Kad pagājušajā vasarā izlasīju Agras Lieģes-Doležko publikāciju "Mātes – mākslas monstri", mani pārņēma pretrunīgas sajūtas. Togad pēc ilgāka klusuma perioda atkal ļoti piesātināti un radoši strādāju. Cita pēc citas tapa vērienīgas performances un akcijas, caur kurām sevī atklāju jaunu, iepriekš neapzinātu potenciālu un alkatīgu vēlmi turpināt.
Lieģe-Doležko savā esejā iepazīstina ar diviem nozīmīgiem feminisma tekstiem – Klēras Dedereras "Monstriem: cienītājas dilemmu" un Rebekas Solnitas "Visu jautājumu māti" –, kas dažādos līmeņos un no dažādiem skatpunktiem analizē sievietes mākslinieces vajadzības, paralēli pildot mātes pienākumus. Lieģe-Doležko bija ar citātiem veidojusi diskusiju starp abām domātājām, uzsverot tēmas sarežģīto, pretrunīgo un komplekso dabu. Rakstu papildina izteiksmīga Elīnas Brasliņas ilustrācija – izbrīnīts bērns pa durvīm tramīgi lūkojas darbnīcā, ko tobrīd ieņēmusi māksliniece, visticamāk, viņa māte. Sieviete radošā procesa pauzē lūkojas savā topošajā mākslas darbā un bērna klātbūtni nemaz nepamana.
Šajā publikācijā mani sevišķi uzrunāja Lieģes-Doležko pārstāstītā Dedereras tēze: "[..] kamēr mākslinieki monstri aktīvi nodarbojas ar fizisku un seksuālu vardarbību, sievietes mākslinieces "monstra" statusu iegūst pavisam citā ceļā – kļūstot par mātēm, kuras pamet novārtā savus bērnus. Un šeit pat nav runa par bērnu pakļaušanu nāves briesmām vai nelabvēlīgiem apstākļiem – ja esi māte, monstra statusa iegūšanai pietiek ar to, ka tavs darbs tev ir tik nozīmīgs, ka esi gatava (reizēm) norobežoties no ģimenes un ar to saistītajiem pienākumiem." To lasot, acumirklīgi sajutu sev pakrūtē spoži iemirdzamies VAINAS apziņas čakru. Manas radošās ambīcijas un egoistiskā vēlme pašapliecināties (par ko runā arī Dederera) ir nemitīgā konfliktā ar ģimenes praktiskajām vajadzībām, emocionālajām saitēm, kas būtu jāstiprina, un ieaudzinātajiem "pareizajiem" uzvedības modeļiem. Ja sākotnēji diezgan naivi ticēju, ka iespējams paveikt visu gan mākslā, gan ģimenes dzīvē, nepieciešams tikai veikli saplānot, tad tagad jau kā māte arvien skaudrāk apzinos, ka mentālajā telpā vieta ir tikai vienam – vai nu pilnvērtīgi radīšanai, vai bērnam. Abi pieprasa bezkompromisu uzmanību un izslēdz viens otru.
Lieģe-Doležko esejā piemin savu personīgo mātes (un arī partnera – tēva) pieredzi, bet man raksta teorijas versus prakses proporcija šķiet nepietiekama: trūkst vēl kādas bagātinošas liecības par mākslas un ģimenes tandēmu, jo situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Man un dzīvesbiedram atšķirībā no raksta autores ikdienā nav pieejams daudzinātais ideālais "ciems" (vecmāmiņas, radinieki, auklītes), kas palīdzētu kopīgi audzināt bērnu, tāpēc sadursme starp mātes un mākslinieces lomu ir nežēlīgāka un prasa upurus abās frontes pusēs.
Kā jau vairumam mākslinieku neatkarīgi no radošās jomas un rezultāta man ir nepieciešams klusums. Klusums ir sākotnējais haoss, bezforma, nenoteiktība, kam sabiezējot un sasniedzot noteiktu spriedzes blīvumu tajā rodas statiskā enerģija – idejas. Klusums nenozīmē tikai audiālu kairinājumu neesamību. Tā ir laiktelpa. Vienatnē pavadīts laiks, reizināts ar mentālu, garīgu teritoriju, kas atklājas, pamazām atkāpjoties liekām, mērķim traucējošām domām un sadzīves trauksmei. Ņemot vērā vienādojumu, šī zona kļūst vērtīgāka, pieaugot laika daudzumam.
