Starp 10 pasaules lielākajām valodām ir, piemēram, ķīniešu (mandarīnu), arābu, portugāļu, indonēziešu valoda, tomēr latviski tulkotās literatūras ainā tās ir mazās valodas, jo tulkojumi no tām iznāk ārkārtīgi reti.
Ielūkojoties Latvijas Nacionālās bibliotēkas datos par izdevējdarbības tendencēm Latvijā, atklājas, ka 80 % latviski tulkotās prozas (2020–2023) ir sarakstīta piecās valodās – angļu, vācu, franču, zviedru un krievu. Kas ir baltie plankumi latviski tulkotās literatūras kartē? Kādas vēsmas valda izdevējdarbības ainā, un vai varam cerēt uz jaunu tulkotāju paaudzi, kas mūs iepazīstinās ar līdz šim gandrīz svešām literārajām tradīcijām?
Lai parunātu par šiem un citiem ar Latvijas tulkojumu vidi saistītiem jautājumiem, aicinājām uz publisku diskusiju pirmajā valodfestivālā "Avots" 2. februārī Ģertrūdes ielas teātrī. Sarunā piedalījās izdevniecības "Jānis Roze" un Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas vadītāja Renāte Punka, tulkotājs, redaktors Vilis Kasims, literatūrzinātnieks, LU HZF Āzijas studiju nodaļas vadītājs Kaspars Kļaviņš un tulkotājs Dens Dimiņš. Sarunu vadīja interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors Andrejs Vīksna.
Andrejs Vīksna: Doma par šādas diskusijas nepieciešamību manī gruzd jau kādu laiku. Un tam ir vairāki iemesli – kad pamanīju, ka Nobela prēmija literatūrā pērn piešķirta korejiešu rakstniecei Hanai Kanai, sāku domāt, vai esmu redzējis kādu tulkojumu latviešu valodā no korejiešu valodas. Un sapratu, ka nē. Arī pagājušajā gadā intervijā ar literatūrzinātnieku Ivaru Šteinbergu mēs nospriedām, ka tulkojumu ainā ir vērojamas būtiskas pārmaiņas. Mēs daudz rūpīgāk domājam par to, ko tieši tulkojam un kāpēc. Ukrainas kara kontekstā ir mēģinājumi latviešu literatūrā ievest ukraiņu un baltkrievu balsis, savukārt ir atturība pret krievu balsīm.
Gatavojoties šim un arī citiem projektiem, drusku paurķējos Latvijas Nacionālās bibliotēkas statistikā. Puse no prozas, ko mēs lasām latviski, ir tulkota, bet no mazāk nekā 20 valodām. Tur dominē Eiropas valodas, bet valodas ārpus Eiropas parādās ļoti, ļoti reti, lai gan mēs zinām, ka starp pasaules lielākajām valodām ir arābu, ķīniešu un citas. Pat no tādas milzīgas Eiropas valodas kā spāņu latviski iznāk samērā maz tulkojumu. Renāte, šķiet, ka jūs labāk redzat, kas notiek literatūrā ārpus Latvijas – kā izskatās latviski lasāmās literatūras aina globāli un kur parādās baltie plankumi valodās, autoros un tēmās?
Renāte Punka: Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā situācija nav nemaz tik slikta. Eiropas Savienībā ir arī tādas valstis, kurās tulkojumi no angļu valodas veido apmēram 80% no visa tā, kas tiek tulkots.
Andrejs Vīksna: Mums laikam ir 50%.
Renāte Punka: Zem 50%. Ja mēs skaitītu kopā gan prozu, gan non-fiction, cipari pakāptos uz augšu, bet, ja runājam konkrēti par prozu, neesam nemaz tik anglocentriski vai anglofiliski. Tikko kādam vācu žurnālam rakstīju par latviešu literatūru un salīdzināju bērnu grāmatu top 10 Baltijas valstīs – arī Lietuvā un Igaunijā angļu valodas īpatsvars ir augstāks nekā Latvijā. Savukārt pie mums desmitniekā pilnīgi noteikti nonāk igauņu un lietuviešu valoda, kamēr pie kaimiņiem latviešu literatūras tulkojumu tikpat kā nav.
