Noskatījos Agņeškas Holandas "Zaļo robežu", kas Polijā izraisījusi "milzīgu ažiotāžu", un pēc filmas, protams, biju galīgi sašauta. Zināju, ka tā būs, un līdzīgi kā daudzi citi domāju – priekš kam man to vēlreiz sev nodarīt? Robežu šķērsotāju stāstus, šādus un vēl skumjākus, zinu no galvas. Mans dzīvesbiedrs jau 10 gadus strādā ar patvēruma meklētājiem, bet pašai pirmā tuvākā pieredze bija 2015. gada festivālā "Homo Novus", kad strādāju ar Olivjē Kulona Jablonkas dokumentālo izrādi "Viktora Igo avēnija 81", kurā uzstājās Vidusjūru pārpeldējušie pārbēdzēji ar saviem ļoti dažādajiem izdzīvošanas stāstiem.
Visvairāk mani satriec tas, ka tajā visā nekas nemainās. Vidusjūras bēgļu krīze sākās 2015. gadā, bet uz Baltkrievijas robežas – 2021. gadā. Gadi iet, cilvēki slīkst jūrā un tepat pašmāju purvā tiek pusdzīvi atgrūsti pāri robežām, bet mēs noduram skatienu un turpinām savas ikdienas gaitas… Uz šīs pašas planētas, kurā drošības dēļ lidmašīnā nedrīkst ienest manikīra šķērītes, laist bērnus ūdenī bez peldvestes, skatīties filmas ar vardarbību un kailumu, ja esi jaunāks par sešpadsmit, piesprādzēt mazuli autokrēsliņā ar skatu uz priekšu un pārkāpt daudz citu atbildīgu noteikumu, kurus paklausīgi pildām, lai paši un citi justos droši. Tilti tiek slēgti pēc pirmajiem ielūšanas gadījumiem, no pārdošanas tiek izņemtas mantiņas, ar kurām var aizrīties, vai IKEA mēbeles, kuras var sev uzgāzt uz galvas. Un, rotējot savā ikdienas orbītā, es pieņemu, ka tā pēc noklusējuma darbojas pasaule – mēs novēršam riskus, jo cilvēka dzīvība ir augstākā vērtība. Arī bēgļu krīzes tiek risinātas, tikai ārpus plašākas sabiedrības redzesloka. Tas, kas notiek uz robežas, paliek pierobežas zonā. Uz iekšzemi ceļo tikai nostāsti, kas, neatkarīgi no satura, tiek saukti arī par mediju manipulāciju.
"Mums visiem ir tiesības tiekties uz labāku dzīvi," pirms Holandas filmas "Zaļā robeža" preses seansa teica Ieva Raubiško, piebilstot – šis ir vēstījums jums, preses cilvēki, jo tā ir arī jūsu atbildība (vai tamlīdzīgi). Tā jau arī ir – mums neviens vēl neliek fiziski slīkt purvos, mēs savas baiļu cīņas vēl varam izcīnīt mīkstos krēslos, nevis pusbadā un ar mirstošu mazuli rokās. Bet kāpēc mēs, mediji, neesam tur, kur notiek humānā krīze?
Es neesmu droša, vai man patika "Zaļā robeža". Agņeška Holanda ir brīnišķīga režisore, iedvesmojoša personība, kas strādā plašā žanru amplitūdā – no bērnu fantāzijas filmām, televīzijas seriāliem un politiskiem trilleriem līdz holokausta traģēdijām un smagām biogrāfiskām drāmām. Holanda ir politiski domājoša, bet reizē arī poētiska māksliniece, kura cīņu par brīvību uzskata par savas personības iezīmi. Viņai ir arī savi raksturīgi, atpazīstami mākslinieciskie paņēmieni – reizēm režisore izmanto šķietami pārāk vienkāršotas vai didaktiskas detaļas, jo patiesība reizēm ir vēl dīvaināka par fikciju. Strādājot ar dokumentālo materiālu, virknējot aculiecinieku stāstus, cenšoties izstāstīt visu, "kā bija", viņas filmas ar savu tiešo vēstījumu sāk atgādināt pasakas. Daži to interpretē kā propagandu.
