Pārdomas par laiku Ivara Selecka un Armanda Zača dokumentālajā filmā "Turpinājums. Pieaugšana"
Pirms dažām nedēļām apokaliptiski maigajā septembra gaisā mēs ar saujiņu mākslas mīļotāju sēdējām uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jumta, kur fiziķis Mārcis Auziņš un māksliniece Luīze Rukšāne sarunājās par laiku. No vienas puses – ko gan vēl var pateikt par laiku? No otras – mēs nespējām vien beigt par to runāt šai sarunai atvēlētajā 40 minūšu sprīdī.
"Vai jums neliekas, ka laiks sācis skriet arvien ātrāk un nav vairs kā bērnībā?" kāds neizbēgami zinātniekam uzdeva arī šo jautājumu. Panorāmiski pārlaižot skatu pār Rīgu, kuras debesīs tobrīd karājās nekustīgi, izpluinīti mākoņi, man gribējās pacelt roku kā skolā un saukt: "Nē!" Kaut vai šobrīd šajā vietā – laiks ir pavisam apstājies un šī saruna ir daudz garāka par standarta mācību stundu. Es daudz reižu šovasar esmu piedzīvojusi laika palēninājumu – konstatējot, cik piesātināta var izrādīties mēģinājuma vai izrādes stunda vai kā 15 minūtēs nekārtīgu zāli var pārvērst par skatuvi. Es arī zinu, ka, krītot pār riteņa stūri, var palēninājumā izdomāt vēl vairākus teikumus. Tas man atgādina par Brīnumzemes sēni, no kuras nokožoties vienā pusē tu sāksi augt, bet nokožoties otrā pusē – sāksi sarukt, tikai nekad nevar zināt, kurā pusē ir jākož. Un tāpēc manī kā nekad agrāk ir nostiprinājusies pārliecība, ka ar laiku ir iespējams čakarēties un ka māksla tam ir piemērots instruments. Par to vēsta arī Luīzes Rukšānes darbs "Pulkstentiņ, Pulkstentiņ, saki man tā, kurā stundā var nenotikt nekas?", ko vēl nesen varēja apskatīt festivālā "Survival Kit" – "darbs ir par attiecībām ar laiku un par to, kā viens un tas pats pulksteņlaiks katrā dienā ir pilnīgi citāds".
Performances teorētiķis Ričards Šehners izdalīja trīs biežāk sastopamās laika un darbības attiecību variācijas performatīvās darbībās: notikuma laiks – darbībā ir ietverta noteikta secība un jāizpilda visi scenārijā ierakstītie soļi, bet to izpilde aizņems kādu laiku; noteiktais jeb ierobežotais laiks – laiks, kas dots kādai spēlei vai rotaļai un kurā var censties paspēt izdarīt pēc iespējas vairāk darbību; simboliskais laiks – tas laiks, kas veidojas, ja dzīves laikam pieskaita sapņu laiku, iepludina tajā mūžības klātesamību, atceļ laiku vai ļauj to uztvert citādi.
Čakarēšanās ar laiku ir arī kinomākslas esence. Tas ir šo mākslas veidu dzenošais impulss – kā vēl iemūžināt/iekonservēt prom skrienošo brīdi. Un, skatoties Ivara Selecka un Armanda Zača veidoto dokumentālās filmas "Turpinājums" turpinājumu, nākas konstatēt – jo vairāk pieredzējis ir kinematogrāfists, jo vieglāku roku viņam sanāk savārīt neatšķetināmu laika kompotu.
