Tūlīt tiks atklāta 19. Venēcijas arhitektūras biennāle, kurā Latvijas paviljonā būs skatāms darbs "30 km: aizsardzības ainava". Paviljona autori raudzījuši instalācijās tulkot Krievijas un Baltkrievijas pierobežas pieredzi gan no vides, gan no vietējo iedzīvotāju perspektīvas, lai pārdomātu, ko nozīmē dzīvot uz ES un NATO ārējās robežas militarizācijas kontekstā. Par Latvijas paviljonu plašsaziņas līdzekļos runāts pat iespaidīgi daudz: piemēram, ekspozīcijas izstrādes fāzē noritēja tematiska diskusija ar austriešu arhitekta un pētnieka Teo Doitingera dalību, kas kļuvusi par iedvesmas avotu, pārdomājot arhitektu nozīmi civilajā aizsardzībā.
Kad pirmo reizi iepazinos ar Latvijas paviljona konceptu, nodomāju – kā diez tajā tiks risināts neērtais migrācijas jautājums? Bet katra nākamā reize, kad par darbu lasīju un domāju, kāpināja manu aizkaitinājumu, jo migrācija tajā nav ietverta vispār. Sāku pieejamos materiālus skatīt no izslēgšanas kultūras perspektīvas (skat. Arta Sveces rakstu), paralēli sekojot ziņām par pieaugošo spriedzi uz Latvijas–Baltkrievijas robežas, tajā skaitā par vardarbību un nāvi. Varu vien cerēt, ka paviljona autori sniegs godīgu atbildi par savu izvēli izslēgt no tā migrācijas jautājumus, jo salīdzinājums, ka šis nav tas pats žogs, kas uz ASV–Meksikas robežas, šoreiz nederēs.
Pagājušā gada oktobrī piedalījos raidījuma "Kas notiek Latvijā?" diskusijā "Kas notiek ar nelegālo migrāciju, robežapsardzību, hibrīdkaru un palīdzību bēgļiem?". Diskusija bija reakcija uz Staburaga apšaudi, kurā tika apturēts mikroautobuss ar 47 cilvēkiem – pamatā sievietēm un vīriešiem no Somālijas –, un nesašautie cilvēki tika atgrūsti uz Baltkrieviju. Sarunā es piedāvāju tās dalībniekiem – augsti stāvošām amatpersonām – skatīt migrāciju atdalīti no militāra apdraudējuma. Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks Ivars Ruskulis smejoties lakoniski reaģēja: "To nevar izdarīt!" Tieši viņa vārdus, domājot par paviljonu, nu atceros citā gaismā – nē, izrādās, migrāciju tomēr var nodalīt, kad tā ir neērta, un, šķiet, tieši tas tiek darīts ekspozīcijā.
Kā izskatītos pierobežas ainava, ja tajā tiktu atspoguļots, kā cilvēki lec un krīt pāri žogam vai kā cauri dzīvniekiem paredzētajām ejām robežsardze viņus grūž atpakaļ uz Baltkrieviju? Kā būtu, ja tajā tiktu iekļauti migrantu līķi, kas neidentificēti tiek apbedīti nelielajās pierobežas kapsētās? Instalāciju maigie toņi, rozīgi pūkainie eži un speciāli dizainētie Laimas Jurčas tērpi izstādes mediatoriem, kas atgādina pievilcīgu kamuflāžu, – kā tas viss izskatītos uz šī asiņainā ciešanu fona? Tieši tā – lieki.
Bet, no otras puses, kāpēc gan vienreiz par visām reizēm nevarētu tapt darbs par robežu, kurā nerunājam par migrāciju? Nu kaut vai tīri konceptuāli.
