Notikumi Latvijas Mūzikas akadēmijā iekustinājuši plašākus procesus, augstākās izglītības vidē aktualizējot jautājumu par ētisku un drošu saskarsmi starp pasniedzējiem un studentiem. Augstskolās tiek domāts gan par ētikas kodeksu atjaunošanu, gan diskutēts par varas attiecībām un citiem izglītības procesā iekodētiem mehānismiem, kas rada risku studentiem. Īpaši būtiski par to ir runāt kino un skatuves mākslu kontekstā, kur ķermenisks, intīms kontakts uz skatuves un kameras priekšā ir neatņemama aktieru un dejotāju profesijas sastāvdaļa. Kā veidot drošu vidi aktiermeistarības un dejas studijās? Kā praktizēt ētisku saskarsmi, nezaudējot radošo brīvību un mākslas kvalitāti?
Uz sarunu par kailumu un intimitāti kino un skatuves mākslā aicinājām praktiķus: režisori un aktrisi, Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Indru Rogu, teātra un kino aktieri Kārli Arnoldu Avotu, horeogrāfi un dejotāju Agati Bankavu, Latvijas Kultūras akadēmijas studenti un aktrisi Elizabeti Miltu un intimitātes koordinatori Māru Sleju. Sarunu vadīja Santa Remere.
Santa Remere: Māras profesija Latvijā ienākusi samērā nesen, tāpēc par to ir izveidojusies liela interese.
Kārlis Arnolds Avots: Citur Eiropā, ne tikai Amerikā, šī prakse tiek piekopta sen. Kad mēs filmējām "Padomju džinsus", somu aktrise Āmu Milonofa ļoti brīnījās, ka mums nav intimitātes koordinatora, bet, tā kā mums bija laba ķīmija un viņa ar koordinatora palīdzību bija strādājusi pie filmas "Girl Picture", mēs pirms tam izpildījām sagatavošanās uzdevumus. Vienkārši secinājām, kas mums ir jāizdara scenārijā, un kopā ar režisoru tikām galā, bet Latvijas kino vidē [intimitātes koordinatora piesaistīšana], manuprāt, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāma prakse.
Māra Sleja: Jā, arī man tagad ir piedāvājumi tikai no ārzemju projektiem. Arī maniem kolēģiem Lietuvā ir tāpat. Ziemeļvalstīs intimitātes koordinatora profesija ir daudz vairāk izplatīta.
Indra Roga: Man arī 90. gados, filmējoties Zviedrijā, bija cilvēks, kas bija aiz kadra un skatījās, vai pēc pateiktā "cut" rokas tiek noņemtas. Un nāca man klāt un jautāja: "Vai tev nešķiet, ka viņš savu roku turēja par tuvu?" Nu, nē, nebija nekādu problēmu, nebija nekādu patiešām intīmu sakaru.
Māra: Kārli, ko jūs darījāt, lai sagatavotos filmēšanai?
Kārlis: Mums bija ķermeņa kartēšana – mēs ņēmām viens otra rokas un likām klāt savam ķermenim, lai saprastu robežas: kur es šodien varu pieskarties, kur ne. Sākotnēji, pirms vēl bijām secinājuši, ka viss ir kārtībā, un nodibinājuši ķīmiju profesionālā līmenī, arī skūpsti bija ļoti tehniski, mehāniski, pēc tam pievienojām emocijas. Āmu stāstīja, ka, veidojot seksa ainas [filmā "Girl Picture"], aktieri viens otram tuvojās kā dzīvnieki, lai atrastu autentiskāku veidu, kas man šķita brīnišķīgi. Tādā veidā viņi izvairījās no klišejām.
Māra: Es vēl neesmu strādājusi, bet tikko esmu beigusi Amerikas SAG-AFTRA akreditēto "Intimacy Professionals Association" skolu sadarbībā ar "Nordic Intimacy Coordinators". Amerikāņu skola un Eiropas skola ļoti atšķiras, man galvenā sertificētā pasniedzēja bija amerikāniete, bet mums pasniedza arī pedagogi no Zviedrijas un Somijas. Zviedrijas pasniedzēja izmanto angļu metodi, kur piekopj šo dzīvnieku pieeju. Amerikā daudzi šo metodi izvairās lietot, jo tā pati par sevi var būt traumatiska. Amerikā ir arī daļa intimitātes koordinatoru, kas uzskata, ka intimitātes koordinatoriem nav jābūt sertificētiem. Šobrīd [intimitātes koordinatora profesija] ir kaut kas jauns, īpaši Latvijā, tāpēc arī mācīšanas veidi atšķiras. Kartēšana, manuprāt, ir lieliska lieta, arī mēs, intimitātes koordinatori, mācību laikā to izmantojām. Pēc tam tu ar šo cilvēku jūties tik droši, ka vari pateikt, kad tev var pieskarties un kad – ne.
Santa: Tas ir saistīts ar kino.
Māra: Tas attiecas arī uz teātri, dejošanu, operu. Mana izglītība lielākoties saistīta ar kino, bet ir papildu apmācība arī teātrī. Plānoju mācīties intimitātes koordinēšanu arī dejā, jebkurā skatuves performancē.
Agate: Interesanta ideja, ka [skatuves mākslā] šāda palīdzība ir vajadzīga, jo teātrī ļoti bieži ar uzdevumiem, ko pieminēja Kārlis, strādā horeogrāfi.
Kārlis: Tev taisnība. Skaidrs, ka tiek audzināti jūtīgi mākslinieki. Tiek definētas robežas, un neviens nevienam pāri nedara. Kino, atšķirībā no teātra, nav vietas pārsteigumam un improvizācijai. Piemēram, spēlējot lomu teātrī, esmu uz skatuves, un, ja esmu nolēmis, ka šodien partneri noskūpstīšu trīs, nevis vienu reizi, viņš, būdams lomā, īsti nevar no tā atteikties. Bet tas ir tas, ko tu mācies [Latvijas Kultūras] akadēmijā – būt iejūtīgam pret savu partneri, jo partneris ir pats būtiskākais, kas tev ir uz skatuves, tavs palīgs, tavs glābiņš. Bet tas kaut kādā veidā tiek ielikts jau audzināšanā, tāpēc saprotu, ko tu saki. Un ir režisori, arī kino, kuri negrib izmantot intimitātes koordinatorus. Negrib nekādu tikumības policiju, jo paši ir jūtīgi cilvēki un viņiem nav bijis problēmu ar to.
