Par Latviju kā zīmolu esam ieraduši runāt tūrisma un valsts tēla kampaņu kontekstā, bet tam, kā par mums domā citi, ir daudz plašāka ietekme – tas nosaka arī to, kā par sevi domājam paši, turklāt Ukrainas piemērs rāda, ka draudīgā ģeopolitiskā situācijā pārliecinošs valsts tēls var būt izšķirošs tās pastāvēšanai. Cik pārdomāti veidots un kāds ir Latvijas zīmols? Ko cittautiešiem un sadarbības partneriem vēsta valsts tēls? Kā šis zīmols ietekmē mūsu domāšanu par sevi? Uz šiem jautājumiem meklēsim atbildes publikāciju sērijā "Zīmols "Latvija"", kurā rakstos un podkāstos analizēsim Latvijas tēlu šobrīd un nesenā pagātnē.
Viena no kategorijām valstu reputācijas mērīšanai indeksā "Anholt Ipsos Nation Brands Index" [1] ir "Investīcijas un imigrācija". Izvērstā atšifrējumā tā skan kā "spēja pievilināt cilvēkus dzīvot, strādāt vai mācīties valstī, un kā cilvēki uztver dzīves kvalitāti un uzņēmējdarbības vidi valstī". Šai kategorijai piemīt īpaši taustāms, skaitļos izmērāms svars – ja spēja pievilināt ir vāja, tad investoru ir maz, tāpat kā viņu nodarbināto cilvēku un samaksāto nodokļu. Lai saprastu, kā Latvija izskatās jau esošo ārzemju investoru acīm, uz sarunu aicinājām Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru, Ārvalstu investoru padomes ikgadējā pētījuma "FICIL Sentiment Index" autoru Arni Sauku. Ar viņu sarunājas sērijas "Zīmols "Latvija"" redaktore Rita Ruduša.
Sāksim ar pamatu pamatiem. Pieņemsim, ka esmu uzņēmēja, mani interesē Latvija un investīcijas šeit. Vai jūs varētu prioritārā secībā sarindot tos faktorus, kurus es kā uzņēmēja apsveru, pirms investēt?
Būtībā šis jautājums ir par Latvijas ekosistēmu – kā tā kopumā atbilst investīcijām. Vienmēr atruna ir tāda, ka ikviens uzņēmējs skatās uz kaut ko citu. Piemēram, "Coca-Cola" var izdomāt, ka viņiem vajag izplesties Centrālajā un Austrumeiropā, un viņi vienkārši ienāk tirgū, jo uzskata to par reģionu, kur izplesties. Bet vienmēr būs uzņēmumi, kuri kaut kādu iemeslu dēļ pie mums nav atnākuši. Mēs viņiem nevaram pajautāt, kāpēc viņi neatnāca. Ikgadējais "FICIL Sentimenta indekss" [2] balstās to uzņēmumu atbildēs, kas ir atnākuši un jau investējuši Latvijā.
2015. gadā, kad sākām to pētīt, mēs identificējām virkni faktoru, kas ietekmē ārvalstu investīciju vidi Latvijā. Tur mēs runājam par tirgus lielumu – tas interesē visus uzņēmumus. Viņus, protams, interesē arī darbaspēka pieejamība, ģeopolitiskā situācija – vai ir kaut kāda nenoteiktība? Kopā ar darbaspēka pieejamību viņus interesē arī darbaspēka prasmes un kvalitāte, vai tās būtu zilās apkaklītes vai baltās apkaklītes. Pēdējā laikā viņi ļoti daudz skatās arī uz to, kā vispār attiecas pret investoriem, kā ar tevi runā pašvaldība vai valsts, vai tevi gaida. Tie ir tā saucamie "mīkstie faktori".
Precizējošs jautājums – vai tā attieksme, kā tevi uztver, arī pārklājas ar kopējo sabiedrības tolerances līmeni?
Jā, bet šeit mēs aizejam mazliet citā pētījumā. Varbūt jūsu lasītājiem ir pazīstams Ričarda Floridas (Richard Florida) [3] koncepts par radošo šķiru un to, kā radošie cilvēki plūst no vienas pilsētas uz otru. Viņš uz to skatījās Amerikas kontekstā, bet mēs to pētījām Eiropas kontekstā – Barselona, Sofija, Rīga un citas pilsētas. Tur mēs nerunājam par investīcijām, bet gan par talantu piesaisti. Līdzīgi kā investoriem, arī šeit ir "cietie faktori" (hard) un "mīkstie faktori" (soft). Latviski tulkojums ir muļķīgs, bet doma ir tāda – "cietie" ir nodokļi, darbaspēks, veselība, likumdošanas kvalitāte, tiesu sistēma. Bet ir arī tā saucamie "mīkstie faktori", un radošajiem tie ir, piemēram, attieksme pret gejiem un lesbietēm un dažas citas lietas, kas saistītas ar attieksmi. Mēs mērām arī valdības attieksmi. Birokrātija ir tāds "cieti mīksts" faktors, jo, no vienas puses, likumdošanā varbūt viss ir ok, bet tā nestrādā.
