Eseja nolasīta "Prozas lasījumu 2024" atklāšanas stāstu vakarā ar tēmu "Kā dzīvot tālāk?".
Bet reizēm gadās tā – tu pamosties, viss it kā ir labi, nekas nesāp, domā – tūlīt iešu, izmazgāšu zobus, tad dušā, tad pavingrot vai arī nē – vispirms pavingrot, tad dušā, brokastis, vai varbūt no sākuma brokastis, tad izmazgāšu zobus...
Tu nekad nevari atcerēties, kā bija pareizi – mazgāt tos sasodītos zobus pirms vai pēc brokastīm, tā vietā ieslēdz Latvijas Radio, lai uzzinātu, tūkstoš kura tieši kara diena ir sākusies, uzzini, ka šodien vietām līs un vietām nelīs, bet novembris ir bijis siltākais pēdējo trīspadsmit tūkstošu gadsimtu laikā, un – skat, jau deviņi un sākas raidījums "Kā labāk dzīvot", bet tu pārklausies un tev šķiet, ka radio saka: "Kālabad dzīvot?" Kā labad dzīvot?
Tad tu atceries, ka esi rakstnieks un tev dzīvē ir mērķis, vai varbūt tāda lielā mērķa nemaz nav, bet ir daudzi sīki mērķīši, kas izsakāmi vienā vārdā – pabeigt. Rakstnieki vispār daudz skaidrāk izjūt vārda "pabeigt" fatālo raksturu, nē, protams, arī citiem ir pazīstams šis sentiments – pabeigt skolu, tad augstskolu, pabeigt rakt grāvi vai maksāt kredītu, pabeigt atskaiti, pat "Rail Baltica" celtniekiem ir cerība kādreiz pabeigt, viņi tikai baidās nosaukt kādu konkrētu gadu, taču vienīgi rakstnieks pa īstam zina, ko nozīmē pabeigt romānu, stāstu vai teikumu. Pielikt punktu. Un tikai rakstnieki tā pa īstam apzinās skaudrumu, ar kādu pakrūtē ieduras jautājums: "Un ko tālāk?" Kā dzīvot tālāk?
Savulaik, kad modē bija pavirša statistika, kāds bija aprēķinājis, ka ir trīs profesijas, kuru pārstāvji visbiežāk izdara pašnāvību, – tie ir zobārsti, japāņu biznesmeņi un rakstnieki. Sausā statistika vienmēr ir interesanta ar to, ka nesagatavots prāts uzreiz mēģina šajos ciparos atrast atbildi – kāpēc? Kāpēc tieši viņi?
Ir zināms arī tas, ka pašnāvību biežāk izdara cilvēki ar labu izglītību, labi apmaksātu darbu. Un vīrieši. Jo vīriešiem taču ir labāka izglītība un labāk apmaksāts darbs. Un nav jārūpējas par bērniem. Nu, bet tas bija toreiz, tajos labajos vīriešu laikos, kad tikai vīrieši varēja būt īsti rakstnieki.
Bet kāpēc tad zobārsti, japāņu biznesmeņi un rakstnieki? Kāpēc tieši šīs trīs profesijas? Skaidrojumi ir dažādi – zobārstiem ir laba izglītība, daudz naudas (tātad vairs nav, pēc kā tiekties), diezgan smags un nepatīkams darbs, kura laikā jāskatās acīs cilvēku ciešanām, bet galvenais – brīvi pieejami preparāti, kas noteiktos daudzumos ir indīgi, un zināšanas, kā ar tiem rīkoties. Arī japāņu biznesmeņiem ir daudz naudas, kura jebkurā brīdī var tikt piepeši pazaudēta, brīvi pieejami debesskrāpju jumti un ne mazāko reliģisko aizspriedumu pret pašnāvību kā visu problēmu atrisinājumu.
Bet kāpēc rakstnieki?
Kāpēc slavas virsotnē nošāvās Ernests Hemingvejs, bet pilnīgā vientulībā to pašu izdarīja Ričards Brotigans? Kāpēc 82 gadu vecumā pa logu izlēca Bohumils Hrabals? Kāpēc noslīcinājās Li Bo un iedzēra indi Rjūnosike Akutagava? Un, pat ja Majakovski un Jeseņinu patiesībā nogalināja čekas algoti slepkavas, tas tika inscenēts kā pašnāvība, jo pašnāvība bija ļoti ticama versija.
