Bērnu rotaļas mēdz būt daudz radošākas nekā vietas, ko tām veidojuši pieaugušie. Lai saprastu, kādi rotaļlaukumi vajadzīgi pašiem bērniem un kā māksla un arhitektūra var palīdzēt tos radīt, šogad Valmieras pilsētā blakus laikmetīgās mākslas telpai "Kurtuve" tapa "Rotaļu skatuve" – interaktīvs mākslas objekts un atbilde rotaļlaukumu trūkumam pilsētas centrā. Vienlaikus "Rotaļu skatuve" rosināja domāt – kā veidot pilsētvidi un kultūras saturu bērniem un jauniešiem? Kas ir galvenais – bērnus iedrošināt vai pasargāt? Kā iesaistīt bērnu un jauniešu auditoriju satura un vides veidošanā?
Par šiem jautājumiem Valmieras Vasaras teātra festivāla pēdējā dienā sarunājās režisors, Valmieras Vasaras teātra festivāla programmas bērniem un pusaudžiem direktors un Bērnu un jauniešu teātra institūta izveidotājs Jānis Znotiņš, arhitekte, īslaicīgās arhitektūras un pilsētvides vasaras skolas "FestivaL'and" kuratore Dina Suhanova, "Rotaļu skatuves" kuratore Renāte Lagzdiņa, un Valmieras novada Kultūras pārvaldes vadītāja vietniece kultūrpolitikas jautājumos Liene Jakobsone. Sarunu vadīja Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja Santa Remere.
Santa Remere: Mani bērni arī vienmēr grib braukt uz Valmieru, jo viņiem ir labas atmiņas par šo pilsētu cita rotaļu laukuma dēļ, kas te bija 2019. gada Valmieras Vasaras teātra festivālā. To centrālajā laukumā veidoja arhitekti no kompānijas "Gaiss", un tā sastāvēja no atsevišķiem elementiem, no kuriem bērni varēja būvēt sev pilsētiņas un dažādas stalažas. Šogad ir uzbūvēta rotaļu skatuve, un bērni atkal varēs spēlēties un piedzīvot festivālu pa savam. Kā radās doma par rotaļu skatuvi?
Renāte Lagzdiņa: Idejas iniciatore bija Valmieras pilsētas Kultūras pārvalde, kas vēlējās laikmetīgās kultūras telpas "Kurtuve" pagalmu, kas ikdienā tiek izmantots kā automašīnu stāvlaukums, vasaras laikā nodot laikmetīgajai kultūrai un idejām, kuru fokusā būtu kopienu vajadzības. Tad, skatoties Valmieras kartē, mēs pamanījām, ka apkārtnē pārsteidzošā kārtā nav spēļu laukuma, lai gan zinām, cik daudz ir ģimeņu ar bērniem. Protams, uz Rīgas pusi ir lieliskais projekts "Mežs", bet tas vairāk piemērots lielākiem bērniem. Tad radās ideja par rotaļu laukumu.
Liene Jakobsone: Jā. Kad tapa "Mežs", tika likvidēts mazajiem bērniem paredzētais laukums, kas atradās turpat blakus. Pēc tam vecāki uzsvēra, ka nepieciešamas papildus atpūtas/spēļu zonas ne tikai pusaudžiem, bet arī mazākiem bērniem. Tas pamudināja mūs domāt par iespējamām alternatīvām.
Santa: Ventspilī ir ļoti daudz bērnu laukumu, bet ne reizi, kad esmu tur bijusi, neesmu redzējusi tajos sevišķi daudz bērnu. Vai ir sajūta, ka Valmierā pēc tiem ir pieprasījums?
Liene: Cik esmu dzirdējusi no saviem draugiem valmieriešiem, kuriem ir bērni, rotaļlaukums vienā brīdī paliek garlaicīgs ierobežoto funkciju dēļ. Kad domājām, kā to padarīt interesantu, viss atdūrās pret Ministru kabineta 18. noteikumu par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Un nedrīkst stipri vairāk, nekā drīkst. Visam ir jābūt ļoti drošam, pat pārlieku, tādējādi bērna radošums ir ierobežots. Tāpēc ar laiku spēļu laukumi vairs netiek izmantoti tik regulāri, kā gribētos.
Santa: Es atcerējos, iespējams, radikālu viedokli, ko lasīju Jāna Gēla grāmatā par pilsētu cilvēkiem – ka bērniem laukumiņi nemaz nav vajadzīgi. Tās bieži vien ir teritorijas, kurās bērni tiek norobežoti no pārējās sabiedrības. Tur ir uztaisīta drošā sala, bet pieaugušie lieto īsto pilsētu. Tādā ziņā man patīk rotaļu skatuve – tā nav tik ļoti norobežota. Tas bija lielākais brīnums un prieks 2019. gadā – šis mazliet nedrošais bērnu laukums, ko bērni varēja veidot pēc saviem ieskatiem.
