamiskāks. Es redzu, ka puiši, kas spēlējuši pie manis U-18 izlasē, pieaug, tiek saukti izlasē. Mums tas cilvēku skaits ir tāds, kāds ir. Mēs nevaram iemest 10 jaunus cilvēkus un teikt, ka vinnēsim, bet mēs varam iemest pa vienam, pa diviem. Ceru, ka pienāks laiki, kad atkal varēsim cīnīties par bronzu, bet mums joprojām ir sabalansētība starp jaunību un pieredzi, mums joprojām ir šie pavisam citādie, interesantie spēlētāji, kurus pretiniekiem ir grūti nolasīt, un es ceru, ka tā tas arī turpināsies.
Rita: Brīnišķīga nots, uz kuras beigt. Paldies visiem!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0