Par grupas "Alejas" albumu "Ardievu, ledus laikmet!" (2024)
Grupas "Alejas" albums "Ardievu, ledus laikmet!" ir karsts un auksts. Ne tikai tāpēc, ka pirmo reizi to dzirdēju rāmi silstošā "SEAT Leon", bet otro reizi klausījos ar ledus paku rokās – albumu raksturo nemitīga kustība, mijiedarbība starp aukstumu un karstumu kā skanējumā, tā arī tematikā.
Skanējuma attiecības ar kustību ir pašsaprotamas. Kā norāda grupas dalībnieki – Kirils Ēcis, Spāre Vītola un Reinis Žodžiks –, albums ir "noderīgs dejām vienatnē, pāros un grupās disenes pustumsā, ziedoņa viducī, ledāja virsotnē, līksmās atvadās no tā, kas aiziet, un trauksmainā sajūsmā par to, kas nāks". Albuma skanējums patiesi atbilst deju mūzikai, kurā kustība ir tikai likumsakarīga. Tādējādi nosaukums "Ardievu, ledus laikmet!" apzīmē atvadas no sastinguma – stindzinošā aukstuma, ko izkausē deju karstums, kurā sasvīdušie dejotāji kustas kā kūstoši aisbergi.
Deju ritms albuma gaitā mainās, dziesmas ir piesātinātas ar visdažādākajām detaļām, kas līdzīgi delfīniem, rajām un haizivīm negaidīti uzrodas siltajā Golfa straumē. Piemēram, atšķirīgās piebalsis, teksta un skaņu fragmenti, kas uznirst starp dinamiskajiem deju ritmiem, liek pārtraukt kustību un ieklausīties, ko īsti apslēpusi dziesma. Tā, piemēram, "Zilonī istabā" izskaņā dzirdami saraustīti sarunas fragmenti: "[..] lielais vīrs, purva bridējs [..]; aizej nofilmē, kad tevi vecmāmiņa apsveiks", bet dziesmā "KTIPM?" periodiski dzirdama nezināmas sievietes balss.
Autori neslēpj šo fragmentu izcelsmi – veci jūtubes videoklipi un filozofa Konstantīna Raudives ierakstītās "aizsaules balsis" ir tikai daži piemēri artefaktiem, kas kļuvuši par albuma daļu. Ikdienas skaņu, trokšņu un balsu meklējumi maina klausīšanās veidu, pakļaujoties vēlmei piesardzīgi sekot līdzi dziesmu jēgai un mūziķu ieslēptajiem nodomiem. Šādi klausoties, dažās dziesmās atklājas neomulīgais (eerie), ko raksturo neziņa par to, kas īsti ir atklājies. Kuru apsveiks vecmāmiņa dziesmā "Zilonis istabā"? Kas tie par cilvēkiem, kuru balsis dzirdam "Sirds DJ I"? Deju grīdu pēkšņi piepilda dejotāji no aizsaules, svešu ļaužu atmiņas un smiekli – uz brīdi zūd sajūta, ka mūziku klausies viens. Ja ieslēptie fragmenti būtu skaidri ziņojumi, tie ātri vien pazustu dziesmas tematiskajā veselumā, taču to nenoteiktība veido dīvainu klausīšanās pieredzi, kurā grūti piesavināties dziesmu nozīmi tikai sev.
Kā jau minēts, karstā un aukstā attiecības ir vērojamas arī albuma tematikā. "Alejas" ir radījušas veselu rindu tēlu, kuru domas un rīcība ir pretmets aukstajam ledus laikmetam, – Ūdensvīrs, Sirds DJ, Meitene, Ugunsdzēsējs, Zvaigžņu pircējs un citi, kurus atliek tikai atrast. Šie tēli ir spītīgi un veikli, jauneklīgi un ambiciozi, tie visi ir ledus laikmeta pēcteči. Viņi nāk pēc ledus laikmeta un iemieso tā varas noliegumu. Veltot sevi dejām – "Mēs varam visu atlikt / un palēkties, un palikt" ("Zibatmiņas") – un pretrunām – "Bet es tikmēr sienu šņores, / nokavēšu savas bēres wow" ("Ugunsdzēsējs"), ledus laikmeta pēcteči stājas pretim vēsajai nedrošībai un pieticīgumam, kas raksturo ledus laikmeta valdīšanas laiku.
Albuma otrajā dziesmā "Ūdensvīrs" klausītājs attopas bēgam kopā ar ūdensvīru – ledus laikmeta nodevēju. Pats ūdensvīrs ir radniecīgs ledus laikmetam, "radīts no ūdens un no spīta", taču atsakās klausīt savu priekšteci un tā noteikumiem: "Un ko tad nedrīkst un ko drīkst?" Ūdensvīra izšķirošā rīcība – "ievelc dziļu elpu, jo mēs nākam tevi noskūpstīt" – atgriež klausītāju pie tituldziesmas, pie iemesla, kāpēc ledus laikmets ir atstāts: "Ardievu, ledus laikmet, / jo mēs esam iemīlējušies!" Ledus laikmets nav iemīlēšanās laikmets, tādēļ Ūdensvīrs to pamet iemīloties.