Dina Suhanova: Arī mani bērni atceras šo gadu. Tā bija tiešām unikāla pieredze, jo ne tikai festivāla apmeklētāji, bet arī vietējie bērni, valmierieši, tur satikās, būvēja štābiņus, dalījās komandās. Tur gāja uz urrā, un vienā brīdī pat bija jāsāk veidot kaut kādu bērnu laukuma policiju. Runājot par drošību – skaidrs, ka, veidojot pastāvīgus bērnu laukumus, tiem ir jābūt ilgmūžīgiem, drošiem, tāpēc eksperimentiem varbūt nav tik daudz vietas. Tā kā mūsu vasaras skolas objekti un instalācijas kontrolētā veidā pastāv trīs dienas, mums ir iespēja vairāk atļauties – neiekļauties standartos. Kā mēs redzam, arī dzīve pierāda, ka standarti varbūt tiešām ir jāpārskata.
Santa: Atceros, ka, šķiet, pirmoreiz pieredzēju tik daudz un dažādu bērnu iesaisti – laukumiņā darbojās gan tie, kas bija atnākuši skatīties izrādes vai atbraukuši no citas pilsētas, gan vietējie. Visi ap šiem objektiem rotē, iepazīstas un tad sāk dalīt teritorijas un celt torņus. Ja no sākuma notika būvēšana, tad vienā brīdī tā pārvērtās tādā kā sabiedrības veidošanā – sākās arī šķelšanās: kurš kuram ko nozags, kurš savāks vairāk resursu. Arī pieaugušajiem vērot šos procesus bija ļoti izzinoši un bagātinoši.
Dina: Gatavojoties sarunai, mazliet intervēju savus bērnus, kas tagad ir bērnu laukumiņu "seniori" – 9 un 12 gadus veci. Viņi katru gadu dzīvojuši mums līdzi festivālā un visu to pieredzējuši. Es prasīju, kas ir svarīgi bērnu rotaļu laukumiņā. No visām garajām atbildēm un pārdomām nonācām pie secinājuma, kas ir pretrunā ar Gēla teoriju, – viņiem patiesībā neder tas, ka viņu laukums, viņu mērogs ir visa pilsēta. Viņiem vajag savu kontrolēto pasaulīti, pasaules modeli, fiziski aptveramu telpu, kur viņi var visu izspēlēt – ielīst, uzkāpt, paslēpties, darboties.
Santa: Es nezinu, vai tas ir pretrunā ar Gēla teoriju, bet liktos normāli, ja pilsētā būtu dažādu mērogu būves – varbūt tās nesauktu par spēļu laukumiņiem, bet tā būtu arhitektūra tiem 25% Latvijas sabiedrības un 60% pasaules sabiedrības, kas ir augumā mazāki par vidējo pieaugušo. Tai pašā laikā, ja mēs domājam par mūsu būvēm – tās ir lielas, ar lielām durvīm, lielām ielām un ir drīzāk noderīgas pieaugušo vajadzībām. Varbūt šie mazie testa modeļi festivālos uzdod jautājumu: kam šī pasaule ir dizainēta?
Jānis Znotiņš: Jebkura izrāde grib būt laikā un vidē aktuāla, sekojot sabiedriskajām aktualitātēm, un visbiežāk tā arī tās tēmas parādās. Tas, kas ir nepieciešams, ir arī vairāk iesaistīt pašus bērnus, jo bieži vien mēs, pieaugušie, par to aizmirstam. Arī šodien mēs runājam par bērniem, bet viņu šeit nav. Es mēģinu, cik nu iespējams, iepazīt katra vecuma posmu, arī caur teoriju, ko apgūstu. Arī no māksliniekiem, ar kuriem strādājam, prasām vai nu pieredzi darbā ar bērniem un jauniešiem, vai to, ka viņi ir bijuši pie mums institūtā (Valmieras Vasaras teātra festivāla organizētais Bērnu un jauniešu teātra institūts), lai tā nav akla spēlēšanās ar to, ko mēs gribam. Bērnu un jauniešu teātris man pašam ir ļoti svarīgs, bet pagaidām Latvijā tas nav pārāk attīstīts, tāpēc mēs mēģinām šajā nozarē iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, lai viņiem tas liktos interesanti.
Dina: Vasaras skolā, kad esam pabeiguši instalācijas vai vides objektus, sākas interesantākais – redzēt, kā bērni tās izmanto paši. Mēs bieži nevaram no bērna dabūt artikulētu atbildi, bet tieši caur telpiskajiem eksperimentiem redzam, kas strādā, kas nestrādā, ko vajadzētu darīt citādi. Manuprāt, mēs Valmierai piedāvājam iedvesmas avotu, ko pilsēta, iesaistot dizainerus, arhitektus vai citus māksliniekus, pēc tam var turpināt attīstīt. Mūsu iecere ir vairāk tāda iztaustīšana, saprašana.