Bet es negribētu piekrist tam, ka tieši pēdējā laikā esam sākuši pētīt, ko izdot un ko neizdot, – man šķiet, ka daudzas izdevniecības arī agrāk gādājušas, lai laba literatūra ir pieejama, bet tas kļūst arvien grūtāk, jo prozas tirāžas krītas un tulkojumu izmaksas ir augstākas nekā oriģinālliteratūras. Tāpēc izdevējam vai nu jācenšas piesaistīt līdzfinansējumu, vai arī jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka viņš pārdos X eksemplārus par sākotnējo cenu, nevis par diviem vai trim eiro, kā tas bieži vien notiek.
Otrs jautājums – vai mums ir tulkotāji, kas spēj kvalitatīvi iztulkot tekstus no konkrētajām valodām? Un – vai mums, izdevējiem, ir iespēja oriģinālo tekstu pilnībā izlasīt kādā no valodām, ko paši pārvaldām? Ar to vien, ka autors ir klasiķis Korejā un mums ir kāds, kurš saka: "Es to varu iztulkot," – nepietiek, lai saprātīga izdevniecība parakstītu līgumus par lielām summām, jo pēc tam var izrādīties, ka mūsu tirgum šī grāmata ir pavisam nepiemērota. Vilim droši vien ir cits skatījums, jo viņš ir kādu laiku dzīvojis svešzemēs un regulāri tiekas ar ārvalstu izdevējiem, pārzina to, kā viņi izvēlas grāmatas.
Vilis Kasims: Es varu tikai piekrist Renātei, ka angļu valodas dominance, vismaz Eiropā, ir absurdi liela. Latvijā dažādu iemeslu dēļ diezgan daudz pārstāvētas mazākas valodas, pat ja ar vienu vai divām grāmatām gadā. Eiropā pēc angļu valodas nāk franču, spāņu, vācu valoda, kas noklāj visu pārējo lauku, citām valodām atstājot varbūt divas līdz piecas grāmatas – salīdzinot ar to, cik grāmatu gadā iznāk Francijā vai Vācijā, tas ir ļoti niecīgs procents. Taču katrai valstij ir savas tuvās valstis. Latvijai ir Lietuva un Igaunija, gan vēsturisku iemeslu dēļ, gan arī tāpēc, ka ir tulkotāji. Varbūt Dens varēs precīzāk pateikt par Franciju un Vjetnamu – pieļauju, ka Francijā ir vairāk tulkotāju no vjetnamiešu valodas, jo tur ir liela kopiena – pirmās un otrās paaudzes imigranti. Es ceru, ka arī Latvijā pēc gadiem divdesmit būs otrās paaudzes iebraucēji, kas būs bilingvāli un varēs dot pienesumu valodām, kas šobrīd tulkotajā literatūrā tiek pārstāvētas mazāk. Pakāpjoties atpakaļ, padomju laikos, – es pieņemu, ka tulkojumu no dažādu mazāko republiku valodām latviešu valodā bija vairāk nekā Francijā vai Anglijā, jo bija kultūras apmaiņa un cilvēki, kuri mācījās valodas. Protams, arī citu iemeslu dēļ.
Renāte Punka: Jāpiebilst gan, ka daļa šo grāmatu pie mums nonāca ar krievu valodas starpniecību. Bet jā, universitātē astoņdesmitajos gados bija īpaša programma, kurā mācījās arī Naira Muradjana, kura tagad tulko latviešu literatūru armēņu valodā, savukārt Valda Salmiņa ir mācījusies līdzvērtīgā programmā Armēnijā – mums vēl ir tulkotāji, kas šo izglītību ir baudījuši. Tas ir ļoti grūti atrisināms un nopietns jautājums – kā Eiropā nodrošināt pienācīgu, kvalitatīvu izglītību, lai būtu tulkotāji, kas spēj bez starpniekvalodām brīnišķīgi tulkot no un uz valodām ar mazu runātāju skaitu? Denam ir sava pieredze, bet viņš ir bijis privileģētā situācijā, kurā reti kurš nonāk.
Andrejs Vīksna: Nereti ir tāda situācija – vienīgais cilvēks, kurš var kādu darbu iztulkot, ir Dens Dimiņš, jo neviens cits vienkārši nezina konkrēto valodu. Den, kā tu nonāci tik privileģētā situācijā? Tu esi strādājis ar daudzām mazajām valodām, piemēram, albāņu, bulgāru un citām. Apgādiem tulkojumu izdošana no šīm valodām var būt finansiāli riskanta – vai tu jūti atturību no izdevēju puses?
