Par mākslinieku kolektīva "Y Events" (Čehija, Latvija, Nīderlande) izrādi "Y: lēnās televīzijas kino" festivālā "Homo Novus". Visas īsrecenzijas par šīgada festivāla "Homo Novus" izrādēm atrodamas šeit.
Pirms kāda laika lasīju ieteikumu, kā padarīt savu mūža nogali vairāk piepildītu un laimīgāku (droši vien kādi britu zinātnieki to bija pamatojuši pētījumos): "Katru dienu izdariet kaut ko tādu, ko jūs nekad vēl neesat darījuši. Kaut ko jaunu." Tas varētu būt jebkas triviāls, kaut vai jauns pārvietošanās maršruts no jūsu mājām līdz tuvējam veikalam. Vai arī kāds radikālāks risinājums. Tas tika skaidrots ar mehānismu, kā mūsu apziņa mēra laiku – jo vairāk notikumu secībā ir jaunu elementu, jo ilgāks šķiet patērētais laiks. Šis ir arī iemesls, kāpēc bērnībā laiks velkas ilgāk, bet uz vecumu gadi "skrien kā stirnas". Jo nekas jauns vairs jūsu dzīvē nenotiek. Interesanti, ka tieši garlaicība ir teju vai trešā eksistenciālā sūdzība, ko iemācās artikulēt mazi bērni – pēc sāpēm un izsalkuma nāk: "Man nav, ko darīt! Man ir garlaicīgi." Garlaicības jēdziens dažādās valodās un kultūrās tiek izteikts atšķirīgos jēdzienos, un arī vienkārša aptauja mums rādītu, ka cilvēki ar garlaicību saprot dažādas atšķirīgas lietas. Par garlaicīgu filmu var tikt dēvēta tāda, kurā "nekas nenotiek", vai tāda, kurā neko nevar saprast un tāpēc "nav interesanti". Garlaicību var uzdzīt vienmuļa atkārtošanās vai piespiedu koncentrēšanās uz kaut ko vienu. Par garlaicīgu var nodēvēt mākslas darbu, kas iemidzina, bet var arī tādu, kas rada neciešamu, sāpēm tuvu uzmanības piesaisti. Izsmalcināti mākslas gardēži par garlaicīgu dēvē darbu, kas ir banāls, triviāls vai tāds, kurā "viss uzreiz ir skaidrs". Mūsdienu kultūrā garlaicīgums tiek uztverts kā lamuvārds, taču psihologi un pedagogi pēdējā laikā mēdz uzsvērt, ka garlaikošanās ir attīstību un radošumu veicinošs stāvoklis, kurā smadzenes spiestas uzsākt "kaut ko darīt", sākt radīt jaunus impulsus un personību veidojošus procesus.
"Lēnās televīzijas kino" festivālā "Homo Novus" ir telpa, kurā izvietoti ērti zviļņi, spilveni un pledi, bet ekrānā tiek demonstrētas stundu garas filmas, kas sagatavotas un atlasītas īpaši šim seansam. Nezinu, kāds darba uzdevums tika dots filmu autoriem no Čehijas, Latvijas un Nīderlandes, taču skatītājam tika dotas diezgan skaidras instrukcijas – seansu var pamest jebkurā brīdī un atgriezties atpakaļ, tā laikā drīkst gulēt, ēst un dzert, tiesa, ar cieņu izturoties pret citiem skatītājiem. Telpas iekārtojums un ērtums var izrādīties arī maldinošs, lai arī ikviens ir saskāries ar "neērto krēslu" problēmu teātros un koncertos, kad augstās mākslas vai klasiskās mūzikas "garlaicīgums" uzsāk ciešu sadarbību ar neizturamām muguras, dibena, sprandas vai kāju sāpēm un "izbaudīt" priekšnesumu kļūst neiespējami. Zinātāji un profesionāli meditācijas meistari paskaidros, ka šādos gadījumos vislabāk ir ieņemt to pozu, kas sākumā šķiet visneērtākā – taisnu muguru, taisnā leņķī saliektas kājas utt. Tas garantē to, ka nav ik pa brīdim jāmaina poza vai jāmokās ar krampjos sarautiem muguras muskuļiem. Atļauja brīvi nākt un iet savukārt atbrīvo skatītāju un ļauj viņam nedomāt par to, "kā tas izskatās" un "ko padomās citi".