Santa: Es saprotu, ka īslaicīgā arhitektūra pati par sevi ir rīks, kā veidot dialogu un aprunāties ar sabiedrību – vai tā būtu bērnu sabiedrība, vai cita.
Dina: Tāds ir arī viens no uzstādījumiem un mērķiem. Cilvēki bieži vien nezina, ko viņi grib vai kā pietrūkst. Kad kaut kas telpisks uzrodas, viņi tiek aicināti padomāt.
Renāte: Es par to šogad esmu daudz domājusi, taisot "Rotaļu skatuvi". Linda ["Rotaļu skatuves" māksliniece Linda Vigdorčika] daudz strādājusi ar laikmetīgās mākslas izglītības programmām bērniem, jauniešiem un senioriem un ieguvusi plašu pieredzi par to, kas strādā vai nestrādā, turklāt viņai pašai mājās ir bērns, ar kuru šis laukums arī tika testēts. Tāpēc par ļoti daudzām lietām, kuras man kā kuratorei šķita citādi risināmas, viņa teica – nē, tas ir tas, kas bērniem patīk. Skatuvi veido nevis viens liels objekts un atsevišķi elementi, bet tā ir skudru pilsēta, kur bērniem rāpties, lēkt. Viņi to visu izmanto kā vienu savienotu objektu, kas man pirms tam nebūtu ienācis prātā.
Ir problēmas tajā, kā mēs iesaistām bērnus un jauniešus viņiem paredzēta satura radīšanā. Esmu identificējusi divas: pirmkārt, tas prasa laiku – nodibināt attiecības ar šiem bērniem un jauniešiem tiktāl, ka tu vari dabūt no viņiem ārā viedokli par to, ko viņi grib. Tu viņiem rādi, testē, modelē, viņi pamēģina. Tas ir ļoti ilgs process, bet kultūrā, kas ir projektos bāzēta, vai kur nu vēl pašvaldībā, kur ir iepirkumi un birokrātija, diemžēl ļoti bieži nav laika testēšanai. Otrkārt – ir kaut kādas gaidas par to, kā jāizskatās rezultātam projektā, kas izmaksājis konkrētu summu naudas. Piemēram, ir projekts, kam piešķirti 100 tūkstoši, bet atnāk pieci bērni un apgalvo, ka viss, ko viņi grib, ir baļķi. Mēs nopērkam baļķus par 100 tūkstošiem, bet jautājums ir par to, kāda ir sabiedrības reakcija, ja tas nav tas, ko viņi sagaida par šo naudu. Vai mēs drīkstam eksperimentēt un dot bērniem šo balsi? Vai, kā ļoti bieži notiek arī kopienu iesaistes projektos, ka cilvēki tiek virzīti tajā virzienā, kur tu kā kurators vai mākslinieks vēlies, lai viņi nonāk. Arī šis projekts pilnīgi noteikti nav perfekts – tas drīzāk ir piedāvājums padomāt, kas būtu nepieciešams, lai mēs varētu to darīt labāk.
Runājot par pieminēto Jana Gēla domu – tas obligāti nenozīmē, ka bērniem nedrīkst būvēt savu vidi, drīzāk to, ka viņiem būtu jāvar izmantot tos pašus elementus, ko mēs izmantojam ikdienā, – tos pašus baļķus, naglas, vecus ledusskapjus un vēl kaut ko. Šobrīd ļoti populāri kļūst jēdzieni softplay un hardplay. Hardplay nozīmē aizvest bērnus uz izgāztuvi, kur viņi dauzās un iegūst pieredzi, attīsta radošumu, izgudrotspēju. Vienlaikus skaidrs, ka tas nav higiēniski, droši, neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai vēl kam. Vai sabiedrība un saistošie noteikumi ļauj eksperimentēt un pieņem, ja rezultāts ir citāds, nekā sagaidām?
Dina: Vēl viens moments no intervijas ar maniem bērniem. Prasīju: kā jums patīk rotaļu skatuve? Viņi atbildēja: tur viss ir diezgan labi, vienīgi tajā augstajā tornī nevar uzkāpt.
No zāles: Var!
Dina: Bērni ir dažādi. Tas atkarīgs arī, protams, no vecuma. Ir novērotāji, kas grib sēdēt šūpolēs un skatīties. Ir riskētāji, kam vajag tajā tornī uzkāpt, vienalga, kādā veidā. Ir tādi, kas uzreiz atrod kontaktu ar vidi un citiem. Vēl viens moments no manas sarunas ar bērniem: "Mēs sākām spēlēt ķerenes, un tur ir tīkls – tas gan ir klupinātājs!" Man liekas, ka neviena no šīm piezīmēm nav problēma, jo bērni šīs problēmas atrisina. Ja tornī nevar uzkāpt, tad viņi izdomās, kā tajā uzkāpt. Vēl es prasīju, kā viņiem patika krāsainie kluči. Man likās baigi smagie, bet puika saka, ka tas ir ļoti labi, jo mazie bērni viņus nevar pacelt un savainoties vai uzmest kādam citam uz kājas. Ja vajag pārvelt, lielie bērni pieliek spēku vai kopā pārveļ. Mēs dažreiz pat nevaram iedomāties nianses, kas atklājas, kad bērni sāk lietot laukumu.