Dens Dimiņš: Apzīmējums "mazās valodas" ir ārkārtīgi relatīvs. Pirmkārt, kas ir maza valoda un kas ir liela valoda? Kā mēs varam saukt spāņu, portugāļu un vācu valodu par mazām, ja tās lietotāju skaita un kultūras ziņā ir lielākās valodas pasaulē?
Man personīgi ir laimējies nokļūt laikos un vietās, kur ir bijusi iespēja valodas mācīties – vai nu ar stipendijas palīdzību, vai arī braucot uz vasaras kursiem, piemēram, uz Albāniju. Es domāju, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās – ja mēs gribēsim, tad iziesim plašākos ūdeņos, un, ja gribēsim mācīties kaut ko vairāk nekā tikai angļu, krievu, franču vai vācu valodu, mēs apgūsim arī mazās valodas.
Runājot par izdevēju atturību – man vienmēr bijis mazliet nesaprotami, pēc kādiem kritērijiem mēs novērtējam to, kas ir interesants Latvijas tirgum, Renāte par to varētu pastāstīt pie nākamās izdevības. Gan albāņu, gan bulgāru literatūra ir pieejama tulkojumos – ja mums ir interese par šiem reģioniem un viņu aktualitātēm, mēs varam iziet plašākos ūdeņos. Pieprasījumu rada arī piedāvājums. Ja mēs neko netulkojam, mēs arī nezinām, kādas pērles ir šais apcirkņos.
Andrejs Vīksna: Pie tā vēl atgriezīsimies, bet es gribu dot vārdu Kasparam. Mēs ar Kasparu sazvanījāmies un runājām par to, kā tas var būt, ka cilvēki Latvijas Universitātē apgūst korejiešu valodu, tomēr šķiet, ka tulkojumi neiznāk. Kur ir pārrāvums, kāpēc mums nav tulkojumu no Āzijas valodām?
Kaspars Kļaviņš: Daudzi studenti raksta pētījumus par Āzijas autoru darbiem, bet mums ir arī tulkojumi, kas vēl nav iznākuši vai ir publicēti, bet nav guvuši plašāku ievērību. Piemēram, 2021. gadā tika publicētas mūsu nodaļas pasniedzējas Ildzes Šķesteres tulkotās "Korejiešu senās pasakas" manā redakcijā, studente Anastasija Mackus savā maģistra darbā ir iztulkojusi Mije Li romānu "Dalagurta sapņu lielveikals" un pat izpētījusi tirgus situāciju: kam grāmata domāta, kas ir tās auditorija, turklāt izdarījusi to tā, lai gan viņas pētījums, gan tulkojums būtu interesants pasaules līmenī. Mums ir drusku jāpaciešas – Āzijas studiju nodaļa Latvijas Universitātē strādā, darbu ir tik daudz, ka mēs nespējam nodot informāciju par visu un izskaidrot, ko tieši darām. Runājot par pašu jaunāko: tūlīt, pēc mēneša, iznāks pirmā latviešu-ķīniešu dzejas antoloģija, kuras sagatavošanā ķīniešu dzejnieks Liens Bins ir iesaistījis arī mani. Protams, atcerēsimies 2018. gadā profesores Agitas Baltgalves redakcijā iznākušos "Mūsdienu ķīniešu stāstus un esejas". Mums ir Konfūcija institūta direktora Pētera Pildegoviča atdzejotā un 2022. gadā publicētā "Tan laikmeta dzejas izlase" utt. Ir pieejama profesores Agitas Baltgalves sastādītā pirmā tibetiešu valodas mācību grāmata latviešu valodā, drīzumā viņas tulkojumā iznāks "Pārmaiņu grāmata", kas jau ir klasika. Es runāju tikai par pēdējiem darbiem.
Andrejs Vīksna: Interesanti, ka šie tulkojumi, šķiet, paliek universitātes paspārnē, bet nenonāk izdevniecību meinstrīmā, ja par tādu Latvijā vispār var runāt.