Māra: Amerikā tagad filmēšanas laukumos ir arī mentālās veselības speciālists. Man vēl nav bijusi prakse, tāpēc varu stāstīt no teorētiskā viedokļa. Režisors var atteikties no darba ar intimitātes koordinatoru, bet bieži tādējādi tiek aizmirsts par pārējo komandu, jo jāatceras arī par viņu sajūtām, filmēšanas laukumā saskaroties ar kailumu un simulētu seksu, jo mēs nezinām, kāda kuram ir pieredze. Viena no manām motivācijām mācīties bija, lai palīdzētu arī ainās tieši tehniskajai filmēšanas komandas daļai. Piemēram, ja tiek filmēta pedofilijas aina un kādam gaismotājam bērnībā nācies ar to saskarties, viņam šajā dienā ir iespēja nebūt laukumā vai arī vide tiek padarīta viņam droša. Tāpat ar jau uzņemto materiālu – jārūpējas, lai video ar aktiera kailumu apstrādei tiek nogādāts droši. Lai neviens no malas pie tā nevar piekļūt.
Kārlis: Savukārt skatuves mākslā ir ļoti daudz improvizācijas, it īpaši studējot. Manuprāt, studiju satura apjoma dēļ ne visas etīdes vienmēr ir izmēģinātas, daudz kas tiek sarunāts un, iespējams, tādējādi rodas pārsteigumi, kad tavs kursabiedrs var pārkāpt kādas robežas. Tad rodas jautājums, kā šai situācijai sagatavoties, pirms tā notikusi. Protams, mēs vienmēr komunicējam, pirms darām kaut ko intīmāku.
Māra: Amerikā, starp citu, bieži vien mēģinājumi notiek pavisam īsu brīdi pirms filmēšanas, tāpēc liela daļa no filmēšanas procesa ir improvizācija, jo netiek dots ilgs mēģinājumu laiks. Bet pirms tam tiek veikti visi sagatavošanās darbi, kas saistīti ar speciāliem "kailumu līgumiem" (nudity rider), kur ļoti smalki un precīzi tiek aprakstīts, kas un kā tieši tiks filmēts. Tas dod drošību gan producentiem, gan aktieriem, gan režisoram, ka visi ir informēti un ir uz viena viļņa.
Indra: Pirmkārt, teātris nav māksla, kas moralizē – mēs pētām cilvēku un dzīvi. Tā kā dzīvē mēdz notikt dažādi, arī teātrī tas viss ir jāatspoguļo. Vēl viena lieta – tāpat kā horeogrāfiem, ķermenis ir aktiera instruments. Mūziķiem ir vijole, klavieres un tā tālāk, aktierim instruments ir viņa ķermenis. Labs aktieris ir spējīgs savu ķermeni padarīt neredzamu. Ja ķermenis ir skolots, audzināts, auklēts, uz skatuves tas ir neredzams. Tas ir paradokss, bet tieši tā ir. Tātad pat mīlas ainā man svarīgāks būs trenēts ķermenis, kas ir tik dabisks, ka kļūst neredzams, nav ievērojams. Ievērojams ir tas, kas notiek starp šiem diviem cilvēkiem.
Kārlis: Bet ir gadījies recenzijā lasīt, ka man kādai lomai ir pārāk trenēts ķermenis.
Indra: Viena lieta ir fiziskā sagatavotība, kas tev ir ideāla, otra lieta ir iekšējās sajūtas, iekšējā dzīve, kas runā skaļāk, un ķermenis kļūst neredzams. Tas ir paradokss.
Māra: Iejušanās intimitātes koordinatora lomā man sagādāja zināmas grūtības, jo es kā modele esmu mācīta, ka vienalga, ko tu jūti, ir jāizdara darbs. 14 gadus esmu bijusi industrijā, kur tavs ķermenis neeksistē, tas ir rīks. Modeles mēdz saskarties ar seksuālu uzmākšanos, jo nerunā, viņām nav balss. Tāpēc šis jaunais pienākums ir radījis manī lielu disonansi. Arī aktieriem noteikti ir nācies sevi izaicināt, lai pēc iespējas labāk iekļautos lomā.
Indra: Es iebilstu. Manā pieredzē studenti skolas laikā testē robežas. Lai kļūtu par labu un drosmīgu aktieri, testēt robežas ir normāli. Tas ir līdzīgi, kad aug mazi bērni – viņi testē robežas, ko var atļauties un ko ne. Manā pieredzē nav bijis neviena kursa, kur otrajā gadā kāds nemestos uz skatuves pliks. Un nevis tāpēc, ka es to gribu vai pieprasu, bet tāpēc, ka viņiem tas ir "es varu" brīdis.
Santa: Viņi jau ir nogājuši kādu ceļu un ir gatavi šai sevis pusei dot iespēju.
Indra: Viņi grib izjust to drosmi un visa varēšanas sajūtu. Tas nenozīmē kādu izvarot vai uzmākties. Tā ir psiholoģiskas robežas pārkāpšana. Protams, ka tā ir ļoti dažāda un nevienam ar varu netiek likts uzstāties plikam. Bet šogad jau pirmajā kursā bija cilvēks, kas gribēja izprast šo ekstrēmo sajūtu uz laukuma, jo viņam dzīvē tādas nav.
Santa: Bet tas tomēr saistās ar ekstrēmu sajūtu.
Indra: Tā ir ekstrēma sajūta, tā ir drosme, tā ir milzīga atļaušanās.
Santa: Tas ir arī ļoti spēcīgs izteiksmes līdzeklis.
Indra: Viss atkarīgs no tā, kā šis kailais ķermenis teātrī tiek izmantots, vai tas ir nepieciešams. Es uzskatu, ka tai jābūt absolūti pamatotai izvēlei. Ja bez tā var iztikt, tad kāpēc to darīt?
Santa: Tas ir jautājums, kas arī man nāk prātā – kāpēc un kādās situācijās šis kailums tiešām ir nepieciešams un kā to izvērtēt?
Kārlis: Bet kāpēc tas ir tāds tabu?
Indra: Tas nav tabu. Jau sešdesmitajos gados Polijā sākās vesels virziens, kur kailums bija ļoti uzsvērts. Savos 18 vai 19 gados es redzēju izrādi, kur aktieris pa skatuvi skraidīja pilnīgi pliks. Viņš spēlēja zirgu, bet ne tikai – un tas viss notika mazajā zālē. Man kā jaunai meitenei ar padomju audzināšanu, kurā seksa nebija vispār, tas bija šokējoši – kā aktieris var skraidīt pa skatuvi pliks? Bet jau tad tas notika un nav nekas tik ekstrēms.
Man izrādē vienu reizi mūžā ir bijusi kaila meitene. Perfekti nogaismota, aizkulisēs nebija neviena svešā, un arī tad viņa nebija pilnīgi kaila. Tas bija "Klūgu mūkā", kur Zuzīte Jāņos metas plika un grib dabūt savu Franci, tomēr nevar, jo viņš ir izvēlējies garīgo ceļu. Šajā salikumā bija svarīgs kontrasts, un tur nebija ne saskarsmes, ne kā cita. Tad tam bija pamatojums.
Māra: Man šķiet, ka visi šeit klātesošie savā darbā tiecas pēc iespējas labāk izstāstīt stāstu. Un bieži vien intimitāte, kailums padara stāstu iespaidīgāku. Mēs gribam, lai kailums, ja tāds tiek pielietots, nes stāstu un palīdz tā veidošanai.
