"Andrejs Upīts skatās kino" – reiz kinoforumā "Arsenāls" bija tāda vides instalācija pie Kongresu nama, kas tobrīd kalpoja kā kino izrādīšanas vieta. Pēc mākslinieka Aleksandra Buses ieceres tēlnieka Alberta Terpilovska teju piecmetrīgais bronzas Upīts no pagātnes skatījās uz nākotni, un nākotne bija kino. "Arsenāls" nu pats ir pagātne, Kongresu namam vēl nav zudusi cerība uz atdzimšanu nākotnē koncertzāles veidolā, bet Upītim kritusi loze mēģināt savienot pagātni un tagadni – tas tiks pārzāģēts uz pusēm, lai tā "nodalītu labo no sliktā" un "rosinātu diskusiju par mūsu sāpīgo vēsturi". Dzīvojam dihotomiju laikā, lai gan man liekas, ka tiem, kas pasauli un tās iemītniekus jau sadalījuši labajās un sliktajās pusēs, nekādu pārzāģētu Upīti un diskutēšanu par to vairs nevajag, viņiem viss tāpat skaidrs, savukārt par sašķeltību mums vairāk varētu pastāstīt kāds cits, nevis Upīts. Ojārs Vācietis, piemēram. Bet Upīša sakarā man daudz interesantāka šķistu diskusija par to, kāpēc viņš bija tik ellīgi mizogīns un savās recenzijās ar baudu paņirgājās par rakstniecēm sievietēm un kā mums sadzīvot ar to.
Protams, šobrīd mākslā interpretēta un pārinterpretēta tiek ne tikai vēsture kā naratīvs, bet arī pagātnes artefakti un arhīvi. Kino teorētiķu un pētnieku diskusijās aktuāla ir tēma par kinoarhīvu izmantošanu citā kontekstā – reizēm ar atšķirīgu vai pat pilnīgi pretēju mērķi, nekā tie tapuši. Kino teorētiķe, Bērklija universitātes profesore Džeimija Barona (Jaimie Baron) savā grāmatā "Arhīva efekts" pēta un analizē pieejas, ar kurām tiek mainītas filmēto materiālu sākotnējās nozīmes un to veidotāju intence – ievietojot arhīva kadru jaunos kontekstos un mainot autora intenci, tiek konstruēta arī jauna skatītāju pieredze un attiecības ar kinokadros attēloto pagātni. Arhīva materiāls (un varam pieņemt, ka jebkurš mākslas darbs) savā ziņā vienmēr būs atvērts un pakļauts pārvērtēšanai, pārinterpretācijām un manipulācijām, ar kurām tiek konstruēta skatītāja (vēsturiskā) pieredze. Barona norāda uz trim galvenajām tendencēm kinoarhīvu vēlreizējā izmantošanā – atkārtota izmantošana (reuse), neatbilstoša izmantošana (misuse) un abuse jeb vardarbīga, ļaunprātīga izmantošana. [1] Pēdējo minēto (abuse) ētisku apsvērumu dēļ Barona uzskata par nepieņemamu. Taču tieši šis paņēmiens vēsturiski bieži vien bijis saistīts ar ideoloģisku konstrukciju veidošanu. Vai – savu ambīciju īstenošanu.
Starp citu, arī likt Upītim skatīties "Arsenāla" kino tālajā 1992. gadā, iespējams, bija diezgan transgresīvs žests, jo, maigi izsakoties, nekāds entuziastisks kinoapmeklētājs rakstnieks nav bijis – viņš pat pamanījies kino nodēvēt par "neķītru naudas raušanu" (protams, ne jau padomju periodā tapušo) un pat savu romānu ekranizējumus (piemēram, Leonīda Leimaņa "Pie bagātās kundzes") labprātāk noskatījies mājā televizorā. Filmējās gan viņš samērā bieži, ja ne ar prieku, tad godprātīgi (un godkārīgi) izpildot sev iedalīto Tautas rakstnieka lomu – daudzskaitlīgos kinožurnālos un dokumentālajās filmās par sevi Upīts gan grimst dziļās pārdomās, gan koncentrēti apraksta baltas papīra lapas, gan pieņem puķes no smaidīgām tautumeitām un sarokojas un sabučojas ar svarīgiem vīriešiem slikti pašūtos uzvalkos.
