Par Valentīnas Freimanes autobiogrāfiju "Antigones likums" (izdevusi biedrība "theroom", 2024)
Valentīnas Freimanes (1922–2018) pirmā atmiņu grāmata "Ardievu, Atlantīda!" nāca klajā 2010. gadā un uzreiz ieņēma svarīgu un paliekošu vietu gan oficiālajā literatūras apritē – tā saņēmusi Latvijas Literatūras gada speciālbalvu, pārstāvējusi Latvijas rakstniecību vairākos starptautiskos literatūras notikumos, tulkota krieviski, vāciski, lietuviski –, gan lasītāju grāmatplauktos un sirdīs. Tieši lasītāju reakcija un nemitīgie jautājumi, kad gaidāms "Atlantīdas" turpinājums, motivēja Valentīnu Freimani ķerties pie autobiogrāfijas otrās daļas "Antigones likums", šoreiz sadarbībā ar redaktori Jolantu Treili. "Ardievu, Atlantīda!" tapa sadarbībā ar žurnālisti Guntu Strautmani (1929–2023), Jolantas Treiles mammu. Zinot Freimanes "metodi" (viņa sevi uzskatīja par stāstnieci, nevis rakstītāju, tāpēc savu sakāmo vislabprātāk vēstīja mutiski kādam pierakstītājam, tad sekoja ilgs un skrupulozs rediģēšanas, precizēšanas, pārformulēšanas, papildināšanas un pārrakstīšanas process, kas reizēm vainagojās ar atsauktu publikāciju, jo galarezultāts Valentīnu neapmierināja), varam runāt par zināmu pārmantojamību gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiesa, Jolanta Treile gan "Antigones likuma" pēcvārdā, gan vairākās intervijās uzsver, ka galaprodukts, iespējams, būtu pilnīgi citāds, ja taptu ar pašas Freimanes līdzdalību – diemžēl viņa aizgāja mūžībā pēc divu gadu kopdarba, kura laikā notika 9 tikšanās un tika ierakstīts 80 stundu ilgs audiomateriāls, pagūstot iepazīties vien ar nelielu daļu atšifrētā un sakārtotā teksta. Tomēr grāmata nepārprotami ir Valentīnas Freimanes autobiogrāfija, jo atbilst visiem trim franču pētnieka Filipa Ležēna identificētajiem "autobiogrāfiskā pakta" punktiem – protagonists, narators un autors, kura vārds rotā grāmatas vāku, ir viena un tā pati persona, un tieši šis vārds apstiprina vienošanos starp rakstītāju un lasītāju, ka viņam piedāvātais teksts ir autobiogrāfisks.
Šobrīd visas versijas par to, kāda būtu pašas Freimanes rediģētā un akceptētā teksta versija un vai tā būtiski atšķirtos no esošā galarezultāta, ir vien spekulācijas. Jāsaka godīgi, man šis jautājums neliekas ne īpaši svarīgs, ne interesants, jo, lasot "Antigones likumu", sadzirdēju Valentīnas intonācijas – gan daloties enciklopēdiskajā erudīcijā, gan argumentējot savu dzīves redzējuma un uzskatu sistēmu, gan, kā viņa pati izteikusies, mēļojot un šad tad nokārtojot arī pa kādam rēķinam ar vienu otru laikabiedru. Tāpēc mans pirmais kompliments Jolantai Treilei un "Kino Rakstu" redaktoru grupai par iespējami autentiska iegūtā interviju materiāla saglabāšanu, neļaujoties uzpucēšanas jeb cenzēšanas vilinājumam, pamatojot to ar protagonistes tēla saglabāšanu, "kādu Valentīna pati sevi gribētu redzēt" (pati Valentīna saka: "to, kas manā galvā, jūs uzminēt nevarat"), vai atsakoties no fragmentiem, kuru konteksts vai paradigma pēdējos gados ir būtiski mainījušies. Pateicoties Apgaismības laikmeta personības racionalitātei, pieredzes viedumam un spējai tikt galā ar jebkuru situāciju, ieskaitot čekas vervēšanu un nelietīga kolēģa izdarības, Valentīnas tēls tāpat veidojas diezgan monumentāls, bet, kas svarīgi – nenotiek mitoloģijas būvēšana. Par cieņpilnu attieksmi pret stāstītāju un lasītāju liecina arī atsevišķās vietās integrētie zinātniskie komentāri (Jolanta Treile, Zane Balčus), precizējot dažu labu selektīvās atmiņu uzburtu urbāno leģendu vai ievietojot hronoloģijā "daudzus gadus".