Agate: Te, protams, pastāv bīstamība, ka tu nonāc pie tāda pasniedzēja, režisora vai horeogrāfa, kurš šīs robežas izmanto. Piemēram, beļģu mākslinieka Jana Fabra gadījums – dejotāji atklāja, ka vairākus gadus tikuši seksuāli izmantoti, jo seksuāla izmantošana vienmēr nenozīmē tikai aktu. Tas nozīmē arī to, ka tev liek uz skatuves būt kailam un tu esi pilnībā pakļauts, jo kāds ir varas pozīcijā.
Māra: Varas dinamika ir ļoti sarežģīta lieta. Intimitātes koordinators filmās spēj izlīdzsvarot varas attiecību, tāpēc režisori mēdz baidīties no šādas iejaukšanās. Aktieris ļoti grib censties, bet režisors grib režisēt un intimitātes koordinators mudina veidot rezultātu, kas būtu patīkams abām pusēm – nenodarot pāri aktierim, ja viņam ir bijušas traumas, bet ņemot vērā režisora vīziju.
Indra: Labi, bet jebkuras tāda veida lietas kino un teātrī tiek izrunātas pirms līguma. Ja ir paredzēta izvarošanas vai seksa aina, tas tiek izrunāts, slēdzot līgumu. Par kailumu teātrī arī maksā citu summu.
Māra: Es nesen runāju ar meiteni, kurai nebija noslēgts līgums un nebija arī pateikts, kāda precīzi būs aina, tikai aptuveni. Tāpēc viņa bija ļoti pārsteigta, kad dienu pirms filmēšanas saņēma scenārija detaļas, kur viss bija pilnīgi citādi, nekā sākumā atrunāts. Meitene citur ir filmējusies kaila, bet tas nenozīmē, ka viņa to darīs arī šoreiz. Viņa konsultējās ar mani, jo viņai šķita, ka tas nav pareizi – nebija informētības, drošības, samaksas un līguma. Jeb nebija caurspīdīguma, kas būtu ļāvis viņai pieņemt informētu lēmumu par savu dalību projektā.
Indra: Tāpēc aktieriem vajag būt gudriem un tāda veida lietas noskaidrot pirms tam.
Agate: Tomēr, stājoties augstskolā, līgumā nav rakstīts, ka tev var nākties būt kailam. Man bija pieredze meistarklasē pie viespasniedzēja. Viņš gribēja, lai mēs kļūstam mežonīgi – triju stundu laikā bija jāmēģina izģērbties pilnīgi kailiem, kas beidzās ar to, ka mēs visi bijām ar aizvērtām acīm, bet viņš bija pilnīgi pliks un strīķējās gar mums. Kad es eju mācīties un meklēt savas robežas, es vēl nezinu, ko nozīmē šī mežonība un atklātība. Viss būtu bijis kārtībā, ja tas notiktu pēdējā kursā, kad katrs vairāk ir izpratis sevi un šo profesiju, bet tas bija otrā kursa sākums. Mēs komunicējam ar šo mākslinieku arī tagad, un viņa dabā ir mēģināt atvērt robežas un izaicināt. Varbūt problēma bija tā, ka mēs bijām jauni, un man šķiet, ka mūsu kursa vadītāja nezināja, ko viņš darīs.
Santa: Man šķiet sarežģīti tas, ka uz akadēmijas pirmo kursu atnāk tikko izauguši bērni no dažādām ģimenēm. Cilvēki, kas vēl nav nobriedušas personības un sevi labi nepazīst. Tās ir arī dažādas kultūras, jo katram attiecības ar kailumu ir citas. Vieniem mājās ir pieņemts braukt uz nūdistu pludmali, pret kailumu ir ļoti dabīga attieksme un komfortablas sajūtas, bet citam ne. Piemēram, ja iestājusies musulmaņu studente, kas dejo brīnišķīgi, bet viņas kultūrā tas ir absolūti nepieņemami – vai ir kaut kāda struktūra, kā to risināt? Profesionāls aktieris filmēšanas laukumā var vērsties pie intimitātes koordinatora, pie producenta un paziņot, ja kaut kas no darītā nesakrīt ar līgumu vai nav viņam pa spēkam, bet ko var darīt students, kurš tikko iestājies, izturējis konkursu un grib palikt?
Indra: Es nezinu, kā ar Agates pieredzi, bet savā praksē neatceros, ka es kādam no jums [uzrunā Kārli un Elizabeti] vai Gruzdova kursa studentiem būtu likusi kaut ko tādu darīt. Gruzdovs, protams, bija provokators. Bet šī provokācija jebkurā gadījumā bija mīloša un nekad nepārkāpa nevienu robežu, tā bija normas robežās. Es nevaru arī iedomāties, ka teātrī tiktu izmantota piespiešana.
Agate: Arī manis minētais pasniedzējs bija mīlošs. Tā bija improvizācijas stunda ar noteikumiem. Nebija tā, ka viņš uz mums kliedza, lai mēs to darītu.
Indra: Šogad jau iestājeksāmenos piedalījās divi puiši, kas bija pliki. Tas bija pārsteidzoši, un es domāju: kas būs tālāk, ja viņi uz to ir spējīgi jau tagad? Viņi to dara paši. Viņiem ir brīvās etīdes, bet nekad nav bijis tāds uzdevums – nospēlē pliks.
Kārlis: Agates gadījums ir kaut kas cits, un tā, man šķiet, ir kursa vadītāja atbildība. Mums nekad nav bijis uzdevuma atkailināties. To parasti ir nolēmuši paši studenti, vai tas ir bijis kāds radošs pārsteigums vai uzdevums, ko mēs paši sev esam izdomājuši un apstiprinājuši.
Indra: Lielākoties visi tie gadījumi ir tāda dauzīšanās.
Māra: Tev ir bijusi iespēja pateikt "nē", Elizabet?
Elizabete Milta: Man ir bijusi tikai viena pieredze, kad es izģērbjos, un tā ir bijusi manis pašas iniciatīva. Mēs ar Elmāru Seņkovu iestudējām lugu, kur teikts, ka mana varone velk nost augšdaļu. Mēs dublējamies ar vēl vienu citu meiteni, un Elmārs mums, protams, nevienā brīdī neteica, ka tas vispār būtu jādara. Tur pat nebija rakstīts, ka novelk, tikai velk nost. Bet man likās, ka es manam skatuves partnerim palīdzētu izpildīt lomu, ja es patiešām izģērbtos viņa priekšā. Es domāju, ka tas arī palīdzēja, bet man neviens nekad nav teicis, ka man tas būtu jādara.
Santa: Vai jūs pēc tam to izrunājāt? Kā noskaidrot, vai tas nepārkāpa otra robežas?
