Šodien Parīzē sākas paralimpiskās spēles, kurās Latviju pārstāvēs deviņi sportisti. Tāpat kā olimpiskajās spēlēs, arī piedalīšanās paraolimpiādē no sportistiem prasa smagu darbu vairāku gadu garumā, taču Latvijas parasportistiem šis ceļš ir vēl grūtāks – trūkst ne tikai pielāgotu treniņu telpu un finansējuma, bet arī sabiedrības un politiķu izpratnes par to, kas ir īsta pieejamība.
Tāpēc paralimpisko spēļu sākšanos izmantojām kā iemeslu, lai aicinātu Latvijas parasporta pārstāvjus uz sarunu ne vien par sportistu sasniegumiem, parasporta vēsturi un attīstību, bet arī par sportistu un parasporta dzīves organizētāju ikdienu – to, kāpēc parasports un rehabilitācija ir ne vien atšķirīgi, bet nereti arī pretēji procesi, par vides pielāgojumu trūkumu un to, kas, par spīti grūtībām, ļauj atrast spēku turpināt darbu.
Sarunā piedalās Latvijas Paralimpiskās komitejas (LPK) prezidente Daiga Dadzīte, LPK ģenerālsekretāre Liene Apine, organizācijas "Sports ikvienam" vadītājs Dāvis Siminaitis un LPK sporta organizators un Latvijas sēdvolejbola izlases spēlētājs Andrejs Filipavičs. Sarunu vada Linda Mence.
Kādi ir parasporta aizsākumi Latvijā?
Daiga: Parasports sākās PSRS laikā, kad šajās pašās telpās darbojās pirmais entuziastu klubs "Optimists", kur cilvēki sanāca kopā un darīja visādas lietas ap un par sportu. Pirmais vadītājs Jānis Iluss pats arī bija lokšāvējs. Viņš savāca kopā cilvēkus un diezgan jautri pavadīja laiku – ne tik daudz koncentrējās uz parasportu vai paralimpiskajām spēlēm, bet taisīja savu tusiņu: šāva ar loku, spēlēja sēdvolejbolu. Viņiem bija sacīkstes – rallijs ar zapiņiem –, jo tajos laikos cilvēkiem ar invaliditāti deva mašīnas: zaporožecus un, man liekas, dažiem krutākiem arī moskvičus. Viņiem bija vieglatlētikas sacensības – brauca uz Murjāņiem un dzīvoja noīrētās armijas teltīs ar visām buržujkām iekšā, lai būtu silts. Jā, kā nu varēja, tā arī darīja – bez visām pielāgotajām tualetēm. Tādi ir pirmsākumi.
1989. gadā notika pirmie čempionāti, kuros paralimpieši vēl bija zem Olimpiskās komitejas. 1988. gadā klubu "Optimists" pieņēma Latvijas Olimpiskajā komitejā, un jau nākamgad parasportisti no Latvijas piedalījās Pasaules paravieglatlētikas čempionātā. 1992. gada paralimpiskajās spēlēs Barselonā piedalījās divi vieglatlēti no Latvijas: Aldis Šūpulnieks un Armands Ližbovskis. 1995. gada 3. februārī tika dibināta Latvijas Paralimpiskā komiteja. Sākumā bija četri sporta veidi, un tad jau lēnā garā viss auga. 2009. gadā, kad mani ievēlēja par komitejas prezidenti, mums jau bija 8 sporta veidu federācijas, un šobrīd esam izauguši līdz 21 sporta veidam. Visticamāk, tūlīt kā 22. pievienosies arī slēpošanas federācija, treneris mums ir. Kopā ir 27 dažādi sporta veidi, kuros piedāvājam iesaistīties cilvēkiem ar invaliditāti.
Kā paralimpiskajā sportā mijiedarbojas tautas sports, bērnu sports un augstu sasniegumu sports?
Daiga: Mijiedarbība ir ļoti vienkārša: lai izaudzinātu sportistu ar augstiem sasniegumiem, jāsāk ar bērniem un jauniešiem. Ja vecāki nesaprot, ka bērnam vajag drusku pasportot, augstu sasniegumu sportistu nebūs.
