Par izrādi "Divu siržu zēns" Liepājas teātrī (2025, režisors Viesturs Roziņš).
Pērn pēc ilgāka pārtraukuma biju Romā un, klīstot pa mūžīgo pilsētu, ievēroju skulptūru sēriju: kaktos un spraugās sakumpušus, ātri garāmejot, pat nepamanāmus dabiska izmēra bronzas cilvēkus. Un tikai trešajā dienā es sapratu, ko patiesībā redzu, – tā ir sērija "Jēzus bezpajumtnieks", un zem metālā atlietajām segām, kādās mēdz tīties uz ielas nonākušie, vīdošās rokas un kājas izkropļojušas stigmas.
Skulptūru autors ir kanādietis Timotijs Šmalcs, kura darbs "Angels Unawares" (brīvi tulkojot, "Neapjaustie eņgeļi") ir arī pirmā Svētā Pētera laukumā novietotā skulptūra pēc Bernini darbiem gandrīz pirms četriem gadsimtiem. Tās nosaukumā likts tēls no apustuļa Pāvila vēstules ebrejiem: "Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos uzņēmuši eņģeļus!" Bet pati skulptūra rāda laivu, kurā, eņģeļu spārnu ielenktas, izkārtojušās 140 bēgļu figūras, tikpat, cik svēto noraugās uz laukumu no kolonādes. Visu rasu, dzimumu, kultūru un laikmetu cilvēki. Bez diskriminācijas.
Šis raksts, protams, tūliņ pievērsīsies tā uzdevumam – recenzēt Fila Portera lugas "Divu siržu zēns" iestudējumu, ko Liepājas teātrī nesen pirmizrādījis režisors Viesturs Roziņš. Bet, paredzot diskusijas par, citēju programmiņu, "izteikti polarizējošo" jautājumu, man gribējās iezīmēt fonu, uz kura, man liekas, arī Latvijā runāt par bēgļiem ir svarīgi. Un tas nav ideoloģisks lauks. Pēc konservatīviem aprēķiniem pasaulē šobrīd savas mājas bijuši spiesti pamest apmēram 120 miljoni cilvēku, apmēram 45 miljoni oficiāli ir atzīti par bēgļiem. Un reālistiski – tas ir tikai sākums. Cilvēki bēg no kara un represīviem režīmiem, no bada, no epidēmijām, piesārņojuma un vietām, kuras klimata pārmaiņas padara neapdzīvojamas, un tipiski – tie ir blīvi apdzīvoti Zemes apgabali. Jā, daudzu nelaimīgu cilvēku vidū mēdz iejukt teroristi un avantūristi. Jā, bēgļu spiediens padara dzīvi tiem, kuri ar viņiem saskaras, aizvien sarežģītāku. Bet, kā lieliski rāda Šmalca projekti, bēgļi ir arī garīgs jautājums. Tas ir jautājums par vērtībām, par principiem, par to, ko mēs uzskatām par krietnu rīcību un cilvēcību, un atrast robežu starp mūsu pašu garīgo un fizisko izdzīvošanu aizvien ekstrēmākajā un sarežģītākajā pasaulē acīmredzot būs katra paša uzdevums. Un tad jau – jo vairāk informācijas, jo labāk.
"Divu siržu zēns" ir projekts, kas politizētajā jautājumā mēģina ienest cilvēcisko aspektu – rādīt bēgļu pieredzi kā individuālu, personisku stāstu. Britu dramaturga Fila Portera luga faktiski ir "skatuves versija" brāļu Hameda un Hesama Amiri dzīvesstāstam, ko viņi izdeva 2021. gadā. Amiri ģimene bēg no Afganistānas pēc tam, kad viņu māte Fariba pilsētas laukumā publiski uzstājas pret talebanu un viņai piespriež nāves sodu. Un sākas ceļš – caur mašīnu bagāžniekiem, Maskavas ūķiem, Eiropas pierobežas mežiem, migrācijas posteņiem lidostās un bēgļu nometnēm, lai nonāktu ģimenes sapņu zemē Lielbritānijā, uz kuru īpaši vilina izredzes sadakterēt vecākā dēla iedzimto sirds defektu.
Režisors Viesturs Roziņš lugu ir iestudējis, izmantojot pieticīgus inscenējuma elementus. Mākslinieks Valters Kristbergs ietērpis Aneti Rimku (Fariba), Sandi Pēci (Muhameds), Valtu Skuju (Huseins), Kārli Ērgli (Hameds) un Artūru Irbi (Hesams) vienādos treniņtērpos, piekāris vīriešiem pie jostas pa elektriskajam urbim, bet Rimkui – izolācijas lentes rulli un palaidis pasaulē, kuras izmaiņas komanda ilustrē, demontējot metāla kastes karkasu vai iezīmējot šķēršļus ar lentes un dēļu palīdzību. Rimkus ik pa laikam dzied, spriežot pēc programmiņas, puštu valodā (minēta atsauce uz mūsdienu Afganistānas anonīmi strādājošu sieviešu grupu "The Last Torch", kuras izmanto balsi kā pretošanās līdzekli, jo kopš pagājušā gada talebans sievietes balsi ir pasludinājis par pārāk intīmu, lai tā drīkstētu skanēt publiskā telpā).
Bet pamatā aktieri stāsta, pēc vajadzības uz īsu mirkli iemiesojoties arī ceļā sastaptos tēlos. Un tā ir... problēma. Mēģināšu raksturot savu domu procesu par iestudējumu, iespējams, ne līdz galam strukturētu un izsvērtu, bet, manuprāt, kopumā materiāla pretrunas iezīmējošu.
