Par Fernandu Pesoas "Nemiera grāmatu" (no portugāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, izdevusi "Valodu māja", 2024)
Par noslēpumaino un līdz galam nekad neizlasāmo "Nemiera grāmatu", kas pēc autora nāves atrasta kastē, kurā samestas ar rakstāmmašīnu vai roku aprakstītas papīra lapas, un pirmoreiz publicēta teju vai pusgadsimtu vēlāk, mēs zinām diezgan daudz. Pateicoties desmitiem pārizdevumu, tulkotāju, pētnieku un precizētāju darbam, juceklīgais teksta fragmentu kopums ir atšifrēts, iespēju robežās datēts, sakārtots un pārkārtots dažādās versijās, kas papildinātas ar izsmeļošiem komentāriem, literatūrvēsturnieku un lingvistu analīzi, kļūstot par leģendu, kulta grāmatu un sava veida Svēto Grālu, ko nu savās rokās paturējis tulkotājs Dens Dimiņš un nodevis izslāpušajam latviešu lasītājam.
Uz šī pētījumu, lasījumu un interpretāciju fona ir grūti pateikt kaut ko jaunu un oriģinālu, vienlaikus neriskējot iekulties pašpārliecināta profāna lomā. Daudz aizraujošāk un drošāk būtu sākt no otra gala – mēģināt saprast, kas īsti ir šīs grāmatas autors un kāpēc viņš rakstījis tā kā neviens cits. Interesanti, ka arī šajā izdevumā (kas pieejams gan cietos, gan mīkstos vākos un abos gadījumos maksā kulta grāmatas statusam atbilstošu cenu) publicētajā Heronimo Pisarro "Ievadā" un Dena Dimiņa "Epilogā" par pašu grāmatu izstāstīts daudz vairāk nekā par tās autoru. Un tam ir zināms pamatojums – šis valdzinošais tekstu kopojums bija iecerēts (ja vien tas tiešām bija paredzēts izdošanai) kā pavisam citu autoru darbs. Fernandu Pesoa visu savu mūžu ir rakstījis ar dažādiem literāriem pseidonīmiem, ko pats dēvējis par heteronīmiem, piešķirot izdomātajiem autoriem pilntiesīgas un atšķirīgas personības, rakstības stilus un biogrāfijas. "Nemiera grāmatu" visdrīzāk ir rakstījuši Visente Gedešs un Bernardu Suarešs, tiesa, neviens no fragmentiem nav parakstīts, taču tos, kuros ir vairāk runāts par grāmatas uzbūvi, plānu un saturu, pētnieki sliecas attiecināt uz paša Pesoas personu, tas ir, uz viņa ortonīmu.
Pavisam Pesoas darbos atrasto identitāšu skaits vienos avotos ir 72, citos 81, Dens Dimiņš min pat ciparu 136. Un katra no šīm identitātēm ir atšķirīga. Tā, piemēram, Albertu Kaeiru bija neizglītots dzejnieks no laukiem, kas rakstīja brīvajā pantā, dakteris Rikardu Reišs sacerēja odas klasiskā stilā, iedvesmojoties no Horācija, Alvaru de Kampušs bija londonietis un jūras spēku inženieris, kas aizrāvās ar Volta Vitmena dzeju un itāļu futūristiem. Pesoas radīto personu lokā ir filozofs Antoniu Mora, esejists Teives barons, kritiķis un Kaeiru dzejas pētnieks Tomass Kross, dzejnieks Koelju Pašeku, astrologs Rafaels Baldaja. Bernardu Suarešs visvairāk līdzinās pašam Pesoam, tāpēc to dažkārt dēvē par daļēju vai "pusheteronīmu". Dažādās un atšķirīgās autorības Pesoam nebija kaprīze vai slimīgas kautrības izpausme, vēl mazāk to varētu skaidrot ar personības dalīšanos vai māksliniecisku neizlēmību. Personības plūstamība, identitāšu dinamiskā konstruētība viņam bija daļa no savdabīgā pasaules uzskata.