Laiks iet, un mēs neesam atraduši veidu, kā par to runāt. Atsevišķi protesti ir sasnieguši dzirdīgas ausis, reizēm dažas cīņas raisa pacēlumu, bet patvēruma meklētāju traģēdija ir monotona kā elektrostacijas zumēšana. Stāsti tik līdzīgi cits citam, un dokumenti tik daudzas reizes pārkopēti, ka sejas, liekas, zaudējušas vaibstus.
Kad dzirdu kārtējo reālo notikumu atstāstu no pierobežas – gan "bēgļu" pusi, gan robežsargu, gan to, kuri mēģina sniegt palīdzību, – man pakausī ieskanas: "Ja to kādam izstāstītu, neviens neticētu." Kas reizēm liek aizdomāties par patiesības dabu un mūsu spēju to identificēt. Patvēruma meklētāju stāsti var izklausīties tik savādi, patētiski un neticami gan valodas un kultūras atšķirību dēļ, gan tādēļ, ka tie arī patiešām mēdz būt izdomāti – vēloties izmēģināt visus iespējamos līdzekļus, cilvēki atkārto iemācītas frāzes, kas jāsaka, lai būtu lielākas izredzes tikt ielaistiem Eiropā. Bet vēl kādam tā ir pirmā reize, mēģinot paskaidrot savu eksistenciālo pamatu. Kā vispār (ja neesi dzejnieks) vārdos paskaidrot savu instinktīvo bēgšanu un vēlmi palikt dzīvam, vēlmi dzīvot labāk? Turklāt tā, lai nekļūtu banāls. Lai izklausītos autentisks.
Kino to sauktu par bezgaumīgi dramatizētu stāstu. Mākslā visam jāpaliek gaumes un samēra robežās. Līdz pienāk brīdis, kad liekas, ka mēs paši dzīvojam tikai "gaumes un samēra" robežās, jo, paraugoties tālāk un plašāk, skatiens saduļķojas un atbildes vairs nav skaidras. Ģeogrāfiski iezīmētās robežas kartē ir slīkšņa, kur tumsas aizsegā stieg cilvēki bez papīriem, tiesībām un izredzēm. Agņeška Holanda saliek kopā triju pušu stāstus – gan to, kuri slīkst, gan to, kuri sargā, gan to, kuri nespēj palikt vienaldzīgi, uzsverot, ka notikumiem (nekad) nav tikai divas puses. Ir saujiņa pašorganizētu entuziastu, kas dodas sniegt palīdzību, jo kādam kļūst grūti "skatīties spogulī un joprojām tur redzēt pretī cilvēku, kamēr citviet pasaulē notiek genocīds", kā teica Džordžs Stainers.
Holanda savulaik kultūras portālam "Culture.pl" teikusi: "Mākslinieka uzdevums nav cīnīties par sociāliem jautājumiem, bet, ja viņa emocijas liek viņam tā darīt, tad nav iemesla nepiedalīties svarīgās debatēs. Man ļoti interesē politika, un es jūtos atbildīga par to, kas notiek apkārt. Un kino ir svarīga nozīme šajās debatēs. Un ir svarīgi, lai tā ir diskusija, nevis histēriski, vienpusīgi apvainojumi pretiniekam."
"Ar kino var izdarīt jebko" – arī Holandas vārdi, un viņa, šķiet, nav zaudējusi šo pārliecību arī šobrīd, kad vairums vairs netic, ka māksla var jebkādi ietekmēt akūtās, tagadnē notiekošās traģēdijas. Kurš gan cits, ja ne viņa vēl to darīs? Bet šādu jautājumi gribas uzdot arī sev – uz kuru citu es gaidu? Es neuztaisīšu filmu, es nebūšu aktīvākā glābēja vai pašaizliedzīgākā aktīviste, bet varu kaut vai nenovērsties. Lai sāktu pārmaiņas, "reizēm pietiek ar to vien, ka tu atnāc", kā rakstīja Sāra Ahmeda. Tad nu es eju – nostāties kaut vai nedaudz tuvāk kokiem, kuri veido staigājošo pierobežas mežu. Es eju uz filmu, kuru skatīties būs grūti, es eju uz teātra izrādi, kura nav izsmalcinātā formā, bet kura pulcē ap sevi tos, kam vēl rūp. Zālē ir cilvēki no "Muceniekiem", kas izbrīnīti saka: "Cik daudz cilvēku! Es nezināju, ka kādam tas vispār interesē."