Renāte: Par šo torni bijis tik daudz diskusiju! Tam ir trepītes un lodziņš, un mēs speciāli trepītes likām zemāk, jo tad nevar uzkāpt uz torņa. Tīnis var, jo viņš pakāpjas uz lodziņa, bet mazie nevar. Mēram, testējam, ņemamies. Pirmajā pusstundā pēc laukuma atvēršanas atnāk video, kurā bērns saliek krāsainos klučus kā trepes un ir augšā. Nevar simtprocentīgi paredzēt, kā laukums tiks lietots un kā tajā iespējams savainoties. Mēs negribam, lai vecāki ir tādi helikoptervecāki, kas neļauj bērnam spēlēties, bet tomēr arī sagaidām, ka vecāks atnāks bērnam līdzi un pieskatīs, palīdzēs, dzīvosies ar viņu.
Foto: Madara Kuplā
Liene: Birokrātijas ziņā šis bija ļoti sarežģīts projekts, un pamatoti. Pašvaldībā visos departamentos ilgstoši diskutējām par objekta drošību un par to, kā to iespējams pielāgot drošības noteikumu vadlīnijām. Galarezultātā visiem nācās nedaudz pievērt acis un paļauties uz veselo saprātu, jo izdarīt to atbilstoši noteikumiem nebija iespējams. Taču visiem redzams, ka reāli un funkcionāli tas strādā pilnīgi citā līmenī.
Santa: Drošie laukumiņi, kas izstrādāti pēc visiem standartiem, parasti ir diezgan vienveidīgi lietojami. No vienas puses šķiet, ka bērni taču ir apveltīti ar tik attīstītu fantāziju un varētu laukumiņu lietot radošāk, bet esmu novērojusi, ka bērns zina – viņš ir atnācis uzkāpt šim te no viena gala un nokāpt pa otru galu lejā un darīt vēlreiz to pašu. Ja neuzrodas laba kompānija, tad tās spēles nekļūst daudzveidīgākas. Un viņu pašu piedalīšanās pasaules veidošanā arī tur nenotiek. Tas, principā, ir tāds gatavs ratiņš, pa kuru skraidīt.
Jānis: Jau 70. gados ar Montesori ievirzi tika radīti tā saucamie adventurous playgrounds. Un, runājot par traumatismu, statistiski pierādīts, ka tā saucamie "drošie" laukumiņi ir traumatiskāki nekā "nedrošie", jo bērnam, piemēram, Barona ielas laukumā tiek pateikts, ka tur viss ir droši, un viņš nesas iekšā, absolūti nekontrolējot savu uzvedību. Es novēroju, ka tās neredzētās, savādās formas ieslēdz bērnā tīri cilvēcisku instinktu uzmanīties. Neredzētās vietās bērni uzvedas drusku prātīgāk. Tikko centrs "Dardedze" gribēja atjaunot savu bērnu rotaļu laukumu. Viņi aizgāja pie uzņēmēja, kurš prasīja: "Jūs gribat ar papīriem vai bez papīriem?" Viņi teica: protams, vajag visu ar papīriem. Tas rotaļu laukums izskatās tāpat, tikai ar papīriem bija trīsreiz dārgāks. Un viņi saprata, ka nespēj to atļauties.
Santa: Man patīk, ka izskanēja arī tās galējības: aizvest bērnu uz izgāztuvi un, tāpat kā mums bērnībā, ļaut paspēlēties ar dažādiem aizliegtiem materiāliem vai arī aizvest uz drošu laukumiņu. Man vārds "izgāztuve" vairāk asociējas ar to, ka tu aizved bērnu uz drošu laukumiņu, atstāj un vairs uz viņu neskaties – tu esi drusciņ izgāzis viņu pašu. Tas ir brīdis, kad pačatot ar draudzenēm un domāt, ka viņš tur tagad jūtas droši un uz viņu nav jāskatās. Kura no telpām patiesībā ir drošāka? Un kāpēc tik ļoti dominē šis pārspīlēti drošā laukumiņa modelis, nevis tiek veicināta vecāku atbildība un līdzspēlēšanās mazliet sarežģītākā vidē?
Jānis: Es rudenī biju Norvēģijā un gāju garām vienam bērnudārzam – tur pagalmā bija brutāli izgāzta riepu kaudze un dubļi, bet laukums bija pilns ar bērniem.