Bet ko mēs zinām par Pesou? "Nemiera grāmatas" epilogā tulkotājs uzsvērti sausi uzskaita viņa biogrāfijas datus, kas iekļaujas trijās lappusēs. Fernandu Antoniu Nogeira Pesoa ir dzimis 1888. gadā Lisabonā, juristu ģimenē. Viņa tēvs, tieslietu ministrijas ierēdnis un mūzikas kritiķis, mirst no tuberkulozes, kad dēlam ir vien pieci gadi. Pāris gadus vēlāk māte (kas nāk no Azoru salām) apprec flotes virsnieku, kurš strādā par konsulu Durbanā, Dienvidāfrikā (laulību ceremonija notiek bez līgavaiņa klātbūtnes), un ģimene pārceļas uz dzīvi turp. Fernandu uzsāk mācības īru un franču mūķeņu vadītā katoļu skolā, kur stundas notika latīņu un sengrieķu valodā, tad pāriet uz angļu skolu, kur 1903. gadā saņem nupat iedibināto karalienes Viktorijas piemiņas balvu par labāko rakstu darbu angļu valodā. Tas izskaidro mulsinošo faktu, ka dižākā portugāļu rakstnieka dzīves laikā publicētie trīs dzejoļu krājumi ir sarakstīti angliski (poēma "Antinous", 1918; "35 soneti", 1918; "Angļu poēmas", 1921) un tikai viens, neilgi pirms nāves – portugāļu valodā ("Vēstījums", 1934). Taču autors, pie kura tautiešu atzinība un pasaules slava nonāca vien pēc nāves, nebija tipisks "rakstītājs atvilktnei", lielākā daļa viņa heteronīmu tekstu nonāca literāros žurnālos un avīzēs, viņam bija svarīgs tūlītējs kontakts ar lasītāju, iespēja komentēt, ietekmēt, paredzēt literāros procesus portugāļu valodā. Lai arī viņa literāro ietekmju starpā tiek minēts Šekspīrs, Miltons, Šellijs, Bairons, Kolridžs, Tenisons, Bodlērs, Malarmē, Nīče un Šopenhauers, viņam ļoti svarīga bija portugāļu valoda, tās īpatnības un tradīcijas, pārmaiņas un jauninājumi. Dažus no tiem viņš nepieņēma un spītīgi turpināja lietot savu gramatiku un vecās ortogrāfijas elementus. Tulkojumā latviski tas izpaužas asprātīgā, taču simboliskā veidā – ar mīkstināto ŗ un ch, kā arī ō grieķu cilmes vārdos. Šī savdabīgā pieķeršanās noteiktiem principiem un pārliecībai par dzimtās valodas "pareizo" un "nepareizo" lietojumu, zināms politisks konservatīvisms (Pesoa esot uz īsu mirkli atbalstījis Salazara diktatūras ieviešanu Portugālē, pat uzrakstījis eseju tās aizstāvībai, taču vēlāk to noliedzis) un nostalģiska smeldze par Lisabonas īpašajām vietām un noskaņām nepadara Pesoa par tradicionālistu – viņš tiek droši pieskaitīts futūristu un modernistu literatūrai, taču viņa darbos ir vēl kāds aspekts, kas visu padara vēl sarežģītāku un pretrunīgāku. Pesoa bija arī mistiķis.
Jau aptuveni 25 gadu vecumā viņš piedalījies spiritisma seansos savas tantes Anikas mājās, taču esot tikai traucējis garu izsaukšanai. Vēlāk viņš tulkojis teosofisko literatūru portugāļu valodā (Helēnu Blavatsku, Čārlzu Vebsteru Lidbiteru, Anniju Bezantu u.c.) un pievērsies okultismam, eksperimentējis ar automātisko rakstīšanu, viņu piemeklējušas "astrālas" un "ēteriskas" vīzijas, viņš apgalvojis, ka redz "magnētiskās auras". Dažkārt, skatoties spogulī, viņš redzējis, kā seja pazūd, tās vietā parādās "bārdains vīrietis" vai, citā gadījumā, veseli četri vienlaicīgi. Arī aizraušanās ar astroloģiju nebija tikai jokošanās, viņš rūpīgi izstrādājis horoskopus ne tikai saviem heteronīmiem, bet arī Šekspīram, Vaildam, Napoleonam, Musolīni un Salazaram. Viņa heteronīms Rafaels Baldaja plānoja sarakstīt "Astroloģijas sistēmu" un "Ievadu okultisma izpētē". Pesoa bija pat noteicis izcenojumus saviem astrologa pakalpojumiem – no 500 līdz 5000 reālu, kas gan izklausās aizdomīgi, jo 1911. gadā Portugāle bija no reāliem pārgājusi uz eskudo, taču iespējams, ka "tradicionālo vērtību aizstāvji" kādu laiku turpināja lietot norēķinus "vecajā naudā".
