Man vienmēr bijis grūti atbildēt uz jautājumu "kā klājas", jo tas šķiet pārāk abstrakts un es nekad nesaprotu, kādu informāciju vajadzētu ietvert atbildē, kura sarunu biedrus nereti patiesībā neinteresē. Vēl grūtāk man ir izstāstīt, kā es jūtos nozīmīgos dzīves brīžos. Tam bieži vien lietderīgāka ir dzejas valoda, kura ir tieši tik abstrakta, ka spēj niansēti raksturot lielu un neikdienišķu pieredzi, piešķirot vārdus tam, kam tie šķietami nav paredzēti. Tomēr es mēģināšu saistītā tekstā uzrakstīt par ļoti svarīgu savas dzīves notikumu.
Jau pāris dienas esmu (gandrīz) precējusies. Tā mēs ar manu dzīvesbiedri esam nodēvējušas savu attiecību statusu pēc partnerattiecību reģistrēšanas, jo, kā notāre pirms akta sagatavošanas mums vēlreiz atgādināja – šī tomēr nav laulība. Juridiskā aspektā ceru, ka varēšu šo teikumu pārformulēt uz "šī vēl nav laulība, bet drīzumā būs", savukārt emocionālā un praktiskā ziņā es jau kādu laiku jūtos precējusies, un tam nav nekāda sakara nedz ar juridiskiem regulējumiem vai politiskiem lēmumiem (lai gan tie ir ļoti, ļoti svarīgi), nedz rituāliem vai sabiedrības uzskatiem. Mīlestība šādās kategorijās nav iešaurināma.
Partnerības regulējums man un manai dzīvesbiedrei, tāpat kā daudziem citiem viendzimuma pāriem, dažādos aspektos sniegs juridisku aizsardzību, un arī simboliski tā pieņemšana Latvijas sabiedrībai ir liels un nozīmīgs solis ceļā uz patiesi demokrātisku un iekļaujošu sociālpolitisko klimatu, kurā līdztiesība eksistē ne tikai vārdos, bet arī praksē.
Jau kopš agra pavasara zināju, ka augustu pavadīšu rakstnieku un tulkotāju mājā Venstpilī. Neatceros, kurā brīdī radās ideja arī partnerību reģistrēt tieši Ventspilī, nevis Rīgā. Sapratām, ka nekādas īpaši organizētas svinības negribam, tomēr ļoti vēlamies dienu, kurā ejam pie notāra, pilnīgi atbrīvot no jebkādiem darbiem vai citiem plāniem un pienākumiem. Jūlijā tas nebija iespējams. Tad nu nolēmām, ka augusta vidū K. uz pāris dienām atbrauks mani apciemot, un ieplānojām notāres apmeklējumu. Izvēlēties bija viegli, jo Ventspilī, kā izrādās, strādā divas notāres, un mums vajadzīgajā datumā pieejama bija tikai viena no viņām.
Uz rakstnieku māju dodos reizi pāris gados; tā ir īpaša un man ārkārtīgi nozīmīga vieta. Te ir sava istaba, miers, klusums, jūra un kaķis. Viss, kas nepieciešams savu domu sadzirdēšanai, sakārtošanai un pierakstīšanai. Nozīmīgi ir tas, ka literatūra un laika veltīšana darbam ar tekstiem šeit tiek redzēta kā vērtība, nevis kā laika izšķiešana vai interesants hobijs. Vēl rakstnieku mājas dzīvē ļoti novērtēju to, ka, lai gan te mēdz notikt kopīga pasākumu apmeklēšana vai saviesīgas pasēdēšanas, es šeit atšķirībā no citām vietām nekad neesmu jutusi mēģinājumus iesaistīt mani aktivitātēs, kurās negribu vai man nav spēka piedalīties. Šajā ziņā rakstnieku māja ir ļoti maiga un saudzīga vieta. Izvairīties no sev nevēlamas socializēšanās, protams, var arī citur, bet lielākoties tam ir skaidri nojaušama cena. Šeit nekad neesmu jutusi, ka man aiz muguras runātu, ka esmu dīvaina vai nedraudzīga. Esmu braukusi šurp dažādos dzīves posmos un emocionālos stāvokļos un pārsvarā vienmēr esmu varējusi atslābt un uzelpot. Šī ir mana drošības kabata. Vienlaikus uzturēšanos rakstnieku mājā uztveru kā samērā nesaistītu ar savu pārējo dzīvi, un tāpēc šķita gandrīz likumsakarīgi, ka cilvēks, ar kuru gribu pavadīt visu turpmāko dzīvi, var tajā uz īsu brīdi ieskatīties.