Kaspars Kļaviņš: Tas būtu ļoti svarīgs uzdevums. Mums vajadzētu vienoties. Piemēram, minēto ķīniešu-latviešu mūsdienu dzejas antoloģiju par saviem līdzekļiem izdod ķīniešu dzejnieks, jo saprotam, ka tā ies ātrāk. Mums ir potenciāls arī japanoloģijā. Piemēram, mūsu nodaļas profesore Agnese Haijima ir sagatavojusi japāņu autora Dana Osano romāna "Trīsritenis" un eseju krājuma "Dzejnieka karma" tulkojumus, bet šie darbi nav izdoti, ir tikai iztulkoti. Ja mēs varētu visu paspēt… Pirmām kārtām, visi profesori ir ārkārtīgi aizņemti – trīs četri profesori nosedz trīs programmas, un laika ir tik, cik ir. Ja mums būtu vairāk laika, varētu tapt virkne tulkojumu, bet jautājums par mārketingu un to, kādai auditorijai šīs grāmatas būtu interesantas, ir šausmīgi grūts. Tāpat grūti ir izsvērt, vai svarīgāk ir tulkot latviešu autorus citās valodās vai citus autorus latviešu valodā. Āzijā ir milzīgi projekti, piemēram, viens no Ķīnas projektiem paredz iztulkot visas latvju dainas. Ne vairāk, ne mazāk. Izcilo sinologu, folkloristu Pēteri Šmitu ļoti ciena arī Āzijā. Korejiešu literatūrzinātnieks Li Sanggum ir iztulkojis Raiņa "Zelta zirgu", Ķīnas intelektuāļi, piemēram, Liens Bins, brauc uz Rīgu pētīt Herderu, jo viņš ietekmēja Āzijas literatūru. Redzēsim, kā ies, mums jāsadarbojas ar izdevējiem, bet diemžēl esam iekavējuši ar mārketingu, ar informācijas nodošanu un sadarbību ar tulkotājiem un izdevējiem.
Andrejs Vīksna: Paldies par šo ieskatu, ir interesanti, ka laukā, kas man kā ārpusniekam šķiet pavisam kluss, patiesībā notiek ļoti daudz procesu, arī tulkojumi, kas gan, šķiet, kaut kur aizķeras un neiznāk uz āru. Bet gribēju atgriezties pie Renātes – kas nosaka izdevēju izvēli par to, kurus darbus tulkot? Saprotu, ka ļoti daudz nosaka tas, cik pārdodama ir grāmata un vai tās izdošanai var saņemt atbalstu, bet man gribas šo jautājumu pagriezt šādi: runājot par tulkotājiem, mēs bieži piesaucam tulkotāju atbildību gan pret tekstu, gan pret kultūru, no kuras tiek tulkots, un kultūru, uz kuru tiek tulkots. Būtībā tulkotājs kļūst par tiltu starp kultūrām. Kā ir ar izdevēju atbildību?
Renāte Punka: Parakstot līgumu, izdevējs uzņemas atbildību, ka viņa paspārnē tapušais tulkojums būs kvalitatīvs, pēc atbilstošiem standartiem.
Andrejs Vīksna: Par to man nav jautājumu.
Renāte Punka: Savukārt, runājot par situāciju ar Āzijas literatūras tulkojumiem, man jāsaka tā – ja cilvēkam patiešām ir interese tulkot latviešu valodā tekstus, kas viņam šķiet jēgpilni, tad noteikti jāizvērtē situācija Latvijas izdevējdarbībā, kur tomēr iezīmējas dažas izdevniecības, kuras konsekventi gādā par to, lai daiļliteratūras saturs būtu pietiekami kvalitatīvs un daudzveidīgs. Nevis vienkārši jāaizbildinās, ka nav laika – mēs visi esam aizņemti, man arī diemžēl nav laika izlasīt visu, kas ir pieejams dažādās pasaules valodās, lai noteiktu, ko tad ir vērts tulkot.
Protams, ka izvēle, ko tulkot un izdot, savā ziņā ir subjektīva. Arī tulkotāji, kuri sevi ir profesionāli apliecinājuši, ietekmē to, ko saņem latviešu lasītājs. Tāpēc, ka tulkotāji var labāk izsekot konkrētajās valodās iznākušajai literatūrai un izdevējs nereti paļaujas uz šo tulkotāju ieteikumiem. Man kā izdevējai godīgi jāsaka – lemjot, kuras no tūkstošiem grāmatu "Jāņa Rozes apgāds" ieliks savā portfelī, kur gadā ir kādi 10–12 prozas darbi, priekšroka būs darbiem, kurus mēs ar kolēģēm varam izlasīt angliski vai krieviski, viena no viņām lasa arī vāciski, otra – franciski. Jo 50 lapu garu, vilinošu izvilkumu katrai puslīdz sakarīgai grāmatai var sagatavot jebkurš veikls literārais aģents, bet gribas izlasīt to tekstu pilnībā, lai saprastu, vai tas tiešām ir mūsu. Un te nu privilēģijas ir autoriem, kuriem ir starpvalodu tulkojumi – tas palīdz pārdot.