Liene: Olimpiskā komiteja atbild tikai par augstu sasniegumu sportu. Paralimpiskā komiteja atbild par visu, sākot no bērnu sporta līdz augstu sasniegumu sportam. Paralimpiskā sporta dienās visi ir kopā. Mēs nešķirojam. Arī Latvijas čempionātos sportistus nešķiro. Mums ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku nodarbotos ar sportu. Dāvis, kas ir slēpošanas treneris, ir ļoti spilgts piemērs tam, kā, pat neesot Paralimpiskās komitejas biedram, var sportā iesaistīt bērnus ar invaliditāti. Mēs izmantojam augstu sasniegumu sportistus, lai informētu par paralimpisko sportu. Lai aizrautu bērnus, lai vecākiem izstāstītu, ka ir tādas iespējas, lai uzzinātu arī tie, kuri iegūst invaliditāti un pēkšņi attopas pilnīgi citā pasaulē.
Daiga: Ne visi, kuri iesaistīsies paralimpiskajā sportā, brauks uz paralimpiskajām spēlēm vai pasaules čempionātiem – tur ir drusku jākačā skils, bet mēs esam atvērti visiem. Tad jau profesionālāki cilvēki, treneri, paši sportisti vai fizioterapeiti redz tavu invaliditāti, redz, ko tu vari izdarīt, un iesaka: "Varbūt tomēr turpini vairāk iesaistīties sportā." Un tā rodas sportisti, kas brauc uz starptautiskām sacensībām. Mums ir bērnu un jauniešu grupas Liepājā, Ogrē, Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī, kur reizi nedēļā ir nodarbības. Viņi kustas, darbojas, iepazīstas ar dažādiem sporta veidiem. Ik pa laikam federāciju pārstāvji tur novada treniņus un, ja redz kādu, kurš varētu jau nopietnāk trenēties kādā sporta veidā, viņu uzrunā.
Tas liekas ļoti atšķirīgi no populārā skatījuma, ka tieši augstu sasniegumu sports ir pats svarīgākais. Augstu sasniegumu sports, it īpaši pēc sporta gaitu beigšanas, ļoti izdzen cilvēku.
Daiga: Arī paralimpiešiem ir treniņi divreiz dienā, fizioterapija. Beigās vajadzīga rehabilitācija, jo sportists ir nevis uzlabojis veselību, bet tieši otrādi – nodzinis. Bet tā ir katra cilvēka izvēle. Tāpat kā cilvēks bez invaliditātes var izvēlēties būt augstu sasniegumu sportists, arī cilvēks ar invaliditāti var to darīt, bet, protams, jārēķinās ar sekām.
Dāvis: Augsta līmeņa sportā jābūt gatavam maksāt ar savu veselību.
Liene: Parasportā interesanti ir tas, ka treneri pat uz ielas uzrunā cilvēkus ar invaliditāti, jautājot – vai tu esi padomājis, ka varētu nodarboties ar to un to sporta veidu?
Daiga: Ne tikai treneri, arī es braucu pie vīramātes uz dārziņu un skatos – o, tur Pārdaugavā pie lielās "Maksimas" iet viens čalis puspieklibodams. Jauns džeks, līdz 30. Es viņam piedāvāju uzspēlēt volejbolu, un viņš saka: jā, volejbols man patīk. Tā kā, Andrej, tev varbūt būs jauns volejbolists.
Andrejs: Es arī tā atradu trīs spēlētājus. Vienkārši uz ielas.
Liene: Tā ir lieta, kas paralimpisko sportu atšķir no olimpiskā.
Daiga: Sporta dienās mēs gaidām ikvienu cilvēku ar invaliditāti, ne tikai bērnus un jauniešus. Bija 15 dažādi sporta veidi – airēšana, volejbols, šaušana, skriešana, bumbas spēles. Piedalās arī cilvēki ar cerebrālo trieku – sieviete, kura nekad dzīvē nebija skrējusi, uzkāpa uz speciāla trīsriteņa un apmauca divus lielos apļus. Pēc tam viņa teica – es pirmo reizi dzīvē skrienu! Viņai bija kādi 35 gadi.
Mēs gan vairāk koncentrējamies uz sportu cilvēkiem ar fizisku invaliditāti. Jo ar garīga rakstura traucējumiem ir citādi, vajadzīgi citi speciālisti un treneri.