"Ko tu dari?", "Paskaties, kā es māku!", "Kur tu esi?", "Vai tu gribi zināt, ko es izlasīju, nosapņoju, atradu uz ielas, apēdu?" Šie nevainīgie jautājumi, ko radījusi mazās personības vēlme vienkārši būt blakus un kopā dzīvoties, atkal un atkal norauj mani no augstās laiktelpas atpakaļ taustāmā un rūpju pilnā realitātē. Manis bieži atkārtotā frāze "mīļumiņ, tu taču zini, ka ikkatrs tavs šobrīd pateiktais vārds izdzēš veselu rindkopu manā galvā", protams, ir bezjēdzīga. Rūpīgi būvētais ideju visums man prātā iet bojā, kad tā gaisīgajās galaktikās ietriecas tuvinieku tūlītējās ikdienas vajadzības. Reizēm mēs abas zīmējam vai veidojam kopā – es radu "augsto mākslu", bet viņa turpat blakus, nodarbināta un klusa, uz papīra pasaku valstībā izdomā suņus-nāras pasaku valstībā. Mēs uz brīdi esam noslēgušas pamieru. Tā tiek krāti minūšu ceturkšņi, pusstundas un reti – pilnas dienas, mēģinot apvienot pilna laika mākslinieces un mātes lomu. Lai kļūtu par mākslas monstru (šajā gadījumā – pozitīvā nozīmē) jeb sasniegtu absolūtu, neapstrīdamu radošo izcilību, ar to, protams, nepietiek.
Taču man ir kāda radošā joma, kurā netiek pieļauti nekādi kompromisi. Tajā nav vietas manam bērnam un viņa emocionālajām un fiziskajām vajadzībām, lai arī cik nežēlīgi tas skanētu. Tā ir performance – tikai un vienīgi mana personīgā teritorija, kurā reizēm ielaižu kādus uzticamus un zinošus partnerus, kas skaidri apzinās robežas, ko nedrīkst pārkāpt. Šādu striktu atdalīšanos no mātes lomas es veicu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, performances laikā es dodos vēl iepriekš neiezīmētā labirintā. Tā ir mentāla un reizēm arī fiziska transformācija, kura notiek performatīvā procesa laikā, virzot visu apziņas jaudu iekšup sevī, atspoguļojot to savā kodolā, reflektējot un tad atkal izstarojot telpā. Šis intensīvais brīdis prasa ārkārtīgu koncentrēšanos, un ikviens "mammu!" acumirklī izsit no sasniegtā, jo ieslēdzas tikpat spēcīgais vecāka instinkts. Otrkārt, es satraucos par to, kādu viņa mani ieraudzīs. Citādu, nesaprotamu, atsvešinātu un pilnīgi nepieejamu, turklāt darām bērna apziņai neapjēdzamas, neloģiskas lietas. Es negribu, lai viņa nobīstas. Neviens mākslas akts nav kāda cita psiholoģisko ciešanu vērts. Pēc performances es atgriežos mājās. Kāds cits ir pagatavojis vakariņas, saklājis gultas un novēlējis viņai labunakti. Mani tobrīd vienlaikus drebina radošās enerģijas cunami atplūdi un nožēla, ka neesmu bijusi šeit blakus mierīgajā vakarā.
Meklējot atbalstu vainas apziņas mocīto klubiņā, kā protesta žestu novērtēju Rasas Jansones mākslu. Viņa skaļi un kareivīgi norāda uz sievietei nevienlīdzīgi un pārmērīgi uzkrauto ģimenes rūpju nastu, kas neļauj pilnvērtīgi attīstīties un atklāt savu potenciālu. Jansones darbos svētīti zīdaiņi min savu māšu, dievišķo inkubatoru, plaukstas un caurdur viņu pēdas. Un mātes to pacietīgi pacieš – pat Jansones darbos, nevis aizsper sīkos traucēkļus pa gaisu, kā to dara maskulīnais tēls slavenajā Gustava Vīgelanda skulptūrā. Vainas apziņu dubulto arī tas, ka neviena cita jau nesūdzas. Visas kaut kā tiek galā. Tas gan, iespējams, notiek, klusi piegriežot profesionālo ambīciju krānu.