Krietni interesantāks un būtiskāks (lai arī tikpat spekulatīvs) man šķiet jautājums "Ko Valentīna teiktu šodien?", sevišķi par tām pasāžām, kuru uztveri mainījis vai turpina mainīt laikmets un tā sociālās un ģeopolitiskās svārstības – Krievijas uzsāktais noziedzīgais karš Ukrainā, Izraēlas un Palestīnas nežēlīgais militārais konflikts, trešā pasaules kara draudi vai tādi samērā neseni diskursi kā postkoloniālisms, okupācijas traumas, imperiālisma seku un kultūras kanona pārskatīšana.
Valentīnas jautājumi
Autobiogrāfijas pirmajā daļā "Ardievu, Atlantīda!" vieglāk saskatīt daudz skaidrākas un noteiktākas atbildes uz šo spekulāciju, jo tās darbība risinās laikā, kad robežšķirtne starp labi/ slikti, pareizi/nepareizi, ētiski pieņemami/amorāli šodien ir viennozīmīga – katram ar morāli apveltītam homo sapiens taču ir pašsaprotami, ka humāna un ētiski pareiza izvēle ir sniegt palīdzīgu roku nacistu vajātam cilvēkam, arī tad, ja tā ir tikai izlikšanās neredzam kaimiņu ģimenē pēkšņi parādījušos agrāk nemanītu tumšacainu radinieci, savukārt nelietība ir par viņu ziņot drošības iestādēm vai piedalīties tvarstīšanā. Turpretī autobiogrāfijas turpinājumā, padomju periodam no izdzīvošanas pārejot ikdienas dzīvošanas fāzē, robežas starp pareizu/nepareizu kļūst krietni ambivalentākas. Starp citu, arī pašu Freimani mulsinājis, vai pēc pirmās daļas afektu galējām temperatūrām – splendidās, privileģētās bērnības starp Berlīni, Rīgu un Parīzi, starp kultūras notikumu virpuļiem, spilgtām personībām un mīlošo ģimeni, un pēc traģiskās, holokausta nozieguma, zaudējumu un traumu apzīmogotās jaunības – lasītājs atradīs kaut ko ievērības cienīgu sovjetiski pelēcīgajā eksistēšanā "kā visiem", kurā ļaudis bija izstrādājuši savas individuālās izdzīvošanas stratēģijas, bet robeža starp labu un ļaunu gāja caur katra paša sirdi.
Tomēr, pateicoties Valentīnas Freimanes domāšanas mērogam un nerimstošajai pašanalīzei, "Antigones likuma" protagonistes ikdienas dzīves notikumi jeb "pērļu virtenes" virknējas lielāku kopsakarību apjēgsmē, ne vien personiskā, bet arī nācijas pašsapratnē. Varētu štāpeļiem citēt un citēt Valentīnas uzrādītās problēmas par šodien joprojām aktuāliem un sāpīgiem jautājumiem – par cilvēka ētisko kodolu un tā bojātājiem jeb mazvērtības kompleksiem, izglītības trūkumu, naidu ("Bojāt sevi, savu dvēseli, nododoties riebīgam dzēlīgam naidam, kas dažus cilvēkus pārņem kā kaislība, to es nepieļaušu"); par personisko brīvību, kas nāk tikai komplektā ar atbildību; par "nebrīves saldumu", kurā iespējams uzvelt atbildību citiem cilvēkiem vai apstākļiem, pašam ieņemot ērto upura pozu; par Valentīnas atteikšanos "justies Latvijā kā īrniecei" un "ieiešanu latviešos"; par latviešu valodas izšķirošo nozīmīgumu – jo "pilsoņu nāciju pirmām kārtām vieno valoda un kopīgs vēsturiskais liktenis" un "kopīga valoda ir arī viens no visbūtiskākajiem valsts drošības nosacījumiem, jo bez tās cilvēki nevar sadarboties". Vienlaikus Valentīna jau padomju okupācijas laikā pozicionējas, pirmkārt, kā eiropiete, kurai svarīgas cilvēktiesības un demokrātiskas sabiedrības ideāli, ne tikai etniskie vai nacionālie jautājumi. Jau atjaunotās neatkarības periodā Valentīnu skumdina nācijas nespēja atbrīvoties no vēlmju domāšanas, sērdienīšu lomas spēlēšanas, kas "atdzimst vecmodīgā nacionālismā", un mūsu vairīšanās veikt godīgu pašanalīzi, mēģinot izzināt vēstures sarežģītākās situācijas un saprast, kāpēc cilvēki rīkojušies nepareizi, jo "mācīties no pagātnes nozīmē apskaidroties".
Freimanes pieredzes piedāvātās situācijas ne tikai rekonstruē padomju okupācijas perioda vēsturisko ainu, bet arī izaicina, piedāvājot lasītājam modus, kas neiekļaujas šodien tik pieprasītajā melnbaltajā dihotomijā – tādas ir, piemēram, epizodes ar sarkanajiem profesoriem Zuti un Drīzuli vai citiem ar padomju režīmu dažādu iemeslu dēļ kolaborējošiem personāžiem, kuros cilvēciskās vērtības tomēr bija dzīvas, vai Valentīnas pieredze ar "svešo atstumšanu" un judofobiju Latvijā.