Es esmu dzirdējusi par Speciālajām olimpiskajām spēlēm, kas paredzētas tieši cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
Daiga: Jā, tā ir Speciālā olimpiāde, 1986. gadā to pirmoreiz organizēja ASV, un sauklis ir "Piedalās visi, un uzvarētājs ir ikviens". Dalībniekiem nav jāpilda normatīvi, lai tiktu uz olimpiādi, bet, vadoties pēc tā, cik daudz cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem valstī nodarbojas ar sportu, ir noteikts dalībnieku skaits. Paralimpiskā sporta dienās piedalās arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, vienīgi mēs izvērtējam, ar kādu sporta veidu cilvēks varēs nodarboties. Diemžēl Latvijas Speciālā olimpiāde nedara to, kas viņiem būtu jādara. Viņi strādā pārsvarā ar bērniem no internātiem, un, kad jaunietis pabeidz skolu, tad viss – viņu palaiž dzīvē un sportā viņš vairs iekšā netiek. Pie mums parasportā viņš neiekļaujas, bet Speciālā olimpiāde par viņu tālāk nerūpējas, kaut gan pēc starptautiskajiem statūtiem viņiem tas būtu jādara tāpat kā mums – no bērna vecuma līdz trim saujām smilšu.
Paralimpiskās spēles sākās kā rehabilitācija kara veterāniem – vai arī mūsdienās ir kāda saikne starp parasportu un rehabilitāciju?
Daiga: Pilnīgi nekāda. Tikai tik daudz, ka mūsu paralimpieši pēc spēlēm brauc uz rehabilitāciju.
Liene: Un mēs arī ļoti gribam šīs lietas nodalīt. Ne visi, kas iziet rehabilitāciju, ir sportisti.
Daiga: Rehabilitologs varētu būt viens no speciālistiem, kurš cilvēkam ar tikko iegūtu invaliditāti pasaka: "Klausies, tev tas baigi labi sanāk, ej, mēģini sportot!" Tas ir normāli. Daudzās valstīs ir tā – ja ar tevi kaut kas notiek, slimnīcā un pēc tam rehabilitācijas centrā tev pastāsta, ar kādiem sporta veidiem tu vari mēģināt nodarboties. Tas nenozīmē, ka uzreiz jākļūst par paralimpieti. Piemēram, ratiņbasketbolists Kaspars Turks guva traumu Īrijā. Rehabilitācijas centrā pirmajā nodarbībā viņu aizveda uz zāli, kurā ir visi iespējamie rati ratiņbasketbolam, šķēpi, vēl kaut kas. Jaunībā viņš labi spēlēja basketbolu, tāpēc izvēlējās to, un arī rehabilitācija visu laiku bija saistīta ar basketbolu. Viņš atbrauca uz Latviju un iesaistījās ratiņbasketbolā.
Liene: Vēl nesen iepriekšējās Saeimas Sporta apakškomisijas vadītājs teica: nu, kas tad tas parasports tāds ir, vien izklaide. Tas ir priekšstats, kuru fundamentāli vajag mainīt un stāstīt – parasportists bieži vien fiziski ieguldās pat vairāk nekā sportists bez invaliditātes, jo, lai vispār tiktu līdz treniņam, viņam bieži vien jāpārvar vairāk šķēršļu nekā sportistam bez invaliditātes. Tāpēc pateikt, ka tā ir izklaide vai rehabilitācija, noteikti nevar, arī parasportists tikpat ļoti sabeidz veselību, cik parastais sportists.
Protams, cilvēki ir dažādi, bet kāda varētu izskatīties paralimpieša ikdiena?
Daiga: Sportistiem, kuri ir paralimpiskajā vienībā, un viņu treneriem ir profesionālu sportistu līgumi ar Paralimpisko komiteju. Viņiem tas ir darbs. Reizi vai divas dienā ir treniņi. Vasarā pastiprināti notiek treniņnometnes. Kad beidzas lielie čempionāti, mēnesi ir atvaļinājums.
Jūs minējāt, ka pats ceļš līdz treniņa vietai ir sarežģīts.
Daiga: Pamēģini aizbraukt ar ratiņkrēslu, ja vide nav pielāgota!
Dāvis: Infrastruktūra ir ļoti svarīga. Kalnu slēpošanā mums atbilst bērnu kalni. Siguldā sākumā bija kašķis – bija jāpierāda, ka mēs, paraslēpotāji, esam tādi paši kā lielie, krutie čaļi un meitenes. Ka tas pacēlājs paredzēts arī mums, ne tikai viņiem.