Elizabete: Pirms etīdes mēs sarunājām, ka tā būs – es vilkšu nost augšdaļu, viņš man var skarties klāt un darīt tā, kā viņš jūt to lomu. Pirmajā reizē mēs abi, protams, bijām pārsarkuši, pārbijušies, bet to izdarījām. Mums abiem likās, ka tas varētu strādāt. Pēc tam to vairākas reizes mēģinājām, un tā tas arī palika.
Santa: Vai nākamajās reizēs ir vieglāk?
Elizabete: Tā bija pirmā reize, kad es kāda priekšā, ārpus mājas, izģērbjos. Tas ir bailīgi, jā.
Santa: Tas var būt nozīmīgs pagrieziens arī izglītības kontekstā – iespēja izmēģināt šādas ainas ar partneri, testēt robežas.
Elizabete: Jā, noteikti.
Santa: Tātad aktiermeistarības izglītībā jādod iespēja šādai mācību praksei.
Indra: Neliksim to iekšā aktiermeistarības izglītībā kā kaut kādu punktu, kas noteikti jāizpilda.
Agate: Protams, ka aktiermeistarībā un arī dejā ķermenis ir īpaši aktuāls, un arī kontaktimprovizācijas pamatlicēji stāsta, ka jau pieminētajos 70. gados viņi kaili pieskārās viens otram, lai saprastu, cik daudz ķermenis spēj, kur tas var aiziet. Bet joprojām aktuāls ir jautājums, kā mēs šīs zināšanas šodienas kontekstā varam nodot cilvēkiem. Varbūt tam jānotiek pašā izglītības beigu posmā, jo, protams, ne visi tam ir gatavi un ne visiem to vajag.
Santa: Kā izvērtēt, kad to vajag vai nevajag? Tas ir ekstrēmi, tas ir īpašs paņēmiens, un par kailuma ainām maksā vairāk, tātad tas ir arī valūtā augstāk novērtēts. Aktieri, kam šīs kauna robežas ir zemākas, var justies nevērtīgāki.
Kārlis: Man, ja godīgi, kino un teātrī pietrūkst normāla seksa un īstas intimitātes. Īpaši tas, kas tiek atspoguļots kino, pārsvarā ir neīsts. Cilvēki satiekas pirmajā vakarā, tur nav ne kauna, ne strīda, visi zina, ko viņi dara, nevienam nesmird elpa. Viss ir romantizēts, glorificēts. Tur trūkst tā nobružājuma un kauna, un varbūt arī kaunuma apmatojuma. Mēs kopā radām sabiedrisko domu, un es kā jauns cilvēks gribu saprast, kas tā mīlēšanās ir. Ieejot pieaugušo satura portālos un tur redzot sievieti absolūti bez apmatojuma un vīrieti, kurš ir nodzīts kā zirgs pat neskūpstoties vai nestrīdoties – tur nav nekādas jūtu dabas, tur nav nekā cilvēciska un īsta. [Kaunu] normalizējot, mēs saprastu, ka tas nav nekas sevišķs.
Santa: Tas varbūt ir par pornogrāfijas portāliem, bet…
Kārlis: Nē, es domāju, ka tas ir par seksa un kailuma atainojumu mākslā kā tādā.
Santa: Tas, kas notiek uz skatuves, ietekmē apkārtējo, arī kultūru. Ja mēs redzam mīlošus, pieņemošus cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu ķermeni, tad šķiet, ka arī seksam tādam jābūt un tā pasaule veidojas. Bet, ja tu lielākoties redzi romantizētu saturu, kurā sieviete tiek pakļauta vai arī viņa ir ārkārtīgi skaista šajā kailuma ainā, tas nerada reālistisku priekšstatu par pasauli.
Māra: Viens no maniem mērķiem, ja es kādreiz strādāšu profesijā, ir panākt, ka mēs varam izstāstīt stāstu, piemēram, par menopauzi, kur viss tiktu izstāstīts un parādīts, bet ievērojot aktrises robežas. Ja tu negribi rādīt krūtis, nerādi, ja negribi rādīt dibenu, nerādi. Bet ir bijuši arī gadījumi, piemēram, Francijā, kur aktrise filmā pa īstam veic orālo seksu un viņas karjera ir beigusies. Vīrietim karjera nebeidzas. Kā normalizēt, kā uztaisīt simulēta seksa ainas, kas izskatās īstas, ar labiem aktieriem? Latvijā seksa ainās, kur ir kailas sievietes, ņem vienkārši sievietes, kas to izdarīs, nevis labas aktrises, kas zinātu, ka viņu karjera netiks sabojāta.
Santa: Kārli, vai tas, ko tu domāji, ir reāls sekss?
Kārlis: Nē, es nedomāju, ka reāls. Drīzāk tāds, kas izskatās īsts. Tas ir vairāk par to, lai ir divi īsti cilvēki, kas ir godīgi, nevis izskaistināti, romantizēti. Lai ir klātesošs arī neglītums un nebūtu dubulto standartu – piemēram, tiktu rādītas ne tikai kailas, neparasti skaistas sievietes krūtis, bet arī vīrieša ģenitālijas. Tas arī kaut kādā veidā izglīto.
Māra: Viena no lietām, kam intimitātes koordinators pievērš uzmanību, ir apmatojums – pirms vēl notiek pārrunas ar aktieriem, intimitātes koordinators prasa režisoram, vai tas būs redzams. Piemēram, Amerikā, arī Eiropā, nedrīkst rādīt stāvošu locekli, tam jābūt mākslīgam, lai tā nav pornofilma. Intimitātes koordinators pārliecinās, ka tiek nomaskētas ķermeņa daļas, kuras aktieri nevēlas rādīt, tomēr stāstā visi saprot, par ko ir runa. Un arī teātrī to var izdarīt. Man šķiet, ka tā ir tā burvība, ka mēs drošā veidā izstāstām iespaidīgus stāstus.
Agate Bankava: Latvijas teātrī plikumi vispār parādās ļoti reti. Es kaut kādā ziņā piekrītu Kārlim – nesen skatījos tīzeri filmai par grupas "Tesa" koncertu un tajā bija ļoti daudz pliku sieviešu. Man šķita, ka es labāk gribētu redzēt, ka pliki ir mūziķi, nevis skaistas meitenes. Jo cilvēks jau ir skaists neatkarīgi no dzimuma, ja kailums ir ar jēgu un pēc vajadzības mākslas kontekstā.
Santa: Es gribētu jums katram pajautāt: vai jums savā profesijā ir gadījies sajust, ka pārkāpjat savas robežas? Es nerunāju tieši par kailumu.
Indra: Jaunībā man bija šāda situācija – es bučojos ar aktieri partneri pusotru stundu, jo nekādi nevarēja iekrist vajadzīgajā kadrā. Tas pat sāp un nav nekas patīkams. Neviens skatuves skūpsts nav īsts pat tad, ja es to gribētu īstu. Jo tā, manuprāt, neesmu es, kas to dara. Es varu uz skatuves bučoties pa īstam, bet tas nav tas pats, kas bučoties ar savu mīļoto vīrieti.