Vēl viena lieta – svaigu asiņu trūkums. Tādu tulkotāju, kuri gadā iztulko vairākas grāmatas (no jebkuras valodas, ieskaitot angļu), nav nemaz tik daudz. Man, piemēram, likās, ka Inga Mežaraupe no dāņu valodas iztulkojusi vismaz trīs plauktus grāmatu, bet nesen ielūkojos viņas CV un secināju, ka viņa iztulkojusi tikai 23 grāmatas – visas ir izcilas, super, bet tās ir 1–2 grāmatas gadā. Tādi tulkotāji kā Maima Grīnberga vai Dace Meiere mums ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Mums, izdevējiem, vajadzētu daudz vairāk tulkotāju, lai nosegtu savas vajadzības, jo reizēm uz pieprasītu tulkotāju ir jāgaida trīs gadus. Vajadzētu vairāk tulkotāju, tai skaitā no angļu valodas. Jo tas ir pilnīgs mīts, ka mēs zinām, kas iznāk angliski. Laba angļu literatūra, tā, kas tiek virzīta uz bukeriem un nepieder absolūti komerciālajam galam, latviski tiek tulkota ļoti, ļoti reti.
Situācija ir diezgan sarežģīta. Viens no iemesliem, kāpēc šī situācija kļūst arvien bīstamāka, ir tas, ka tulkotājiem ir maz izglītības iespēju. Ir kursi, tai skaitā maģistros Austrumu studijās, bet arī tur nevienam nemāca latviešu valodu. Un, lai labi tulkotu, ir labi jāpārvalda dzimtā valoda. Mēs kā izdevēji arvien vairāk ar to saskaramies – jo gados jaunāki ir tulkotāji, jo dramatiskāka ir situācija: trūkst vārdu krājuma, tiek putrotas vārdu nozīmes. Angļu valodas globālā ietekme gadu no gada palielinās. Man ir bijusi sadarbība ar jau pieminētajiem maģistriem no Āzijas studijām, kuri ir brīnišķīgi cilvēki un lieliski orientējas Āzijas kultūrā, bet nevienam no viņiem nav pietiekami labas latviešu valodas prasmes, lai tulkotu literatūru. Tur vēl būtu ļoti daudz jāpiestrādā.
Andrejs Vīksna: Den, kā cilvēks īsti kļūst par tulkotāju? Kā tas notiek, ja mums nav šo tulkošanas programmu? Vai mums vispār var veidoties tulkotāju ataudze?
Dens Dimiņš: Es gribu oponēt Renātei – nav tā, ka vispār nav nekādu iespēju mācīties literāro tulkošanu. Piemēram, ir "Strāvas" meistardarbnīca, kur 20 dalībnieki reizi mēnesī pulcējas, apspriež tekstus un tulko. Protams, jāpiekrīt, ka latviešu valodu nevar iemācīties tādā vorkšopā, tas tomēr ir skolas un ģimenes uzdevums – piedabūt bērnus pie lasīšanas un ar savu piemēru rādīt, ka mums interesē lasīt, apspriest literatūru.
Arī man universitātē, kur studēju klasisko filoloģiju, bija jātulko latīņu teksti un jāapspriež parindeņi, jāanalizē teksts. Pamazām no latīņu valodas aizgāju uz itāļu, tad uz franču valodu – tas bija pakāpenisks process. Lasot itāļu stāstus vai franču romānus, man gribējās zināt, kā tas skanēs latviski. Ir ārkārtīgi svarīgi dabūt valodas formu – katra valoda skan unikāli, tai ir unikālas gramatiskās konstrukcijas. Veids, kādā mēs izsakām, konstruējam pasauli latviešu valodā, ir pilnīgi atšķirīgs no citām valodām, piemēram, no igauņu vai korejiešu valodas. Man bija svarīgi parādīt tieši šo konceptuālo skaistumu. Kā franču joki skanēs latviski. Tas ir intelektuāls un kognitīvs darbs. Reiz, lasot franču romānu, pierakstīju jokus latviski. Liktenis bija lēmis tulkot šo romānu, tad izmantoju šos pierakstus.
