Rīt, 19. novembrī, aprit 1000 dienas kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Jau gandrīz trīs gadus uz Latvijas neatkarību raugos citādi. Esmu dzimusi 1991. gadā un visu mūžu dzīvojusi neatkarīgā Latvijā, tāpēc man bijis viegli pakļauties maldīgajai un iemidzinošajai sajūtai, ka sava, brīva valsts ir pašsaprotama un 18. novembrī varu vien laiski priecāties par brīvdienu. Taču Krievijas iebrukums Ukrainā, pēdējās 1000 kara dienas, autoritārās tendences ASV, ES un citviet pasaulē bijušas sāpīgs atgādinājums ne tikai par to, ka brīvība ir trausla, bet arī par to, ka demokrātijas liktenis reti tiek izlemts strauji un izšķiroši un ka šādi tektoniski procesi nenotiek tikai ar lieliem, stipriem cilvēkiem, kas gatavi to izturēt. Daudz biežāk valsts brīvības zaudēšana un arī atgūšana ir lēns un cilvēka uztveres optikai grūti fiksējams process, kurā sava loma ir katram – gan stiprajiem un drosmīgajiem, gan tiem, kas jūtas bezspēcīgi un nobijušies.
Par to domāju, lasot "Satori" publicēto ukraiņu režisores un kareives Olenas Apčelas eseju par savu pieredzi, mēģinot Rietumos skaidrot Ukrainas pieredzi – par patiesas empātijas trūkumu un stagnējošo pasaules uztveri, ko Apčela novērojusi pat intelektuāļu vidē. Lasu un apbrīnoju Apčelas domas skaidrību un spēku, bet nevaru nedomāt arī par to, ka Apčela ir tikai dažus gadus vecāka par mani. Kādas negodīgas apstākļu sakritības dēļ viņai šobrīd jāmēģina pārliecināt pārējo pasauli ticēt savas valsts neatkarības idejai, bet es varu drošībā un siltumā rakstīt apsveikumu savas valsts neatkarības dienā? Vai, ja būs nepieciešams, man atradīsies tikpat stipri un trāpīgi vārdi?
Vienlaikus Apčelas eseja manī rada savādu disonansi – no vienas puses, esot austrumeiropietei, pirmais impulss ir kopā ar autori sašust par pārtikušās, drošībā dzīvojošās Rietumu sabiedrības intelektuālo kūtrumu un, iespējams, neapzināti augstprātīgo attieksmi pret savulaik kolonizētajām tautām. No otras puses, rodas neomulīga sajūta, ka viņas aprakstītajā Rietumu diagnozē redzu arī Latvijai raksturīgus simptomus, kas izpaužas ne tikai grūtībās saraut saites ar Krievijas kultūrtelpu, bet arī empātiska skatpunkta izslēgšanā no publiskā diskursa par Palestīnas civiliedzīvotāju pieredzi, nespējā izprast vēlmi glābt cilvēku dzīvības uz Latvijas robežas, normalizētajā rasismā un homofobijā. "Es ļoti jūtu līdzi vācu – un līdzīgām – sabiedrībām tādēļ, ka bailes un dziļās iepriekšējā gadsimta traumas ir paralizējušas to māku turbulentās pārmaiņās ieraudzīt pozitīvas iespējas, un tādēļ, ka to mīlestība uz stabilitāti ir izraisījusi empātijas atrofiju. [..] Pārliecība, ka sen nostabilizējusies, sev pašam un citiem izskaidrota pasaules aina ir vienīgā iespējamā, ka tā ir negrozāma, patiesībā parāda, cik dziļi traumēta ir šāda sabiedrība. Viss, kas nekustas, sāk rūsēt; par šo maksimu garas sarunas nav vajadzīgas." Šādu – inercei spītējošu, svaigu, drosmīgu un atbrīvojošu – domu es redzu kā izšķiroši svarīgu arī Latvijas brīvībai un nākotnei.
Man ir paveicies, ka varu kopā ar domubiedriem – "Satori" kolēģiem un autoriem – brīvā valstī veidot neatkarīgu mediju, un ceru, ka kopā arī mums izdosies atrast stiprus un īstajā brīdī vajadzīgus vārdus latviešu valodā. Tikmēr Apčela raksta: "Es vienkārši gribētu mums novēlēt kļūt jūtīgākiem un godīgākiem – impērijas to nevar ciest." To novēlu arī sev un citiem 18. novembrī.
0