Par Kristīnes Daukštes un Lienes Rumpes izstādi "Trokšņains gadījums maldīgā virzienā" LMA mākslas telpā "Pilot"
Ikvienam visdrīzāk ir gadījies pieredzēt situācijas, kad šķiet, ka laiks plūst citādi nekā ikdienā – ātrāk, lēnāk, neierastā virzienā, atpakaļ, nevis uz priekšu – vai samezglojas pavisam. Ne vienmēr šāda pieredze ir tīkama, jo izmet ārpus normalitātes, īpaši tajos gadījumos, kad tā piemeklē negaidot. Māksla, šķiet, ir visdrošākais veids kā deformēt subjektīvo laika pieredzējumu un eksperimentēt ar tā ritumu. Kino, literatūra, mūzika, vizuālā māksla dažkārt ir spējīga radīt laika caurumus, lakūnas. Viena šāda lakūna atrodas pašā Rīgas sirdī, Vecrīgā, Latvijas Mākslas akadēmijas galerijā "Pilot", kur apskatāma Kristīnes Daukštes un Lienes Rumpes izstāde "Trokšņains gadījums maldīgā virzienā". Izstādes apmeklētājs galerijā jūtas kā izskalots kādā neapdzīvotā zemē nenoteiktā laika periodā.
Ceru, ka šīs pārdomas, kas veltītas lielākoties laika tēmai, rezonēs ar citu apmeklētāju pieredzi un ierosinās jaunus estētiskus pārdzīvojumus. Manu refleksiju par izstādi noteikti ietekmējis tas, ka man laimējās tur pabūt gandrīz vienam un pavisam netraucēti ienirt mītā par pasauli kā zemi, kurā ierodas priekštecis. Šī pasaule ir klusa, rāma un vienmuļi nomierinoša un tādējādi krasi kontrastē ar izstādes nosaukumu.
Pasaule viņpus cilvēka
Ekspozīcijā liela uzmanība pievērsta pasaules materialitātei. Iedarbe uz apmeklētāja sensoro pieredzi norit caur dažādiem kanāliem – gaismu, skaņu, tausti, sinestēziju (kopsajūtu) – un noved pie pārdomām par laiku mūsos un lietās mums apkārt. Mākslinieču ieceres pamatu veido tēlu sistēma, kas apdzīvo izveidoto vidi. Katram tēlam (priekštecis, kareivis, šamanis u.c.), ko mākslinieces dēvē par konceptuāliem personāžiem, ir sava funkcija un loma, un tie veido diezgan sarežģītas savstarpējās attiecības, kas labāk saprotamas, izpētot izstādes aprakstu. Te parādās arī jungiskas notis, jo konceptuālie personāži ir sava veida arhetipi. Tāpēc nav pat pretrunīgi domāt, ka daudzie personāži patiesībā ir viens tēls, kurš atrodas attīstības un transformācijas procesā un rosina apmeklētāju sekot šīm attīstības fāzēm ne tikai izstādes koncepcijā, bet arī pavērst skatienu sevī, pārdomāt savu psihosociālo vēsturi un biogrāfiju. Konceptuālo personāžu lietojums neapšaubāmi ir saistāms ar delēziskām inspirācijām izstādes koncepcijā [1], kas ir simpātisks veids, kā mākslā iestrādāt naratīvu, saistīt telpā sākotnēji nesaistītus objektus un dot skatītajam iespēju izvairīties no apjukuma, kāds dažkārt iestājas, sastopoties ar laikmetīgo mākslu.
Cilvēkus nereti fascinē neapdzīvota daba un vide. Ceļošana bieži vien ir kaitinoša tāpēc, ka skaistās vietās ir par daudz cilvēku. Tad rodas vēlme nokļūt pie nepieradinātā – tur, kur cilvēku ir maz vai nemaz. Izstāde rada šāda veida pasauli, bet tā nosaka arī savu kārtību un noteikumus, kuros skatītāju ievada konceptuālo personāžu veidotais telpas un vides rāmējums.
Žils Delēzs "Kino" grāmatās [2] aicina pārdomāt tādus konceptus kā pasaule bez pieredzes, pasaule bez dzīvības un pasaule bez cilvēkiem. Viņš izmanto kino kā instrumentu, lai risinātu metafiziskus jautājumus, starp kuriem ļoti nozīmīgu vietu ieņem pasaules jēdziens. Delēzu interesē, kā kino eksperimenti atsedz pasaules ontoloģiju, piemēram, kadri, kas rāda zemes virsmu pirms dzīvības izcelšanās vai pēc globālas katastrofas, atomkara. Izstādes mitoloģija pārdomu centrā novieto cilvēka klātbūtni (priekštecis–pēctecis), taču tur neizbēgami ielavās jautājumi par "pasauli bez cilvēkiem" – kas bija pirms tam un kas būs pēc?