Santa: Rīgā, Tallinas un Tērbatas krustojumā, ir viens iekšpagalma laukumiņš, ļoti drošs, un tur kāds ir atvedis lielo traktora riepu. Protams, visi spēlējas ar šo riepu, arī Montesori dārziņš aktīvi to stumda.
Es uz festivālu skatos kā uz utopijas testa modeli, kurā tu vari padomāt par to, kā gribētos – kā nākamais gads veidosies teātrī vai mākslā, kas sabiedrībai der vai neder. Vai jūsu pieredze, veidojot pilsētvides objektus, laukumiņus, teātra izrādes bērniem, radījusi sajūtu, ka tas, ko jūs darāt, patiešām ietekmē procesus? Vai Valmieras pilsēta ir noskatījusi – re, kur ir uzcelts labs laukumiņš, un mēs gribam to ieviest ilgtermiņā?
Liene: Idejas ir brīnišķīgas, tāpat kā viss, ko veido gan festivāls, gan vasaras skola. Nav tā, ka tas paliek tikai festivālā un nenonāk domes kabinetos, bet ir jāņem vērā budžets. Šobrīd kultūras joma ir diezgan lielās skrūvspīlēs, un šajā situācijā visi inovatīvie, laikmetīgie, mūsdienīgie, eksperimentālie projekti vai nu tiek noraidīti, vai arī reducēti līdz kaulam – ja mākslinieki var izdarīt, tad par 70% zemāku budžetu, ko no māksliniekiem, manuprāt, ir negodīgi un neprofesionāli sagaidīt. Arī par šo objektu mums bijis jāklausās daudz viedokļu. Katru gadu pie budžeta pieņemšanas ir mākslinieki, kultūras cilvēki, projektu vadītāji, kuri nāk ar lielām idejām, un tad ir budžeta pieņemšanas komisija, kā arī ekonomisti, kas tās vienkārši nopļauj ar izkapti. Mūsu uzdevums ir vismaz divus vai trīs šādus lielākus projektus nosargāt. Teātrim un vasaras skolai par to īsti nav jāuztraucas, jo Valmierā teātris ir svēts, bet visi šie laikmetīgie projekti, kurus mēs īstenojam paralēli, vienmēr atrodas zem giljotīnas, un mēs nezinām, vai tā kritīs vai nekritīs un kurā budžeta rotācijā tas notiks.
Renāte: Man atkal liekas, ka tas paver brīnišķīgu iespēju. Rotaļu laukumi ar papīriem tāpat būs trīsreiz dārgāki – tad kāpēc to veidošanā neiesaistīt māksliniekus, dizainerus, arhitektus, nevis vienkārši paņemt to pašu ražotāja modeli, kas atrodas visās pārējās lielās pilsētās? Līdz ar to tas vairs nav tikai kultūras budžets, mēs skatāmies arī citu departamentu budžetu virzienā. Tas ļautu iesaistīt māksliniekus, kuratorus, radošos cilvēkus domāšanā par pilsētu, tās plānošanu. Tādējādi, manuprāt, tie budžeti saplūst un rodas kaut kas daudz interesantāks. Arī šis laukumiņš atgādina, ka māksla nav kaut kas, ko tu patērē – saģērbies un ej uz muzeju vai teātri. Valmieras teātra festivāls tādā ziņā ir absolūti unikāls – tu ej pa ielu un izrādās, ka esi daļa no izrādes. Man šķiet, ka kultūra, māksla, skaistums, radošums kļūst par daļu no mūsu ikdienas.
Santa: Tam tā vajadzētu būt! Bet kur ir mērs? Te ir daudz pašvaldībai noderīgas informācijas un ieskata. Piemēram, izskanēja ļoti labs budžeta risinājums – vienkārši savest riepas, kam nevajadzētu būt sevišķi dārgi, un riepas arī nav pārāk bīstamas. Ja agrāk neesi dzirdējis, ka patiesībā tāds uzkalniņš ar riepām ļoti labi strādā, un kāds tev iesniedz ideju atvest uz Vecpuišu parku 50 riepas, tu uzreiz to noraidi. Varbūt komunikācija ir viena no funkcijām, ko festivāls varētu pildīt? Es priecātos šeit redzēt vairāk bērnu, un kādā mikrofonā arī viņi pateiktu savu atgriezenisko saiti par šodienas laukumiņu lietošanu.
Dina: Man ir nenormāls prieks būt daļai no "Kurtuves" stāsta. 2021. gadā, kad šeit tikko bija izvāktas iekārtas, visur bija pāris centimetri ar putekļiem un bija gandrīz nedroši ienākt, bet vasaras skola notika tieši šeit. Man liekas, tā bija pirmā reize, kad "Kurtuve" vispār tika atvērta sabiedrībai. Mēs šeit kopā ar pārdesmit ārzemju studentiem un pasniedzējiem izveidojām nejaušo atradumu muzeju. Bija kovida laiks, bet jau varēja pulcēties, un cilvēkam bija iespēja ienākt šeit un uz improvizētiem pagaidu audekliem atstāt savu vēstījumu, pārdomas, idejas, piedalīties. Man tas šķiet nenormāli vērtīgi, un tieši ar šādiem projektiem var notikt pilotizmantošana.