Pagājušajā nedēļā biju arī Braitonas teātra festivālā, piedalījos britu mākslinieku un aktīvistu kolektīva "Coney" interaktīvajā spēlē. Mēs nelielās, starptautiskās grupās "spēlējām mājās" – dibinājām kopīgas mājsaimniecības, stiprinājām kopienu un valstiņu pēc saviem noteikumiem, līdz no pārvaldes sāka nākt dīvainas veidlapas un mēs pamazām nonācām autoritāra režīma varā. Pēc spēles turpinājām sarunas ar jauniegūto "ģimeni", kurā bija gan grieķi, gan briti, gan amerikāņi, un mēģinājām analizēt to, kā katrs esam rīkojies. Daži amerikāņi pie citiem galdiņiem, piemēram, neesot pildījuši veidlapas, bet turpinājuši plānot karaokes ballīti, francūziete esot mēģinājusi dzimšanas dienas aizsegā sarīkot protesta mītiņu, bet es brīdī, kad bija jāsamazina iedzīvotāju skaits, pirmā atļāvu sevi izsūtīt, jo biju droša, ka tas ir virziens, kur spēle iet. Sarunas ātri vien noveda pie "dzīvās gaļas" jautājuma. Ne tikai tas, ka pasaulē kaut kur vienmēr ir karš, bet mūsu acu priekšā notiek cilvēka dzīves un dzīvības vērtību degradējoši noziegumi. Pirmkārt, pret tiem, kuri ir izrotējuši no sistēmas, – pret robežpārkāpējiem, kas tiek stumdīti pāri robežām no vienas valsts uz otru, vai bezpajumtniekiem, kas izkrituši no darba tirgus. Visi pie mūsu galdiņa sēdošie strādā kultūrā, veido teātru un festivālu programmas, izvēloties un pasūtot darbus, kas varētu veicināt izpratni, vairot empātiju, aicināt sabiedrību kopīgi virzīties uz pozitīvām pārmaiņām. Un viņi visi dodas uz darbu, zinot, ka tepat blakus kravas mašīnās tiek mīcīta "dzīvā gaļa", kas nesaņem pat medicīnisku palīdzību, jo ir bez piederības un tiesībām. Viņu acīs ir izmisums par notiekošo un savu nespēju to ietekmēt.
Holandas filmā poļu robežsargi pārmet līķi atpakaļ uz Baltkrieviju, lai nebūtu jāuzņemas atbildība. Šis motīvs atkārtojas arī citos darbos. Pēc poļu viesizrādes "Impērija", kas 18. maijā bija skatāma "Dirty Deal Teatro", diskusijā sarunājas skatītāji un uz robežas palīdzošie aktīvisti. Publika jautā: "Bet kāpēc? Kā tā var notikt?" Poļu pārstāve izsaka tikai minējumu: "Tāpēc, lai cilvēki nedomātu, ka robeža ir nedroša. Bet vienlaikus cilvēki negrib, lai pierobežas mežos krājas līķi." Abos apgalvojumos teikuma priekšmets ir "cilvēki". Vēl viena vispārināta masa, kas kaut ko grib vai negrib. Holandas "Zaļā robeža" piešķir "cilvēkiem" sejas. Viņa rada portretus, kurus skatītāji neaizmirsīs.
Krīzes sākumā 2015. gadā veidotā izrāde "Viktora Igo avēnija 81", kuras dalībniekiem piešķīra uzturēšanās atļaujas par to, ka viņi radīja šo izrādi, man joprojām liekas jaudīgākā savā žanrā. Tā bija balstīta Kafkas metaforā par vīru, kas mēģina ieiet pa likuma vārtiem, kuru priekšā ir sargs un nelaiž viņu iekšā. Vīra mūža beigās sargs šos vārtus slēdz, sakot: "Šī ieeja bija paredzēta vienīgi tev. Tagad es iešu un to aizslēgšu."
0