2018. gadā, Latvijas simtgadē, iznāca filma "Turpinājums" – stāsts par pieciem pirmklasniekiem, kas sper pirmos soļus lielajā dzīvē. Skatoties plašāk, tas bija stāsts par mūsdienu Latvijas sabiedrību un tās apņēmīgajiem neatkarības soļiem, kuru dziļākajās straumēs pastāvīgi var nojaust bažīgu jautājumu: "Kas būs tālāk?" Kopš filmas pirmizrādes noskatīšanās tā ienākusi manā laika skalā kā marķieris. Esmu pamazām skaitījusi līdzi, aizdomājoties par solīto nākamās filmas iznākšanu pēc septiņiem gadiem un par filmā redzētajiem bērniem dažādos Latvijas novados. Varbūt tāpēc, ka 2018. gadā man pašai mājās bija pirmklasnieks, bet tagad jau pirmo klasi beidzis otrs bērns. Varbūt tāpēc, ka mans prāts doto dzīves nogriezni mūžības laukā pastāvīgi tiecas graizīt sīkākos posmos, lai saskatītu kādas sakarības – kaut ko atkostu vai pierādītu, brīžiem ļaujoties aizmiršanas un tad atkal pierakstīšanas panikai.
Pa septiņiem gadiem ir noticis daudz. Es gribētu, lai mēs šodien optimistiskajā Borisa Podnieka balsī varētu teikt: "Cik braši bērni izveidojušies par pusaudžiem, kā jaunās ģimenes nostiprinājušas māju pamatus un ieiet rāmā tradīcijas rutīnā!" Bet tā būtu miglas pūšana uz filmā redzamajiem personāžiem, kas turpina kustēties vispārējā nenoteiktībā. Pasaule ir nedroša vieta, un nākotne ir nezināma – gan tā, kuru nesīs tuvākais skolas gads, gan tā, kurai skola viņus it kā gatavo. Pa šiem gadiem filmā redzamo pasauli paspēja satricināt pandēmija, tad Krievijas karš tepat blakus. Ekrānā par to liecina arvien biežāk redzamā kamuflāža un jaunsargu uzpleči, kas uz pusaudža pleciem izskatās tikpat svešādi un neveikli kā skolas formas pirmajā klasē.
Pa šiem septiņiem gadiem mums katram ir uzradies kāds jauns ukraiņu paziņa vai stāsts no Ukrainas, kuru nevaram aizmirst un atredzēt. Mana paziņa Ludmila, angļu valodas skolotāja, pagalmā žestikulējot stāsta: "Domā, kāda no mums bija savā mūžā ieroci redzējusi? Domā, mums bija kāds īsts karotājs? Pat tie, kas gāja militārajās mācībās, to darīja, lai varētu stilot ar militāro formu ielās. Mums pirmajos kara mēnešos bija tik lieli zaudējumi, jo neviens neko neprata un nespēja ielauzīties vispār tajā apziņā, ka tas notiek pa īstam."
"Turpinājuma" pirmklasnieks, nu jau pusaudzis Kārlis, ar savu jaunsardzes pulciņu filmas otrajā sērijā uzskatāmi ilustrē Ludmilas teikto. Pusaudžiem piemītošais lempīgums savienojumā ar valsts aizsargāšanas augstajiem ideāliem rada ciniski traģisku un atkailinātu realitāti, ļoti tālu no tā varonīguma, kuru cenšas komunicēt mediji. Hērakli un supermeni ir pasakās – īsts cilvēks ir neveikls, trausls, neaizsargāts. Viņš mācās un veidojas, viņa spēks vai izturība pieaug, pieņemot lēmumus. Francijā dzīvojošais ukraiņu izcelsmes filozofs Vladimirs Žankelevičs savā traktātā "Par tikumiem" savulaik rakstīja, ka starp drosmi un brīvību liekama vienādības zīme un ka tās abas pieredzamas tikai tagadnes laikā – tās nevarot iepazīt ne gaidot, ne post factum. Brīvībai un drosmei "nepieciešams ļoti smalks un precīzs laikmetīgums". Tāpat, rakstot par franču pretošanās kustības dalībniekiem, viņš min, ka mēs vienmēr gribam saskatīt dažādus iemeslus, kādēļ anonīmi varoņi bijuši gatavi iet bojā, cīnoties par labāku pasauli, kuru viņi paši nekad neredzēs. Taču viņu motivācijas analīze, pēc filozofa domām, esot primitīvs skaidrojums, jo tieši naivums ir dziļākā un skaidrākā atbilde. Naivums ir "visnepierādāmākais pierādījums nesavtīgai rīcībai".