"Divu siržu zēns" ir dokumentāls pieredzes stāsts, tāpēc tas ir nevērtējams un jāpieņem ar cieņu: cilvēki domā un jūt to, ko domā un jūt, ierauga to, ko ierauga, un ne mums ielikt sevi viņu vietā, īpaši tad, ja mūs liktenis pasaudzējis. Bet kā stāsts, respektīvi, literatūra, tas nav veiksmīgs darbs. Amiri notiekošo ir maksimāli atbrīvojuši no kontekstuālas informācijas, koncentrējoties tikai uz burtiski notiekošo, kas bez tam, šķiet, tverts caur bērna uztveres prizmu. Varoņi runā par žurkām īslaicīgās apmešanās vietās, par pasu plēšanu lidostas tualetē, par brāļu mēģinājumiem vienam otru uzmundrināt, sapņojot par karjeru Anglijas premjerlīgā. Bet nekur netiek runāts par svarīgo. Piemēram, par to, kāpēc triju bērnu māte izlemj apdraudēt savas ģimenes dzīvības ar publisku protestu. (Normālu sievieti, ja vien viņa nav ļoti stulba vai egoistiska, līdz tādam izmisumam taču vajag novest.) Par to, kāpēc ģimene bēg no Austrijas bēgļu nometnes, ko paši atzīst teju par paradīzi, tikai lai nokļūtu Anglijā, it kā citviet Eiropā nebūtu medicīnas. Par to, kā Eiropas vidū aplaupītajiem nelegālajiem bēgļiem mirklī izdodas atkal sapelnīt līdzekļus nākamajiem cilvēku kontrabandas posmiem. Un tā tālāk.
Var būt, ka tā nav teksta problēma, jo bērni jau var nezināt, nesaprast un patiešām uzlūkot visbriesmīgāko pieredzi kā piedzīvojumu. Bet tā ir izrādes problēma, jo Roziņa variantā stāstījuma perspektīvas nemitīgi lēkā, tas ir – nav izšķirības, vai runā pieaugušais vai bērns. Netiek veidoti kādi vispārinājumi, nav metaforu, nav kontekstu, nav psiholoģijas. Rezultāts ir vājš – izrāde nedod ne informāciju, ne arī spēj raisīt līdzpārdzīvojumu varoņiem, kas tik bieži rīkojas neloģiski un, šķiet, gluži mehāniski. Sanāk, ka izrāde rada iecerētajam gluži pretēju efektu – tā vietā lai ļautu ieraudzīt cilvēcisko bēgļos, skatītājs redz svešos, nesaprotamos.
Tāpēc man liekas, ka šai gadījumā ir pamats runāt arī par izrādes ētiku. Tā vispār ir sāpīga tēma, runājot par teātri, kas balstīts dokumentālu traumu refleksijā, jo diemžēl gadās, ka iestudētāji paļaujas uz skatītāju iejūtību pret tēmu, paši savu darbu atstājot ciniskā pašplūsmā. Eiropas kontekstā daži sociologi šādā aspektā ir pat runājuši par "bēgļu kanibālismu", proti, par sāpīgas pieredzes izmantošanu ātras popularitātes gūšanai. Tas ir ļoti nepatīkams trends, īpaši ņemot vērā to, ka bēgļus izmanto visi – sākot ar kontrabandistiem un politiķiem līdz, kā izrādās, diemžēl arī māksliniekiem. Saprast, ka dzīves fakts ne obligāti ir mākslas fakts, ka, ņemot šādu materiālu, ir precīzi jāzina, kā to iestudēt, jo cilvēkiem, pretēji literatūrai, var nodarīt pāri, ir režisora atbildība. Diemžēl Roziņš, izskatās, šiem jautājumiem ir piegājis visai vieglprātīgi.
Bet beigšu ar nosaukumā minētajām divām sirdīm, kas, manuprāt, paradoksāli parāda, kāda ir atšķirība starp dzīves un mākslas faktiem. "Divu siržu zēna" pēdējo garo ainu fokusā ienāk trešais brālis Huseins, kura iedzīvošanās stāsts Lielbritānijā liek pārdomāt daudz ko, varbūt pat ne tā, kā autori iecerējuši. Es ilgi domāju, kas ir šī stāsta "oriģinālā" mērķauditorija. Varbūt, ka tā ir kopiena – izdzīvotāji, kuri brāļu stāstā atpazīst un izsāp paši savu pieredzi. Varbūt, ka tie esam mēs – svešie, kuriem cer parādīt ko tādu, ko iepriekš nesapratām. Varbūt, ka tā ir Lielbritānija, kurai – cik nu ciniski gribat skatīties – paglaimo, mēģina pielabināties vai pasaka patiesu paldies. Tomēr tas nav tikai "paldies", un to apliecina recenzijas par grāmatu un tur iestudēto izrādi, kuras klusi, bet uzstājīgi raksta par darba politisko kontekstu. Un arī darbs pats, respektīvi, tā galvenā metafora, paver skatienam vēl pavisam citu un, ai, cik sarežģītu tēmu.
Kamēr viņi vēl ir ceļā, tēvs reiz mierina māti, ka viņu Huseinam ir divas sirdis – slimā un tā, kas izdzīvos par spīti visam. Nonācis Lielbritānijā, Huseins patiešām nonāk pie ārstiem, kas viņa sirdi uztur daudzus gadus, ļaujot iekļauties sabiedrībā, studēt, dibināt savu uzņēmumu. Viss ir ļoti labi. Bet, kad reiz pienākusi stunda, kad viņa sirds vairs nav glābjama, no otrās sirds, respektīvi, transplantācijas, Huseins atsakās. Kā viņš pats saka, tā nav viņa sirds. Domāju, jūs paši sapratāt – tas viss nav tik vienkārši...
0