Par tulkotāju kļūst pakāpeniski, interesējoties par literatūru un domājot par latviešu valodu, jo dzimtā valoda mums ir pamats. Varam mācīties mazākas, retākas valodas, bet, ja nezinām latviešu valodu, tad nekur tālu netiksim.
Andrejs Vīksna: Vili, arī tev kā bijušajam "Punctum" redaktoram diezgan daudz sanāca strādāt ar tulkotājiem, tostarp jaunajiem. Kā tu skaties uz šo ainu? Varbūt tieši žurnāliem mērķtiecīgi jāaudzina jaunie tulkotāji?
Vilis Kasims: Es domāju, ka žurnāli tiešām var būt labs pirmais solis jaunajiem tulkotājiem, cilvēkiem, kuri grib saprast, vai viņus vispār interesē tulkot. Sākt tulkot ar romānu vai dzejas krājumu ir riskanti – tas ir liels darbs un var izrādīties, ka tas nevienu neinteresē. Tāpēc žurnāls ir labākā vieta, kam piedāvāt stāstu. Būtiska ir arī pirmā saskare ar redaktora darbu, jo tulkotāji aug tikai strādājot – lasīt grāmatas ir noderīgi un vērtīgi, bet ir arī daudz jāstrādā, lai tulkotu labāk. Es pieļauju, ka Dena pirmie tulkojumi droši vien nav tādi paši kā tagadējie.
Renāte Punka: Viņš bija pārsteidzoši gatavs.
Dens Dimiņš: Mans pirmais tulkojums iznāca apgādā "Atēna", nevis "Jāņa Rozes apgādā", lielo, melno darbu izdarīja Silvija Brice, kura rediģēja un mācīja, kā vajag un kā nevajag, paldies viņai!
Renāte Punka: Atkal iezīmējas divas nopietnas tēmas par to, kā mums risināt situāciju ar tulkojumiem un to popularitāti, kopējo kvalitāti. Pirmkārt, mums ir jādomā ne tikai par jauno tulkotāju paaudzi – nopietns jautājums ir arī par to, kā paturēt tādu ārkārtīgi svarīgu institūciju kā redaktors un korektors, jo diemžēl tās ir izmirstošas profesijas. Ja tulkotājus atrast ir grūti, tad redaktorus – vēl sarežģītāk. Vismaz savā izdevniecībā mēs akūti izjūtam redaktoru trūkumu, jo visi labie redaktori ir vēl vairāk aizņemti nekā labie tulkotāji.
Otra lieta, ko Dens ir aktualizējis ar savu recenziju [1], – ārkārtīgi pietrūkst analīzes par tulkojumiem. Jo nav jau tā, ka visi tulkotāji alkst, lai viņus glauda pa spalvai. Ļoti daudzi gatavi uzklausīt padomus, recenzijas, viedokļus. Piemēram, man arī, tulkojot gan romānus, gan nopietnus populārzinātniskus tekstus, gribētos, lai kāds paķidātu tos pa diedziņam. Tas palīdz izaugsmei, pilnveidei un kopīgajai apziņai, ka tulkojumi mūsu kultūras telpā ir ārkārtīgi svarīga lieta.
Andrejs Vīksna: Te gan es kā žurnāla redaktors varu piebilst, ka arī ar recenzentiem ir diezgan švaki. Turklāt būsim godīgi – tie recenzenti, kas varētu analizēt tulkojumus, ir tie paši cilvēki, kas tulko. Tas nozīmē, ka viņi ir diezgan noslogoti arī ar tulkošanu. Tādi gadījumi kā Dena recenzija ir reti izņēmumi un parādības. Bet es gribu atgriezties pie Kaspara – kā tad īsti tiek sagatavoti jaunie tulkotāji Āzijas tulkotāju programmā? Ja viņiem vajadzētu piestrādāt pie latviešu valodas, varbūt tas ir kaut kas, ko varētu integrēt šajā kursā un izglītībā?