Valentīnas Freimanes uzrādītās problēmas ir aktuālas joprojām, es pat teiktu – vēl aktuālākas un sāpīgākas nekā laikā, kad tapa grāmatas intervijas, jo viņas pašanalīzes un vērojumu iespaidā nākas pārbaudīt, kādās substancēs īsti sakņojas mūsu spriedumi, izvēles, vērtības.
Maskavas pārmontēšana
Lasot "Antigones likumu" un strādājot pie šī teksta, man bija daudz jādomā par Valentīnas Freimanes Maskavas periodu. Kā uz to lūkoties no vietas, kur esam šodien?
Padomju periodā Rīga, salīdzinot ar metropoli Maskavu, bija intelektuāla un kulturāla perifērija, kur iztapīgi un aprobežoti vietējie funkcionāri cieši savilkuši grožus ("Ja Maskavā nagus griež, tad Rīgā pirkstus cērt."). Lai sajustu savam garam tik nepieciešamās pasaules kultūras procesu vēsmas, Rīgā Valentīna bibliotēkas specfondā varēja tikai lasīt žurnālus svešvalodās, kuras pārvaldīja, – vācu, franču, angļu. Maskavā bija starptautisku trupu viesizrādes, Maskavas starptautiskais kinofestivāls, kur iepazīties un mēļot ar Simonu Sinjorē un Ivu Montānu, draudzēties un diskutēt ar brīvdomīgi noskaņotajiem Maskavas intelektuāļiem – kino pētnieci Maiju Turovsku, režisoru Anatoliju Efrosu un teātra zinātnieci Natāliju Krimovu (abi ir vecāki režisoram Dmitrijam Krimovam, kura viesizrādes Nacionālajā teātrī tikko tika atceltas). Maskava bija Valentīnas logs uz pasauli, un viņa intelektuāli bija tam gatava – cik daudzi tajā laikā bez tulka un mazvērtības kompleksa varēja uzrunāt un intervēt britu režijas klasiķi Pīteru Bruku? Freimane varēja. Caur Maskavu pavērās Gruzija, Armēnija, "atvērās visu šo dažādo, Padomju Savienībā varmācīgi apvienoto tautu māju durvis, ļaujot tuvāk iepazīties ar viņu kultūru". Tāpat "caur Maskavu", tās kino krājumiem, tapa iespējams Valentīnas "mūža darbs, ar ko pati lepojos" un par kuru viņai joprojām nebeidz pateikties vairākas Latvijas kultūras profesionāļu paaudzes, – leģendārais Kinolektorijs, kas notika no 1978. līdz 1989. gadam un ļāva pie mums redzēt pasaules kinoklasiku un aktuālās laikmetīgā kino filmas, kas bija pieejamas visur, izņemot Padomju Savienību.
Valentīnas tā laika skatpunkts – "prast paņemt, ko dod Maskavas metropole" – bija racionāls un loģisks, savā ziņā arī glābjošs no paš-kolonizēšanās un paš-provincializēšanās, no "vietējības", kā teica viņas draudzene, kritiķe Lilija Dzene. Šodien, pārrevidējot "doto situāciju" un pārvirzot asumu, fokusā neizbēgami parādās koloniālais diskurss, jo uzstādījums nepārprotami bija asimetrisks – centrs (Maskava) un perifērija (Rīga), kurā kolonizējošais centrs ir konstantā un perifērijai objektīvi nesasniedzamā privileģētā stāvoklī.
Rāmējumu, kā domāt par šīm laikmeta radītajām transformācijām lasītāja skatienā (Freimanes tekstam šāds rakurss nepiemīt), man negaidīti iedeva teksta sakārtotājas un redaktores Jolantas Treiles apzīmējums sevis veiktajam darbam – teksta montāža. Montāžu, šo kino pasaulei piederīgo jēdzienu, labpatikās izmantot arī Valteram Benjaminam esejā "Par vēstures jēdzienu", kurā viņš runā par vēstures montēšanu, atsakoties no vienas lineāras patiesības un tā vietā pārmontējot dažādas situācijas un modeļus – nevis lai noskaidrotu, "kā patiesībā bija", bet lai izgaismotu pretrunas un uzrādītu sāpīgas problēmas, kurām ir nozīme (varbūt jau cita) arī šodien.
Zinot, cik svarīgs Valentīnai Freimanei bija ne tikai mākslas fakts, bet arī konteksts, esmu ļoti pateicīga par viņas autentisko un subjektīvo vēstures redzējumu, kas nodots mums un kuru varam montēt un iztaujāt – arī negaidot vienu pareizo atbildi uz procesā dzimušajiem jautājumiem.
0