Raugoties uz mātēm māksliniecēm sev apkārt, redzu, cik grūti ir atkal ieiet pilnvērtīgā radošā apritē pēc tam, kad laiks ticis pilnībā veltīts zīdainim jeb paņemta pauze radošajā karjerā. Sevišķi grūti tas ir tad, ja esi nolēmusi dāvāt pasaulei vairākas dzīvības pēc kārtas. Ir pavisam vienkārši izkrist no radošās nodarbinātības sistēmas algoritma: mākslas darbs–izstāde–atzinība–finansējums–mākslas darbs... Konkurējot par Latvijas mākslas vides ierobežotajiem, nestabilajiem resursiem, neviens tev, frīlanserei, nepietaupīs drošu vietu, kur atgriezties pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, kā to darītu valsts vai atbildīgs darba devējs. Tev ir jāizvēlas – piedzīvot ik mirkli (jo viņi taču aug tik ātri!) ar bērnu vai sakost zobus, negulēt, pasist vienmēr par kaut ko neapmierināto atvasi padusē un gleznot, lai iekļautos izstāžu termiņos. Izcili nebūs, bet vismaz kaut kas ies uz priekšu. Turklāt runa nav tikai par finansēm, bet arī par mūžīgi urdošo vēlmi un nepieciešamību izpausties.
Jāatzīst, ka vietējā mākslas ainā neesmu dzirdējusi par līdzīgās situācijās iesprostotiem vīriešiem māksliniekiem. Vai kultūras cilvēkiem – vientuļajiem tēviem. To neesamība šķiet neloģiska, jo bērna radīšanā un attiecību veidošanā, priekos un asarās piedalās abi. Tad kāpēc izvēle radīt mākslu vai riskēt un veidot ģimeni, reizēm arī zaudējot, ir jāuzņemas tieši sievietei? Reizēm, kad tuvojas gala termiņi un ļoti nepieciešams brīdis vienatnes, esmu drudžaini domājusi, pie kā uz brīdi atstāt savu atvasi. Visvienkāršāk būtu pie kādas/-a, kam arī ir sīkuļi un kas izprastu manu situāciju. Tad, domās pārskatot savu tuvāko draudzeņu, kolēģu mākslinieču, loku, saprotu, ka gandrīz visas ir bez bērniem. Protams, pēcnācēju laišana pasaulē ir individuāla izvēle, bet tas, cik nedaudzām man pazīstamām māksliniecēm ir bērni, ir pierādījums mātes/mākslinieces lomu sarežģītajām attiecībām.
Vai es gribētu būt māte – mākslas monstrs? Vārdu "monstrs" te lietoju kā mērvienību monstrozajam – ikdienas mazjaudas transformatorus izdedzinošajam, gigantiskajam enerģijas lādiņam, kurš savā radošajā un iznīcinošajā varenībā ir ārpus pieņemtajām normām. Atbildēšu pavisam godīgi – jā, es gribētu. Es vēlētos pakārtot gandrīz visu iespējai radīt. Es gribētu būt asa un egoistiska, ievākties darbnīcā, strādāt ar vērienīgiem apjomiem un projektiem, uzmest visus un visu, lai tikai pilnībā pieslēgtos narkotiskajam mākslas atkarības kanālam. Manai godkārīgajai personībai neder un arī nepiestāv pieticība un samierināšanās ar virzību sīkiem solīšiem, lai vismaz nedaudz pietuvinātos tālumā gailošajam slavas un atzinības sārtam. Es gribu kļūt par izstāžu haizivi, starptautisku zvaigzni un kuratoru iekāres objektu, bet katru reizi, kad internetā pamanu aicinošu ārzemju iespēju māksliniekiem, es sāku rēķināt – kā viņi bez manis iztiks? Vai mans egoistiskais aicinājums atsvērs neērtības, ko sagādāšu citiem? Un tad mana atvase saka – es negribu, lai tu kaut kur brauc, un es aizveru datoru, lai atkal atgrieztos pie mazajiem formātiem.
Lai kuru no variantiem izvēlētos, es tāpat jutīšos vainīga. Ne vien bērna, bet arī savā priekšā – pret saviem sapņiem un iecerēm, ko varu piepildīt tikai daļēji vai kas jānoglabā labi tālu (lai sirsniņa nesāp) nekonkrētai nākotnei. Turklāt dubults neplīst – šim primārajam vainas apziņas slānim (par nespēju sevi pilnībā īstenot gan kā mākslinieci, gan kā māti) pārklāsies vēl viens – par to, ka vispār atļaujos tā justies. Citiem taču ir nopietnākas problēmas par manu nespēju savākties.
0