Ja skatāmies uz jaunāko "Sentimenta indeksu", tad redzam, ka ģeopolitiskā situācija ir galvenais faktors, kas negatīvi ietekmē investīcijas. Un tad investori runā par to, ka ir mazs vietējais tirgus, daudz runā arī par kvalificēta un prasmīga darbaspēka trūkumu. Lokāli ir darbaspēks, bet vajag vairāk, lai varētu attīstīties, un reģionos ir grūtāk dabūt darbaspēku. Tagad pēkšņi medijos ir parādījies demogrāfijas jautājums, it kā tas būtu nokritis no gaisa. Jau kopš paša sākuma, kad pirms deviņiem gadiem sākām pētīt, politikas veidotāji ir teikuši – "jā, bet ko tad mēs tā uzreiz, tas nenotiek tik ātri". Bet parādiet soļus, ko jūs sperat, lai uzlabotu demogrāfisko stāvokli! Un tur progress tiek vērtēts kā ļoti zems – konstanti katru gadu vairāk nekā 80% investoru neredz vispār nekādu progresu.
Par kopējo klimatu runājot, skalā no 1 līdz 5, kur 5 ir "ļoti labi", Latvijas cipars 2023. gadā ir 1,9. Stipri tuvāk vieniniekam nekā piecniekam. 2022. gadā tas bija 2,3. Tik zems kā 1,9 nekad nav bijis [4].
Varbūt mēs varētu sīkāk aplūkot vienu elementu, ko pieminējāt, proti, darbaspēku. Jūs sakāt, ka, investoruprāt, ir stabils progresa trūkums. Kas viņiem ir svarīgi, kādus soļus no valdības viņi sagaida?
Kā galvenais šķērslis inovāciju attīstībai uzņēmumā tiek minēta cilvēkresursu kapacitāte. Lielie eksportētāji izceļ nepieciešamību pēc augsta līmeņa speciālistu piesaistes mākslīgā intelekta, programmēšanas, robotizācijas un automatizācijas jomās. Ko viņi var darīt? Liela daļa sagatavo cilvēkus uz vietas, apmāca uzņēmumos. Viņiem ir speciālas programmas, jo viņi saprot, ka nav iespējams tik specifiskās jomās dabūt kādu no mācību iestādes. Liela daļa piesaista cilvēkus no ārzemēm, ir bijusi diskusija Konkurētspējas komisijā un citur. Daudzi Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK) runā, ka varētu mēģināt iet tajā virzienā, kas atvieglotu darbaspēka piesaisti – vismaz baltās apkaklītes. Bet tas ir ļoti sensitīvs jautājums, ir sarežģīti. Uzņēmēji sen to grib, bet ir iemesli, kāpēc valsts to neļauj.
Būtu labi nodarbinātības jomā mēģināt kļūt iekļaujošākiem. Man bija viena konference – tikai nesmejieties – Disnejlendā. Tur vienā kafejnīcā strādāja tikai cilvēki ar invaliditāti. Un nekāda vaina. Mums arī ir, kur iesaistīt šos cilvēkus. Tāpat ir ļoti liels potenciāls vairāk iesaistīt darba tirgū jauniešus. Ir kaut kādas iekšējas rezerves, iespējas efektīvi izmantot esošos resursus.
Mūsu sērijā bija Baibas Rubesas raksts, kurā viņa, analizējot statistikas datus, secināja, ka par Latviju rodas iespaids kā "par nabadzīgu, neiecietīgu un nevarīgu valsti". Kā jūs komentētu šādu diagnozi?
Es veiktu vīna testu ar šo apgalvojumu. "Vīna tests" ir šāds – latvietis sevi kritizēs, bet, iedzēris vīna glāzi, varbūt vairāk sāks lielīties un atrast labās lietas. Bet igauņiem būs tieši otrādi – viņi pēc vīna glāzes sāks stāstīt, cik viņiem ir slikti, bet pirms tam būs izcēluši visu labo. Kur ir taisnība? Vīnā! Es nekad nepiekritīšu, ka pie mums pilnīgi viss ir garām un slikti. Drīzāk piekritīšu tam, ka mēs varam vairāk. Mēs runājam par attīstības problēmām, gribam, lai attīstība notiktu ātrāk, un es piekrītu Baibai, ka attīstības mums nenormāli pietrūkst. No otras puses, nav jau tā, ka attīstība nenotiek. Un tad rodas otra problēma – tu nekad neesi mierā ar to, ko esi sasniedzis. Mēs esam tāda bišku bēdīga tauta, lai gan vidēji dzīvojam aizvien labāk.
