Deivida Linča piemiņai.
Bija 16. janvāris, un es savu dienu pavadīju, strādājot pie jaunākās filmas pabeigšanas. Skrējienā pa pilsētu piepeši atcerējos vienu no Deivida Linča laika ziņu video (David Lynch's Weather Report), kurā viņš saka: "Šodien es domāju par Mazzy Star izpildīto dziesmu "Fade Into You" no 1994. gada." [1] Atcerējos un sāku smaidīt, jo šķita, ka pasaulē, kas šobrīd ir baisa un pārsteidzoši ļauna, kaut kur ir tāds Deivids Linčs. Bet tad pienāca vakars un saņēmu ziņu no savas draudzenes: "[rupjš vārds] Linčs nomiris…" Un piepeši pasaule kļuva tumšāka.
Es daudz domāju par parasociālajām attiecībām, kuras cilvēki veido ar slavenībām, – sociālo mediju radītā iespēja komunicēt ar dažādām personībām rada ilūziju, ka mūsu elki ir sasniedzami, atpazīstami un tādi paši "kā mēs". Arī par Deividu Linču ir lasīts, ka viņu reizēm varēja sastapt fanu forumos, kuros Linčs mēdza patērzēt ar savas daiļrades mīļotājiem. Tāpēc arī nepārmetu sev, ka, uzzinot par Linča nāvi, kārtīgi noraudājos, jo caur viņa darbiem, intervijām un iedvesmojoši pozitīvajām laika ziņām biju ar šo režisoru izveidojusi sev nozīmīgu parasociālu saikni.
Tā kā par Deivida Linča karjeru izsmeļošu, aizkustinošu un arī dziļi personisku piemiņas rakstu interneta žurnālā "Kino Raksti" jau ir uzrakstījusi Dita Rietuma, šīs vairāk būs manas atmiņas par mākslinieku, kuru nekad dzīvē neesmu satikusi, bet kuru jutu kā draugu.
Kā īsts deviņdesmito gadu bērns, dzīves pirmos gadus pavadīju laukos un tad radu saimes "komunālajā dzīvoklī", kuru dalījām ar vecvecākiem un vēlāk krusttēva ģimeni, kas nozīmēja, ka ar vecākiem dzīvojām vienā istabā. Viena istaba nozīmēja vienu televizoru un to, ka man bija ekskluzīva iespēja bērnībā skatīties saturu, ko patērēja mani vecāki un kas noteikti nebija piemērots mazam bērnam. Jau piecu sešu gadu vecumā mamma mani iepazīstināja ar Deividu Linču, un par iknedēļas tradīciju mums kļuva seriāla "Tvinpīka" skatīšanās, ko pārraidīja kāds krievu TV kanāls. Tā mums ar mammu kļuva par "mūsu lietu", jo tētis – lai arī centās to neatzīt – vienmēr ir baidījies no šausmu filmām. (Viena no Martinsonu ģimenes leģendām ir tā, ka mamma nejauši tēti DIVREIZ aizvedusi noskatīties Ridlija Skota filmu "Svešais". Tētis, atpazīstot filmas sākuma ainas, esot mammu aiz rokas izrāvis laukā no kinoteātra.) Man šausmu kino ir bijis pazīstams un mīļš jau kopš bērnības, bet nekad nebiju redzējusi neko tādu kā "Tvinpīka" – tas bija kas pilnīgi atšķirīgs no meksikāņu ziepju operām vai amerikāņu bagātnieku problēmām "Santa Barbarā" un "Hameleonu rotaļās", tāpēc katra nākamā sērija bija manas nedēļas lielākais notikums. Kad viena no sērijām beidzās ar īpašā aģenta Deila Kūpera sašaušanu, es visu nakti raudāju, jo biju pārliecināta, ka mans mīļākais varonis ir miris. Arī aina, kurā Džozija Pekārda tiek ieslodzīta naktsskapīša rokturī, uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka vēl ilgi ar aizdomām lūkojos uz visiem koka rokturiem.
Lora Palmere kļuva par manas bērnības neatņemamu sastāvdaļu – pēc tam sekoja nākamās apsēstības, kas jau bija konvencionālākas: grupa "Spice Girls" vai seriāls "Bafija pret vampīriem". Bet, ja man vaicā par agru bērnību, tad tā man saistās ar sarkanajiem Black Lodge aizkariem, hipnotisko Andželo Badalamenti mūziku un Džūlijas Krūzas balsi, Odrijas Hornas melnbaltajām kurpēm un, protams, Bobu, kas vēl ilgus gadus bija manu murgu galvenais varonis. Ne velti viens no maniem tetovējumiem ir veltīts "Tvinpīkai". Taču, manuprāt, svarīgākais, ko šī tikšanās ar Linču man deva, bija fakts, ka es uzzināju, ka vispār ir tāda profesija kā režisors. Ja tikai pusaudzībā es sāku rūpīgāk pievērst uzmanību režisora vārdam un filmogrāfijai, tad Deivids Linčs bija personība, kura man bija pazīstama jau kopš bērnības. Viņš bija kas vairāk par režisoru.