Santa: Latvijā pirms kāda gada viesojās Šveices mākslinieks Tomass Hiršhorns. Dubultu stacijā viņam bija ilglaicīgs projekts un izstāde. Atslēgvārdi tam, ko viņš dara, ir "nedrošība", "ievainojamība" – tu kā mākslinieks ej nedrošā teritorijā, mēģini izprast aizsargājamās, ievainojamās grupas: cilvēkus, kas dzīvo uz ielas, cilvēkus, kas dzīvo ar neparedzamu rītdienu. Viņam nedrošības koncepts ir galvenais radošuma avots. Es saprotu, ka tas ir ļoti riskanti, bet tā ir arī diezgan labi noformulēta mākslinieka pozīcija – būt uz liminalitātes robežas un doties nezināmajā. Īsts mākslas festivāls un mākslas notikums nevar iztikt bez šīs nezināmā robežas. Protams, iesaistīt bērnus un nesagatavotu sabiedrību ir riskanti, un mēs bieži vien negribam doties šajā teritorijā, bet tomēr – ja gribam radīt mākslas notikumu visai sabiedrībai, tad kaut kā šajā teritorijā ir jādodas, jo brīdī, kad vieta kļuvusi ievainojama, riskanta, tu pats uzņemies atbildību, sāc domāt līdzi – tas ir veids, kādā publika, pilsētas lietotājs un iedzīvotājs iesaistās un notiek īsts radošais process. Es saprotu, ka tas ir ļoti sarežģīts uzdevums maza budžeta apstākļos, tāpēc būtu lieliski, ja publika, pilsētas pārvalde un budžeta turētāji biežāk sadzirdētu to, ka festivāla uzdevums ir testēt šīs sarežģītās telpas un sarežģīto kopābūšanu, pat ja reizēm rezultāts ir viens uzcelts klucītis vai riepu kaudze – mākslinieki tomēr ir prātojuši par to, kā mēs iesaistīsim sabiedrību līdzdomāšanā. Tas ir solis, ko Valmieras sabiedrība var spert uz priekšu kopā – neizslēdzot bērnus un citas sarežģītas sabiedrības grupas, kuras pilsēta un arī kultūrvide bieži vien neņem vērā.
Foto: Madara Kuplā
No zāles: Toksiskais elements bērniem paredzētās vietās bieži vien ir tieši vecāki. Vai jūs redzat kaut iespēju, ka eksperimentālā kārtā vecāki tiktu, piemēram, aizsūtīti uz izrādi un bērni, pusaudži dabūtu savu īsto spēļu laukumu bez vecāku modrās acs?
Santa: Vai var izsūtīt vecākus uz izrādi, un kādai jābūt šai izrādei?
Dina: Man jau liekas, ka tā arī notiek. Bieži vien vecāki ir izrādēs un bērni ir tajā laukumiņā, festivāla centrā vai rotaļu vidē.
Jānis: Jūs pieminējāt pusaudžus, kas ir supersarežģīta sabiedrības daļa, jo viņi jau ir daļēji patstāvīgi, spēj paši lemt un palikt mājās vieni. Arī pusaudžiem jāļauj veidoties par pieaugušiem cilvēkiem. Vecāku kontrole kļūst mazāka. Arī veidojot izrādes vai festivālus, pusaudži ir tā auditorija, ko ir ļoti, ļoti grūti sasniegt. Mazos bērnus atved vecāki, pusaudžus vecāki, visticamāk, neved. Ja atved, tad tie ir atsevišķi gadījumi, un var sanākt tā, ka pusaudzim sāk riebties, piemēram, teātris vai festivāls, tāpēc ka viņam vecāki lika uz to iet. Šogad mums bija ļoti pozitīva pieredze – divi rezidenču mākslinieki no Vācijas un Somijas, mēs kopā veidojām darbnīcas pusaudžiem, kur bija brīva pieteikšanās, un viņi paši nāk. Mēs nekādā veidā viņus nemedījām – vienkārši izziņojām pieteikšanos. Tur tiešām bija atnākuši motivēti pusaudži, neviens viņus aiz rokas neveda, viņi paši izvēlējās nākt kopā ar draugiem, pa pāriem, lai divatā drošāk. Tas nozīmē ļaut viņiem izvēlēties.