Pārdomas noved pie Raivja Bičevska grāmatas "Sabiedrība bez pasaules", kurā vērts ieskatīties jebkuram filozofijas interesentam, turklāt ne tikai tāpēc, ka tai ir lielisks nosaukums. Bičevskis pārdomā jēdzienu "pasaule" un "sabiedrība" sakaru un norāda uz to, ka sabiedrība ir zaudējusi pasauli tāpēc, ka "pasaule šodien lielā mērā nozīmē sabiedrību" [3]. Autors diagnosticē mūsdienu sabiedrības metafizisko situāciju – visa realitāte ir cilvēciskota, padarīta par resursu, kodificēta, un attiecības ar pasauli bez sabiedriskās dimensijas vairs nav iespējamas. Mākslinieču piedāvātā estētika tiecas pārvarēt sabiedriskoto pasauli, un izstādē iespējams saskatīt divu kontrastējošu metafizisku situāciju – pasaules bez cilvēka (Delēzs) un sabiedrības bez pasaules (Bičevskis) – sadursmi, bet vienlaikus arī dialogu.
Pasaules atmiņa
Izstāde aicina pārdomāt laika iedabu, taču temporalitāte atklājas ne tikai ekspozīcijas saturiskajā daļā, bet nosaka arī tās formu. Smilšu klājums uz grīdas reģistrē apmeklētāju nostaigātās trajektorijas, un vecākām pēdām pāri klājas citas, nesenākas. Telpa kļūst par savpatu, noslēgtu pasaules mikromodeli. Delēzs, aprakstot bezcilvēcisko, viņpuscilvēcisko pasauli, runā arī par atmiņu kā pasaules atmiņu (mémoire du monde). Pasaules atmiņa ir ne-subjektīva, pat ne-cilvēciska atmiņas forma, tāpēc tā nepieder arī pie sociālās, kolektīvās vai kultūras atmiņas [4]. Pasaules atmiņa iesniedzas pagātnē, apslēpjot sevi tajā. Tā ir atmiņa, kas saglabājas lietās, faktūrās, virsmās, sadursmēs, materialitātē bez jelkāda cilvēciska pastarpinājuma.
Vai mēs varam domāt, attiekties, piešķirt jēgu laikam, par kuru mums nav atmiņu? Izstādes aprakstā piedāvātā leģenda ved laikā, kur darbojas priekšteči un pēcteči, un šo laikmetu vai ēru var izprast kā viņpuscilvēcisku pasauli. Tā ir pasaule, kurā viss ir vienlaikus jauns un vecs, tajā nav cilvēka klātbūtnes un nav pat liecību par tās iespējamību. Domu eksperiments par pasauli bez cilvēka ir interesants vairākos aspektos. Kosmoloģiskā līmenī šī doma atgādina, ka cilvēka laikmets reiz beigsies un mūsu sugas eksistences pēdas izgaisīs pilnībā. Vēl var uzdot ekokritiskus un morālus jautājumus, piemēram, vai pasaule bez cilvēka būtu labāka par pasauli, kurā jūs lasāt šo tekstu? Šis virziens piešķir izstādei sociāli kritisku dimensiju.
Kāda iedaba īsti piemīt laikam pasaulē bez cilvēka? Mākslinieces ir izsvaidījušas laika bultas [5], tā, visticamāk, norādot, ka laika ritējums turpinās, taču līdz ar cilvēka ienākšanu laiks iegūst papildu dimensijas. Konceptuālie personāži ienes izstādes telpā divas cilvēciskā laika pamatiezīmes – cikliskumu, ko uzrāda personāžu apļveida attiecību shēma, un vēsturiskumu, kas parādās priekšteča personāža attīstībā. Cilvēciskā klātbūtne laika vienmuļajai, viendabīgajai plūsmai, ko simbolizē izstādē dzirdamais baltais troksnis un jūras šalkoņa, piešķir daudzveidību, pievieno laika daļas – pagātni, tagadni un nākotni – un dod spēju akumulēt, saglabāt un atgūt laiku, pateicoties atmiņai (smiltīm, kas saglabā apmeklētāju pēdu nospiedumus).
Izstādē visvairāk uzrunā tieši skaidrais un precīzais vizuālais vēstījums – bultas, smiltis, groza pinumi utt., kas tematizē nozīmīgākos jautājumus par laika iedabu. Izstādes objekti ir abstrakti, tiem piemīt drīzāk simbolisks un konceptuāls raksturs, bet telpa ir svešāda un denaturēta, jo ierastās lietas – smiltis, nojumes, auduma materiāli – ir dekontekstualizētas un iznestas ārpus vides, kurā ierasti atrodas. Te skatītājam šķietami vajadzētu atraisīties no savas laiktelpas koordinātēm, bet lietu materialitāte, skaņu viļņojumi un appasaules veselums atved atpakaļ pie iemiesotības apziņas.
