Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar izdevniecību "Neputns" laidusi klajā skatuves mākslas tulkojumu antoloģiju "Spriedzes lauki". Tā ir atbilde uz nepieciešamību pētīt, izprast un skaidrot parādības, kas kopš 20. gadsimta otrās puses ir novērojamas pasaulē, kā arī ieplūdušas Latvijā un ietekmējušas vietējo teātri. Antoloģijā iekļauti Hansa Tīsa Lēmana, Ērikas Fišeres-Lihtes, Tima Etčelsa, Milo Rau, Klēras Bišopas un citu autoru teksti.
Grāmatas atvēršanas svētkos ar priekšlasījumiem uzstājās vadošie jomas pārstāvji Latvijā un reflektēja par antoloģijas tulkojumiem. Viņu pārdomas publicēsim sērijā "Satori". Pati antoloģija atrodama grāmatnīcās, bet tajā iekļautie un neiekļautie teksti brīvi pieejami arī tiešsaistē. Paldies Latvijas Kultūras akadēmijai par atbalstu publikāciju tapšanā.
Antoloģijas sastādītāji: Evarts Melnalksnis, Dārta Ceriņa un Kristīne Freiberga
1994. gadā flāmu publiciste un dramaturģe Marianne Van Kerhovena (Marianne Van Kerkhoven) rakstīja: "Man šķiet, ka pastāv lielā un mazā dramaturģija. Es pati dodu priekšroku mazajai – lietām, kas tveramas humānā mērogā. Bet es gribu runāt par lielo dramaturģiju, jo šodien tas ir būtiski. Mazā dramaturģija ir tā telpa, tas strukturālais loks, kas apņem izrādi. Bet izrāde atdzīvojas tikai mijiedarbē ar skatītājiem un to, kas notiek ārpus izrādes orbītas. Izrādi apņem teātris, bet teātri apņem pilsēta un pilsētu, cik nu mēs varam saskatīt, apņem pasaule, debesis un zvaigznes. Sienas, kas saslēdz šos lokus, ir no ādas, tām ir poras, tās elpo." [1] Šis citāts atausa atmiņā, lasot Dragana Klaiča (Dragan Klaić) tekstu "Skatuves pārbūve: publiski finansēts teātris starp tirgu un demokrātiju" (atrodams šeit), kurā izcilais teātra institucionālā, sabiedriskā un politiskā konteksta pētnieks iztirzā teātra ekosistēmu Eiropā un analizē attīstības scenārijus saistībā ar publiskā finansējuma piešķiršanas tradīciju un kritērijiem.
Līdzīgi meteorītiem, kas uzplaiksnī debesīs, arī Eiropas teātra laiktelpā ik pa brīdim izgaismojas karstie punkti, kas pievelk pastiprinātu interesi un uzmanību un reizē izstaro radošu enerģiju plašā mērogā un dažādos līmeņos. Un tomēr – ne jau institucionālā forma vai finansējuma avots ir noteicošais faktors kāda teātra kļūšanai par skatuves mākslas idejisko virzītājspēku vai tieši pretēji – kavēkli. Tie ir konkrēti cilvēki, kuriem piemīt intuīcija, zināšanas, zinātkāre un drosme panākt to, ka tās sienas, kas viņu teātri savieno ar pasauli, "ir no ādas, tām ir poras, tās elpo". Jaudīgas vietas sāk nīkuļot un iznīkst tad, kad tās pamet stipri cilvēki. Agonējošām vietām ir izdevies atdzimt, kad tajās ienāk cilvēki, kuri elpo mazliet dziļāk, redz mazliet plašāk un kuru sirdis pukst mazliet straujāk nekā mums, pārējiem. Jo karsti ir tur, kur pukst dzīva sirds. Arī Dragans Klaičs nenoguris aicināja publisko finansējumu novirzīt nevis tur, kur tas plūdis tradicionāli (nereti – novecojušu pieņēmumu un kritēriju dēļ), bet uz tiem karstajiem punktiem, kuros dzimst novatorisms, mākslinieciska atjaunošanās, risks un izteiksmes daudzveidība.