1929. gadā viņš sācis sarakstīties ar vienu no harismātiskākajiem un tumšākajiem 20. gadsimta okultistiem Alisteru Krouliju – dzejnieku, gleznotāju, burvi, vairāku slepenu biedrību un ordeņu dibinātāju, "biseksuālā maģiskā seksa" praktizētāju, iespējams, britu izlūkdienestu aģentu, iespējams, vācu spiegu, kurš 1928. gadā tika izraidīts no Francijas (aizdomās par to, ka spiego Vācijas labā) un uz īsu brīdi ieradās Londonā, lai tur izdotu savu autobiogrāfiju sešos sējumos. Izdevniecība "Mandrake Press" gan bankrotēja, pirms paspēja izpildīt šo pasūtījumu, taču tieši caur viņiem Fernandu Pesoa nodibināja kontaktus ar Krouliju, nosūtīja viņam savu sonetu grāmatiņu (Kroulijs esot to novērtējis šādi: "Tikai viņš ir spējis uzrakstīt Šekspīra sonetus tā, it kā to būtu izdarījis pats Šekspīrs.") un uzsāka saraksti. 1930. gada aprīlī Kroulijs pārceļas uz Berlīni un nodibina ciešus kontaktus ar vietējiem komunistiem (tiek uzskatīts, ka to viņš, iespējams, darījis britu izlūkdienesta uzdevumā), taču septembrī negaidīti ierodas Lisabonā, tiekas ar Pesoa un inscenē savu pašnāvību grotā ar nosaukumu "Elles Mute” (Boca do Inferno), iespējams, ar Pesoa palīdzību. Iespējams, viņš Pesoas personā bija saskatījis ģeniālāko sava laika falsifikatoru. Viņu sarakstes arhīvs glabājas Pesoas ģimenes arhīvos un ir publicēts tikai daļēji, "informācijas sensitīvā rakstura dēļ". 1934. gadā Fernandu Pesoa mirst, bet Kroulijs mēģina pievērst savai "Telemas" mācībai Ādolfu Hitleru, 62 gadu vecumā vēl paspēj sarūpēt sev dēlu Alisteru Ataturku, kurš pazīstams ar to, ka 1976. gadā greznā limuzīnā ieradās Londonā, mēģinot gāzt britu valdību, tiesa, tikai ar pārliecināšanu – metodi, ko viņa tēvs bija izkopis līdz augstās mākslas līmenim.
Ja Kroulijs savas dzīves laikā aizrāvās ar neskaitāmām nodarbēm un mākslām, lai tikai pievērstu uzmanību sev un pārliecinātu citus par savu izredzētību, Fernandu Pesoa rīkojās diametrāli pretēji – viņš radīja desmitiem un simtiem citu, lai novērstu uzmanību no sevis. Iespējams, ka tieši dažādo identitāšu un autorību radīšana Pesoam bija galvenais jaunrades instruments, bet to sarakstītie darbi ir tikai nepieciešamās detaļas vai izpausmes, kas padara šos cilvēkus par reāliem. Daudz reālākiem par pašu Pesou.
Rakstot dažādu atšķirīgu autoru vietā un tulkojot citu autoru dzeju, Pesoa ļoti vērīgi izturējās pret teksta skanējumu, muzikalitāti, ritmu. Kādā esejā, apcerot atdzejas problemātiku, viņš raksta: "Dzeja ir intelektualizēta impresija, ideja, kas padarīta par emociju un nodota ar ritma palīdzību. Šis ritms ir divdaļīgs kā arkas iekšējais un ārējais izliekums: tas sastāv no verbālā jeb muzikālā ritma un no vizuālā, tēlainā ritma, kas iekšēji sabalsojas ar to. Dzejoļa tulkojumam ir pilnībā jāatbilst 1) idejai vai emocijai, kas ir dzejoļa pamatā, 2) verbālajam ritmam, kurā šī ideja vai emocija ir izteikta." Jebkurš tulkotājs, kurš ķertos klāt "Nemiera grāmatai", apzinās, ka nav spējīgs to izdarīt līdz galam kaut vai tāpēc, ka pati grāmata nav uzrakstīta un nekad netiks pabeigta. Tas zīmīgā un paradoksālā veidā ir pareģots pašā tekstā, kur pausta vēlme, lai tā būtu skumjākā grāmata portugāļu valodā. Un kas gan var būt skumjāks par nepabeigtu grāmatu.
Literatūrkritiķis Harolds Blūms savā pirms trīsdesmit gadiem tapušajā grāmatā "Rietumu kanons" min 26 autorus, kas, viņaprāt, visspēcīgāk ietekmējuši to, ko mēs šobrīd saucam par Rietumu literatūru – saraksts ir sakārtots hronoloģiskā secībā, tas sākas ar Šekspīru un beidzas ar Semjuelu Beketu. Fernandu Pesoa tajā ir 25. vietā.
0