Par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādi "Iekāres vārdā" (kuratori: Laura Brokāne, Igors Gubenko, Līna Birzaka-Priekule)
Borisa Bērziņa pamatīgo sieviešu miesas masas šķiet kā ainavas. Viņa zīmējumos ķermenis kļūst par raudzētu, uzbriedušu mīklu, kurā paugurus veido cilvēka plaukstas un krēslu muguras iespiežas miesā kā maiznieka mīklas rullis. Tie ir pildīti ādas baloni, kas, saskārušies ar šķēršļiem, turpina pūsties caur to spraugām. Arī viņa zīmēto ķemmētāju mati ir kļuvuši par miesu, un ķemmēts tiek ķermeņa atirušais siluets – lodīšu pildspalvas līnijām radīta filca ekstremitāte. Pasaule zīmējumos veidota no ložu un cilindru sakausējumiem dažādās elastības un izliekuma pakāpēs – viss šķiet mīksts, pat krēsli ir tukli, tikai elementu silueti atstāti asi.
Uz lillā karuseļa lēni griežas sieviešu parāde, tās vidū gaismas caurlaidīga marmora Afrodīte tupus nolūkojas sieviešu dažādībā. Starp sievietēm ir mūzikas instrumentiem līdzīgās Guntara Zvaigznes vasaras alegorijas no koka, Taņ le Konga veidots šamota torss ar krūšu pumpuriem, kas nometušies uz ceļgaliem, Hansa Belmera leļļu skulptūrām līdzīgās Romualda Getauta bronzas būtnes u.c. Teksts uz brīnumu kabineta sienas aicina darbus uzlūkot kritiski. Tā kā tieši šos sieviešu tēlus veidojuši vīrieši, tajos var mēģināt saskatīt "vīrišķo skatienu" – sieviešu objektivizāciju un seksualizēšanu. Piemetināts arī, ka izvēle "ļauties kanona hipnotizējošajam valdzinājumam, ieturēt kritisku distanci vai piedzīvot abas attieksmes vienlaikus" ir atstāta skatītāja ziņā.
Atvēris savu vīrišķā skatiena aci, atklāju tajā kataraktas, un uzdevums šķiet kā galējību rotaļa. Daudzas no skulptūrām ir bez galvām, bez rokām un bez kājām, atstātas vien krūtis, vēders un dzimumorgāni – ja pēkšņi aizmirstu visu mākslas vēsturi, torsus varu uzlūkot kā vīriešu fantāzijas radītus monstrus, kas paredzēti seksuālai apmierināšanai un kuriem atņemta jebkāda spēja domāt un rīkoties. Viens no šādiem darbiem ir Laimoņa Blumberga tuklie labradorīta torsi, bet to formās jaušama mīļa neveiklība, un vīrišķo skatienu atspēko arī darbiem dotais spēkpilnais nosaukums "Akmens sievas". Arī pārējie torsi atmiņā atsauc drīzāk apdauzītas grieķu skulptūras, kurām ekstremitātes atņēmis laiks. Nevaru pārmest nereālus skaistuma standartus dievību un alegoriju atveidos, jo šie tēli arī ir nereāli, cilvēkam neaizskarami – pat Jēzus bērniņš gleznās dažkārt tiek attēlots ar sešpaku. Visos darbos tomēr redzu lielu prieku par pasaules formām un materiāliem, ideāla meklējumus, sekošanu grieķu kállos tradīcijai (ārējs skaistums kā metafora iekšējam skaistumam) un cieņu pret attēlojamo, katram no darbiem atklājot atšķirīgus veidus, kā lūkoties uz ķermeni un pasauli.
Borisu Bērziņu atgādina Daigas Grantiņas asamblāža – caur koka elementu izpūstas sarkanas plastmasas ledeņu lūpas ar iekrāsotu putnu spalvu bārdiņu. Darbs atmiņā atsauc arī Jana Švankmajera filmas "Conspirators of Pleasure" varoņa radītos baudas sniegšanas instrumentus, un arī es (tikai) iekāroju darbam pieskarties.
Interesanti ir dialogi starp eksponātiem, ko rada krāsu spēles un darbu novietojums telpā, ļaujot tos ieraudzīt citā gaismā. Daigas Grantiņas lūpas novietotas iepretim Amandas Ziemeles darbam "Krūšu kurvis" – sarkans pret sarkanu, un lūpās pēkšņi kļūst ieraugāms sievietes ķermenis, kura "bārdiņu" iekrāso menstruācijas. Sabīnes Verneres pašportrets noskatās Katrīnas Neiburgas striptīzā, Dainas Riņķes rückenfigur [1] ir šķietami sakautrējusies un uzgriezusi muguru fotogrāfijai "Milda, Tava zeme deg" (K. A. Zute-Zuša, A. E. Jākobsone, E. K. Gudzuka, D. Supe), kurā divu meiteņu skūpsts izraisījis liesmas, bet virs SkujaBraden vāzes "Aizliegtais auglis" kā Dāmokla zobens karājas krāniņu lustra.