Liene: Bet tas ir visur. Ejot uz ministrijām vai Saeimas sēdēm, man ir sajūta, ka mēs katru reizi sākam no nulles. Atkal jāstāsta, ka tas, ko prasām, nav bentlijs vai inkrustācijas uz glāžu turētājiem. Pacēlājs vai pieejama duša sporta zālē – tā ir pamatvajadzība. Tas maksā drusku vairāk, bet tikai drusku. Piemēram, Daugavas vieglatlētikas manēža ir gandrīz uzcelta, un mēs saprotam, ka tā nav piemērota sportistiem ar invaliditāti. Tā skaitās pielāgota [cilvēkiem ar invaliditāti], jo esot stāvvieta un tualete, bet sportistam – nekas.
Daiga: Tas pats arī Jāņa Daliņa stadionā Valmierā. Skatītājam ar invaliditāti ir stāvvieta, tualete un balkoniņš, no kura skatīties sacensības. Bet, ja tu esi sportists, tev nav ne ģērbtuves, ne tualetes un tu netiec dušā.
Liene: Bieži cilvēki sāk interesēties par pielāgotību, ja paši saskaras ar smagu dzīves pavērsienu. Tad atbildīgie par lēmumu pieņemšanu vai viņu ģimenes locekļi pēkšņi aptver – johaidī, tās durvis varēja būt 10 centimetrus platākas! Un tas slēdzis varēja būt 10 centimetrus zemāk! Un, iebraucot tualetē, tev arī gribas redzēt sevi spogulī. Tad šis cilvēks sagrib slēpot un sūdzas – johaidī, Dāvi, kāpēc tu neesi uztaisījis to pacēlāju? Brūk virsū mums. Mēs esam to darījuši līdz apnikumam – zvanījuši un prasījuši: tualete būs? Tas ir pazemojums, ko cilvēki nesaprot, neaizdomājas. Iedomājies, ja mēs zvanītu uz teātri un prasītu: tualete būs?
Daiga: Es 13 gadus vadu Paralimpisko komiteju, un visi tie politiķi mani zina. Viņi zina, ka esmu ratos, bet tik un tā uzaicina uz tikšanos, kur nav pieejamības. Bļāviens, nu! Tāpēc tad, kad viņi mani aicina, es vienmēr rakstu pretī – pieejamība būs? Nebūs sliekšņa vai vēl kaut kā? Ja būs slieksnis, es braukšu šajos ratos, ja būs normāla pieejamība, es braukšu ar elektriskajiem ratiem – tā man ir lētāk, jo braucu ar sabiedrisko transportu. Ja ar šiem, tad jāņem specializētais transports. Bet viņi neaizdomājas.
Andrejs: Cilvēki domā: mums tur ir vīrieši, iecels ar spēku. Bet, ja nu cilvēks gribēs iziet paelpot svaigu gaisu viens pats bez kāda palīdzības?
Liene: Nerunājot par labierīcībām.
Daiga: Mums ir entie piemēri no Sporta laureātu pasākumiem dažādās pašvaldībās. Zvana mums – vai jūs varat atbraukt apbalvot? – Jā, varam. Pieejamība ir? – Ā, nē, nav. Ārā tualete. – Un kur jūs tos sportistus liksiet? – Ā, jā, viņi taču netiks uz skatuves. Pareizi, tad iedosim to nomināciju tam, kas var staigāt, nevis tam ratiņniekam.
Nevis pat tā, ka pēc viņa balvas atnāk kāds cits, bet pati balva tiek dota kādam, kurš var staigāt?
Daiga: Jā, vieglāk nominēt kādu, kurš klibo, nevis cilvēku, kura dēļ jādomā, kā pielāgot skatuvi.
Dāvis: Jana Praškeviča, kuras ģimene saņēma Triju Zvaigžņu balvu kā Gada ģimene sportā, audzina dvīņus ar kustību traucējumiem. Viņu uzaicināja pasniegt balvu sporta laureātiem Gulbenē. Un rīkotāji pat neiedomājās iegūglēt, kas ir Jana Praškeviča, kas ir viņas ģimene. Visi domā – viņi taču nav baigie sportisti, bet nesaprot, ar ko Jana saskaras ikdienā, nezina, kāda ir viņas dzīve ar dvīņiem ar funkcionālajiem traucējumiem. Viņa to visu dara viena, un tas no viņas prasa vairāk nekā profesionālais sports. Bet cilvēki bija nesapratnē – kas tā par sportisko ģimeni? Viņi acīmredzot gaidīja, ka atnāks muskuļu kalns, nevis bērns ratiņkrēslā vai ar protēzi.