Jāatzīst, ka tāds karstais punkts bija arī pats Dragans Klaičs, Serbijā dzimis ebrejs, sirdī un darbos – caur un cauri eiropietis. Viņš zināja deviņas valodas, kurās visās spēja pamatoti argumentēt savu nostāju teātra un kultūrpolitikas jomā. Viņš bija Eiropas kultūrpolitikas pētnieks, kultūrmenedžmenta lektors, pārmaiņu iniciators un urdītājs, cilvēks ar ārkārtīgi spožu, asu prātu un izteiksmi. Atceros viņu allaž ģērbušos brūnos toņos, ādas somu pār plecu, degošām, melnām acīm, caururbjošu skatienu. Dragans necieta oportūnismu, konformismu, pašpasludinātus mākslas tempļus, aiz kuru spožās izkārtnes slēpās institucionāls nogurums (Klaičs bieži lietoja vārdu salikumu "institutional fatigue", gari stiepjot vārdu "fatīīīīīīg" un padarot to līdzīgu oblomoviskām žāvām). Draganam labs teātris nekad nebija atrauts no politikas un vienmēr bija saistīts ar labu pilsoniskumu – aktīvu pilsonisko nostāju.
Netieši, bet tomēr Dragans ir līdzvainīgs arī pie šīs antoloģijas tapšanas. Viņš ir stāvējis blakus Latvijas Jaunā teātra institūta izveidei un attīstības vīzijai, bijis viens no vadošajiem pasniedzējiem starptautiskajā programmā "Eiropas diploms kultūras projektu menedžmentā", kuru līdzās citiem Latvijas laikmetīgās kultūras profesionāļiem pabeidza arī viena no šīs grāmatas iedvesmotājām – Zane Kreicberga (1971–2024). Tieši viņš tālajā 2004. gadā vadīja semināru Kultūras ministrijas ierēdņiem Jūrmalā, kur viņam izdevās pārliecināt, ka jāievieš funkciju deleģējums konkrētiem mērķiem, nevis institūcijām, neatkarīgi no tā, vai tās ir valsts vai privāto aktīvistu dibinātas.
Diemžēl realitātē šis modelis pilnvērtīgi netika ieviests, un tieši tādēļ Klaiča teksts ir tik aktuāls joprojām. 2009. gadā viņš intervijā Zanei Radzobei teica: "Tiesības uz dotāciju jums dod nevis jūsu institūcijas statuss, bet gan tas, ko jūs darāt. Manuprāt, valsts finansējums ir jāpiešķir radošumam, programmu veidošanai, mobilitātei, jaunu talantu apmācībai, teātra vēstures, izglītības programmu atbalstam un darbam skatītāju piesaistīšanā." [2] Valsts dotācijām nevajadzētu būt nedz tiesībām, nedz atjaunojamām privilēģijām, bet gan līdzeklim konkrētu mērķu sasniegšanai, uz kuru ir tiesības pretendēt ikvienam. Pie mums līdz šīs idejas īstenošanai praksē vēl garš ceļš ejams, jo pārāk liela daļa publiskā finansējuma joprojām ieplūst nevis cilvēkos un idejās, bet celtnēs, kuru sienas ir blīvas un monotonas, tām nav poru, tās neelpo.
[1] Van Kerkhoven, Marianne (1994). The Theatre is in the City and the City is in the World and its Walls are of Skin, State of the Union Speech. Theaterfestival Brussels. Translated by Gregory Ball. Sarma. Accessed: 7 July 2022.
[2] Radzobe, Zane (2009). Kam maksājam? Par ko maksājam? Pieejams: https://www.theatre.lv/index2.php?parent=688
0