Man gribētos teikt, ka filmā "Turpinājums. Pieaugšana" ir šī tagadnei piemītošā naivuma šķērsgriezums un tās godīgums un trauslums ir arī tās spēks. Mēs filmā vēlreiz satiekam saimniekdēlu Kārli no Kusas, kurš jau pirmajos kadros saņem drebelīgu pamācību no vectēva, ka brīvība esot katram pašam jāizcīna. Filmas gaitā mēs viņu lielākoties redzam neveikli rīkojamies ar darbarīkiem, kā arī mazliet samākslotās un sasteigtās pirmajās attiecībās ar meiteni. Redzam arī šķietami tikpat neveiklu, bet visai stūrgalvīgu apņemšanos stāties jaunsardzē, lai paliktu un aizsargātu Latviju. Kārļa pretmets ir smalkais jaunkundziņš Gļebs no turīgas krievvalodīgo ģimenes, kas neatlaidīgi cenšas no zēna izaudzināt nākamo līderi – caur kikboksa, klasiskās ģitāras, angļu valodas un citiem kursiem. Viņš pat nepieļauj domu, ka nākotnē varētu nebūt kādas kompānijas īpašnieks, bet tajā pašā laikā ar pusaudzim raksturīgu godīgumu atzīstas, ka nevēlas darīt neko – tikai atpūsties un dzīvot Nicā. Šo krasi atšķirīgo vērtību uzsvēršana brīžiem šķiet tendencioza vai pat iestudēta… tomēr neapšaubīšu filmas materiāla autentiskumu – pēdējos gados arvien biežāk par acu priekšā notiekošo nākas konstatēt – "ja to rādītu filmā, domātu, ka safabricēts". Ir uzskatāms, ka operatora acs nespēj neredzēt imperiālistiskās iezīmes ģimenes mājas interjerā, manierēs, žestos, izvēlēs, un gan jau arī ģimene pati tās saredz, bet neuzskata par kaut ko slēpjamu.
Kopš iepriekšējās "Turpinājuma" filmas bieži esmu atcerējusies kluso, sīksto Anastasiju, kas dzīvo kaut kur tālu Stoļerovas pagasta saimniecībā, rūpējoties par zirgiem un tagad arī par mazo brāli. Viņas dzīves stāsts un cilvēka portrets varētu būt atsevišķas filmas vērts – par skaudrajām attiecībām aiz ārēji idilliskās dzīves mežā ar zirgiem un dabu. Aiz ziemas pasakas ainām dziļajā mežā vai ziņu sižeta par Latgales zirgsaimniecības uzņēmēju slēpjas uz izmisuma robežas balansējoša ikdiena, kurā tiek nodarbināts bērns, kas šo sapni nav izvēlējies. Gan skola, gan mātes saimniecība nav Anastasijas izvēle, viņa vēl meklē savu ceļu, un filmas gaitā mēs redzam, kā notiek šis lūzums un atteikšanās no ģimenes. Lai arī vieglākā formā, bet cauri pieaugšanas krīzei filmā iet arī mērķtiecīgā Rīgas teicamniece Zane – no dziedāšanas viņas intereses ir mainījušās uz sasniegumiem basketbola komandā, taču ekrānā, līdzīgi kā Gļeba gadījumā, mums ir iespēja redzēt tikai zaudējuma, nevis triumfa brīžus. Grūtības ar mošanos, saņemšanās, vēlme aizvērt durvis un neļaut ienākt ne mātei, ne kamerai – nepieciešamība pēc klusuma un noslēgtības, kurā attīstīties pašai sevī, nevis tikt audzinātai. Šķiet, tieši šajos kadros visskaidrāk izskan filmas pamattēma – turpinājums jeb turpināšanās. Man lielākais prieks bija atkal filmā sastapt Vecpiebalgas Aneti, kuras mamma beidzot atgriezusies no Anglijas. No filmas pirmās daļas man visspilgtāk atmiņā palikušas tās ainas, kur visās latviešu gadskārtās Anete zūmā dzied mammai dziesmiņas. Tās savā ciniskajā tiešumā laikam iegrieza visdziļāko rētu. Tajā pašā laikā filmas veidotāji neapstājas pie moralizēšanas un kritizēšanas par varoņu izvēlēm – viņi tiek portretēti caur mīlošu, pieņemošu prizmu ar ticību mainībai un turpinājumam. Cik noprotams, Anetes mamma bijusi prom Anglijā 10 gadus, un tikmēr meitene auga ar vecmammu. Tagad mamma ir atgriezusies, savukārt vecmamma septiņu gadu laikā kļuvusi pārāk vārga, lai piedalītos audzināšanā. Un Anete savā ziņā atkal jūtas nošķirta no sev tuvākā cilvēka. Varbūt tāpēc viņa šķiet ātrāk pieaugusi par citiem filmas bērniem, jau it kā atdalījusies no ģimenes un šķietami samierinājusies ar vientulību, kura nāk kā blakne neatkarībai.