Izstādes ceļvedis ir ļoti rūpīgi izstrādāts un intelektuāli piesātināts. Zinošam apmeklētājam tas palīdzēs izprast mākslinieču ieceri pilnīgāk aptvert teorētiskos izejas punktus un izstādes ideju, taču refleksija vislabāk raisās caur pašām laika metaforām un tēliem – ūdeni, smiltīm, smilšu pulksteni, bultas neatgriezenisko vienvirziena ceļu, nospiedumiem smiltīs, to pakāpenisko izdzišanu u.tml. Intensīvu vērojuma pieredzi norādes uz dažādām teorijām un citātu, konceptu, ideju uzslāņojums var pat pārsātināt; lai gan Daukštes un Rumpes mākslinieciskā vīzija varētu iztikt arī bez šī ceļveža, tas dod papildu vērtību. un tā ir uzslava.
***
Pārdomas par izstādi apliecina triviālo atziņu, ka laiks ir sarežģīta intelektuāla problēma. Vienkāršības labad ir vērts norādīt uz diviem skatījumiem uz laika iedabu – tā ir vai nu ārēji (extrinsic) nosacīta vai iekšēji (intrinsic) iemītoša. Tie, kas domā, ka laika iedaba ir ārēja, uzskata, ka laiks ir vienīgi lietu savstarpējo attiecību veids, savukārt tie, kas domā, ka laikam ir iekšēja iedaba, pieņem, ka lietām pašām piemīt temporālas īpašības. Šajā kontekstā laika bultas tēlu, kas saistīts ar entropijas jēdzienu termodinamikas teorijā [6], iespējams vieglāk izprast caur ikdienas parādībām, piemēram, novecošanu. Vai lietas noveco tikai tāpēc, ka cilvēks apdzīvo pasauli un apvelta tās ar laiciskām īpašībām (lietas ir daudz un ilgi lietotas, senas un antīkas, līdzās mums no bērnības, jaunības utt.), tā padarot lietas līdzi klātesošas sev? Šī ir ārēji nosacīta lietu laiciskuma interpretācija. Bet varbūt pastāv lietām iekšēji iemītošs laiks, caur ko iespējams piekļūt viņpuscilvēciskajai pasaulei un pasaules atmiņai? Var nošķirt ārēju (extrinsic) un iekšēju (intrinsic) novecošanu. Ārējā novecošana ir citu noteiktais laiks, kad cilvēks noveco attiecībā pret citiem. Iekšējā novecošana savukārt būtu piemītoša laika ritumam pašās lietās. Cilvēka prātam ir visai viegli tvert ārējo novecošanos un laika attiecību, bet iekšējais laiciskums kļūst par sarežģītu pārbaudījumu sapratnei. Piemēram, bioloģiskais pulkstenis ir spēcīga, bet vienlaikus ļoti neskaidra iekšējas novecošanas metafora, kad laika izmaiņas tiek fiksētas ķermeniskā pieredzē, bet nav ārēji redzamas citiem. Taču iekšējo novecošanu visgrūtāk ir domāt viņpuscilvēciskā pasaulē, kas tik un tā neapstrīdami ir pakļauta laika bultas vienvirziena lidojumam.
[1] Žils Delēzs (1925–1995) bija franču filozofs, kurš izmantoja konceptuālus personāžus, lai palūkotos uz filozofijas problēmām jaunā veidā un radītu jaunus jēdzienus. Par konceptuālajiem personāžiem bieži kalpo vēsturiski domātāji, mākslinieki, rakstnieki, kinorežisori utt. Refleksija par konceptuālo personāžu lomu atrodama: Delēzs, Žils; Gvatari, Fēlikss. Kas ir filosofija? Tulk. R. Zembahs. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2011.
[2] Šobrīd latviešu valodā ir lasāma Delēza "Kino 1". Delēzs, Žils. Kino 1, tulk. D. Līdumniece, Rīga: Aminori, 2023. Diptiha otrā daļa "Kino 2" atrodas jau producēšanas fāzē.
[3] Bičevskis, Raivis. Sabiedrība bez pasaules, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 24. lpp.
[4] Deleuze, Gilles. Cinéma 2. L’Image-Temps. Paris: L’Éditions de Minuit, 1985, p. 56.
[5] Terminu "laika bulta" (arrow of time) 1927. gadā ievieš britu astrofiziķis Arturs Edingtons (Eddington). Laika bulta nozīmē laika vienvirziena kustību un asimetriju, t.i., starp laika daļām (pirms/pēc) nepastāv simetriskas attiecības, kā tas ir telpas gadījumā.
[6] Izstādes koncepcijā būtiska nozīme piešķirta termodinamikas otrajam likumam, kas apraksta enerģijas zudumu jeb entropiju atvērtās sistēmās un to, ka laika gaitā šādā sistēmā entropija pieaug.
0