Par režisora Māra Maskalāna dokumentālo filmu "Beigas", kas 22. oktobrī būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā "Riga IFF".
"Es neesmu vardarbīga. Es neesmu ļaunprātīga. Es esmu rezultāts," saka Nāve Markusa Zusaka romānā "Grāmatu zagle". Šo neitrālo skatījumu, vien atņemot nāves personifikāciju, var attiecināt uz Māra Maskalāna filmu "Beigas", kas caur četru varoņu dzīvi, darbiem un hobijiem pietuvina skatītāju ne vien nāves neizbēgamībai, bet arī tās dabiskumam un cikliskumam. Kas vienam ir beigas, otram ir sākums un dzīvība.
Maskalāns ir izvēlējies ekocentrisku pieeju nāves atainojumā – jebkura dzīvā radība, tostarp cilvēks, ir vien daļa no planētas cikliskuma. Cilvēks, visticamāk, ir vienīgais dzīvnieks, kas apzinās savu mirstību un šīs apziņas iespaidā mēģina pagarināt savu dzīvi, meklē jēgu, piepildījumu un rūpējas par savu fizisko, emocionālo, sociālo vai politisko piemiņu pēc nāves, tomēr nāve izlīdzina mūs visus, kā uzsver filma. Un arī zārkam kabatu nav, kā itin bieži caur saviem darbiem atgādina viens no filmas varoņiem Kristians Brekte.
Filmas varoņi – malakologs (zoologs, kas specializējas gliemju pētniecībā), aitkopji un astronomijas entuziasti, dabas vērotājs un mākslinieks – ir izvēlējušies nāvi turēt tuvumā, atgādinot, ka pēdējais gadsimts vai pusotrs mūs no nāves ir attālinājis. Vai filma ir drūma, nepatīkama vai pat izteikti riebīga? Tas liek domāt par nāves vietu cilvēka ikdienā, par skaistā un neglītā kategorijām. IT speciālistiem un aitkopjiem Ginteriem nāve ir vienlaikus nepieciešamība un ziņkārība – tā ikdienā apvienojas lopu kaušana un interese par Visumu. Gaiļa vai aitas nāve ir ikdienišķa, toties zvaigznes nāve ir skaista un noslēpumaina. Profānais un sakrālais satek vienuviet. Ilmārs Tīrmanis ar aizrautību fotografē un filmē sīkbūtnes, kas vairumam liek viebties nepatikā un pat riebumā – blaktis, gaļas un līķu mušas un to kāpurus, kas izmanto maitu par dzīvotni un to pārstrādā. Tīrmanim sīkbūtnes ir skaistas un skaists ir arī pārradīšanas process. Skaisto tajā, kas daudziem var šķist neglīts vai vismaz trauksmi izraisošs, rod arī mākslinieks Kristiāns Brekte, kuru filmā redzam apstrādājam vairākus kaķu līķus, kuri šobrīd apskatāmi personālizstādē "Bada spēles" [1]. Savukārt gliemju pētnieks Edgars Dreijers staigā pa kapiem, lasot glumākās no radībām – kailgliemežus –, un centimetru pēc centimetra pārvērš savu dzīvokli par zinātnisku laboratoriju, noliktavu un īpatnēju ziņkārības kabinetu.
Filmas laikā neizbēgami rodas sajūta, ka nāve varoņiem ir izteikti lietišķa. Visspēcīgāk iedur ļoti praktiskie Dreijera teksti par to, ka "labi līķi ilgi apkārt nemētājas, uz tiem ir ļoti liela konkurence", ar to, visticamāk, domājot to, ka dabā līķus vēlas pārstrādāt gan plēsēji, gan kukaiņi, gan sēnes, un, ja Dreijers grib atrast labu līķi taksidermijai vai mitrā preparāta veidošanai, viņam ar līķa meklēšanu jānodarbojas mērķtiecīgi [2]. Dreijers filmas gaitā sniedz arī praktiskus, kaut visai neierastus padomus, piemēram, par to, ka "līķūdens lieliski noder kā mēslojums augiem". To sakot, viņš ar līķūdeni aplej pusbeigtus un patiesi nožēlojama paskata augus, liekot domāt, ka nāve viņam tomēr interesē vairāk par dzīvību.
Visu varoņu lietišķais skatījums uz nāvi savā ziņā ir ļoti maigs. Brekte ar sirsnību pārcilā fotogrāfijas ar bēriniekiem, aitkopji, kaujot aitu, atsaucas uz humānismu un žēlsirdību, un Tīrmanis caur fotoaparāta objektīvu vērš maigumu pret radībām, ko mēs ne visai cienām. Tomēr, domājot par tukšumu un brūcēm, ko mūsu dzīvē rada cilvēka vai dzīvnieka nāve, šis lietišķais maigums – kaut vērsts vien uz rezultātu, ne ļaunprātīgs – iesit pakrūtē.
[1] Izstāde "Bada spēles" apskatāma līdz šīgada 14. novembrim mākslas galerijā "Maxim Boxer Gallery".
[2] Savulaik tekstu "labi līķi apkārt nemētājas" es dzirdēju arī no kādas anatomijas pasniedzējas, sūkstoties par cilvēku līķu trūkumu medicīnas studijās.
0