Gruzīnu rakstnieka Grigorija Čhartišvili enciklopēdiskajā pētījumā minēti kādi 350 rakstnieku pašnāvības gadījumi. No tiem tikai 37 ir sievietes. 86 izmantojuši indi vai miegazāles (tas ir bijis populārākais paņēmiens), 69 – šaujamieročus, 37 noslīcinājušies, 32 pakārušies, 27 nolēkuši no liela augstuma, 25 izmantojuši asus priekšmetus, 20 nomērdējuši sevi badā, 19 izmantojuši gāzi, bet zem vilciena vai mašīnas paskrējuši septiņi.
Viens no skaidrojumiem lielajam rakstnieku pašnāvnieku īpatsvaram un literaturocīda fenomenam ir statistiskā kļūda, pareizāk sakot, statistiskā ilūzija. Aizpagājušā gadsimta beigās tika novērots straujš pašnāvību gadījumu skaita pieaugums, vesela epidēmija, ko izraisīja tā saucamo "atvadu vēstuļu" publicēšana laikrakstos. Katru pašnāvnieka ar roku uzšņāpto zīmīti kāri pārpublicēja dzeltenā prese, jo publika to aizgūtnēm lasīja, un gluži dabiski – radās daudz atdarinātāju un pēcnāves slavas tīkotāju. Drīz vien šo vēstuļu publicēšana tika apturēta, un pašnāvības mēģinājumu skaits samazinājās. Taču minēto statistisko ilūziju radīja fakts, ka rakstnieki labāk un izvērstāk prata uzrakstīt atvadu vēstuli, tāpēc arī par viņu nodomiem, motīviem un pieņemto lēmumu sabiedrība uzzināja biežāk nekā par to, ka no dzīves labprātīgi aizgājis kāds nelaimīgi iemīlējies mežsargs vai nodzēries oftalmologs.
Bet kāds tam visam sakars ar mūsu lasījumu tēmu? Kā dzīvot tālāk?
Dzīve bieži vien tiek salīdzināta ar grāmatu – tai ir negaidīts sākums, aizraujošs vai garlaikojošs sižets un agri vai vēlu pienāk beigas. Lasītāja ziņā ir to pavirši pārlapot vai aizrautīgi izskriet cauri. Taču tikai autors zina, kā šo grāmatu pabeigt. Tas būtu vēl viens, netriviāls skaidrojums tam, kāpēc rakstnieki prot izdarīt pašnāvību. Nevis vēlas vai ir spiesti, bet vienkārši – prot. Viņiem ir bijusi līdzīga pieredze. Un šī pieredze daudz biežāk, ja nu mēs tomēr pārbaudām statistiku, ir palīdzējusi nevis izdarīt pašnāvību, bet turpināt dzīvot.
Rakstniekam jautājums "kā dzīvot tālāk?" ir vistiešākajā veidā saistīts ar jautājumu "kā rakstīt tālāk?". Tas nenozīmē, ka rakstnieki zina atbildi. Katrā gadījumā – ne visi un ne vienmēr. Taču rakstnieki ir tie, kas zina šos jautājumus. Pazīst to izraisīto skarbo un nepievilcīgo kņudoņu – pat ne pakrūtē, bet kaut kur zemāk, ap astes kaulu, jo mēs taču visi rakstām, sēžot pie rakstāmgalda vai labākajā gadījumā pusguļus savā neērtajā rakstāmgultā. Rakstnieks nav tas, kuram patīk rakstīt. Rakstnieks ir tas, kuram rakstīšana sagādā ciešanas. Tas, kurš jūtas slikti, kad raksta. Sliktāk viņš jūtas tikai tad, kad neraksta.
No šejienes – bailes pabeigt romānu, stāstu vai dzejoli, jo tu nekad nevari būt drošs, ka pēc tam spēsi turpināt rakstīt ko citu. Taču arī nepabeigt nedrīkst, rakstnieka profesija paredz to, ka manuskripts tiek pabeigts, nodots apgādam, izdots grāmatā, kam seko atklāšanas, lasījumi, ziedi, ovācijas un Nobela prēmijas. Rakstnieka profesionālā ētika pieprasa pārkāpt pāri savām morālajām šaubām un nodot lasītāju vērtējumam darbu, par kuru pats autors nereti un pat bieži vien nav līdz galam pārliecināts. Nav drošs ne par tā vērtību, ne vēl jo vairāk – par pabeigtību. Iespējams, tieši šīs šaubas par to, vai iepriekšējais darbs ir bijis labs, ļauj rakstniekam turpināt mēģināt uzrakstīt labāk. Uzrakstīt kaut ko citu. Turpināt dzīvot, lai uzrakstītu. Un pieliktu punktu. Un vēl vienu punktu. Un vēl.
0