Šovasar viesu mājās "Uguņu Dambji" notika "Satori" nometne, kurā gandrīz 30 autori sešu dienu garumā veidoja tekstus par tēmu "ķermenis". Dzejas darbnīcu vadīja Ivars Šteinbergs, prozas – Ieva Melgalve, esejistikas – Anna Auziņa. Šajā sērijā piedāvājam iepazīties ar daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.
Mans jocīgākais pacients ir kāds fiziķis, kurš ieņēmis galvā, ka vienīgais veids, kā parūpēties par to, ka mūsu civilizācija kolektīvi neieiet pārāk dziļi vienā vai otrā galējībā, ir izlīdzsvarot katru sociālo apmaiņu, katru saskarsmi, sniedzot otram cilvēkam pretējo tam, ko viņš sniedz mums, tā nodrošinot, ka emocionālais iznākums katrai saskarsmei ir nulle. Viņš to sauc par emociju fāzēšanu. Proti, ja viens vilnis pa Y asi aiziet līdz +50, tad sarunas biedram jādara jebkas, lai kas tas arī nebūtu, lai novietotu pretvilni uz –50. Fiziķis nāk pie manis reizi nedēļā, atstāsta visas savas pieredzes un sasummē emocionālo stāvokli, novērtējot to skalā no –100 līdz +100. Ja viņš atnāk ekstātiski laimīgs, proti, jūtas uz +100, tad man, un es nejokoju, ir jāmēģina sabojāt viņa garastāvokli, urķējoties viņa pieredzē, un jāgraiza viņa realitāte kā ar šķērēm, līdz viņš jūtas tā, ka esam atkal sasnieguši emocionālu līdzsvaru, proti, nulli. Ja viņš atnāk eksistenciāli satriekts, tad es mēģinu viņa sacītajā atrast ko skaistu.
Viņš ir pārliecināts, ka emociju fāzēšana ir cilvēka dabā un ka to aiz labestības pret līdzcilvēkiem vai, tieši pretēji, aiz skaudības neapzināti jau dara katrs cilvēks, tikai viņš to vienkārši dara apzināti. Ja kāds atnāk ar pārāk labu stāstu, mēs to drusku pabojājam. Ja atnāk pārāk noskumis, mēs viņu drusku pavelkam ārā. Fiziķis uzskata, ka tad, ja visi cilvēki to atzītu, mēs sāktu apzināti veidot kopienas kā savstarpēji saistītus olimpiskos riņķus un šī prakse no sabiedrības zemākajām struktūrām iestieptos augstākajās, un civilizācija vienkārši pašregulētos, tā izvairoties no ekstrēmiem. Es tam visam nepiekrītu, bet viņš par to man reizi nedēļā maksā.
Grūtāk ir reizēs, kad man viņa emocijas jāatgriež no priecīga stāvokļa atpakaļ neitrālā. Vairumā gadījumu viņš atnāk ar vērtību līdz +10 un šādos gadījumos atrod pareizo atbildi pats. Reiz viņš atnāca ar priecīgu ziņu, ka žaketes iekškabatā atradis 20 eiro, bet tūlīt pats atzina, ka tā bijusi tikai sagadīšanās, un es pat neiejaucoties redzēju, kā viņš no +8 lepni pašregulējas atpakaļ uz nulli.
Šodien man par šādu iznākumu bija nedaudz jāpacīnās. Viņš teica, ka viņam pret kādu kolēģi universitātē sāk veidoties jūtas, un novērtēja savu emocionālo stāvokli ar iespaidīgu +60,2. Mēs esam sasnieguši šo atzīmi iepriekš, bet parasti tie ir spēcīgi īstermiņa iespaidi, kas dabiski izplēn. Nemanot piezagušās jūtas ir bīstamākas.
"Es vairs nevaru būt drošs, kur ir nulle," viņš apjucis sprieda. "Jūtu, ka esmu ne tikai pārāk sacerējies, kas šādos apstākļos būtu normāli, bet mana bāzes līnija ir pacēlusies. Visas sīkās, sadzīviskās lietas piepeši šķiet jaukākas. Kad neesam kopā, es ik pa laikam par viņu iedomājos. Katru reizi, kad kaut ko pieredzu, ieraugu, sadzirdu, man gribas viņai par to pastāstīt, vienkārši lai dzirdētu viņas domas. Es saprotu, ka tas izklausās muļķīgi, bet pastāvīgi jūtos uz +20."
