Par izrādi "Lasis Stasis" Latvijas Leļļu teātrī (rež. Edgars Kaufelds, 2024).
Ar Lasi Stasi iepazināmies pirms diviem gadiem grāmatā. Jau tad bija skaidrs, ka ir uzpeldējis stāsts, kuru var ekranizēt un skatuvizēt. Ziņa, ka Stasis dodas uz Leļļu teātri, mani sasniedza vasarā. Pēc kāda laika Leļļu teātris pats sāka rādīt, kā no jau lietotām lupatām veido zivju lelles un kā piedalās piekrastes atkritumu monitoringā. Kā pie sevis uzņem ekspertus, kas Latvijā vislabāk zina, kur un kādi atkritumi atrodami mūsu piekrastes pludmalēs. Esmu novērojusi vairākus mēģinājumus no skatuves postulēt – oi, oi, oi, vide mums ir vissvarīgākā! Šos entuziastiskos izsaukumus aptumšo fakts, ka pašās izrādēs vides jautājumiem dotas nulle, komats, divas sekundes. Un pirms un pēc tam vispār par to aizmirstam. "Lasis Stasis" beidzot bija tas gadījums, kad vides problēmām ir dota gan skatuve, gan laiks. Šajā izrādē zivju dzīvē gāžas iekšā atkritumi. Tiem nav centrālās lomas. Gluži tāpat kā mūsu vai zivju dzīvē. Bet tie traucē un vienkārši ir.
Mēs ar Valteru nebijām vienīgie, kas gaidīja Lasi Stasi iepeldam Leļļu teātra ūdeņos. Viņš bērnudārzā bija noklausījies, ka uz izrādi tieši tajā vakarā grasās iet arī kolēģes (4 un 5 gadus vecas). Un, kad ieradāmies, mums klāt pieslīdēja desmit gadus vecais Valtera brālēns.
Ar sešgadīgo dēlu gatavojāmies izrādei, skaitļojot, cik ziedu vajadzētu nopirkt pirms došanās uz teātri. Izrēķinājām, ka nepieciešamas 9 neļķes: 3 foršajai garderobistei (viņa vienmēr saņem ziedus no Valtera) + 3 grāmatas autorei Dainai Tabūnai + 3 mīļākajam tēlam. Tomēr teātrī atklājām, ka puķu pārdevēja papīrā ietinusi nevis 9, bet 12 neļķes. Tas nozīmē, ka ziedus saņems vēl kāds.
Teātris nekad nav tikai izrāde. Un var izvēlēties – vai bērnam piedāvāt izrādi un neko vai izrādi un kaut ko. Un te bija kaut kas. Kā parasti Leļļu teātrī, izrādes programmiņa bija līmenī. Šeit tā nekad nav parasts bukletiņš. Šeit programmiņās allaž ir kāds uzdevums vai arī rīks, kas palīdz izrādi saprast labāk. Šoreiz tā bija Laša ceļojuma karte. To dēls sev turēja klēpī visu izrādes laiku, lai saprastu, kur tagad nonācis Stasis. Un pats svarīgākais – vai drīz beigsies? Arī lašu un asaru fotostūrītis teātrī gāja uz urrā – tur nemitīgi kāds fotografējās kopā ar zivīm. Un arī pēc tam sociālajos tīklos redzēju neskaitāmas bildes no Staša studijas. Protams, zināmas izklaides piedāvā arī kafejnīca. Tomēr tā īsti neatbilst dēla gaumei. Pirmkārt, tur ābolu sula pieejama tikai Tutas zīmola paciņās. Un sešgadīgam džekam tādas neder. Tas ir sīkajiem. Par to arī informējām teātra direktoru un kafejnīcas darbinieces. Lai tad paši domā, ko darīt. Otrkārt, tur pieejami tikai saldumi. Derētu arī kāds speķa pīrādziņš. Paldies!
"Lasis Stasis" ir īsta lielās zāles izrāde. Un šeit viena no retajām, kurā pašus aktierus neredz. Iespējams, ļaudīm, kas pēdējā laikā nav bijuši Leļļu teātrī, varētu šķist, ka tā te ir vienmēr. Nē. Lielākoties aktieri vismaz daļēji ir redzami. Bet ne šajā izrādē. Un ar lellēm ir gana. Jo tās kustas tik īsti, tik plastiski, tik ūdeņaini, ka vispār nerodas šaubas par to, ka mēs visi esam batiskafā nolaidušies jūras gultnē, lai slepus vērotu, kā tur zivīm, cimdiņkrabjiem un garnelēm iet. Un brīžos, kad acīs asaras (apmēram 20% laika), tehniski sanāk, ka viss tiešām ir ūdenī. Izrādē milzīga nozīme ir gaismām, jo zem ūdens ir tumšs un arī mēs visi lielākoties sēdējām tumsā, bet koši spīdēja visi zemūdens iemītnieki, dažbrīd pat ļoti dzīvi atdarinot bioluminiscenci – to prikolu, ka zemūdens tumsā daži zvēri spīd.