Šodien, pārskatot šos pagājušā gadsimta 50.–60. gados filmētos kadrus, skaidrs, ka mākslas darbu jēga un vēstījums turpina mainīties arī bez tiešas iejaukšanās tajos, turklāt skatiens vienmēr būs vismaz dubults – autora un skatītāja, pagātnes un tagadnes. Par paradigmas un skatiena rāmējuma maiņu man jādomā arī šobrīd notiekošā kinofestivāla "Riga IFF" kontekstā, nelielā un visai mazskaitlīgi apmeklētā seansā noskatoties šīgada Berlīnes kinofestivāla Zelta lāča balvas ieguvēju – senegāliešu izcelsmes franču režisores Mati Diopas (Mati Diop) dokumentāro hibrīdfilmu "Dahomejas karaliste", kas vēsta par reiz franču kolonistu nolaupīto Āfrikas mākslas artefaktu restitūciju (nolaupīšanas brīdī gan tie nebija ne artefakti, ne muzeja vērtības, bet lietošanai paredzēti sakrāli rituālie objekti). "Es skatos uz šiem priekšmetiem un neko nejūtu, man tie ir tikai seni priekšmeti, esmu uzaudzis bez tiem," starp patētiskām, stratēģiskām, emocionālām, racionālām runām filmā nosaka jauns puisis. Veidota ar pārdomātu māksliniecisko risinājumu un performatīvu mitoloģijas pieskārienu, "Dahomejas karaliste", objektīvi vērtējot, tomēr ir maza un nepretencioza filma, kurā tiek uzdots ļoti daudz lielu jautājumu – vai 26 priekšmetu atgriešana, ja nolaupīti tūkstoši, ir sasniegums vai apkaunojums? Kas ir šie priekšmeti – muzeja vērtības, kuras savā izcelsmes zemē nekad nav bijušas šādā statusā, jo muzejs ir Rietumu radīta institūcija? Un galu galā – uz ko šie artefakti attiecināmi, ja tāda Dahomejas karaliste vairs neeksistē, bet atgriezties pie senās identitātes nozīmētu atgriezties arī pie nepatīkamā jautājuma par identificēšanos ar valstisku kopienu, kuras ekonomiskais dzinējspēks jau pirms franču kolonizatoru iebrukuma bija vergu tirdzniecība? Skaidrs, ka pēc Berlināles galvenās balvas par "Dahomejas karalisti" jau neskaitāmas reizes ticis pateikts, ka tā esot apbalvota tikai tāpēc, ka režisore ir melnādaina sieviete, kas strādā ar dekolonizācijas tēmu. Es uz to skatos mazliet citādi – tagadnes paradigma ir pārbīdījusies, lielos naratīvus un lielos vārdus arvien vairāk aizstāj godīga, nopietna saruna par autoram vai kopienai būtisku tēmu, bet tēmas risinājumā, arī izmantojot transgresīvus elementus, vienmēr klātesošs būs ētikas jautājums. Man patīk būt šajā mazajā kinozālē kopā ar klusināti izstāstīto dekolonizācijas pētījumu, kuru veido intelektuālu un emocionālu attiecību nodibināšana ar pagātnes mantojumu, apzināti izvairoties no vienkāršota bināru opozīciju pretnostatījuma. (Tikmēr kinoteātra blakus zālēs tiek eksponētas "lielās filmas", kuru ambīcijas nav attaisnojušās, lai neteiktu – ir izgāzušās: Frānsisa Forda Kopolas "Megapole" un Toda Filipa "Džokera" sīkvels "Džokers. Neprāts diviem".)
Kamēr prātoju, kāda kundze žēlojas sarunu biedrenei, ka bija plānojusi vēlreiz, kopā ar mazmeitu "Riga IFF" noskatīties Švankmaijera "Alisi" – filmu, kas, starp citu, tika parādīta pirmajā "Arsenālā", daudziem tā laika skatītājiem uz mūžu mainot burtu kārtību kino valodas alfabētā –, bet tieši šajā pašā laikā notiekot arī armēņu režisora Sergeja Paradžanova scenāriju un no zonas rakstīto vēstuļu izdevuma atvēršana. Jo šobrīd ļoti daudz kas notiek tā – vienlaikus.
[1] Izmantoti Ingas Pērkones latviskojumi: Pērkone I. "Arhīva jautājums mūsdienu kino teorijā un Latvijas filmu piemēri", "Latvijas Arhīvi", 2023/II
0