Daiga: Mēs mēģinām izglītot, bet esam jau sapratuši – nav jēgas runāt un rakstīt, jāiet uz konkrētu objektu un jāsaka: davai, pielāgojiet! Tāpat ņēmāmies ar Daugavas stadionu. Mēs jautājām – kur ir kaut kas pielāgots parasportistiem? Atbilde bija – nav nekā, nav valsts pasūtījuma. Paņēmām būvdarbu vadītāju, arhitekti, sabiedrisko attiecību pārstāvi, vienu pārstāvi no Izglītības un zinātnes ministrijas, uztaisījām zoom sanāksmi un paši pielāgojām skrūves, kādas mums vajag. Tad arī tualetes uzreiz padarīja drusku platākas.
Liene: Tāpēc arī ir vajadzīgs paralimpiskais sporta centrs. Nosaukums nenozīmē, ka tas būs paredzēts tikai paralimpiešiem. Tas ir par principu, ka ir padomāts visos līmeņos un cilvēkiem ar invaliditāti ir priekšroka. Jo pieejamība nenozīmē tikai pielāgotu zāli. Vēl ir jautājums, vai tajā pielāgotajā zālē sportists vispār tiek iekšā.
Daiga: Mūsu parabērni un jaunieši aizvada treniņus arī tepat Rīgā, "Rimi" Olimpiskajā centrā. Un viņi vienmēr nodod plānus paši pirmie, lai dabūtu normālus laikus, bet tad, kad mūsu trenere zvana un prasa, kādi šogad būs laiki, viņai atbild: pagaidiet, pārējie vēl nav iesnieguši savus grafikus, mēs jums iedosim to laiku, ko nevienam nevajag. Tāda ir attieksme.
Vai ir kāds sporta centrs vai treniņu telpas, kas ir pilnībā pielāgotas kādam no sporta veidiem?
Daiga: Es pašlaik nevaru nosaukt nevienu. Cēsīs ir ļoti laba basketbola zāle, kur mēs 2009. gadā taisījām Eiropas čempionātu, bet šobrīd tā vairs neatbilstu standartiem. Katrā ir kāds trūkums: piemēram, ir tualete, bet nav dušas. Vai arī ir duša, nav tualetes. Vai arī skatītājiem ir pielāgots, bet sportistiem nav. Daugavas stadionā uztaisīja speciālu laukumu parahokejam. Viss okei. Ir tualete. Ir stāvvietas pie ieejas. Bet skatītājs ratiņkrēslā tur iekšā netiek. Parahokeja federācija raksta, ka grib šajā laukumā taisīt nometni, bet mēs viņiem atbildam, ka viss jau ir labi, bet ģērbtuvēs nav pielāgotas tualetes un dušas, pačurāt var aiziet tikai skatītāji. Un viss.
Viņi nekonsultējās ar jums?
Daiga: Konsultējās, bet pietrūka vietas hokeja formu žāvēšanai un dušu nevarēja uztaisīt lielāku.
Liene: Kā vienmēr uz parasportistu rēķina.
Daiga: Priekš kam tas viss vajadzīgs, ja tu zini, ka tev nebūs tā platā duša un tā platā tualete? Kur tas hokejists ies čurāt?
Liene: Mēs dzīvojam pēc atlikuma principa – ja kaut kas paliks pāri, tad mums būs. Tas ir visur – tērpos, laikā, naudā, politiķu attieksmē. Ne velti mēs smejamies – dzīvojam pagrabā. Tiešā un pārnestā nozīmē (Latvijas Paralimpiskās komitejas birojs atrodas ēkas pagrabstāvā – red.).
Kādi ir jūsu novērojumi – kā parasports palīdz cilvēkiem socializēties, atrast lielāku ticību saviem spēkiem?