Parunājot noskaidrojās, ka abi kolēģi ir pazīstami jau dažus gadus, un te arī izrādījās atslēga situācijas noslāpēšanai. Kad viņš raksturoja kolēģes sirsnīgo dabu, es vērsu uzmanību uz riskiem, kas saistīti ar attiecību uzsākšanu ar kolēģiem. Atraduši vēl pāris sliktas īpašības viņas raksturā un izskatā, mēs sarunu ar mierīgām sirdīm nolikām malā, un viņš gandarīti secināja, ka atgriezies uz nulles.
Nākamreiz tikāmies pēc mēneša, un viņš savu stāvokli raksturoja ar vērtību +27,6, bet minēto kolēģi – ar kņudoņu vēderā un vēlmi viņai pieskarties. Bāzes līnija vēl aizvien bija nenosakāma un atradās nekomfortabli augstu. Tas ir, nekomfortabli augstu no viņa perspektīvas.
Es pa šo laiku biju sācis kalt plānu un sarunas vidū ieminējos: "Klau, pieņemsim, ka tava nulle ir relatīva. Vai tad, kad tu īsteni jūties līdzsvarā, tu jebkad vari būt drošs, kur ir nulle?"
Mēs apskatījām manu hipotēzi ar vairākiem piemēriem: lineālu, kas mēra pats savu garumu, termometru, kas nosaka temperatūru istabā, vadoties pēc sevis. No kafijas galdiņa apakšas izvilku iepriekš sagatavotu papīru un flomāsterus un turpināju.
"Skaties," uzvilku vienu vilni. "Tas esi tu, bet šis," es uzzīmēju identisku pretvilni, "esmu es. Mēs viens otru, kā tu saki, fāzējam. Bet vai mums tiešām ir regulāri jātiekas un jāsarunājas, lai izpildītu šo… šo… fenomenu?"
Uz mana kabineta kafijas galdiņa bija terārijs ar sūnām, dekoratīviem akmeņiem un trim fikusiem. Ar kreiso roku no trauka izņēmu vienu akmeni un vienlaikus ar labo vilku nost vienu no savām kurpēm.
"Domā par to tā: tu plūsti pa dzīvi kā vilnis, līdz attopies manā kabinetā, mēs satiekamies, un es izmainu tavu stāvokli."
"Šobrīd tu esi šeit," ar zīmuli atzīmēju iedaļiņu uz Y ass un pieskricelēju blakus skaitli +20. "Ja mēs abi esam saistīti – un mums acīmredzot jābūt saistītiem, lai tu atrastos līdzsvarā –, tad man jāatrodas šeit," es zemāk izdarīju vēl vienu atzīmi: –20.
"Mēs mijiedarbojamies. Tu neesi pastāvīgi uz +20, jo mēs abi veidojam kopīgu sistēmu. Tāpēc tu esi uz nulles," es gandarīti atzinu. Meklēju viņa sejas vaibstos aizrautības, prieka, izbrīna, dulluma pazīmes – jebko. Viņš sarauca pieri un pacēla skici tuvāk acīm. Kādu brīdi papētījis, viņš nolika to atpakaļ uz galdiņa un pameta skatienu uz akmeni manā rokā. "Pieņemsim, ka tā ir," viņš teica, "bet kas ar to akmeni?"
Turot akmeni vienā rokā, ar otru pacēlu no zemes novilkto kurpi un turēju abus priekšmetus acu augstumā kā laboratorijas kolbas. Rūpīgi ievietoju akmeni kurpē, uzvilku to atpakaļ kājā, piecēlos un pastaigāju pa kabinetu, uzspēlēti pieklibojot, akmenim duroties tieši pēdas pacēlumā.
Taisnību sakot, nebija diez ko jātēlo, jo iet bija nepatīkami. Es drusku nogaidīju, līdz sāpes pēdā uzglezno man sejā adekvātu grimasi. "Ja šādi katru dienu došos uz darbu, nav šaubu, ka pastāvīgi jutīšos uz –20," skaļi prātoju.
Tu-dum, tu-dum. Turpināju klibot pa labi, pa kreisi, ik pa brīdim sagrīļojoties, kad solis sastapās ar grīdu. Tu-dum, tu-dum. Aizsoļoju atpakaļ un apsēdos krēslā viņam pretī. "Tagad mēs abi pastāvīgi atrodamies uz +20 un –20." Ar pirkstu pasitu pa diagrammu viņam priekšā uz galda. "Vai tagad tu uzaicināsi savu kolēģi uz sarunu?"