Filmas veidotāju kamera brīžiem iegriež ļoti sāpīgi, bet tad atkal aizvirzās pie komiski absurdā – kā Gļeba niršanas ainā, kur viņu zem ūdens gaida ofiss ar tālruni, vai neparasti ilgi uzkavējas tik krindžīgā vietā kā skolas diskotēka vai popiela. Tā ir kā spēle un reizē ķepīga līme, kam jāpanāk pāru veidošana, sadraudzēšanās ārpus mācību konteksta, kam jāvairo kopības apziņa ar kaut ko, kas varētu derēt visiem, piemēram, ar populāro dziesmu "māte man teica: seko saviem sapņiem un meitenes sekos tev", bez kuras neiztiek neviena skolas ballīte. Man šie seksistiskie panti neizsakāmi krīt uz nerviem, bet kaut kāda daļa tajā ir patiesa – par tiem sapņiem, uz kuriem viss turas.
"Turpinājums" ir mans mīļākais lēnais seriāls, kam es gribētu redzēt pēc iespējas vairāk sēriju, bet kuru skatoties es tik skaidri kā nekad apzinos, ka viss turpināsies arī tad, kad es vairs neturpināšos. Pasaule ies tālāk arī bez manis, un labākais, ko varu darīt, ir pieņemt šo nedrošo, nestabilo zemi kā vislabāko augsni vēl vienai skaistai, brīžiem grūtai, sāpīgai un cerīgai dzīvei, kurā mēs spējam atrast arī atelpas brīžus, lai paceltu acis uz aizlidojošo dzērvju kāsi kā kamera Selecka filmās un sajustu tagadni kā pabeigtu, pārlaicīgu un noapaļotu lielumu.
Tajā pašā laikā filmas "Turpinājums. Pieaugšana" uzliktais fokuss man atkal ik uz soļa atgādina par tās laikmetīgumu un aktualitāti, sasaucoties ar citām idejām un naratīviem, kas uzvirmo šī reģiona kultūrtelpā. Ne tikai "Survival Kit" izstādē, kas bija veltīta mērījumiem, bet arī Baltijas mākslas triennālē Viļņā, kas sākās ar Žana Marī Štrauba (Jean-Marie Straub) un Danielas Ijē (Daniele Huillet) 1982. gada īsfilmu "En rachâchant" par skolēnu vārdā Ernesto, kurš atsakās mācīties un ir nostājies pret skolu, ģimeni un jebkādu autoritāti. "Un kāpēc bērns atsakās mācīties to, ko viņš vēl nezina?" didaktiski vaicā skolotājs. "Kā gan viņš iemācīsies lasīt, rakstīt, skaitīt?" Un zēns vārdā Ernesto viņam atbild: "Es to pratīšu. Ne-iz-bē-ga-mi." Un mēs vienkārši zinām, ka viņam ir taisnība.
Man joprojām mēdz būt dienas kā Alisei Brīnumzemē, kas pret vakaru vairs nevar pateikt, kas viņa tagad ir, jo atceras tikai to, kas viņa bija no rīta. Taču ir filmas, kas palīdz samierināties ar šo mainīgo stāvokli un neatšķetināmi savij kopā caur pirkstiem slīdošo un reizē lēni lienošo laiku, izveidojot vienu nevainojamu un simetriski noapaļotu sēni.
0