Māra: Tieši tas ir tas mulsinošais. Man arī ir pieredze ar seksa ainu filmā – es neesmu aktrise, es visu daru pa īstam, tāpēc partnerim ir grūti. Ķermeņi visu atceras. Vairākiem latviešu aktieriem ir bijis tā, ka viņi izbeidz filmēšanos, jo vairs nevar. Tu nevari vairs sevi mānīt, tas jau sāk traucēt reālajā dzīvē. Es varu ļoti atklāti pateikt, ka modeles karjeras laikā es esmu bijusi tā, kas ir pārkāpusi robežas, tā, kas ir pieskārusies ilgāk, nekā nepieciešams, bet tas notika pirms 12–13 gadiem, kad vēl biju jauna. Es esmu bijusi tā, kas provocē, tāpēc man arī ļoti interesē šī robežu lieta. Pārsvarā robežas pārkāpj tie, kuriem ir bijusi pieredze ar pārkāptām robežām.
Indra: Tā nebija mana sajūta par pārkāptām robežām. Tas bija vienkārši fiziski nogurdinoši. Bet uzsvars bija uz to, ka tas nav pa īstam.
Santa: Pirms sarunas palasīju, ko par saskarsmi ar studentiem pirms iestāšanās atrunā britu Karaliskajā mākslas akadēmijā. Piemēram, aktierus laukumā sauc tikai varoņu vārdos, lai uzsvērtu to, ka viss notiek starp tēliem, nevis aktieriem. Tur bija arī saraksts ar to, kas skaitās intimitāte – skūpsti, apskāvieni, citi sirsnīgi žesti, arī ģimenes un draugu tuvība, intīms pieskāriens, intīmi mirkļi, savstarpējās pievilcības attēlošana, romantiskā ķīmija, spriedze starp varoņiem arī bez fiziska pieskāriena, pieskāriens, kas tiek interpretēts kā aizskarošs, fizisks, seksuāls vai traumatisks, vardarbīgi mirkļi bez pieskāriena, atkailinoša apģērba lietojums un tā tālāk. Un tad arī izvarošanas ainas. Mani pārsteidza punkts par ģimenisku tuvību – jānotēlo īpaši ciešas attiecības ar mammu, un arī tas, izrādās, kādam var radīt diskomfortu. Tas ir tas, kā ir Anglijā, mēs zinām, kas notika performancēs sešdesmitajos gados, Amerikā tas notiek jau kādu laiku, arī Skandināvijā ir intimitātes koordinatori. Kur mēs esam šeit, Latvijā?
Māra: Man skolā bija uzdevums: scenārijā rakstīts "they kiss and they make love", bet ar nosacījumu, ka partneris drīkst pieskarties tikai aktrises kājai un matiem. Mēs uztaisījām ainu, kur visi saprata, ka sekos kaut kas intensīvs. Pasniedzēji skatījās un teica, ka bija iespaidīgi. Tā ir intimitātes koordinatoru māksla – veidot šādu sajūtu, pat ja neviens nevienam nepieskaras. Tas ir arī horeogrāfu darbs, bet intimitātes koordinators tam visam var iedot vēl papildu līmeni. Piemēram, ierosināt simulēta seksa ainā elpot tā, it kā būtu noskriets maratons – tās mazās nianses, ko, protams, māca arī skolā, var intimitāti pacelt jaunā līmenī.
Indra: Tā ir vienkārši aktiermeistarība.
Māra: Bet vai aktieri zina, ko darīt, piemēram, nonākot slikta režisora rokās?
Kārlis: Tā bīstamība varētu rasties, ja režisors aktierim pasaka, ka "kaut ko varētu izdarīt seksīgāk". Mums visiem ir pilnīgi atšķirīga izpratne par to, kas ir seksīgāk, un es nezinu, kas ir režisora "seksīgāk". Varētu būt sāpīgi uzzināt, ka mans seksīgums nav nemaz tik seksīgs. Kā to īsti nokomunicēt? Tas vienmēr ir tāds "šāviens tumsā".
Indra: Diezgan bieži mūsu režisoru komentāri ir tāds "šāviens tumsā".
Kārlis: Mēs vienkārši ar to nodarbojamies un kaut kādā ziņā esam to atrunājuši, bet skaidra protokola nav.
Māra: Man patīk, ka tu pieminēji protokolu. Mums, intimitātes koordinatoriem, ir deviņi dažādi protokoli. Tas šķiet sausi, bet ar to palīdzību aktieris var saprast, kā režisors bija domājis to "seksīgāk", un tā izdarīt.
Santa: Bet tas ir par Ameriku un par teoriju – reāli Latvijas teātros nav tāda protokola, kurā jūs būtu atrunājuši skūpstus un apskāvienus, tēlainus, intīmus mirkļus.
Kārlis: Lasot lugu, tu zini, kas tev ir jāspēlē, un tu redzi, ka tur ir paredzēts, piemēram, skūpsts. Tad režisors pasaka, ko viņš tur grib redzēt, un aktieru darbs ir izveidot lomu, dialogu, ainu un piedāvāt to. Ja režisors to redz citādi, jūs kopīgi, veselīgi vienojaties par to. Patiesībā tā aktieru būšana jau tāda ir – mēs neviens tur neesam normāls. Gan studiju procesā, gan vēlāk, kad tu nonāc teātrī, ir ļoti daudz vardarbības, bet drīzāk pret sevi. Un mēs jau no tā kaifojam – mēs pētām tos robežstāvokļus. Tāpēc jau mēs esam profesionāļi, tāpēc esam mācīti.
Māra: Varētu teikt, ka citu profesiju pārstāvji ar sevi strādā terapijā, aktieri to izdara uz skatuves. Tas, manuprāt, mūsdienās mainās – atšķirībā no vecās skolas, tev nav jātraumējas, tev vairs nav jādara sev pāri mākslas vārdā.
Indra: Mēs varam iet uz Somijas variantu, kur viss ir šausmīgi pūkains un kur, ja tu negribi, tad tu nedari, bet reizēm ir jāuzspiež, lai cilvēkam nav bail spert soli. Tas attiecas uz jebkuru disciplīnu – arī trenējot presīti, tev ir jāmēģina izdarīt trīs reizes vairāk, nekā tu vari. Reizēm ir jābūt spiedienam.
Māra: Jautājums – kādā veidā? Tas ir arī tas, kas notiek skolā, augstskolā. Tu vari būt kails un taisīt vingrinājumus, bet būtiski saprast, kādā veidā tu to dari. Arī bērnu audzināšanā mēs varam sasniegt rezultātu sitot, bet varam to pašu panākt ar maigu audzināšanu.
Santa: Vai jūs varat ieskicēt, kādi ir iespējamie veidi? Kurš veids ir pieņemams un kurš nav?
Indra: Vardarbība nekad nav pieņemama. Asus līdzekļus vajag izmantot retu reizi. Līdzīgi kā mēģinājumu procesa laikā kliegt drīkst vienreiz. Tikai tad tas darbojas.