Mums ir izcila programma "Latvijas skolas soma", kas diezgan labi nosedz pusaudžus skolās. Paliek atvērts jautājumus par pusaudžiem brīvajā laikā tieši pilsētvidē, kur viņi atrodas. Es iedomājos, ka varbūt nākotnē festivālam kopā ar arhitektu skolu jāstrādā ar pusaudžiem. Esmu daudz staigājis pa Valmieru un skatījies, kur viņi ir. Viņi ir pie "Hesburgera", lielveikalā. Tas man maļas pa galvu, un es mēģinu atkost, kāpēc viņi tur ir. Viens labs piemērs ir no Ogres, kur es dzīvoju. Tur ir bibliotēka, ģeniāls iestādījums pēc savas būtības. Tur ir stūris pusaudžiem, un tie pusaudži tur arī ir – viņiem ir sava telpa. Es runāju ar bibliotekāri, un viņa teica, ka vecajā bibliotēkā bijis tā, ka bērnu nodaļa bija kopā ar pusaudžiem. Un tad bija tā, ka pusaudži pabāž galvu, paskatās – sīkie, un momentā aiziet prom. Šobrīd viņi ir pilnīgi nodalīti viens no otra. Pusaudži ir super interesanta sabiedrības daļa, bet pietiekami sarežģīta, lai viņus uzrunātu, jo viņiem pašiem jāpieņem lēmums. Acīmredzot mums kā pieaugušajiem ir uzdevums viņiem piedāvāt izvēli.
Santa: Pusaudži ir tā sabiedrības grupa, kas testē, kā dzīvot. Ieguldot resursus kultūras piedāvājumā pusaudžiem, ir jārēķinās ar to, ka var neizdoties, var nepatikt, bet tas tik un tā ir nepieciešams. Pagājušajā gadā, kad taisījām "Rīgas grāmatu" un piedāvājām bērniem izvēlēties, kurā vietā Rīgā viņi gribētu uzstādīt skulptūru, diezgan liels procents izvēlējās lielveikalus, jo tā ir vieta, kur tu jūties silti, ko tu pazīsti un kur jūties labi.
No zāles: Komentārs par to, ka kultūrai griež naudu. Es domāju, ka pašvaldībā ir daudzi departamenti, par kuriem mākslinieki nemaz nezina un kur šī nauda slēpjas. Piemēram, bērnu laukumi parasti ir zem Mājokļu un vides departamenta, tās pašas bibliotēkas iet zem Izglītības departamenta. Tur pašvaldības ir diezgan atvērtas sadarbībai un var iebudžetēt tā, lai jums nav, piemēram, domē jādiskutē par to, vai šis laukums ir vai nav vajadzīgs, bet tas ir daļa no cita projekta. Vēl var strādāt ar attīstītājiem, kam ir milzīgi budžeti, bet, man liekas, tas nenotiek, jo vai nu nezinām, vai nedarām. Skaidrs, ka tie ir gadiem ilgi projekti, bet tur var ļoti daudz ko īstenot, jo tu netiec ķidāts kā mākslinieks domes sēdē – tas bieži vien ir ļoti nepatīkams process, ja mēģini darīt kaut ko inovatīvu.
Santa: Jauniešu iesaistīšana radošos projektos ir veids, kā mudināt viņus uzņemties atbildību, testēt līderības iespējas un tamlīdzīgi – tās ir lietas, kas attiecas arī uz citiem sektoriem, ne tikai uz kultūru.
No zāles: Tas, vai mēs kļūstam par helikoptervecākiem, ir saistīts ar to, cik ļoti mēs vispār uzticamies institūcijām, organizācijām un iestādēm, kas rada šos projektus. Varbūt vieglāk caur sertificēšanu pierādīt, ka šeit viss būs kārtībā un te jūs varat mums uzticēties. Iespējams, ka atbilde ir tajā, cik regulāri mēs sarunājamies ar bērniem, pusaudžiem vai vecākiem. Vai mums viņus vajag tikai uz projektiņu, lai pārbaudītu, vai ideja strādās? Vai arī vajadzīga regulāra sarunāšanās, kurā mēs varam lēnām būvēt uzticēšanos, lai tad, kad top "Rotaļu skatuve", mēs domājam: "Ā, šie ir tie cilvēki, kas parasti ar mums runā, tātad tas, ko viņi mums tagad atnesīs, būs kaut kas labs un derīgs un varam pārāk nešaubīties par finansējuma izlietojumu."
Renāte: Adventure playground jau arī gluži nenozīmē, ka tu palaid bērnus tur spēlēties vienus. Trīsdesmitajos gados Dānijā, Kopenhāgenā, bija projekts, ko sauca par "junk playground" jeb "izgāztuves rotaļlaukums". Jāņa pieminētā pētniece, ainavu arhitekte, kas pēc tam aizveda to uz Lielbritāniju, saprata, ka vārds "izgāztuve" pārāk labi neaizies, tāpēc nosauca to par "adventure playground", saglabājot pašu formu. Tam līdzi nāca tas, ka šie rotaļlaukumi ir slēgti un tajos ir darbinieki, kas tos katru dienu atver un pavada laiku ar bērniem. Viņus sauc par play workers – rotaļu darbiniekiem. Tā ir viena atbilde – cilvēks, kurš nodibina attiecības ar šiem bērniem, kļūst par vēl vienu uzticības personu ārpus ģimenes, ar ko nodibināt drošu saiti.