***
Sekoja periods, kurā mēs ar Māri apmainījāmies ar ziņām, pārliecinoties, ka turpinām viens otru fāzēt. Viņš aprakstīja savas sajūtas un beigās sniedza tām novērtējumu.
Šoned. visu laiku gribējās būt ar viņu tā, ka drīkst viņai teikt mīļvārdus, saukt par kaķīti, zvēriņu, sauli. Galvā simulēju sarunas, kurās mēs jau esam tik tuvi, ka viņai var tā teikt, piem., modinot viņu no rīta, uzmundrinot pēc darbdienas vai tml. +24,7.
Es tad parasti atbildu ar savas nedēļas aprakstu.
Sapratu. Man mašīna neizgāja tehnisko. Kad braucu vēlreiz, nejauši paņēmu numuriņu ne tajā rindā un sēdēju 2h parkingā bez jēgas. Šobrīd nav laika braukt vēl. Uz darbu eju kājām. Apmēram –25.
Sanāca –0,3 punktu nobīde. Viņš uz šīm apmaiņām parasti vienkārši atbild ar "OK", pieļaujot minimālu nobīdi. Vienreiz atstāju mūsu fāzēšanos +5 viņa labā, uz ko viņš atbildēja ar "Hmm, OK", un kopš tās reizes vairs neriskēju.
***
Man viņa sāk asociēties tikai ar labām lietām. Darbā pie kafijas automāta, pat ja runāju ar citu kolēģi, perifērijā skatos, ko viņa dara. Runājot ar citiem, grūti uztvert tematu, jo pamīšus klausos, ko runā viņa utt. +27,7.
Apstājos, piegāju pa trotuāru tuvāk ēkām, lai netraucētu gājēju satiksmei. Uz mirkli aizskatījos veikala izkārtnē pāri ielai un, iespiedis mēles galu starp lūpām, sacerēju atbildi.
Skaidrs. Šonedēļ mēģināju lasīt Eko "Rozes vārdu". Trūkst vēstures zināšanu, nesaprotu atsauces. Laikam vairs nelasīšu, mokos ar pašpārmetumiem. –29.
Kāpņu telpā saņēmu īsziņu "Man tāpat bija". Domīgi uzkāpu pa trepēm. Kad ieliku atslēgu dzīvokļa durvīs, ekrānā parādījās otra ziņa "OK".
***
Pēc mēneša sekoja jauns pavērsiens, pēc kura sāku uztraukties, ka, pārdefinējot viņa nulles teoriju, esmu pavēris slūžas jauniem grozījumiem. Vizītē Māris stāstīja, ka patīkamās gaidas sākušas mīties ar bailēm no atraidījuma, un tagad nenosakāma ir kļuvusi ne tikai nulle, bet visa Y ass. Es viņam vēlreiz ieteicu uzaicināt kolēģi uz tikšanos ārpus darba, lai pavadītu nedaudz laika divatā, par jūtām pat nerunājot.
"Pastāvīgi jūtos uz +30, bet, kad esam divatā, mans prieks aug eksponenciāli. Es varu sasniegt tiešām augstas vērtības, piemēram, viņdien mēs kopā gājām no viena korpusa uz otru, un kādās 8 vai 10 minūtēs bija +88,6 vai +89,8."
"Jā, saprotu," es līdzjūtīgi teicu.
"Nu, lūk. Bet, kad es iedomājos viņu, nezinu, pateikt viņai, ka es gribētu aiziet uz, teiksim, izstādi, tad man ir bail, ka es vienā mirklī attapšos –91,3. Mani pārņem bailes, un tad es tā arī jūtos kā –91,3 un noriju to jautājumu nepateicis, bet tāpēc atkal laimīgi sajūtos uz +90. Saproti? Es pastāvīgi atrodos vienlaikus gan +90, gan –90. Kā lai pasaka, tādā kā neziņā."
"Jā, saprotu," es atkal līdzjūtīgi teicu.
***
Mērķtiecīgi kliboju no viena kabineta gala uz otru, rokas salicis aiz muguras. Mēs pārbīdījām kafijas galdiņu un pacienta krēslu drusku tuvāk sienai, lai vakara saule nespīdētu Mārim acīs. Biju izsaucis viņu uz ārkārtas tikšanos pēc darba laika. Uz galdiņa bija terārijs, salvetes, flomāsteri un dažas jaunas skices. Māris sēdēja krēslā pie sienas un, piekalis man skatienu, lēni grozīja galvu pa labi, pa kreisi, gaidot, ko teikšu.
