Par Skaidrītes Lasmanes grāmatu "Dabīgais intelekts jeb literatūras filozofija" (izdevis "LU Akadēmiskais apgāds", 2024)
Uzņemoties recenzēt savas kādreizējās pasniedzējas, emeritētās filozofijas doktores Skaidrītes Lasmanes jaunāko monogrāfiju, kas veltīta literatūras filozofijai, nespēju turēties pretī kārdinājumam izvērtēt to kā literāru, nevis zinātnisku tekstu. Pirmkārt jau tāpēc, ka pirmsākumos literāri autorteksti bija zinātniski. Ja neskaita reliģiskos un sakrālos tekstus, kas pēc savas būtības netika uztverti kā autordarbi (bet vēlāk jau pieskaitāmi teoloģiskai, tātad zinātniskai literatūrai), pirmie pierakstītie teksti bija veltīti vēsturei, medicīnai, dabaszinātnēm (ja lūkojamies uz antīko pasauli) vai ētikai un politikai (senajā Ķīnā). Pieņemot, ka Homēra eposi tika vairāk dziedāti, nevis lasīti, mēs varam tos pieskaitīt literatūrai tikai ar atpakaļejošu datumu, tas ir, no brīža, kad literatūra un rakstīts teksts ieguva jaunu funkciju – teksta autorība kļuva par svarīgu elementu sarunā ar lasītāju, bet teksta stils, uzbūve un izmantotie literārie paņēmieni tika novērtēti kā svarīgi instrumenti šajā kultūras darbā.
Tikai ar laiku nobrieda un kanonizējās zinātniska vai akadēmiska teksta uzbūves principi, loģiskās argumentācijas likumi, hipotēzes izvirzīšanas un pierādīšanas nosacījumi, atsauču nepieciešamība, citēšanas un citējamības ētika, kas pārvērta šādus tekstus ezoteriskā, šauram lokam domātā kvaziliteratūrā (mūsdienu fiziķi un matemātiķi lepojas ar to, ka "manu darbu spēj saprast vēl tikai trīs cilvēki visā pasaulē"). Visilgāk tam pretojās filozofija, sporādiski piedāvājot jaunus un negaidītus tekstveides paņēmienus, laužot visus ierastos pārliecināšanas un drošticamības principus, kas nereti noveda pie tā, ka filozofija nemaz netika uzskatīta par "īstu" zinātni. Tas ļāvis arī Skaidrītei Lasmanei balstīt savu grāmatu pieņēmumā, ka literatūra un filozofija ir divas tipoloģiski tuvas un saistītas nozares, kas pilda līdzīgu uzdevumu.
Šajā ziņā grāmatas nosaukumā izvirzītais termins "literatūras filozofija" nav jaunas teorētiskas disciplīnas priekšlikums (pēc analoģijas ar "valodas filozofiju" vai "matemātisko loģiku"), nedz arī mūsdienu popkultūrai raksturīgā jēdzienu nonivelēšana (kā mārketinga tekstos izmantotā "skaistumkopšanas filozofija", "braukšanas kultūra" vai "mūsu uzņēmuma filozofija"). Lasmanes iecerē tas ir paņēmiens, kā paskatīties uz zināmām lietām no jauna skatpunkta: "Kad divus laukus jeb disciplīnas noliek blakus, rodas kontekstuāli jautājumi, kas ierosina citādu redzējumu un izvirza jaunas problēmas [..]." (10. lpp.) "Filozofija un literatūra grāmatā raksturoti kā divi atšķirīgi, tomēr savstarpēji saistīti domāšanas veidi, kā viena otru papildinošas refleksijas tradīcijas, kuru atšķirības norāda uz verbālās izteiksmes iespējām divos veidos, ko sauksim par loģiski refleksīvo un poētisko." (13. lpp.) Literatūras filozofija tādā gadījumā ir ne tikai hibrīdjēdziens, bet arī amalgama – divu tuvu, taču atšķirīgu paņēmienu sakausējums, ko iespējams izmantot tālākā domāšanas darbā. Līdzīgi grāmatā lietoti citi jaunvārdi, jauni jēdzieni, kas pievērš uzmanību iepriekš nenojaustiem jautājumiem – "dabīgais intelekts", kas šeit acīmredzami apspēlē kaut ko pretēju pēdējā laikā aktuālajam "mākslīgajam intelektam", vairs nav tas pats, kas līdz šim ticis dēvēts vienkārši par "intelektu". Gan šāds pretstatījums, gan jaunā pieredze liek mums uzlūkot intelekta "dabīgumu" jaunā gaismā un ieraudzīt tajā jaunas, zīmīgas šķautnes.