Pirmkārt, darbā ir iekļautas pierobežas iedzīvotāju balsis. Kopš 2018. gada ļoti bieži viesojos pierobežas joslā un esmu intervējusi vairāk nekā simts tās iedzīvotāju. Mans nesenākais lauka darbs pierobežā noritēja pagājušajā vasarā, kad devos tieši pie tiem iedzīvotājiem, kuru māja un teritorija robežojas ar žogu. Mans mērķis bija apkopot dažādās žoga "sejas" – uz ūdens, pāri purviem, gar upēm, pieguļot ceļam vai kāda cilvēka kartupeļu laukam. Mani interesēja, kā cilvēki ar to sadzīvo un kā tas viņu pieredzē ietekmē vidi. Apkopojot iedzīvotāju balsis, izkristalizējās divas centrālās tēmas: 1) pēc žoga pabeigšanas un pagaidu žoga noņemšanas daudzviet apturēta dzīvnieku migrācija, bet vienlaikus mazinātas dzīvnieku ciešanas, jo tie ļoti bieži savainojās dzeloņdrātīs; 2) robežpatruļa un kontrole savā ziņā ir vienmēr bijusi pierobežas iedzīvotāju ikdiena, un tās pastiprināšanās sevišķi neizbrīna tieši tāpēc, ka ikvienam ir pieredze un stāsti par migrantiem. Un caurumiem žogā.
Un te es nonāku pie otrā argumenta, kas neļauj nodalīt migrāciju no šībrīža aizsardzības koncepcijas. Ja runājam par to, cik droši jūtas pierobežas iedzīvotāji, tad man ir ļoti grūti saprast, kā "ežu" un "pūķu zobu" klātbūtne var palielināt drošības sajūtu, ja apdraudējums – kā par to jau kopš 2021. gada vēsta hibrīdkara naratīvs – tiek pārnests uz robežšķērsotājiem? Kad lasām, ka šajās nedēļās robežsardze ik dienu aptur ap simt cilvēku, tad nu jau nevienam vairs nav šaubu, ka daudzi no šiem cilvēkiem tiek atrasti slēpjamies pierobežā un tās apkaimē. Man ir grūti saprast, cik atrauta no šīs realitātes ir uztvere par pierobežu, ja var apgalvot, kā to dara šī darba arhitekte un pētniece Liene Jākobsone, ka "[pierobežā] novērošanu var pamanīt, turklāt novēro pat klusākās, vienmuļākās mazu ciematiņu ieliņas. Tas ir viens no elementiem, ar kuriem vietējiem iedzīvotājiem ir jāsadzīvo". Šis novērojums pamato izvēli pierobežas iedzīvotāju stāstus atainot uz ekrāna, kas līdzinās video novērošanas kontroles panelim. Kā var nepamanīt, ka šī pastiprinātā novērošana notiek, nevis lai laicīgi pamanītu tankus, kurus jau būs apturējuši "eži" un "pūķa zobi", bet gan lai izķertu cilvēkus, kas Latvijā ieradušies, šķērsojot Baltkrievijas robežu? Žogs uz Eiropas Savienības un Baltkrievijas robežas paātrinātā kārtā tika izbūvēts tieši šī iemesla dēļ.
Treškārt, būtu naivi domāt, ka arhitektūra ir atrauta no politikas. To apzinās arī darba autori, atzīstot, ka pierobežā cilvēku attieksme pret daudzajiem militārajiem objektiem nav viennozīmīga. Turklāt viņi uzsver, ka ar šo darbu vēlas ne vien plašāk pasaulē iznest Latvijas apņēmību sargāt ES un NATO ārējo robežu, bet arī normalizēt robežas militarizāciju nacionālā līmenī, kas, cita starpā, paredz vidi kropļojošu objektu izvietošanu un pierobežas iedzīvotājiem atsavinātās zemes.
Es absolūti nepiekrītu tam priekšstatam par pierobežas joslu, kādu veido darba autori, bet varu atzīt, ka mēģinājums ir daiļš. Pūkaini, maigi eži, pierobežas iedzīvotāju balsis, kuras latviski pauž bažas par potenciālo iebrukumu – bet kuram Latvijā tādu nav? – un fotogēniski kadri no žoga izbūves, kur finanses nudien nav taupītas. Tomēr visvairāk šo darbu raksturo nepilnīgi uztvertais konteksts, kuru Venēcijas biennāles apmeklētāji daudz trāpīgāk notvertu redzējuši citos darbos par robežu, kas runā ne tikai par aizsardzību, bet arī par migrāciju: tāds ir bijis, piemēram, 2023. gada Kosovas paviljons un 2021. gada Šveices paviljons. Mani būs grūti pārliecināt, ka migrācijas izslēgšana no Latvijas paviljona ir bijis nejaušs un tīri māksliniecisks, nevis politisks lēmums.
0