Īsrecenzija par Mati Diopa filmu "Dahomejas karaliste", kas 19. oktobrī būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā "Riga IFF".
Īsais (un emocionālais) ievads postkoloniālisma problemātikā, kas apmēram stundas laikā var palīdzēt skatītājam atrast savu vietiņu plašajā uzskatu spektrā par to, kā mūsdienu pasaulē domāt par pagātnes netaisnību. Filmas centrā ir labi zināmā problēma: kolonizējošās valstis, kuras salaupīja iekaroto un apspiesto zemju kultūras artefaktus, rituāla priekšmetus un mākslas darbus, tos ievietoja savos slavenajos muzejos. Arī tagad, ilgi pēc civilizētākas attieksmes atgūšanas, šīs valstis joprojām patur minētos artefaktus, ar grūtībām un negribīgi atzīst faktu, ka viņu muzeju krājumi ir ievākti netaisnīgi, un atsakās atdot šo kolekciju atbilstošo kultūru pārstāvjiem, parasti pamatojot šo nevēlēšanos ar to, ka šīs "trešās pasaules valstis" nespēšot nodrošināt pienācīgas rūpes par muzejiskām vērtībām. 26 darbu atgriešanās no Francijas Beninā, kuras teritorija daļēji sakrīt ar 17.–19. gadsimta Dahomejas karalistes teritoriju (jā, šeit nav runa par mītiskiem aizlaikiem, bet gan par dažu gadsimtu pagātni), ir neliela, bet nozīmīga diplomātiska uzvara, ko lielā mērā padarījis iespējamu moderns, Rietumu standartiem atbilstošs muzejs.
Filmā vietējie studenti artikulēti diskutē par to, kā šo notikumu interpretēt. Filmas veidotāji ir piešķīruši balsi arī senajiem artefaktiem, mēģinot salāgot to esamību ar to iedomāto "ideālo biogrāfiju". Izmantotie kino paņēmieni (vēsās, kontrolētās muzeju krājumu telpas un siltā, dzīvīgā Āfrikas ikdiena) varbūt ir pārāk uzskatāmi, bet arī simboliski saprotami. Tas viss rada labu pamatu pēcfilmas diskusijai par postkoloniālismu (lai diskusiju sarežģītu: Dahomejas karaliste bija nevis "nabaga dabiskie, sirdsšķīstie mežoņi", bet plaukstoša vergturu valsts).
Tomēr mani visvairāk iespaidoja precīzā spēle ar savējo/svešo, citādo/pazīstamo un, protams, skatītāja gaidām par to, kā tad tam visam Beninā būtu jāizskatās. Tas pārliecinoši iezīmē šādas diskusijas galvenās līnijas: pirmkārt, top skaidrs, ka postkoloniālisma problēmas ir jārisina, jo tās arī šobrīd ietekmē gan kolonizēto, gan kolonizējamo identitāti (un arī Latvijas kontekstā par to varam domāt ilgi un produktīvi). Un, otrkārt, ka zināšanu, pieredzes, kultūru, valodu un identitāšu pavedieni ir tā savijušies, ka šie jautājumi nav atrisināmi ar praktiskiem žestiem, piemēram, "atvest visas lietas atpakaļ, un miers": pat tad, kad (ja kādreiz) visas netaisnības tiktu izlīdzinātas, postkoloniālā pasaule nekad neatgūs pirmskoloniālo nevainību, kas tai, domājams, nekad nav piemitusi.
0