Šāda kustība – ar mīlestību prom no ledus laikmeta un atkal atpakaļ – ir raksturīga visām albuma dziesmām. Tomēr atgriešanās mirklī rodas problēma: cik veiksmīgas "Alejas" ir kā mīlnieki, ja jāatgriežas? Pieteikums ir skaidrs un kategorisks: "Esam iemīlējušies," – un arī dziesmas, kas tam seko, ir karstas un vaļsirdīgas: "Man tiešām nevajag daudz – man vajag visu! / Ja tu saki: šis uz mūžu, es tev ticu" ("Spīd un laistās") un "Kad krūtīs kaut kas svilst / Un sirds no iekšas mani spārda" ("Lava"). Dziesmu izpildījumā ir pārspīlēts maksimālisms un degsme, kas visnotaļ raksturīga hiperpopam (hyperpop) – "Spīd un laistās" atskan negaidīts bungu solo, tad dzirdami vairāki piebalsu kliedzieni (angļu tekstos tos mēdz dēvēt gan par "gang shout", gan latīniskajā "ad-lib"). Lai cik dīvaini tas neizklausītos, pašmērķīgs auto-tune un distortion (distorsijas) lietojums ir neatņemama sastāvdaļa, kas ievirza albumu hiperpopa šķautnē. Tā vien šķiet, ka dziesma kļūst ātrāka un bezkaunīgāka. Liriskie varoņi ir pārdroši savā visatļautībā, tomēr tad ieskanas maza nedrošība, kas nemanāmi atdzesē visa albuma kopējo motīvu – mīlestību.
Šī nedrošība iezogas līdz ar ironisko distanci, ko rada, piemēram, deminutīvu lietojums (tabletītes, siermaizītes, pauzītes, podziņas, spociņi, mēnestiņi u.c.). Šie elementi ir jauki, mīļi, smieklīgi un nenopietni, taču rada iespaidu, ka autori spēlējas ar klausītāju, nevis pa īstam atdodas mīlestībai. Piemēram, deminutīvu iespaidā solījums "Ja tu saki: šis uz mūžu, / es tev ticu" tūlīt iekrāsojas ironiski. Protams, deminutīvi ir tikai viena detaļa albumā, taču mīlestībai blakus novietotie mēnestiņi un pišķiki hiperpopa tempos, skaņas plašumā un tekstu sakāpinājumā paver atpakaļceļu, lai teiktu: "Tikai pajokojām."
Humoram mūzikā ir vieta, un kāpēc gan mīlestība nevarētu atklāties caur smiekliem, taču humora problēma albumā saasinās, ja ņemam vērā tā mērogu. Tā ir deju mūzika, arī klubu un vientulības mūzika – dzirdami sintezatori, bungu mašīnas, apdziedātas bremzējošas tačkas un karstākās meičas. Šajā sakārtojumā nav grūti ienest pretrunu, ko "Alejas" arī prasmīgi izdara. Piemēram, bezrūpīgajās dejās dzirdamās Raudives aizsaules balsis atgādina sakarsušajiem dejotājiem par mūžīgo aukstumu, kas tos gaida pēcnāvē. Vai joki par angļu valodas lietojumu populārajā mūzikā (dziesmā "Es tevi redzu") izskan nekur citur kā populārajā mūzikā. Taču galvenā spriedze veidojas neizpratnē par to, kuros brīžos "Alejas" tiešām joko un kuros ne. No vienas puses, straujajos ritmos un vārdu atklātībā dzirdams karstasinīgums, bet, no otras puses, tajos pašos ritmos un tekstos skan ironiska distance, it kā gribot piebremzēt un neatklāt savu degsmi. Pašu "Aleju" vārdiem: "Tačkai pilna bāka, bet es bremzēju."
Kā šo pretrunu atrisināt? Vieglākais būtu pateikt, ka albums ir pretrunīgs, un vienkārši likties mierā. "Alejas" iemīlas, aicina doties pretim nezināmajam, vienlaikus saglabājot mūsdienām raksturīgo pašironiju. Šāds risinājums gan nederētu albuma uzstādījumam, jo tas ir pārlieku nomācošs un garlaicīgs. "Ardievu, ledus laikmet!" skanējums, tēli un tēmas kopā apliecina, ka "Aleju" ambīcijas sekot albuma pieteiktajiem mērķiem ir īstas. Dzidrā skaņa (māsterējis Andis Ansons), kurā karstuma un aukstuma saspēle sadzirdama visā krāšņumā, liek domāt, ka attieksmes pretrunīgums netiek slēpts. Un nespēja atrisināt, samierināt pretrunu "Alejām" nāk tikai par labu – palikt kustībā, nenotveramiem un neparedzamiem.
0