Par Ivara Šteinberga grāmatu "Ābece" (izdevniecība "Valters Dakša", 2024)
Nebūtu godīgi šai grāmatai piemērot vienu apzīmējumu, kas to uz visiem laikiem ierindotu šaurā poētiskās grāmatvedības ailē. Šteinberga "Ābece" droši kāpj pāri žanru un klašu rāmjiem kā aizgūtnēm gavilējošs pirmklasnieks vai drīzāk jau godalgots absolvents, kas dodas pāri valodniecības kalniem un dāsni dāvā savu dziesmu ikvienam ceļā sastaptajam domubiedram vai nejaušam svešiniekam.
Un tomēr gribētos sākt šo apceri ar ekskursu pastāvošajā vai hipotētiskajā dzejas klasifikatorā, jo krājumā iekļautie teksti pirmām kārtām tomēr ir dzeja, lai kā pats autors to nosauktu. Zināms, ka mūsdienās par mākslu sauc jebko, ko rada mākslinieks, attiecīgi arī viss, ko dara modernais dzejnieks, grozi kā gribi, ir dzeja. Savukārt ābece ir mācību literatūra un kā tāda vienmēr ir bijusi paredzēta praktiskai lietošanai. Arī dzeja no saviem pirmsākumiem vai pat ģenēzē ir bijusi pielietojamā jeb lietišķā māksla. Vairākus gadu tūkstošus dzeju rakstīja konkrētām vajadzībām – dziedāšanai, vēstīšanai, slavēšanai vai izsmiešanai, dažkārt arī vienkārši tāpēc, ka dzejas pantmēros rakstītu informāciju ir vieglāk iegaumēt un izmantot kā mnemonisku rīku. Ar laiku šī praktiskā dzeja nonāca kalpones lomā, bet tīrās mākslas cienītāji izcēla un jūsmoja par "augsto dzeju", kurai nekāda pirmajā brīdī pamanāma pielietojuma nebija, taču tā saviļņoja, priecēja un aizskāra lasītāju dvēseles trauslākās stīgas.
Rietumu literārās tradīcijas lūzuma brīdī uz romantisma un modernisma robežas kā tāda nepaklausības manifestācija radās dekadence – savdabīga pretošanās jebkādiem no ārpuses uzspiestiem dzejas derīguma vai vērtības kritērijiem. Lai arī dekadentiskai dzejai tika pierakstīts dažādu pazīmju kopums – tā esot pesimistiska, manierīga, egocentriska utt. –, viegli pamanīt, ka jebkuru no šīm raksturiezīmēm var atrast arī citur. Pat bēdīgi slavenais "tīrās mākslas" lozungs itin mierīgi ir piemērojams dažam labam "augstās dzejas" paraugam. Tad nu paliek vien slidenā estētiskās opozīcijas loma, ko dzejnieki dekadenti labprāt pieņēma, kaut gan tā (kā ikviens politiskās dienaskārtības jautājums mūsu demokrātiskajos parlamentos) nozīmēja nemitīgu pielāgošanos un uzskatu maiņu atkarībā no valdošajiem vējiem un nokrišņiem poēzijas druvā. Šis opozīcijas pienākums bija viegli realizējams galvenokārt jau tāpēc, ka dzejnieku paaudzes tik un tā mainās, nāk un aiziet, bet meklēt jaunus dekadentiskās izpausmes paņēmienus ir aizraujoši un jautri.
To visu minēju, lai mēģinātu deklarēt kādu jaunu, aizraujošu un jautru ievirzi mūsdienu latviešu dzejā, ko es gribētu nodēvēt par pielietojamo dekadenci, savukārt Ivara Šteinberga "Ābeci" – par tās spilgtu un taustāmu izpausmi. Pats autors neslēpj, ka pirmais impulss šādas grāmatas tapšanai bija ierosinājums, pamudinājums vai pavēle, ko viņš saņēmis no izdevēja Valtera Dakšas: "Uzraksti ābeci!" Citiem vārdiem sakot – pasūtījums. Ābeces vienmēr (pareizāk sakot, kādu laiku) ir bijušas preces ar garantētu noietu, to izmantošana sākumskolās deva izdevējam un autoram neizsīkstošu ienākumu avotu. Taču Šteinbergs šo Dakšas uzdevumu uztvēris kā iespēju uzrakstīt tekstu konceptuālās vai pat formālo ierobežojumu dzejas žanrā: katrs šķirklis vai nodaļa ir veltīta vienam no latviešu alfabēta burtiem, tajos aplūkotas burta īpatnības un izmantojums valodā, minēti vārdi, kas sākas ar šo burtu. Grāmatā katrs šķirklis aizņem vienu atvērumu, to aizpilda citāts no kāda cita dzejnieka, rindkopa, ko autors nodēvējis par mikroeseju, dzejas uzdevums un tā izpildījuma piemērs. (Jā, vēl arī ilustrācija, taču par to atbild māksliniece Justīne Seile-Urtāne un mums nav ne mazāko aizspriedumu arī šīs ilustrācijas nosaukt par dekadentiskām.)