Atsevišķa pētījuma vērta būtu akadēmiskā tradīcija atsaukties uz autoritātēm un citēt par doto tēmu agrāk (vai nupat) rakstījušus autorus. Daudzās eksaktajās zinātnes tieši atsauču un citātu daudzums liecina par pētījuma dziļumu un pamatotību, tas tiek pieprasīts kā obligāts elements studentu darbos un darbojas kā sava veida maiņas valūta zinātnieku "labā toņa" praksē – citē citus un tu pats tiksi citēts. Citējamības indekss jeb tas, cik bieži tavi darbi ir citēti citu autoru darbos, liecina par zinātnieka sasniegumiem gluži tāpat kā tenisistu vai cīkstoņu atrašanās noteiktā vietā reitingu tabulā. Teksta piesātināšana ar zināmiem uzvārdiem un plašs "izmantotās literatūras" saraksts jebkuru tekstu var padarīt zinātniskāku un autoritatīvāku, pierādot arī autora zināšanu apjomu (kas gan ticis apšaubīts jau kopš filozofijas pirmsākumiem: "Daudzzināšana neiemāca rīkoties ar prātu," esot teicis Hērakleits, "citādi būtu iemācījusi Hēsiodu un Pitagoru, Ksenofanu un Hekataiju."). Līdz komiskumam brīžiem novesta autoritāšu citēšana zinātniskos darbos, kas tapuši autoritāros režīmos. Tur īstajā brīdī iesprausts Ļeņina vai Mao citāts kalpoja kā sava veida drošības spilvens vai amulets, ļaujot pētījumam tālāk ritēt savu, ideoloģijas neapgrūtinātu gaitu.
Cita veida funkcija citātiem ir darbos, kas aplūko noteiktu ideju vēsturi. Tur tie kalpo lielākai pārskata taustāmībai, lai gan pieredze rāda, ka precīzs pārstāsts nereti ir godīgāks par rindkopu, kas izrauta no konteksta, tomēr lasītājam ir svarīgi redzēt "autentisku" citātu, nevis paļauties tikai uz atstāstītāja godaprātu un atmiņu. Tas šādus tekstus padara par sava veida kolāžām vai lupatu deķiem, kuros citētā teksta apjoms pārsniedz paša autora sarakstīto. Lasmanes grāmatā teksts, lai arī pilns ar visdažādāko autoru uzvārdiem un atsaucēm uz dažādām idejām, saglabā zināmu caurspīdīgumu, filigrāni lēkājot no Delēza pie Heidegera un Dilteja, no Kanta pie Rikēra un Ostina, no Deridā pie Viļņa Zariņa un Pētera Birkerta. Tas ļauj izvairīties no striktas "pierādījumos balstītas" argumentācijas, atklājot literatūras un filozofijas saistību kā mūžīgu šaubu un meklējumu ceļu – Nansī paskaidro, Sartrs ir vairākkārt uzsvēris, Heidegers meklē, Gadamers ir norādījis, Gumbrehts izsaka, Kants apcer, bet Hēgelim par to ir savs viedoklis. Necenšoties attēlot literatūras un filozofijas problemātikas vēsturi un attīstības gaitu, Lasmane nerindo atsauces hronoloģiski, ģeogrāfiski, pat ne pēc filozofisko un literatūras teoriju strāvojumu atšķirībām, bet ļauj vaļu brīvākai domu gaitai (kas apgrūtina grāmatas pāršķirstīšanas un konspektēšanas darbu, taču padara patīkamāku vienlaidu lasīšanu).
Par monogrāfijas nepakļaušanos rūpīgi izveidotai struktūrai un iepriekš sastādītam plānam runā arī tās uzbūve. Nodaļu asimetriskums liecina ne tik daudz par tēmas apjomu, cik par ieguldīto darbu un nepacietību, kas likusi rakstīt aizvien ātrāk un ātrāk – diviem priekšvārdiem un ievadam seko 1. nodaļa, kas veltīta filozofijas un literatūras attiecību vēsturei un ir visbiezākā (86 lappuses), 2. nodaļa pievēršas literatūras identitātes noskaidrošanai (36 lappuses), bet 3. nodaļa aplūko literatūras vietu mūsdienu pasaulē (27 lappuses). Ceturtā nodaļa drīzāk ir pielikums un sastāv no iepriekš tapušiem rakstiem par dažādiem latviešu literatūras jautājumiem, bet "Nobeigums bez nostalģijas" tā arī nepiedāvā skaidras atbildes uz grāmatā paustajiem jautājumiem: "Būtu iedomīga augstprātība vai muļķīga pretenzija atrast izsmeļošu atbildi par literatūras un filozofijas krustojumiem abu lauku pastāvīgo pārvērtību apstākļos."