Kaspars Kļaviņš: Ir trīs lielas problēmas. Pirmkārt, mūsdienu zinātnes pasaulē starptautiski atzītās publikācijas, kas vajadzīgas, lai programma vispār tiktu akreditēta, nav latviešu valodā. Ārzemju eksperti vērtē, cik publikāciju ir angļu valodā un cik publikāciju izdots ārpus Latvijas, jo tās, kas izdotas Latvijā, viņiem neinteresē. SCOPUS raksti, kas tiek atzīti par publikācijām, tiek rakstīti angļu valodā, turklāt ļoti specifiskā. Otrkārt – vecā izglītības sistēma ir beigusi savu pastāvēšanu. Mēs esam pilnīgi citā laikmetā.
Trešā problēma – tulkošana kā kultūras tulkošana. Teksti nespeciālistam nav īsti saprotami, ja tie nāk no kultūrām, kurās klusēšana ir ne mazāk svarīga par runāšanu. Korejā, piemēram, tu neizturēsi nevienu darba interviju, ja par daudz runāsi par savām prasmēm, kā tas pieņemts pie mums. Arābi senos laikos dzeju rakstīja nevis publicitātei, bet savai intīmajai vajadzībai. Ir vesela virkne pieklājības līmeņu, kas dažādās zemēs atšķiras. Ķīniešu valoda ir ļoti, ļoti specifiska. Komplicēta ir japāņu pieklājības sistēma keigo. Korejiešiem ir entie veidi, kā teikt paldies, turklāt katrā situācijā tie ir citādi. Ja nezini, ko autors īsti ir gribējis teikt, un tulko bez kultūras konteksta, sanāk absurds. Labāk pat netulkot, jo var sanākt profesionāla dezinformācija. Tāpēc valodas kvalitāte ir tikai viena sadaļa šai problēmai.
Tad ir mākslīgais intelekts. Āzijā ir vesela paaudze, kas apguvusi mākslīgo intelektu, bet literatūra ir cilvēciska. Un, ja grib tulkot no vienas kultūras uz otru, vienā sanāk saprotami, otrā – gaužām nesaprotami, un var rasties liela problēma. Tas, kā mēs lielo darbu varam paveikt, ir atteikties no mūsu sabiedrībā esošā individuālisma un nesadarbošanās kultūras un realizēt tulkojumu kolektīvi. Saejot visi kopā un darot katrs savu darba daļu, mēs varētu to izdarīt. Citas izejas šeit neredzu.
Andrejs Vīksna: Diezgan radikāls ierosinājums. Ko pieredzējušāki tulkotāji saka par šādu kolektīvu tulkošanu?
Dens Dimiņš: Mazliet atgādina padomju laikus, kad šādā veidā tulkoja Marksa darbus. Nebija norādīti tulkotāji. Tur ir savi plusi. Bet, jūsuprāt, kā vispār darbojas mākslīgais intelekts? Tas ģenerē tekstu no esošajiem teksta fragmentiem un vismaz šābrīža attīstības stadijā nevar aizstāt cilvēka intuīciju, iedvesmu. Lai mākslīgais intelekts uzraksta Petrarkas sonetam līdzvērtīgu tekstu, un tad es padomāšu, vai ļaut viņam tulkot.
Renāte Punka: Izdevēji mūsdienās paraksta līgumus par to, ka izmantos cilvēku tulkojumu – tik tālu esam nodzīvojuši… bet par to mēs varētu rīkot atsevišķu diskusiju. Temats šobrīd ir karstais kartupelis visos grāmatu tirgos, parādās dažādas likumdošanas iniciatīvas – šajā sarunā mums nepietiks laika to visu apspriest. Bet mākslīgais intelekts, manuprāt, ir aktuāls saistībā ar festivāla tēmu. Jo valodai ir mazāk aktīvo runātāju, jo mazāk mākslīgais intelekts tajā ir gatavs un piemērots jebkādām radošām, intelektuālām darbībām. Tāpēc, ka ir ļoti mazs tirgus, lai šo vārdu krājumu un intelektu attīstītu, būvētu, paplašinātu. Arī tā saucamajās lielajās valodās tiek sasniegts noteikts detalizācijas līmenis, bet tālāk izaugsme nenotiek. Tieši tāpēc, ka par visiem valodas smalkumiem neinteresējas tik daudz cilvēku kā par ceļa norāžu precīzu tulkošanu. Un tas savā ziņā nosaka attīstības virzienu un ceļu. Tiek arī nopietni spriests par to, ka mākslīgajam intelektam būs liegts izmantot cilvēku radītos tekstus autortiesību dēļ, jo šis lietojums netiek attiecīgi kompensēts.