Es nupat biju brīnišķīgā projektā Berlīnē, kas saucas "Radical Playgrounds". Vecā stāvlaukumā lielveikala izmēra platībā blakus muzejam 12 mākslinieki katrs pa savam interpretē rotaļlaukuma tēmu. Tie rotaļu laukumi ir vājprātīgi – bērni skrien ar lāpstām, lēkā pa vecām mašīnām, to skatoties, brīžiem stājas sirds, bet tur ir pilns ar bērniem un šis projekts ir ļoti populārs. Tas ir ārkārtīgi drosmīgs lēmums – tur nav neviena paša apsarga, bet rotaļu darbinieki ir paši mākslinieki, pedagogi un arī mākslas pedagogi. Kopā 20 cilvēki, kas rotaļājas ar bērniem un, protams, arī pieskata, lai viņi neiesit to naglu sev pirkstā. Tā arī ir atbilde par bērna vadītu, bet pieaugušā viegli pieskatītu rotaļāšanos – uzticēt to cilvēkiem, kurus mēs zinām un kuri ir izveidojuši attiecības ar bērniem. Tas ir vēl viens, sarežģītāks, bet labs piegājiens.
Dina: Vasaras skolas piemērs – mums atbrauc 20 jaunieši, studenti no dažādām valstīm, ar pilnīgi atšķirīgu pieredzi. Mērķis ir kaut ko uzbūvēt. Skaidrs, ka tur būs iesaistīti arī rokas elektroinstrumenti, zāģis, urbis, skrūvēšana. Tas ir drusciņ risks – vai katram blakus vajag darba drošības instruktoru vai arī noinstruēt viņus būt piesardzīgiem un ļaut to darīt? Tomēr visi ir jau pilngadīgi, kaut ko dzīvē pieredzējuši, bet pirms tam zāģi rokās nav turējuši. Riskēšana ir svarīga gan bērniem, gan tiem, kas jau vairs nav bērni. Iespējams, tas, ko viņi iegūst šeit, mazliet riskējot, viņiem pēc tam ir kaut kas izšķiroši nozīmīgs.
Renāte: Viena lieta, par ko mēs domājām, taisot "Rotaļu skatuvi", ir Saimona Nikelsona 70. gadu teorija par nepiesietajiem elementiem. Izgudrotvēlme, radošums, atklātvēlme un kaislība saistīta ar to, cik daudz bērnam ir nepiesieto elementu, kurus viņš pats var pārvietot, sasist, salikt, sakraut, sagraut. Šie elementi nav piesieti konkrētai lokācijai kā visbiežāk šajos klasiskajos laukumos. Viņš arī uzsver, cik svarīgi tas ir sabiedrībai un kopienai vispār. Kā viņš raksta: arhitekti, pilsētplānotāji, inženieri, būvnieki – visi ir izspēlējušies, bet mums kā lietotājiem beigās vairs nav nekādas iespējas lemt par to, kā mēs varētu veidot savu vidi. Kopienas iesaiste ir veids, kā uzticēties cilvēkiem un parādīt, ka viņi paši var veidot savu vidi. Ja mums būtu programmas, kurās bērns ar zāģi var darboties jau no triju gadu vecuma, iedomājieties – kādi arhitekti brauktu uz vasaras skolu Valmierā! Mēs runājam par rotaļu laukumiem un domājam tikai par bērniem, bet rotaļīga, radoša, pārsteigumu pilna, brīva vide ar nepiesietiem elementiem ir nepieciešama mums visiem, arī senioriem. Tas ir vēl viens virziens, kurā var iet, domājot arī par Latvijas sabiedrību – veidot starppaaudžu laukumus, kur var būt gan seniors (kas var būt, piemēram, rotaļu darbinieks), gan bērni. Rotaļu elements paver ārkārtīgi daudz iespēju, kas neaprobežojas tikai ar laika pavadīšanu ārpus bērnudārza un skolas.
Santa: Es nesen runāju ar dāņu mākslinieci Aniku Barkanu, kas piedalījās "Malleus Malleficarum" izrādē, un viņa teica tā: "Es katru gadu savā mākslas darbā mēģinu atgūt to sajūtu, kas man bija bērnībā – kad es izeju savā pagalmā, neviens vēl nav atnācis, bet es zinu, ka tūlīt sāksies. Tūlīt sanāks citi, un man galvā nav jābūt skaidram, kas tā būs par spēli un vai izgudrošu to pati, bet manī ir pārliecība, ka tūlīt sāksies piedzīvojums."
0