Interesants ir monogrāfijā izmantotais valodas lietojums. Te ir "pārikdienišķais", paplašinātas "baudformas", precīzu faktu "vākums". Runājot par literatūras tekstu pastāvēšanu dažādās fiziskās un virtuālās formās, tiek ieviests termins "literatūras ontoloģija". "Literārais teksts, kas pastāv īpašas valodas formā un pieejams komunikācijā, uzlūkojams par ontoloģisku fenomenu, kas ir priekšnosacījums tā izziņai, satura interpretācijai, valodas analīzei un funkcionālas nozīmes piešķiršanai." (113. lpp.) Cenšoties izteikties skaidri un lakoniski, Lasmane izvairās no pārlieku nodrāztām klišejām un triviāliem salīdzinājumiem, piedāvājot svaigas, nekanoniskas definīcijas: "Ar literatūru parasti saprot radošu, iztēlotu tekstu kopumu, kas detalizēti un niansēti atveido cilvēku domas un izjūtas, tā piešķirot nozīmi lietām, parādībām, norisēm." (13. lpp.) Leksiski tuvojoties drīzāk žurnālistikas, nevis akadēmiskās filozofijas valodai, autore lieto arī dažu labu mūsdienās izplatītu "valodas ekonomijas" paņēmienu – īsinot vārdkopas tur, kur tas netraucē satura uztverei. Tomēr brīžiem tas var izklausīties arī komiski: "Mainoties tehnoloģijām, pieaug literatūras publicēšanas iespējas, taču samazinās līdzšinējo literatūras mediju periodiskie izdevumi." "Līdz ar periodikas samazināšanos [..]" (166.–167. lpp.) Neminot, kas tieši samazinās (tirāža, nosaukumu skaits, ietekme, popularitāte?), sanāk kā radio ziņās, kur pirms pāris gadiem pandēmijas laikā tika runāts par to, kā uzņēmumi "samazina darbiniekus". Līdzīgi atmetot "liekos" vārdus, jau kādu laiku presē tiek runāts, piemēram, par "Apvienotās karalistes spēkiem", nevis "bruņotajiem spēkiem", bet paši masu mediji kļuvuši vienkārši par medijiem. Viens no Lasmanes iemīļotajiem vārdiem šajā grāmatā ir "ekoloģija", ar to domājot ko citu, nevis "zinātni, kas pētī organisma un vides mijattiecības" vai pašas "organisma un vides mijattiecības" (definīcija no tezaurs.lv). Te pieminētas "pārmaiņas filozofijā, politikā, sociālajā ekoloģijā", sava laika "ekosistēmas", te "literatūras reāla funkcionēšana un iedarbība sociālajā ekosistēmā". Būdams modīgs vārdiņš dažādu ekoloģisko problēmu un kustību iespaidā, "eko" ir lielā mērā izplūdis un mūsdienīgs jēdziens, kas ļauj šādi nosaukt jebko dzīvu, kustīgu un grūti definējamu – procesus sabiedrībā, piemēram. Zīmīgi, ka grāmatā ekoloģija parādās tikai tad, ja tiek runāts par mūsdienām, ne Platona, ne Hēgeļa laikos nekādu ekosistēmu nav. Taču "literatūras teksti nerodas viņpus sadzīves, politikas un sociālās ekosistēmas". (115. lpp.)
Arī tas "domāšanas hibrīds", ko pārstāv Lasmanes monogrāfija, ir dzīvs un kustīgs fenomens, kas raksturīgs tikai šim laikam un tai diskursa ekosistēmai, kurā tas tapis. Pat tad, ja to izlasīs milzum daudz ieinteresētu lasītāju, nez vai šādā formātā un valodā taps daudz jaunu darbu. Laikmets ir straujš un mainīgs, bet tas ir tikai vēl viens no iemesliem novērtēt labu tekstu, kurš liek domāt. Jo, kā raksta Lasmane: "Domājums pazūd, neievietots valodā. Citiem pieejams tas tikai ar valodas starpniecību." (169. lpp.)
0