Gluži tāpat kā grāmatā, arī šeit zemūdens pasaule attēlota ļoti tuvu īstenībai. Tā iet, ja strādā kopā ar hidrobiologiem un zoologiem. Par to man ir liels prieks. Laikā, kad teju ikviens grib sevi parādīt kā viszaļāko, es esmu noticējusi, ka Leļļu teātris patiešām ir iedziļinājies, meklējis un domājis.
Valteram izrāde ļoti patika. Īpaši tas, ka zvejas tīkls izskatījās uzvīts no Rakveres cīsiņiem. Un tas, ka cūkdelfīni nevis peldēja, bet lidoja. Piecgadīgajai kolēģei Magdalēnai ļoti patika skaistā draudzība, bet, pēc maniem novērojumiem, viņas tētis vēl nākamajā nedēļā pēc izrādes bija ar salauztu sirdi. Laša Staša draudzenes notveršana tīklā sirdi salauž ikvienam. Bet vismaz man smilšpapīrs krūškurvī rīvējās visu izrādes laiku un par sausām acīm sūdzēties nevarēju.
Četrgadīgo Valtera kolēģi Gabrielu izrāde ļoti aizrāva un ieinteresēja. Jau ieplānojusi gājienu uz netālu esošo Dabas muzeju, kur ir izstāde par Baltijas jūru. Jāpapildina zināšanas! Tikmēr turpina ar pirkstu vilkt pa programmiņas karti un mācās no galvas, kurš aktieris atainojis kuru zvēru. Viņa nekad iepriekš ne pēc vienas izrādes nav tik daudz jautājusi. Kas var būt vēl svarīgāk? Tā kā viņas tētis uz izrādi nebija atnācis, tad meitene uz Lasi Stasi ies vēlreiz – šoreiz ar tēti. Tāpēc brīdinu – tas jāredz visai mājsaimniecībai kopā, lai tiem, kam vēlāk tiks uzdoti miljards jautājumu, nebūtu jāskatās tālumā, tukšumā.
Valtera desmitgadīgais brālēns izrādi vērtēja ar 7,7/10. Pieņemu, ka vērtējums jau iesniegts EDSā.
Kā norunāts, beigās neļķes uzdāvinājām grāmatas autorei. Valters izlēma, ka viņa mīļākais tēls bija pats Stasis, tāpēc ziedi tika tieši viņam. Un mēs nevarējām trešo puķu komplektu neuzdāvināt Rihardam Zaļupem. Jo mūzika bija izcila. Iedomājieties skaistāko islandisko indī. Un tad pavelciet to zem ūdens. Pārpasaulīgi daiļi. No sākuma gan Valters sajauca un šīs puķes uzdāvināja Vecā krabja atveidotājam – Miķelim Žideļūnam. Šo kļūdu viņš laboja, puķes aktierim tomēr atņemot un iedodot komponistam. Dēls bija veicis novērojumus un pēcāk atzina, ka pareizi darījām, jo Vecajam krabim beigās bija vairāk puķu un arī viens maisiņš, bet Zaļupem bez mūsu puķēm bija vēl tikai viena. Tā ka viss godīgi! Ja mums būtu vairāk puķu, tās dēls dāvinātu Vecajam krabim, jo tas bija viņa otrs mīļākais tēls. Mans mīļākais varonis bija garnele Ance, kas visu laiku kaut ko fīrēja. Viņas tēlu izdzīvoja Artūrs Putniņš. Tas pats aktieris uz skatuves arī pumpējās. Un es esmu ļoti vienkārša. Ja redzu, ka džeks pumpējas, man patīk. Valters piekrita, ka pumpēties – tas ir forši, bet varēja jau vairāk! Ja sākumā saskaitījām, ka mums ietīts pārāk daudz puķu, tad beigās izrādījās, ka ir par maz, lai iedotu visiem, kas pelnījuši.
Kā pietrūka? Valteram būtu gribējies, lai nodziedātu "Aijā, žūžū, laša bērni". Grāmatā šī dziesma pieminēta. Viņš ļoti cerēja, ka teātrī uzzinās, kā tā skan. Neko darīt – ceram uz Staša operu. Varbūt tur sanāks. Man bija žēl, ka izrādē neparādīja to, kā Judīte izglābj Staša dzīvību. Jo tad fakts, ka Stasis vēlāk nespēj izglābt Judīti, sāp daudzkārt vairāk. Bet, protams, varu saprast, ka ne visi grib taisīt teātri pēc formulas "lai vairāk sāp". Un vēl man pietrūka iespējas uz karstām spurām nopirkt vinila plati ar izrādes mūziku. Man vienalga, ka tādas, iespējams, nav. Tas jau gribēšanu nemazina.
"Lasis Stasis" ir izrāde gan bērniem, gan pieaugušajiem. Ja tuvējā ciematā nav bērna, ko paņemt līdzi, ejiet paši. Neviens šķībi neskatīsies. Bet, ja ejat ar bērniem, tad esiet gatavi, ka būs jāatbild uz miljards jautājumiem. Un varbūt jāiet vēlreiz. Jo šis ir liels, nozīmīgs un īsts stāsts aizraujošā un aizkustinošā izpildījumā. Un es dotu vairāk nekā tos brālēna 7,7/10.
0