Arī Annas Malickas auduma cilnis atgādina Borisu Bērziņu. Izšuvums ir upes līnija, kas izkož ceļu mantijā, sakroko virsmu un savelk drēbi, divās ainavās izveidojot stiletto papēžu zābaku. Augsti papēži ir pretrunīgi. Tie akcentē augumu, stāju un kāju formu, un kādam varbūt ir radies iespaids, ka tie radīti tikai vīriešu acu priekam, tomēr tie iemieso arī spēku. Tie ir šķietami autoritatīvi kā uz kājām uzvelkama kancele, kas gan fiziski paaugstina to nēsātāju, sniedzot iespēju nolūkoties no augšas, gan spēj celt arī pašapziņu – viss atkarīgs no tā, vai tie uzvilkti par prieku citiem vai sev. Smaili papēži var būt arī aukstie ieroči, dunči, papēžu ilkņi. Ar tiem pārvietojoties, tiek radīta ritmiska skaņa, kas brīdina kā klaburčūskas aste – piesargies, es varu izdurt acis un sabradāt sirdis!
Igauņu māksliniece Mare Tralla eksponējusi lapas no savas dienasgrāmatas, kuras ieraksti tapuši pēc heteroseksuālā laulībā ilgi nodzīvotiem gadiem (desmit no tiem viņa nav jutusi nekādu iekāri), kad viņa pēkšņi iemīlējās sievietē. Dienasgrāmata ir tulkota un izlasāma arī latviski: "Jā, patiešām es izdarīju izvēli, bet es izvēlējos starp nemitīgu nelaimīgu nomāktību uz visu atlikušo mūžu un pilnestību, iekšēju brīvību un laimi, un varbūt pat tīkamu dzīvi kopā ar kādu, ja viņu sastapšu!" Dienasgrāmatas lapas papildinātas ar fotogrāfijām, kurās māksliniece rotaļīgās perspektīvās uzņēmusi pašas kailo ķermeni, kādā no tām sevi parādot kā vienu lielu krūti ar kājām – līdzīgi Taņ le Konga krūšu pumpuru torsam.
Pretējā telpas pusē izlasāma vēstule, ko pēc trim pašnāvības mēģinājumiem ķirurgam Viktoram Kalnbērzam uzrakstījusi kāda sieviete, kura visu mūžu jutusies kā vīrietis: "[..] man nav un nevar būt nekādas cerības uz to, ka jelkad kāds mani atbrīvos no vajadzības mūžīgi dzīvot ar masku, allaž spēlēt vienu un to pašu man pretīgo lomu, nēsāt apģērbu, kas manī izsauc riebumu, dzīvot bez draugiem, ģimenes un kaunēties no sevis pat vistuvāko radu lokā." Ķirurgs viņu izglābis, veicot pirmo dzimuma maiņas operāciju PSRS teritorijā. Ja tas viss, kā sabiedrībā bieži dzirdēts, patiešām būtu tikai izvēle, tad kādēļ gan kāds pats sev labprātīgi piespēlētu tik grūta lēmuma veikšanu, turklāt ja tā veikšana apkārtējos joprojām var izraisīt lielu nosodījumu?
Tas, ka līdz 18 gadu vecumam izstāde apskatāma tikai pieaugušo pavadībā, mani patīkami satrauca, tomēr jāatzīst, ka gandrīz neviens no darbiem nešķiet šī cenza vērts un nelika kaut drusku nosarkt. Šie sarkšanas mērījumi gan vairāk pasaka par mani, nevis izstādi, jo tajā aplūkojamā pasaules daļa man ir tikpat ikdienišķa kā sarunvaloda Arņa Balčus fotogrāfiju nosaukumos – "Džeki skūpstās, Rīga" vai "Divi pimpji". Izstāde šķiet miermīlīga, savas idejas tā drīzāk ierosina čukstus, nevis kliedzot [2], un kuratoru pirksti nav didaktiski uzspiedoši, bet gan vairāk norādoši. Apkopotais darbu klāsts ir plašs un sniedz ieskatu arī mūsdienu Latvijas mākslinieku daiļradē, un, lai gan dažos darbos ir grūti saskatīt jebko, kas tos saistītu ar izstādes tēmu, tie kalpo kā skatiena dilatori, kas ļauj iekāres pavedienus atklāt tur, kur sākotnēji šķiet – to nemaz nav.
Izstādes iekārtojumā izmantotie melno lentu aizkari asociatīvi veiksmīgi atgādina cenzūras svītras, lokanas cietuma restes vai ādas pletnes skaras, to ēnas uz grīdas kā skropstas pār vaigiem. Līnijas apslēpj izstādes darbus, bet tie tāpat ir nojaušami caur spraugām, ir tikai jāuzdrošinās palūkoties aiz aizkariem. Kā gan var risināt to, par ko nerunā? To, ko slēpj zem virskārtas? To, kam uzgriež muguru? Tāpat kā Aijas Poles fotografētais krūtsgals, kas šķietami uzplēsis apģērbu un izlīdis dienasgaismā, arī izstāde cenšas uzplēst kamuflāžas garozu, zem tās atklājot mīkstumu – līdzcilvēku sirdis, no kurām dažas kempīgi žilbina. Pirms lidojam iepazīt Marsu, būtu vērts novilkt maskas un iepazīt pašiem sevi – paradīzes putnus, kas slēpj savas spalvas.
[1] "Rückenfigur" ir vācu termins, kas burtiski nozīmē 'figūra no muguras' vai 'muguras figūra'. Tas attiecas uz mākslas kompozīciju, kurā galvenais tēls ir attēlots no aizmugures, raugoties uz ainu, kas atrodas aiz viņa/-as.
[2] Tomēr, kas vienam izklausās pēc čukstiem, tas citam ir kliedzoša propaganda – to nesen pierādīja komentāri, kas lasāmi pie ziņas par pavisam nevainīgā Felicitas Pauļukas pasteļkrītiņu akta reprodukcijas nonākšanu uz "Kalves" kafijas iepakojuma – nākamais solis būšot nekrofilija un zoofilija.
0