"Ir tā," es apstājos. Saulstaru kūlis krita uz mana baltā, biksēs sabāztā krekla krūtežas, patīkami sildot sirdi. "Mēs atrodamies tādā kā savstarpēji saistītā stāvoklī: tu un es. Mēs abi esam vienlaikus, teiksim, +93 un –93 un nevaram būt droši par to, kur atrodamies."
"Jā, tieši tā," Māris sakrustoja abu roku pirkstus un norūpējies atbalstīja zodu ar dūrēm.
Es paspēru divus neveiklus soļus. "Vienīgais veids, kā varam uzzināt, kur atrodamies, ir, šajā sistēmā ieaicinot kādu trešo pusi no malas. Kādu vērotāju, kuram ir objektīvs skats, jo mēs esam… mēs abi esam kā…" Meklēju īstos vārdus.
"Kā spogulis, kas nezina savu virsmu," Māris jautājoši piedāvāja.
"Tieši tā," ar nepareizo kāju spēji pavērsos pret viņu. "Jā, mēs esam kā spogulis. Mums vajag kādu no malas, kurš pasaka, ko tas redz. Kas tajā ir redzams." Piekrītoši mājot ar galvu, domīgi staigāju pa kabinetu. "Mums vajag kādu, kurš sapratīs, kur esam, jo mēs pamīšus atrodamies gan vienā, gan otrā, gan nevienā galējībā, un tas nav labi."
Iesāņus paskatījos uz Māri. Viņš sēdēja, saliecies uz priekšu, un godprātīgi skatījās pretējā sienā. Es atsāku klibot. "Varbūt Anna?" neapstājoties klusi pajautāju kabinetam. Tu-dum, tu-dum. "Es, protams, nedomāju, ka mums viņa jāaicina šurp," žestikulēju kabinetam, "bet, iespējams, jūs abi varētu par šo fenomenu aprunāties."
Māris atslīga krēslā un paberzēja vaigu, bārdas sariem sanot.
"Anna," viņš domīgi noteica. Ejot garām logam, pamanīju viņa acīs ilgas, šķita, ka es esmu viņš un viņš ir es, un mēs abi tiešām nezinām, kur esam, bet saule žēlīgi silda mūsu sirdis.
***
Sēdēju kabineta vidū pacienta krēslā, skatījos ārā pa logu un nervozi kratīju ceļgalu. Uz kafijas galdiņa bija salvetes, terārijs, mans telefons un cigaretes. Plandīja līdz galam atvērtā loga aizkari, vēdinot izņēmuma kārtā piesmēķēto telpu. Es nebiju smēķējis astoņus mēnešus, bet pastāvīgi par to domāju. Pulkstenis pie sienas rādīja 17.15. Bija pagājušas piecpadsmit minūtes kopš Māra oficiālā darbalaika beigām. Uztraukumā nevarēju nosēdēt un aizkliboju līdz logam. Gan jau telpa līdz pirmdienai izvēdināsies. Īstenībā bija vienalga. Kad ierados kabinetā, kā talismanu māņticīgi ieliku kurpē akmeni – lai stiprinātu mūsu saikni. Pagāja vēl 5 minūtes. Diez, uz cik Māris šobrīd jūtas? Vai viņi jau runāja? Aizsmēķēju cigareti. Sasodīts, es tik sen nebiju smēķējis, katrs vilciens jutās kā pirmā ieelpa pēc vairāku mēnešu noslīkušas prombūtnes piķa melnā dzelmē. Dūmi koda kaklā kā vienīgā patiesībā un kā desmit zvaigznes sildīja manas krūtis, kuras cēlās un krita, cēlās un krita, es stāvēju pie loga un fokusējos tikai un vienīgi uz elpošanu un savu aizvien ātrāk un spēcīgāk pukstošo sirdi, kura manu krūšu dziļurbumā dziedāja kā priecīgi atklāta, biezi asiņaina nafta. Ja Māris jau kādas 20 minūtes jutās uz –100, tad es jutos vienkārši fantast…
Uz galda ievibrējās telefons. Ar cigareti zobos aizkliboju tam pakaļ. "Iesim šovakar pastaigā pa Arkādijas parku. +412,7." Izsaucos balsī, ievilku vienu no patīkamākajiem dūmiem mūžā un atbildēju: "Skaidrs. Izskatās, ka atsākšu smēķēt. –413,5."
0