Māra: Man šķiet, ka jāmāk studentam parādīt, ka viņš var pateikt nē. Parādīt, ka pēc tam var meklēt atbalstu vai palīdzību. Ka students drīkst nekavējoties ziņot par to, kas ar viņu ir noticis.
Santa: Vai ir šāda iespēja?
Agate: Toreiz, kad notika manis minētā improvizācijas stunda, mēs uzreiz komunicējām ar pasniedzējiem.
Santa: Kā tas tika risināts?
Agate: Viņš bija viespasniedzējs uz pāris dienām un pēc tam vairs nebrauca pie mums. Es domāju, ka viņš arī saprata, ka nedaudz pāršāvis pār strīpu. Piebilstot par teātri – pēdējās divas izrādes, par kurām tiek teikts, ka tās ir ļoti uzbudinātas un erotiskas, mēs ar komandu diezgan apzināti izvēlējāmies izmantot spēles elementu un parādīt tuvību, seksu bez pieskārieniem. Tas kļuva par pamatuzstādījumu. Bet es nedomāju, ka tas darbojas izrādēs, kur ir reālā psiholoģija.
Santa: Es atcerējos, ka tu tikies arī ar Sanfrancisko dejas mākslinieku Kītu Henesiju. Viņam kā pedagogam un horeogrāfam astoņdesmitajos gados arī bija viena robežas izaicinoša prakse, bet tagad viņš saprot, ka ir jādomā par drošu telpu. Viņš strādā ar jauniem cilvēkiem, un, lai gan pats ir panks, kvīrs, atvērts, gatavs mainīties un domāt līdzi, viņš ne vienmēr spēj izprast, kas notiek, bet cenšas. Viņš stāstīja: "Mēs ar studentiem pie tā strādājam katru dienu. Agrāk deju nodarbībās es teiktu, lai students noliecas pie blakus stāvošā un sāk viņu vilkt vai grūst, bet tā vietā šobrīd saku, ka izmēģināsim dažādus piekrišanas došanas veidus. Tas būs jūsu uzdevums. Vispirms nodibiniet kontaktu ar otru, tad mēģiniet saprast, vai šis pieskāriens viņam ir pieņemams, un tikai tad sāciet viņu vilkt vai grūst." Viņš tādā veidā ieskicē divas dažādas pieredzes: kā viņš strādāja agrāk un kā tagad.
Māra: Autoritatīvas metodes nomaina iekļaujošas.
Santa: Protams, rodas jautājums – vai kaut kas nepazūd?
Māra: Tur jau tā lieta, ka veidojas daudz dziļāks kontakts. Tu saproti, cik tālu vari iet un vai otrs ļaujas. Tas pastiprina stāstu. Ja jūs esat kontaktā, jūs varat izveidot labu komunikāciju.
Santa: Un vēl viņš teica: "Ir svarīgi saprast, vai tavs ķermenis nolasīja manu pieskārienu šīs darbības laikā, jo ar šīm darbībām mēs radām jaunus, cieņpilnus saskarsmes veidus." Viņš apzinās – ja skatītāji redzēs, ka uz skatuves ir kontakts, piekrišana un tas notiek abpusēji un kaifīgi, ir lielāka iespējamība, ka viņi to kopēs un uztvers kā normālu modeli saskarsmes veidošanai.
Agate: Es piekrītu un arī izmantoju tādus vārdus, jo tie kustībai iedod citu kvalitāti. Man vienmēr ir svarīgi ar cilvēkiem izrunāt lietas, pirms viņi vispār ienāk telpā, vienalga, vai tie ir aktieri vai dejotāji, vai cilvēki, kuri pirmoreiz saskaras ar deju.
Santa: Viena lieta, ko es dzirdu – ir svarīgi visu būtisko atrunāt pirms tam vai arī jābūt iespējai pēc tam pateikt, ja jutāties neērti. Piemēram, tā var būt moderēta saruna ar pašu cilvēku, kurš lika jums justies neērti.
Māra: Vēl ir svarīgi saprast, ka tu drīksti būt neērts. Agrāk par aktrisi, kura atļaujas pateikt, ka viņai kaut kas neder, varētu teikt, ka viņa ir izlepusi, bet šobrīd vajag atļauties to darīt un neuztraukties par iespēju mācīties. Protams, ka varbūt kāds pasniedzējs to nosodīs, bet mums visiem ir iespēja pateikt "nē" jebkurā no posmiem – gan izglītībā, gan teātrī, gan kino –, un to, man šķiet, pēcpadomju Latvijas sabiedrība bieži aizmirst.
Indra: Protams, vienmēr var izvēlēties nedarīt.
Kārlis: Teātra izglītības kontekstā var nedarīt, bet kino mums ir ļoti mazs tirgus un visi aktieri vēlas filmēties, tāpēc ir ļoti grūti pateikt "nē" arī tad, ja, iespējams, tu neesi gatavs. Var nodarīt sev pāri. Ir normāli pateikt "nē", jo katrai lomai ir īstais cilvēks un varbūt vēlāk tu varēsi šādu lomu nospēlēt. Tas ir biedējoši, jo mums nav tik daudz filmu, kur filmēties, un tas rada spriedzi, ka režisors citiem režisoriem pateiks, ka es nevarēju.
Indra: Mazliet citādā kontekstā – deviņdesmitajos gados man piedāvāja filmēties ar pliku muguru. Es tajā laikā dzīvoju badā. Naudas nebija, un piedāvātā reklāma bija šika, kaut kāds liķieris. Es izvēlējos to nedarīt ne par kādu naudu. Es biju ļoti jauna aktrise – 23 gadi. Tas, protams, ir kaut kas nedaudz cits, jo kino arī nebija tāda liela piedāvājuma. Izvarošanas ainai Zviedrijā es piekritu.
Māra: Ir tāda grāmata "Body Keeps A Score" par to, ka ķermenis visu atceras. Mēdz būt tā, ka cilvēkiem, kas bieži lieto kailumu kā izteiksmes rīku, ir bijusi nepatīkama pieredze pirms tam un tas ir veids, kā viņi ar to cīnās, sevi dziedē. Vienmēr vajag atcerēties, ka vienam nobildēties ar pliku muguru būs viegli, bet otram tā būs retraumatizācija iepriekšējās pieredzes dēļ. Vajag atcerēties, arī to, kāpēc ir šī jaunā prakse – informēta piekrišana. Tā ir ļoti svarīga, jo mēs nezinām, kāda pieredze otram ir bijusi, mēs nezinām, kādu pieredzi apslēpjam, kāda pieredze tiek tēlota un varbūt atkārtoti izdzīvota intīmajās ainās filmēšanas laukumā. Mēs iztērējam kaudzi naudas filmēšanas laukumā, kad it kā viss ir sagatavots, bet kaut kas noiet greizi un filmēšana tiek apturēta, jo, iespējams, cilvēks nav pieņēmis informētu lēmumu un sabrūk uz laukuma, tāpēc ka notiek neapzināta retraumatizācija u.tml. Cilvēki glabā savā ķermenī traumas un citu nepatīkamu pieredzi. Un tas ir ļoti dārgi – paņemt pauzi filmēšanas dienās, lai aktieris var atgūties. No tā var izvairīties, veicot sagatavošanās darbu visos līmeņos.