Daiga: Ir ļoti daudz piemēru. Teiksim, ir Parasporta diena, kad cilvēki izlien no savām četrām sienām, redz sev līdzīgos, parunā, iepazīstas. Nākamais solis jau ir apzināties – o, es arī varu iet mācīties, strādāt. Mainās domāšana ne tikai sporta ziņā, bet vispār. Cilvēki saprot – jā, es varu strādāt, es varu dziedāt, es varu taisīt savu biznesu.
Andrejs: Mums uz treniņu atnāca sportists, kuram ir amputēta kāja. Viņš lieto protēzi un pirms tam visu laiku staigāja garajās biksēs pat +35 grādos, jo viņam bija kauns rādīt savu kāju. Viņš atnāca pie mums un redzēja, ka džeki staigā šortos, viss ir okei, viņš arī tā var. Radās pārliecība par sevi. Pēc tam viņš sāka staigāt šortos.
Liene: Es neesmu parasportiste, bet, ja man būtu piedāvājums pāriet strādāt Olimpiskajā komitejā, es neietu. Jo paralimpiskajā sportā es redzu vērtību, kas man ir svarīgāka par sportu. Tas dod iespēju ne tikai pašam sportotājam kustēties un iziet dzīvē, tas dod iespēju arī ģimenei. Jo cilvēks ar invaliditāti – tas nozīmē, ka [palīdzot] ir iesaistīta cilvēku grupa, ģimene. Ja šis cilvēks ar invaliditāti iegūst nodarbi, kur pārējā ģimene var paiet malā un atpūsties, tas ir ieguvums viņiem visiem. Par to mūsu politikas lēmēji nav pat aizdomājušies – mazāk izdegušas mammas, mazāk noslogoti tēvi, mazāk ārstu apmeklējumu. Cilvēkam ar invaliditāti ir grūti, bet atbalsta komandai nav vieglāk.
Daiga: Mammai ir divas stundas, lai aizietu uz veikalu vai uztaisītu manikīru.
Liene: Ja bērns sporta dienā ir dabūjis balvu vai bijis labākais, viņš aizbrauc mājās un vismaz nedēļu ir laimīgs, ir mazāk kašķu. Tas gan prasa no mūsu komandas daudz spēka. Darbs Paralimpiskajā komitejā diemžēl nav normēts. Tas ir 24/7. Mums zvana ne tikai par sportu. Jautā, kā var dabūt pielāgotu transportu, lai aizbrauktu uz zoodārzu Rakšos. Vai zvana un saka – tikko salūza gulta. Bet budžetā gan mēs to nejūtam, mūsu budžets darbojas pēc pārpalikuma principa.
Bet vai pasaules prakse nav tāda, ka valsts Paralimpiskās komitejas budžets ir tāds pats kā Olimpiskās komitejas budžets?
Daiga: Pārsvarā tā ir. Lietuvā ir ap četriem miljoniem gadā, Igaunijā ir tieši divi augstu sasniegumu parasportisti, bet finansējums ir 1,5 miljoni. Un viņi atbild tikai par augstu sasniegumu sportu.
Liene: Mums ir 700 tūkstoši. Nav pat miljons.
Daiga: Mums ir 21 juridiskais biedrs, proti, sporta veidu federācijas. Mums vajadzētu ap diviem miljoniem, tas ir pats minimums.
Liene: Ar diviem miljoniem pietiktu, lai pastāvētu, nevis attīstītos. Un 700 tūkstoši ir tikai tāpēc, ka šogad ir paralimpiskās spēles. Kad nav spēļu, tie ir 532 tūkstoši.
Daiga: Paldies dievam, mums ir sponsori, vairākas foršas pašvaldības, kas atbalsta.
Liene: Lai mūsu sportists aizbrauktu uz sacensībām, viņam ir lielāki izdevumi nekā sportistam bez invaliditātes. Ir jāpērk lielāka bagāža, jāved inventārs, piemēram, ja tā ir mešanas disciplīna vieglatlētikā, jāved līdzi speciāls krēsls.
Daiga: Katrā ziņā tas ir divreiz dārgāk. Un pielāgotie numuriņi viesnīcā arī maksā dārgāk nekā parastie.
Vai Latvijā ir iespējams kādā no paralimpiskajiem sporta veidiem rīkot starptautiskas sacensības?