Andrejs Vīksna: Varbūt ar laiku drukāsim grāmatas, kurās būs norāde, ka tās ir tulkotas ar mākslīgo intelektu.
Renāte Punka: Nopietni, jau tagad ir diskusijas, ka jānorāda rīki, kas izmantoti tulkošanā.
Andrejs Vīksna: Vai klausītājiem ir kāds jautājums?
No auditorijas: Man ir daudz jautājumu, bet neaizņemšu visu laiku. Vai ir kaut kas, ko būtu neiespējami iztulkot latviski? Vai ir tādi gadījumi? Otrais jautājums – tulkotāja darbs ir fiziski diezgan nejauks. Vai ir kādi ieteikumi, kā nenomirt, visu dienu sēžot un tulkojot? Paldies.
Andrejs Vīksna: Varbūt nobeigsim ar šādiem praktiskiem ieteikumiem jaunajiem tulkotājiem?
Renāte Punka: Par to netulkojamību man uzreiz nāk prātā Silvijas Brices minētais piemērs – vienā [Gintera] Grasa romānā, diemžēl precīzi neatceros nosaukumu un to, vai bija runa par visu tekstu, taču vismaz daļā vācu oriģināla visi vārdi sākas ar vienu konkrētu burtu, un tas ir māksliniecisks paņēmiens – tas laikam ir tiešām ļoti, ļoti ciets rieksts. Bet gan jau ir vēl citi piemēri.
Dens Dimiņš: Domāju, ka pārtulkot var visu, tikai jautājums, cik lielā mērā pārtulkots pēc formas vai būtības. Šeit ir formas ierobežojums, ko būtu grūti pārvarēt arī mākslīgajam intelektam. Varbūt tas ir laika jautājums. Jā, netulkojamība ir filozofisks jautājums – ko mēs saprotam ar vārdu vienā kultūrā un ko tas nozīmē citā kultūrā – katrā kultūrā dažādiem vārdiem ir dažādas asociācijas, savi aizliegumi, tabu. Nevar tā vienkārši pārtulkot, pārlikt – kas latviešu valodā darbosies, albāņu valodā nedarbosies. Par fiziska darba ieteikumiem – vajag variēt savu dzīvi, nevar tikai sēdēt pie datora. Var iet peldēties, pastaigāties, taisīt pauzes. Visi tulkotāji piekritīs, ka tas nav ieslodzījums, kurā mēs sēžam pie datora un mokāmies, kamēr nav iztulkots konkrēts lappušu skaits. Atkal citēšu kolēģus: "Spīdzināšana ar lappušu skaitu tomēr atbildīga tulkotāja dzīvē pastāv." Esmu apņēmies ievērot plānu, man ir jāsaņemas, bet nav tā, ka nevar variēt ar citām aktivitātēm.
Renāte Punka: Francijā ir veikts pētījums, ka apmēram 20% tur strādājošo tulkotāju tiešām ir simtprocentīgi pilna laika tulkotāji. Visi pārējie to apvieno vai nu ar redaktora, vai pasniedzēja, vai žurnālista darbu – ar kaut ko citu, kas ir radniecisks, bet tomēr nav tas pats, līdz ar to nodrošina dzīves dažādību. Protams, jā, ir vajadzīgas pastaigas, mūzika, koncerti.
Kaspars Kļaviņš: Izņemot pēdējo nedēļu pirms dedlaina, tad viss pārējais paliek otrajā plānā.
Andrejs Vīksna: Vili, varbūt no tavas puses kāds padoms par to, kā saglabāt veselo saprātu un nejusties kā cietumā tulkojot?
Vilis Kasims: Kopš meitas piedzimšanas man tāda tulkošana, kas sabeidz veselību, nav iespējama, jo man ir ļoti ierobežots darba stundu skaits.
No zāles: Ieteikums ir celt demogrāfiju.
Vilis Kasims: Ja ir jānodarbojas ar daudzām citām lietām, tad tulkošana varbūt nesabeigs muguru un acis. Bet man jau par vēlu.
Andrejs Vīksna: Labi, ceļam demogrāfiju, dzemdējam jaunus tulkotājus.
Renāte Punka: Lasītājus!
Andrejs Vīksna: Lasītājus arī. Paldies par klausīšanos!
[1] Dena Dimiņa recenzija par Laimas Kotas veikto turku rakstnieka Orhana Pamuka romāna "Mans vārds ir Sarkans" tulkojumu.
0