Santa: Kopumā no šīs sarunas es secinu, ka Latvijas skatuves izglītībā ar to sokas samērā labi. Studentiem ir iespēja pateikt "nē", ja viņi nav mierā ar to, kas jādara etīdē; students nesaņem sliktu atzīmi vai neizlido no kursa tāpēc, ka neizģērbjas.
Indra: Protams, ka ne.
Kārlis: Mums Dailē pat bija aptauja, ko teātrī vēl nebiju pieredzējis. Mēs varējām atzīmēt, vai mums ir bijusi traumatiska pieredze. Vai Kultūras akadēmijā ir bijis kaut kas tāds?
Elizabete: Nē, un nemaz nevaru iedomāties, kam no sava kursa to varētu jautāt.
Māra: Ir divi veidi – ja uzdod šādu jautājumu bez ievada, izmantošanu apzinās varbūt 20 cilvēki. Kad viņiem paskaidro, kas ir izmantošana, aptuveni 70% atbild apstiprinoši. Tāpēc jau bērniem rāda, kas var notikt, kad atnāk onkulis un ieliek roku aiz biksītēm – viņi zina, ka uzreiz jāsaka "nē" un jāiet prom.
Santa: Bet būtu svarīgi arī onkuļiem parādīt tos bukletiņus, ka nevajag bāzt roku biksītēs.
Māra: Protams. Un arī viņi, visticamāk, iepriekš ir saskārušies ar seksuālu vardarbību. Vardarbība rada vardarbību.
Santa: Reizēm tieši tur rodas šī plaisa, jo jaunā paaudze ir izglītota par savām robežām un tiesībām, bet mums joprojām ir paaudzes, kas, iespējams, dzīvojušas vardarbīgās attiecībās savās ģimenēs un sliktos apstākļos, ņemot vērā padomju alkoholismu, un kas var neapzināties arī savas rīcības sekas.
Māra: Viņi neapzinās, ka viņi dara pāri. Bukletiņus un runas, iespējams, vajadzētu visās paaudzēs.
Agate: Runājot par savām mācībām ne tikai akadēmijā, bet arī citviet, varētu teikt, ka lielākoties problēma ir tā, ka mēs maz runājām par emocionālo vardarbību, kas ir diezgan izteikta. Es ceru, ka tās būs aizvien mazāk, jo redzu, ka mācību iestādēs ienāk jauni pasniedzēji, kas ir mana vecuma un, iespējams, ir pieredzējuši līdzīga veida mācības. Es pieļauju, ka mēs katrs esam saskārušies ar emocionālu vardarbību mācību laikā.
Kārlis: Vēl pavisam nesen mācību laikā bija no krievu skolas aizgūta norma, ka ir viens režisors, kas aktieri var atļauties pazemot. Daudzi aktieri runājuši par pieredzi ar konkrētu, visiem zināmu režisoru, kurš uzvedas neadekvāti un dusmojas līdz baltkvēlei, un ka tas ir ietekmējis viņu privāto dzīvi. Bet, manuprāt, šāda tendence vairs nav novērota.
Indra: Man arī pret to ir zāles. Ja tev brauc virsū personiskā veidā, sāc dauzīties. Jums vajag tā? Labi. Es dauzos, bet nelaižu neko tādu klāt. Pēc tam to lomu uztaisīsi pats.
Agate: Jā, tas ir iespējams, kad esi pilngadīgs, bet mums šāda veida varmācība notiek arī mākslas skolās. Es ar to sastapos Rīgas Baleta skolā.
Indra: Es nerunāju par to, ka tādas pieredzes nav, bet gan par to, ka iemācījos tikt ar to galā.
Agate: Jā, kad tu jau esi pieaudzis kā personība.
Indra: Kad tu saproti, ka ir iespējams uzlikt sienu un likt šim cilvēkam atkāpties. Lai viņš meklē citu upuri, jo saprot, ka no manis baroties nevarēs.
Santa: Man šķiet, ka ir svarīgi, ka šādas sarunas notiek ar atklātām kārtīm – ka mēs zinām, kurš režisors to dara, un tad lemjam, vai esam mierā ar šādu cilvēku strādāt.
Māra: Saucam vārdā: Nastavševs.
Santa: Droši vien, ka students vēl nav spējīgs izvērtēt, kādas ir viņa robežas – vai viņam patīk provokācija vai arī viņš grib palikt savās komforta robežās. Tagad arī ārstu kabinetos ir medmāsiņas, ja vīrietis izmeklē sievieti, jo ir gadījumi, kaut arī reti, kas visu sabojā.
Māra: Tas, ka režisore ir sieviete, nenozīmē, ka nebūs seksuālas uzmākšanās vai emocionālas vardarbības. Tas nav par dzimumiem. Un vēl viena lieta, ko es mācos, ir nevardarbīgā komunikācija – tu vari neslēpt, kā jūties, un teikt savas vajadzības, bet ir svarīgi, kā tu to paud. Piemēram, aktieris var teikt: "Kad jūs sakāt šo, man parādās trauksme un vajadzība pēc drošības. Vai mēs varam šo lomu pamēģināt izspēlēt šādi? Es jutīšos daudz drošāk." Un režisors atbild: "Labi, es saprotu. Šādi nevaram, bet tad meklējam citu veidu, jo mana vajadzība ir tāda un tāda." Notiek cieņpilna, informēta, nevardarbīga komunikācija. Mums visiem ir traumas, kuras mēs diez vai esam atrisinājuši, un tad mēs ejam un liekam savu pieredzi mākslā. Tādā veidā rodas ne tikai brīnumi, bet arī savstarpēja berze.
Santa: Galvenais laikam ir balansēt tās lietas.
Kārlis: Piekrītu.
Indra: Māksla vispār spēj ārstēt. Māksla un aktiermeistarība ir terapeitiskas profesijas.
Kārlis: Tādā ziņā mans kurss bija izredzēts, mums bija pasniedzēju pāris [Indra Roga un Mihails Gruzdovs]. Meistari, kas pārvalda gan sievietes, gan vīrieša iekšējo pasauli. Gruzdovs vairāk sieviešu, tā viņam patika domāt. Tas bija veselums. Es tikai piebilstu, ka ir arī tāds modelis, ko mēs varētu izveidot.