Daiga: Nē. Mēs ļoti gribam to darīt. Mēs esam Cēsīs rīkojuši Eiropas čempionātu C divīzijā ratiņbasketbolā. Tās bijušas vienīgās [starptautiskās sacensības]. Un arī tad mums nāca pretī Priekuļu viesnīcas šefs, kurš ņēma ārā visas duškabīnes, durvis, pārtaisīja visu savu piecstāvu viesnīcu tā, lai tiktu iekšā ratiņnieki.
Liene: Es domāju: parasportā par varoņiem jāsauc ne tikai sportisti, bet jebkurš cilvēks, kurš vispār iesaistās – treneri, vecāki, tie, kas mēģina kaut kā pielāgot, sataisīt sporta centrus. Jo tas nav finansiāli izdevīgs pasākums.
Daiga: Mūsu treneri pelna minimālo algu. Vienības trenerim tie ir 800 eiro uz papīra.
Liene: Un, ja kāds saka – kāda tad jums tā konkurence, cik tad tur atbrauc uz tām olimpiskajām spēlēm, 12 sportisti? – tad jāatceras, ka tie 12 jau ir atlasīti. Atlase, kas notiek olimpisko spēļu laikā, paralimpiskajās spēlēs lielākoties notikusi jau pirms tam. Kamēr paralimpiskajā vieglatlētikā 12 sportisti izmet, paiet visa diena, tas nav kā šķēpmešanā, kur tu atnāc, izmet un aizej. Tāpēc arī ir kvotas, ko katrai valstij nosaka Starptautiskā Paralimpiskā komiteja, skatoties pēc sportistu skaita, kas ir iesaistīti parasportā.
Daiga: Normatīvus izpildījuši vēl trīs vieglatlēti, kuri nebrauc, jo kvotas jau ir aizpildītas.
Liene: Kvalifikācijas process ir ļoti ilgs. Reizēm sportists iet uz paralimpiskajām spēlēm 8–12 gadus. Ir jābrauc uz visām starptautiskajām sacensībām, jābūt reitingā.
Daiga: Paukotājam ir kādas 7–8 sacensības gadā, un tās nav Eiropā. Brazīlija, Koreja, Taizeme, Ķīna. Top sportistam kvalifikācija izmaksā kā minimums kādus 17–18 tūkstošus gadā. Bet, ja tu neaizbrauc, tu nevari izpildīt pasaules čempionāta normatīvu, un bez pasaules čempionāta tu netiec uz spēlēm.
Liene: Tu vari būt vislabākais, un tev var būt lieliska motivācija, bet ar to nepietiek.
Kas ir tas, kas palīdz nepadoties un turpināt darbu?
Daiga: Man palīdz darbs, ko es daru, jo man tas patīk. Man ļoti patīk, ka redzu rezultātu. It īpaši Parasporta dienās – ir pulkstenis četri, Parasporta diena beigusies, tā ir laime. Tu domā: varētu aizbraukt nosvinēt, bet nē: pirmais ir duša un gulta.
Dāvis: Sajūtas, ko saņemu no tā, ko daru, nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tagad jau moderni saka – vajag izkāpt no komforta zonas. Man no komforta zonas jāizkāpj katru dienu.
Liene: Pat neesi bijis tajā!
Dāvis: Vakar paņēmu ratus un ar mammu izbraucu Vienības braucienā Siguldā. Re, kur [Dāvis rāda video ar mammu, kura sēž velosipēdam piestiprinātos ratos], ritenim pieliku speciālu kulbiņu un mammu iesēdināju. Ko viņa tur sēdēs malā, jābrauc!
Andrejs: Kā viņa piekrita tur apsēsties?
Liene: Nu, ja ir tāds dēls, tu domā, ka mammai nav putni galvā?
Daiga: Andrej, ko pozitīvu tu esi ieguvis no paralimpiskā sporta?
Andrejs: Tā ir mana dzīve. Tā ir liela ģimene. Es pat nevaru iedomāties būt bez tā. Sāku nodarboties ar sēdvolejbolu, pēc tam atradu darbu, izmācījos Sporta akadēmijā, sacensībās iepazinos ar savu sievu, mums ir divi bērni. Tā ir mūsu dzīve.
Liene: Katrs, kurš pietuvojas, kļūst par ģimeni. Tie ir savējie. Tas ir tīkls, kas strādā. Ja tev būs grūti, tu zini, kam piezvanīt – tā ir tā ģimenes sajūta.
0