Stundas garuma limits un attēla "lēnums" nosaka to, ka šajā seansā rādītās filmas koncentrējas uz vienu ideju un tās konceptuālu risinājumu, taču rezultāts pārsteidz ar atšķirīgo pieeju un dažādām interpretācijām. Ne visi video bija noteikti lēni, dažos attēla kustība vai kadru maiņa bija pat diezgan raita. Pirmajā darbā, kas simptomātiski saucās "Sagatavošanās", vienā kadrā ar nekustīgu kameru tika filmēts, kā puisis un meitene iekārto guļvietu nelielā, saulainā iekšpagalmā – noklāj sešstūrainas formas teritoriju ar segām, novieto matraci, palagu, segu un spilvenu, tam visam līdzās nelielu galdiņu, grāmatas, dzērienus un uzkodas, salvešu paku, rotaļlietas, visādus sīkumus. Dara to nesteidzīgi, taču noteikti, sagatavotā teritorija kļūst aizvien mājīgāka, taču nekāds atrisinājums neseko, tā ir tikai sagatavošanās laiskai zvilnēšanai. Viņu kustību atkārtošanās un punktualitāte rada mesmerizējošu iespaidu, taču aizvien jaunu lietu un sīkumu parādīšanās kadrā uztur nemainīgu interesi. Agneses Krivades darbā "Mans plecs ir iztukšots" tieši tāpat stundas garumā tiek rādīta tukša telpa, kurā guļ, kustas, pārvietojas un savu ķermeni sajūt pati autore. Viena no viņas profesijām, kas minēta šī darba aprakstā, ir "lēnā deja", tas paskaidro notiekošo – mēs varam iedomāties šo video paātrinātu vairākas reizes un tad tas izskatītos pēc tipiskas laikmetīgās dejas priekšnesuma. Cits paskaidrojums redzams titros – tajos pierakstīti vārdi un teikumi, kas viņai dejas laikā ienākuši prātā. Paskaidrojumi konceptuāliem mākslas darbiem nereti palīdz, bet dažbrīd traucē, bet tas neatceļ principu, pēc kāda mēs šādu mākslu uztveram un saprotam. Drīsa Verhovena darbam "Viegli lejup pa straumi" ir dots visai konkrēts situācijas apraksts – viņš avārijā lauzis kāju un ārsts ieteicis mēģināt to sadziedēt bez ķirurģiskas iejaukšanās, iespējami mazāk kustoties. Fiksējot šo procesu ar video palīdzību, autors rāda ne tik daudz sevi, cik sev līdzās pamanītos kukaiņus, rāpuļus, kāpurus, zāles stiebrus, zirnekļus – visus tos, kas cenšas "kustēties iespējami lēni un maz". Paralēli tam viņš piezīmju kladē ar roku pieraksta vienu un to pašu pantiņu no bērnu dziesmiņas "Row, row, row your boat / Gently down the stream", pie reizes to dungojot pie sevis. Šis muzikālais pavadījums kļūst par sava veida mantru, kas stundas laikā atkārtojas pārsimt reižu un rada papildu efektu, skaidri liekot saprast, ka lēna un atkārtota kustība ir dziedināšanas, miera un laimes vienīgais avots. Pilnīgi atšķirīgs ir Tamāras Moizas un Šlomi Jafes darbs "Dieviete Laktērija: zinātnieku balsu vizualizācija". Tas ir vairāk montēts un saturiski sarežģītāks, taču koncepcija izstāstāma vienā teikumā: statistiski sausi un politiski piesātināti teksti no pētījumiem par migrantu sieviešu vai romu apmetņu iedzīvotāju sociālo nedrošību kaut kur Čehijā vai Slovākijā tiek ilustrēti ar cikliski un koncentriski iecilpotiem videokadriem, starp kuriem iespaidīgākie ir šitake sēņu augšana un vinila plašu griešanās. Melnbaltā montāža un vienmuļā balss intonācija iedarbojas hipnotiski un iemidzinoši, pretstatot to satraucošajai informācijai par marginalizēto iedzīvotāju grupu stāvokli mūsdienu Austrumeiropā. Vēl savādāks un daudz minimālistiskāks ir libāniešu mākslinieka Alaas Minavi darbs "Nepateiktais". Mēs redzam papīra lapu, uz kuras roka raksta vārdus. Tā (autora roka) sarunājas ar mums un stāsta par to, ko šajā brīdī dara, taču pieraksta teikumu nevis glītās rindiņās, bet izkaisot vārdus pa visu lapu. Ja sākumā vārdu secībai (tie netiek nolasīti balsī) var izsekot, tad ar laiku lapa kļūst par nepārskatāmu vārdu un to savienojumu murskuli, taču rokas kustība liek turpināt sekot un censties atšifrēt teikto. Lai cik dažādi būtu šie darbi, tie visi apspēlē divu pretēju skatītāja apziņas procesu sadursmi – no vienas puses, vienmuļības un "nekas taču nenotiek" uztvere liek zaudēt modrību, taču no otras – uzmanību visu laiku piesaista autora klātbūtne, vēstījums un "kontakts" ar notiekošo.
Ir vēl kāds jautājums, uz kuru jāatbild. Kāpēc šis "kinoseanss" tiek rādīts teātra festivālā? Pirmkārt, praktiski visi šie darbi ir performatīvi. Lai arī kameras klātbūtne arī ir jūtama kā nozīmīgs elements, mēs varētu iedomāties ikvienu no tiem kā performances izrādi ar dzīviem autoriem. Tajos notiekošais ir "izdomāts" un pēc tam "konsekventi izpildīts", videokamera (vai dažbrīd droši vien telefons) fiksē un vienlaikus rada izrādi, kas norisinās mūsu priekšā. Taču ne mazāk svarīgs ir vēl kāds performances elements – pati telpa un pārējie skatītāji, kas tajā atrodas un komunicē, pieņem un sadarbojas (vai nepieņem un nesadarbojas) cits ar citu. Ir iespējams vērot, kā skatītāji ienāk telpā, sākumā nedroši, pustumsā slikti orientējoties un mēģinot saprast, kā te jāuzvedas, ar laiku aizvien drošāk pieņemot "ērtās pozas" un uzvedības modeļus. Var vērot sevi, kas mokās ar vēlmi "nosodīt" tos, kas pamet zāli filmas vidū, bet tad saprotot, ka tas taču ir atļauts. Galu galā, tas, kas notiek skatītāju zālē, ir vēl viena izrāde un konceptuāls mākslas darbs ar iepriekš izdomātu un rūpīgi izstrādātu improvizācijas iespēju.
0