Es laikam vairāk esmu bijis sāpināts, ka man pārmet, ka es pārāk bieži esmu bijis kails. Ka gandrīz katru manu lomu definē tas, ka es esmu bez krekla vai kāda cita apģērba gabala vai kaut ko varēja par daudz redzēt, vai arī, ka mans augums ir pārāk jauneklīgs, un tad es esmu bijis sāpināts. Nereti es tieši kritikā lasu, ka nenovērtē to, ko es pienesu vai manu sniegumu, bet šāda ārišķību komentējoša frāze paliek ar mani, un tad es esmu ļoti sāpināts par to. Jā, reizēm es saprotu, ka man, ļoti iespējams, sanāk vairāk izģērbties nekā citiem.
Indra: Bet tevi var izģērbt, tu esi skaists!
Māra: Bet tas ir tas pats, kas izģērbt tevi un uztaisīt filmu par menopauzi, jo tu esi skaista.
Indra: Par to mēs varētu pastrīdēties.
Agate: Tu tik bieži esi kails, jo tev pašam patīk, vai tev ir tik lielisks ķermenis, ka citi to grib redzēt?
Kārlis: Es neesmu izvēlējies.
Agate: Bet tu stāstīji, ka aktieris nāk ar savu piedāvājumu.
Kārlis: Nu, tādā ziņā jā. Teiksim, Branda gadījumā mēs sapratām, ka tie ir kalni un viņš staigā kails, lai sevi sodītu. Viņš staigā un salst, jo nevar pārdzīvot sava bērna zaudēšanu. Kailums vienmēr rodas no psiholoģiski, dramatiski pamatotas vajadzības. Vai tas ir režisora uzstādījums, vai arī tas vienkārši nav sekss ar drēbēm.
Agate: Tad "Brandā" tā ir tava interpretācija par lomu vai tev tika rosināta šāda ideja?
Kārlis: "Branda" gadījumā tas netika rosināts. Bija konkrēta bilde, kas man nāca prātā – ir matracis, ir vīrietis džinsa biksēs uz netīra matrača, bez segām, bez paliktņiem, bez spilvena. Viņš guļ uz netīra matrača. Mans tēls iznāca no šīs spēcīgās bildes.
Māra: Es saprotu, ka tu gribi normalizēt kailumu, bet tas ir zīmogs, ko uzspiež lielai daļai aktieru – ja viņi ir bijuši kaili, viņi būs kaili vēl. Tā nevajadzētu būt, jo katra loma ir atšķirīga un lēmumam par kailumu jābūt informētam un vienreizējam. Tas, ka šoreiz esi izvēlējies būt kails, nenozīmē, ka arī nākamajās lomās gribēsi būt kails.
Santa: Mēs runājām arī par to, ka, ja tu vienreiz esi savas robežas paplašinājis, tu jau jūties komfortabli.
Māra: Ar citu partneri tu vari justies nekomfortabli. Tas ir vienreizējs lēmums. Un tas ir atkarīgs arī no konteksta un no tā, ar kādu režisoru aktieris strādā.
Kārlis: Es nedomāju, ka paliek vieglāk. Nepaliek vieglāk. Katru lomu tu sāc kā students un nezini, ko darīt, esi pilnīgi apjucis. Kamera ir kā trešais cilvēks ainā starp mani un partneri. Tas ir kā iebrist visaukstākajā jūrā – ir auksti un tev gribas apsegties, tāpēc ir forši, ja apkārt ir cilvēki, kas to respektē. Ja mums ir tāda aina, es gribētu, lai tā ir vienīgā aina filmēšanas dienā un es nejūtos tā, ka tērēju filmēšanas komandas laiku, kur katra stunda maksā tūkstošus, bet varu pierast pie tā, ka esmu kails. Būtu jauki, ja tās būtu manas tiesības, lai tas nenotiktu steigā un pašsaprotami. Ja arī tu piekrīti kailumam, tad ir jābūt kaut kādām konkrētām lietām, kuras ir jārespektē.
Māra: Tāpēc tiek maksāts intimitātes koordinatoram.
Agate: Tas principā ir vairāk kino?
Kārlis: Jā, tas ir vairāk kino.
Indra: Teātrī es pagaidām nevaru to iedomāties. Nav jau arī tās vajadzības.
Santa: Es visiem jautāju par to, vai jums kādreiz ir sanācis pārkāpt savas robežas un vai pēc tam ir bijuši pieejami instrumenti, ar kuriem tikt tam pāri. Kārlis labi aprakstīja savas vēlmes attiecībā uz intīmas ainas filmēšanu. Agate pastāstīja, ka bija forši, ka pēc notikuma to varēja izrunāt. Es gribēju dzirdēt par mehānismiem, kas ir nepieciešami pēc paša notikuma, piemēram, saruna, lai zinātu, kā veidot nākamo līgumu, vai psiholoģiskais atbalsts un sapratne. Nevis sajūta, ka tu esi palicis viens. Dažas aktrises tagad paziņo, ka pirms 20 gadiem uzņemtā ainā jutušās izvarotas. Un es gribu viņām ticēt, nevis apšaubīt, jo, ja tev kāda pieredze tik ilgu laiku ir palikusi atmiņā, varbūt tur kaut kas nebija līdz galam patīkami.
Māra: Jo tu nezini, kas skaitās vardarbība. Tur jau tā lieta – mēs domājam, ka ar mums tas nav noticis, līdz mums nosauc, kas var skaitīties kā vardarbība, piemēram, partneris pieskāries par ilgu vai kāds pateicis: "Ei, tu, seksīgā, panāc šurp!"
Kārlis: Tas var būt arī kompliments bez nolūka.
Santa: Tur tā lieta. Tas viss ir ļoti smalki.
Indra: Es laikam uz eksāmenu nekad neizliktu tās etīdes, kas pārkāpj robežas. Mums jau pirmā kursa otrajā pusgadā viss kaut kas tika testēts, bet nekad viena no tām neietu publiskā apskatē, līdzīgi kā psiholoģiski intīmas atklāšanās. Mums tas paliek iekšpusē. Kā process, melnais darbiņš, kas tiek izdarīts augot.
Kārlis: Jūs kā vadītāja tomēr skaidri redzat, kur aiziet pārāk daudz naturālismā un rodas sajūta, ka kaut kas ir neveselīgi.
Māra: Vai jūs redzat, ka Latvijas kino vai dejas industrijā ir vieta intimitātes koordinatoram?
Agate: Dejā es laikam šobrīd neredzu šādu nepieciešamību. Tur, kur, manuprāt, vajadzētu daudz ko mainīt, līdz koordinatoram paies vairāki gadi. Laikmetīgā deja jau savā būtībā ir iekļāvusi šādu praksi.
Māra: Tas ir lieliski, ka tā jaunā skola nāk. Ārzemēs visām filmām ir intimitātes koordinatori.
Santa: Tāpēc, ka tur ir ļoti stipri likumi un var iesūdzēt tiesā. Ja pie mums nonāks līdz lielākām tiesāšanām, arī tev būs darbs.
Māra: Mums nav pat seksuālās uzmākšanās likuma.
Kārlis: Bet man liekas, ka būtu vērtīgi, ja būtu kaut kāda meistarklase. Nav jāatmet māksla drošības vārdā.
0