Abas jutām satraukumu par to, kāda būs pieredze pie notāres, tomēr K. nebija tik nobažījusies kā es – viena no daudzajām lietām, ko viņā apbrīnoju, ir uzticēšanās pasaulei un ticība tam, ka cilvēki ir labi un no viņiem nav jāsagaida nepatīkama rīcība. Es savukārt ļoti baiļojos, ka notāre varētu izrādīties homofobe. Lai gan jau ilgu laiku esmu ārā no skapja, aizvien noteiktās situācijās nejūtos droši un pieķeru sevi lasām telpu, lai mēģinātu uzminēt apkārtējo uzskatus par kvīriem. Man ir samērā liela bagāža nepatīkamas pieredzes, ko esmu ieguvusi dažādās Latvijas institūcijās, un labi atceros, ka pēc tam, kad partnerības likums tika pieņemts Igaunijā, kaimiņvalstī atradās notāri, kas savu privāto aizspriedumu dēļ atteicās reģistrēt viendzimuma pāru civilās savienības. Turklāt es slikti tieku galā ar situācijām, kuru gaitu nevaru paredzēt.
Ceļs pie notāres veda cauri lielam pagalamam, kurā notika aktīvi un skaļi remontdarbi, un vienbrīd mēs pat sākām bažīties, vai esam pareizajā vietā. Pie notāres biroja durvīm puķpodā auga liela Monstera deliciosa – manuprāt, laimīga zīme. Uzgaidāmā telpa, šaurs, garš gaitenis, bija patīkami vēsa, tajā bija violetas sienas un viegls padomju laiku vaibs. Tā kā bijām atnākušas laicīgi, K. sāka šķirstīt uz galda stāvošo presi, un mēs lielāko daļu gaidīšanas pavadījām, iepazīstoties ar laikraksta "Ventas Balss" rubriku "Hallo, VB klausās", kurā iedzīvotāji sūdzas par dažādām nebūšanām: piemēram, kāds lasītājs bija sašutis, ka no kaimiņu pagalma pie viņa nāk skudras, no kurām nevarot vien glābties, citu lasītāju Celtnieku ielā nebija pagaidījis mikroautobuss, lai gan viņš bija mājis šoferim, un vēl kāda lasītāja vaicāja, vai tiešām nebūtu iespējams koku zarus pilsētā apgriezt biežāk, lai koki izskatītos slaidāki. Acīmredzot pat koki tiek kaunināti par to, ka nav pietiekami slaidi!
Notāres kabinets bija vēl vēsāks nekā uzgaidāmā telpa, un arī tajā bija istabas augi. Viņa uzreiz pateica, ka ar partnerības akta sagatavošanu šī viņai būs pirmā pieredze un viņa ļoti cerot, ka viss sanāks labi – laipna un atsaucīga. Kopējā noskaņa gan, protams, bija mazliet neveikla un stīva. Kamēr notāre pārbaudīja mūsu datus Fizisko personu reģistrā un Nederīgo dokumentu reģistrā, es pāri galdam turēju K. roku un, jūtot uzbangojam spēcīgu saviļņojumu, mazliet apraudājos. Klusums telpā bija liels un dziļš, pārņēma sajūta, ka sarunāties drīkst tikai čukstus.
Pēc notariālā akta parakstīšanas kādu brīdi sēdējām koka šūpolēs rakstnieku mājas pagalmā, dzerot netālajā ekoveikalā nopirktu smiltsērkšķu vīnu. Bija saulaina, maiga pēcpusdiena, kurā viss notiek pareizi. Mājas kolēģes ar mums uzņēma virkni skaistu bilžu. Pēcāk devāmies uz tuvējā ūdens atrakciju parkā esošo spa.
Laiku visas dienas garumā piedzīvoju kā nesteidzīgu, rāmu slīdēšanu zeltainos viļņos.
Biju domājusi, ka rakstnieku mājā neviens par partnerības reģistrēšanu neko nezinās, mēs tikai aiziesim pie notāra un divatā nosvinēsim. Taču kādā vakarā, diskutējot par politiku ar vācu rakstnieci un itāļu tulkotāju, savus plānus tomēr biju pieminējusi. Tā nu partnerības reģistrēšanas rītā mēs ar K. tikām sirsnīgi apsveiktas ar krāšņi izdekorētu vegānisku kūku, uz kuras sešās valodās bija rakstīts "mīlestība". Tas bija silts, ārkārtīgi sirsnīgs un negaidīts pārsteigums, kas pastiprināja vispārējo notikumu maģiju. Ir sildoši redzēt, ka citus ielīksmo tavs prieks un labie jaunumi.
Pēdējos gados vērojot politiskos procesus un populisma uzplaukumu Latvijā, es bieži neticēju, ka partnerības likumprojekts tiešām tiks pieņemts, turklāt tik drīz. Un varbūt jo īpaši tāpēc šis notikums plašākā politiskā kontekstā un arī ļoti konkrēti manā dzīvē šķiet esam spēcīgs apliecinājums tam, ka pārmaiņas ir iespējamas. Tās reizēm prasa vairāk laika nekā būtu godīgi vai saprātīgi, un visiem nav spēka vai iespēju tās sagaidīt; tomēr tās atnāk. Ne vienmēr jūtu ciešu saikni ar Latvijas LGBTQIA+ kopienu, tomēr šajā aspektā izjūtu spēcīgu pēctecību un apzinos, ka izmaiņas likumdošanā nav nejaušība vai pārmaiņas ārpus konteksta – tās ir ilga un sarežģīta darba rezultāts, darba, ko veikuši aktīvisti un politiķi, un es par šo darbu esmu bezgalīgi pateicīga.
Tagad mēs esam jaunā sākumā.
0