Pārējo Deivida Linča daiļradi iepazinu pamazām – arī kopā ar mammu noskatījāmies "Zilo samtu" un "Malholanda ceļu". Pēc "Malholanda ceļa" noskatīšanās mamma man nopietni pavaicāja, vai es filmu sapratu, jo viņa esot VISU sapratusi. Es pamāju ar galvu, bet esmu pārliecināta, ka ne es, ne viņa līdz galam filmu nesaprata, bet tas bija pilnīgi mazsvarīgi – mēs piedzīvojām kaut ko maģisku.
Jau vēlāk es noskatījos pārējo Deivida Linča daiļradi un arhaiskajā DC++ pirātisma ērā atradu cilvēku, kuram datorā bija milzīga mape ar Linča īsfilmām. Skatījos tās un sajūsminājos – atceros, ka vienā no īsfilmām bija redzama tikai lampa. Vienkārši lampa, kas tiek filmēta. Citā bija tikai kāpnes, uz kurām mainās gaisma. Vēl vienā īsfilmā Linčs ezerā airēja laivu. Un tas man iemācīja to, ka patiesībā drīkst filmēt jebko, kas tev konkrētajā brīdī ir svarīgs vai šķiet interesants. Pat ja tā ir tikai lampa.
Strādājot kinoteātrī "Forum Cinemas", aizvilku kolēģi uz "Iekšzemes impērijas" seansu, un pēc tam abas ilgi mēģinājām saprast, ko tieši esam tikko pieredzējušas. Bet vai tas mani atturēja pēc tam internetā noskatīties visas astoņas "Trusīšu" īsfilmu sērijas? Protams, ka ne! Kā cilvēkam, kurš nav avangarda vai festivālu kino fanāts, man Deivida Linča daiļrade vienmēr bijusi kā dīvaina oāze – pasaule, kurā viss ir iespējams, nekas nav tāds, kā tas sākotnēji izskatās, un kurā nav nepieciešams visu saprast – svarīgi ir piedzīvot un sajust. Piemēram, filmu "Mežonīgie sirdīs" esmu noskatījusies vismaz piecas reizes un sūtījusi kā iedvesmas atsauci neskaitāmiem aktieriem. Bieži vien ar paskaidrojumu – svarīgs ir vienkārši "vaibs".
Es apzinos, ka šī ir haotiska un fragmentāra eseja, kurā pat nemēģinu veikt kādu Deivida Linča kā režisora karjeras apkopojumu, bet, manuprāt, tas ir sekundāri. Viņš ir radījis tādu kino un mākslas pasauli, kura ir dziļi personiski uzrunājusi ļoti daudz cilvēku, un es zinu, ka man viņš ir devis drosmi savos darbos ielikt lietas, kuras kādam varētu šķist dīvainas vai nepareizas. Piemēram, veidojot filmu "Tizlenes", man dzima ideja par dziedošiem nēģiem – es nevaru teikt, ka filmas producents vai komanda šo ideju pieņēma atplestām rokām. Bet man pārliecību deva doma, ka Deivids Linčs šādas idejas vienkārši, pat neapšaubot, iekļautu savos darbos. Galu galā – filmas "Zilais samts" finālu režisors esot nosapņojis.
Pirms pāris mēnešiem sēdēju Berlīnes kafejnīcā "Lonely Hearts Cafe", kura ir ieturēta "Tvinpīkas" stilistikā. Kopā ar draugiem dzērām "Loras Palmeres" limonādi un runājām, ka nākamreiz jāpasūta aģenta Kūpera komplekts – pīrāga gabals ar melnu kafiju. Un jutāmies tur kā mājās. Es nezinu, ko vēl teikt – jo šķiet, ka daudzi jau ir gudrāk un koncentrētāk pateikuši svarīgāko. Vienīgais, ko vēl gribu piebilst, ir tas, ka man ļoti pietrūks Deivida Linča, un man sāp sirds, ka vairs nepiedzīvosim nevienu viņa filmu un ka viņš vairs mums visiem nenovēlēs lielisku dienu. Bet nākamreiz Berlīnē es pacelšu kādu "Loras Palmeres" glāzi par viņu.
0