Gribu parunāt par stratēģisko domāšanu, proti, kādu mēs gribam redzēt Latviju. Un tur dažādās jomās, ieskaitot arī kultūru, šķiet, pietrūkst skaidras stratēģiskas vīzijas par to, kādu nākotni mēs gribam, un attiecīgi arī praktiskas darbības un likumu, lai tur nokļūtu. Kādā līmenī notiek saruna par to, kādu mēs gribam Latviju?
Ir sarunas un dažādu veidu iesaiste, bet katrs vairāk skatās no sava viedokļa, ne tik daudz uz kopējo bildi. Piemēram, lielās pārstāvošās organizācijas – LTRK [5] un LDDK – dara fantastisku darbu un iesaistās dialogā, bet mani nekad nepārliecinās tādi izteikumi, ka mums visiem jābūt eksportētājiem. Nē. Statistika rāda, ka lielākajā daļa pasaules valstu 98% ir mazie un vidējie uzņēmumi. Latvija nav nekāds izņēmums, maziem un vidējiem uzņēmumiem ir milzīga nozīme. Jā, daļa no viņiem izaug par vienradžiem, apgroza miljardus. Bet daļa nemaz negrib to darīt.
Ja mēs mēģinām likt kopējo bildi, tad jāsaprot, kas ir tā vide, kas mums ļauj vai neļauj kaut ko izdarīt. Un te nav runa par to, ka man kāds pateiks – tev zinātnē jākoncentrējas uz to un to. Vai kāds pateiks uzņēmējiem – tagad ejiet attīstīt to un to industriju. Nē, vienkārši ļaujiet man darīt to, kas man sanāk. Bet dodiet man kā zinātniekam vidi, kur es varu to darīt, lai man katru dienu nav jādomā par ēšanu. Lai man ir pieeja zinātniskajiem rakstiem, lai man ir pieeja cilvēkiem, ar ko varu sadarboties, lai varu kaut ko darīt starptautiski. Tas pats uzņēmējdarbībā – dodiet man vidi, kur ir normāla veselības aprūpes sistēma, nestāstiet, kas man jādara. Būtībā vienīgais un galvenais politikas veidotāju uzdevums ir šo vidi nodrošināt.
Jūs jau nosaucāt dažas lietas, kuras kaimiņi dara labāk, ieskaitot, piemēram, efektīvu esošo resursu izmantošanu. Bet ko mēs darām labi, kur mēs varētu kalpot kā piemērs kaimiņiem?
Mēs nevaram nenovērtēt tās lietas, kas mums ir. Piemēram, lidosta. Baltijas valstīs nav nekā salīdzināma. Nevaram nenovērtēt sasniegumus komandu sporta veidos, kas parāda, ko varam kā komanda. Ir uzņēmumi, kuri izcilas lietas dara augstākajā līmenī, bet mēs neko par tiem nezinām. Mēs tikai nejauši uzzinām, ka 300 kilometrus no Rīgas uzrodas augstas pievienotās vērtības uzņēmumi. Mums ir arī augstskolas, ar ko īsti nevar sacensties Lietuvā un Igaunijā. Atsevišķās nozarēs mums arī zinātnē ir lieli panākumi, esam daudz spēcīgāki par kaimiņiem. Bet mēs nebūsim pirmie, kas to pateiks. Tad mums kā nācijai jāiedzer viena vīna glāze.
Uz šīs nots arī beigsim. Man ļoti patīk vīna glāzes tests kā koncepts. Paldies jums!
[1] Anholt Ipsos Nation Brands Index: https://www.ipsos.com/sites/default/files/2021-09/Anholt-Ipsos-Place-Branding-09-2021.pdf
[2] Ārvalstu investoru padome (FICIL) ik gadu veic pētījumu par investīciju vidi Latvijā (Sentiment Index), balstoties uz to ārvalstu investoru viedokļiem, kuri darbojas valstī. Pētījuma mērķis ir veicināt pierādījumos balstītas politikas veidošanu, pārskatīt ieviesto politiku un piedāvāt risinājumus, kas varētu uzlabot investīciju vidi valstī. "FICIL Sentiment Index" tika izveidots 2015. gadā sadarbībā ar Rīgas Ekonomikas augstskolu. https://www.ficil.lv/sentiment-index/
[3] Ričards Florida ir amerikāņu pilsētvides teorētiķis un Toronto universitātes profesors, kurš ir pazīstams ar koncepciju par "radošo šķiru" un tās ietekmi uz ekonomisko attīstību un pilsētu revitalizāciju.
[4] https://www.ficil.lv/2024/04/17/foreign-investors-assess-the-investment-climate-in-latvia-with-the-lowest-score-of-1-9/
[5] Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0