Karu Ukrainā sāka Krievija.
Ukraina nedrīkst tikt izslēgta no sarunām par tās nākotni.
Diktators ir Vladimirs Putins, nevis Volodimirs Zelenskis.
Mēs esam situācijā, kurā šīs pašsaprotamās patiesības jāaizstāv nevis no anonīmiem troļļiem tviterī, bet no Eiropas galvenā militārā un politiskā sabiedrotā – ASV. Es neesmu gluži pārsteigta – brīdinājuma signālus par Donalda Trampa attieksmi pret Ukrainu bija grūti ignorēt jau viņa pirmajā termiņā, bet jaunās administrācijas neslēptais cinisms aizcirta elpu tik un tā.
Tas, kas mani turpina pārsteigt, ir stūrgalvīgā, neticami naivā atteikšanās saskatīt radniecību starp trampismu un putinismu, ko esmu novērojusi jau agrāk, bet īpaši pēdējās dienās, kad Trampa retoriku kļūst neiespējami interpretēt citādi kā par prokremlisku. Iekšējā ienaidnieka meklēšana un demonizēšana, ievainojamu sabiedrības locekļu (migrantu, transpersonu) dehumanizācija, agresīvā retorika pret demokrātiskām valstīm, bezbremžu melošana, sevis kā valsts (vai pat Rietumu civilizācijas) glābēja pasniegšana, nekaunēšanās no nežēlības un pat tās svinēšana tradicionālo vērtību aizsegā.
Džūdita Batlere savā viedokļrakstā "The Guardian" runā par sadismu, ko Tramps ir padarījis par jauno normu, savukārt Slavojs Žižeks par vienu no trampisma panākumu stūrakmeņiem uzskata mērķtiecīgu bezkaunības kultivēšanu pat visaugstākajos valsts varas līmeņos. Tam ir rezultāts. Pirms pāris dienām Baltā nama konts sociālajā medijā "X" publicēja video, kurā uz lidmašīnu tiek vesti imigranti, kurus paredzēts deportēt no ASV. Viņu sejas mērķtiecīgi netiek rādītas, kadros redzamas tikai anonīmas muguras, rokas un kājas, kas saslēgtas garās ķēdēs. Video publicēts ar parakstu ASMR: Illegal Alien Deportation Flight ("ASMR: nelegālo imigrantu deportācijas reiss"). ASMR jeb autonomā sensorā meridiānā reakcija apzīmē vieglai tirpšanai līdzīgu, ķermenisku sajūtu, ko rada kāda klusa, patīkama skaņa, un visbiežāk šajos tiktokā populārajos video skan čuksti, spalvu švīkstēšana vai kaķu murrāšana. Šajā gadījumā ar ASMR domāta ķēžu žvadzēšana ap cilvēku rokām un kājām.
Tā ir ASV politikas jaunā, necilvēcīgā seja, un ir likumsakarīgi, ka tā precīzi spoguļo Putina režīma ideoloģiskos vaibstus, tostarp attieksmē pret Ukrainu. Ko darīt mums Latvijā? Protams, piekrītu Robertam Rasumam, kurš vakardienas rakstā uzsver nepieciešamību atteikties no ilūzijām par ASV un pašiem kopā ar Eiropas partneriem strauji nostiprināt savu drošību, taču vienlaikus atsakos pievienoties tiem, kas atkārto, ka, salīdzinot ar Krieviju un ASV, Eiropa ir neglābjami vāja. Mēs nedrīkstam savu izpratni par to, kas ir spēks, reducēt tikai uz militāro un ekonomisko ietekmi – kaut gan ASV piemērs rāda, cik strauji tas var mainīties, šobrīd gan Latvija, gan mūsu partneri citur Eiropā ir spēcīgas demokrātijas, kas izšķirošā brīdī nevis piekāpās ASV jaunajai retorikai, bet strauji to nosodīja.
Kā raksta vēsturnieks Timotijs Snaiders: "Trampa "stingrā roka" izpaužas tajā, ka viņš citus padara vājus." Vājš ir Putina režīms, un arvien vājākas kļūst ASV, kas tam tiecas tuvināties. Savukārt mums – medijiem, sabiedrībai, politiķiem – jādara viss, lai arvien spēcīgākas kļūst Ukraina un Latvija. Tas nozīmē, ka jāaudzē aizsardzības spējas, bet nedrīkstam aizmirst stiprināt demokrātiju. Ir jābūt piesardzīgiem pret tiem, kuri šajā krīzes brīdī jūtas vareni, nevis spēcinot citus, bet padarot tos vājus: putinistiem un trampistiem gan politikā, gan kultūrā, gan tviterī.
Pirmdien, 24. februārī, aprit trīs gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma, un pulksten 9.00 mēs pulcēsimies pie Brīvības pieminekļa, lai Ukrainu atbalstītu līdz uzvarai. Apātija un nogurums, kas manī bija iezadzies triju kara gadu laikā, ir aizslaucīti. Tagad būt pie Brīvības pieminekļa un apliecināt, ka nenodosim Ukrainu, ir tikpat svarīgi kā pirmajās dienās pēc 2022. gada 24. februāra.
0