Uzdrošinos apgalvot, ka "Satori" lasītāji nav jāmudina doties vēlēt, sociālajos medijos redzu, ka daudzi to jau ir izdarījuši. Īpaši priecājos par tiem, kas savu izvēli neslēpj, – šogad, kad priekšvēlēšanu gaisotni manā informācijas telpā iezīmē drīzāk protesta, nevis atbalsta paušana, ir patīkami redzēt cilvēkus skaļi runājam par vērtībām, ko viņi atbalsta ar savu balsi. Manuprāt, mēs to darām gaužām maz.
Pašvaldību vēlēšanās partiju piedāvājumu vērtēju ne tikai kā rīdziniece, bet arī kā kultūrā strādājošā. Tāpat kā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, arī šoreiz "Satori" aicināja populārāko partiju pārstāvjus uz diskusiju par viņu piedāvājumu kultūrai galvaspilsētā. Tur guvu apstiprinājumu tam, ka pašvaldību līmenis diemžēl spoguļo valsts politiku – politiķiem arvien sagādā grūtības ne tikai formulēt iedvesmojošu vīziju kultūras attīstībai, bet arī uzņemties skaidru atbildību par konkrētiem darbiem (lai nedaudz izklaidētos, sāku skaitīt, cik bieži politiķi šajā diskusijā, runājot par darāmo, izmanto abstrakto vajadzības izteiksmi (jārisina, jācenšas, jānodrošina utt.), taču ātri paguru).
Tepat ir arī neatrisināti jautājumi, kas ceļo no vēlēšanām uz vēlēšanām, – piekrītu Mārim Zanderam, kurš savā slejā uzsver nepieciešamību nodalīt pašvaldības un valdības atbildības jomas, bet tāpat cerēju no kāda politiskā spēka saklausīt apņēmību mēģināt izkustināt Laikmetīgā mākslas muzeja projektu – diemžēl tā vietā guvu pārliecību, ka šis sapnis attālinās arvien nepārskatāmākā nākotnē. Tāpat joprojām trūkst ne tikai skaidra plāna, bet arī pārliecinošas vēlmes veicināt kultūras pieejamību apkaimēs un cilvēkiem ar funkcionāliem ierobežojumiem – baidos, ka bez skaidras izpratnes par darāmo pastiprināsies kustība atpakaļgaitā uz bezpersoniskiem lielsvētkiem krastmalā un lielceltnēm, kur par piekļūstamību domāts tikai uz papīra.
Protams, ka šīs vēlēšanas neattiecas tikai uz Rīgu – politiskā griba būs izšķiroša arī tajā, kā izdosies Liepājas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads, tajā, cik brīvi un droši savā darbā jutīsies Latvijas pašvaldību pārziņā esošie muzeji un citas kultūras institūcijas, tajā, cik atbalstīta un pieejama būs laikmetīgā kultūra reģionos. Turklāt runa nav tikai par kultūru, skaļi runā arī kandidējošo partiju attieksme pret medijiem – kā šodien rakstā atgādina Anda Rožukalne, politiķu vēršanās pret žurnālistiem ir viens no pirmajiem brīdinājuma signāliem autoritārisma virzienā. Un, kaut arī Rožukalne min KNAB instrumentalizēšanu cīņā pret medijiem, uzmanīgu dara Rīgas domes kandidātu diskusijā paustā apņemšanās ķerties pie iepriekšējo gadu kultūras projektu konkursu rezultātiem ("Ja mēs paņemsim varu, tur daudzas lietas dosies uz KNAB [..]"). Ar abām rokām esmu par caurspīdīgumu, bet, kā pierāda nesenā Saeimas deputātu vēršanās pret mākslinieku Kristianu Brekti, politiķi nevairās "paņemto varu" izmantot, lai censtos apklusināt arī sev netīkamus vēstījumus kultūrā.
Tāpēc es šīs vēlēšanas neuztveru tikai kā balsojumu par velojoslām, sakārtotām ietvēm vai pieejamiem pakalpojumiem, bet arī kā balsojumu par kultūru tās visplašākajā nozīmē, tostarp politisko kultūru, kādu to vēlos redzēt savā pilsētā nākamajos četros gados, – atklātību, decentralizāciju, iekļaušanu, pieejamību, stingru iestāšanos pret korupciju un Krievijas ietekmi. Šogad, kad realitātē pierādījies, ka neviena demokrātija nav ugunsdroša – pat ASV –, iespēju piedalīties brīvās vēlēšanās arvien vairāk jūtu nevis kā pienākumu, bet kā lielu privilēģiju. Ir svarīgi to izmantot arī šoreiz.
0