Tiktāl formāli viss izskatās pēc parastas, lai arī pirmklasniekiem nedaudz nepiemērotas mācību grāmatas (jāatceras taču, ka ābeces lasa cilvēki, kas vēl tikai apgūst lasītprasmi, tāpēc gari teikumi un doktorantūras cienīgi literatūrzinātnes termini parasti tajās neiekļūst). Taču te pieslēdzas autora dekadences velniņš – citāti ir atlasīti maksimāli negaidīti un drastiski, nevis tādi, kas atspoguļotu konkrētā burta vienkāršāko un vairāk izplatīto pielietojumu. Mikroesejas faktiski ir dzejprozas teksti, kas stilizēti kā slavinošas odas (no grieķu vārda ōidē, 'dziesma') vai panegiriki (no grieķu vārda panēgyris, 'svinīga sapulce'), nereti personificējot un antropomorfizējot katru abstrakto rakstības elementu. Īpaši labi to var sajust, ja klausāmies, kā šos tekstus lasa pats autors. Un, reiz izdzirdēta, viņa intonācija uz mūžīgiem laikiem pielīp šiem tekstiem. Ilustrētie vārdi, kam tradicionālās ("pielietojamās") ābecēs būtu jāpalīdz bērnam atpazīt un iegaumēt burtus, tāpēc parasti izmantoti paši zināmākie, ikdienā visapkārt esošie priekšmeti, te atlasīti ar palaidnīga piektklasnieka attieksmīti (līdzās m – mārīte un t – telefons ir ā – ānuss, ģ – ģindenis, ž – žoklis utt.). Vislielākā jautrība sākas ar darba uzdevumiem, kas burtiski pilda kombinatorās vai formālo ierobežojumu dzejas enciklopēdijas lomu. Līdzās tādiem labi zināmiem un viegli paskaidrojamiem uzdevumiem, kā uzrakstīt palindromu, anagrammu vai akrostihu, ir jestrāki piedāvājumi – piemēram, uzrakstīt dzejoli, kurā būtu kaut kas rūcošs, taču neizmantojot burtu "r" un vispār nevienu diakritisko zīmi. Lai satriektu godprātīgo lasītāju, kurš izlasa uzdevumu un noelšas: "Tas taču nav iespējams!", autors tūdaļ piedāvā savu risinājuma paraugu.
Rotaļīgums savienojumā ar kombinatorās dzejas klasikā balstītiem atklājumiem ir vēl viens pielietojamās dekadences izpausmes veids. Mums nav ne jausmas, cik negulētu nakšu un sasvītrotu papīra lapiņu autoram nācies aizvadīt nebūtībā, lai to paveiktu, mēs varam tikai apbrīnot poētiskās ekvilibristikas paraugdemonstrējumus, kuru izpildījumam (gluži tāpat kā cirka mākslā, atvainojiet par salīdzinājumu) ne vienmēr pietiek ar rūpīgu treniņu rezultātā iegūtu muskuļu masu un izveicību, tam ir nepieciešams arī kāds iedzimts talants, pareizāk sakot, mentāla ievirze – spēja redzēt burtus un to kombinācijas ne tikai divdimensionālā plaknē, bet arī vēl kādās pāris vertikālēs.
Un nav tā, ka šī grāmata būtu izmantojama tikai kā spurdzot un ķiķinot pāršķirams komikss, mēs itin viegli varam iedomāties to noliktu goda vietā kādos radošās rakstniecības vai dzejas teorijas kursos (kam gan domātas pavisam citas, biezas un garlaicīgas grāmatas). Un arī te ir jūtama dekadentiskā antiutilitārisma ietekme – ābece, kas tīši uzrakstīta tā, lai to nevarētu izmantot kā ābeci, beigu beigās tomēr ir pielietojama kaut kam citam. Lai arī pilnīgi nevajadzīgam un praktiskajā dzīvē nederīgam (palindromu sacerēšanai!). Kā viss, ko mums māca skolā. (Pēdējo teikumu nodiktēja mans iekšējais piektklasnieks, kas fizikas mācību grāmatas lapas savirpināja mazās bumbiņās un spļāva caur stobriņu, lai trāpītu pie tāfeles piekārtajām un nekam nederīgajām shēmām, kas vienkāršo pasaules iekārtojumu.)
0