Par Džeimsa Mangolda filmu "Bobs Dilans: Pilnīgi nezināms" ("A Complete Unknown", 2024).
Filmu "Bobs Dilans: Pilnīgi nezināms" gaidīja daudzi. Ir grūti nosaukt vēl kādu tik ietekmīgu, bet arī noslēpumainu mūziķi. Dilana tēlu jau sen ieskauj pretrunīgi mīti – viņš sevi redz citādi nekā apkārtējie. Līdz šim spilgtākās filmas par Dilanu ir režisora Toda Heina eksperimentālā filma "I'm Not There", kurā seši aktieri portretē mūziķi dažādos dzīves posmos, un Martina Skorsēzes dokumentālais darbs "Rolling Thunder Revue: A Bob Dylan Story", kur fantāzija mijas ar reāliem notikumiem, un pat ilggadējiem Dilana cienītājiem nav viegli tos atšķetināt.
Holivudas filmas "Bobs Dilans: Pilnīgi nezināms" radošās komandas mērķis ir skaidrs – aizsniegt pēc iespējas plašāku auditoriju un būt kā tiltam uz mākslinieka daiļradi arī tiem skatītājiem, kuriem Dilans ir pilnīgi nezināms. Filmas aktieru sastāvs ir gana iespaidīgs – Timotijs Šalamē, Edvards Nortons, Monika Barbaro, Ella Faninga. Ir zināms, ka ar scenāriju iepazinies arī Bobs Dilans un veicis korekcijas.
Filma balstīta Elija Volda grāmatā "Dylan Goes Electric", kas apraksta Dilana daiļrades periodu no 1961. līdz 1965. gadam. Tās centrā ir stāsts par mākslinieku, kurš, atrodoties popularitātes virsotnē, radikāli izmaina savu rokrakstu – savieno poētiskus tekstus ar elektrizējošu rokenrolu, radot līdz šim nebijušu skaņu. Šajā laikā Dilans balansēja starp pliku avantūru un ģenialitāti. Pārejā no viena stila uz otru bija neatkārtojams spēks. Spilgtākās šī perioda liecinieces ir plates "Bringing It All Back Home" (1964) un "Highway 61 Revisited" (1965). Filmā dzirdamas arī dziesmas no Dilana folkmūzikas ierakstiem "The Freewheelin' Bob Dylan" (1963) un "The Times They Are A-Changin’" (1964), ar kuriem Dilans ieskatījās nākotnē, kurā mēs dzīvojam tieši tagad.
Filmas sižeta līniju veido divi trīsstūri. Pirmais ir radošais trīsstūris, kurā jaunais mūziķis sastopas ar saviem folkmūzikas varoņiem – Vudiju Gatriju un Pītu Sīgeru. Otrais ir mīlas trīsstūris – Dilans, gleznotāja Sūzi Rotolo un folkmūzikas zvaigzne Džoana Baeza. Varoņu attiecības caurauž cerības, vilšanās un konkurence, asās sarunas visticamāk slēpj nedrošību un bailes. Tikai epizodiski klātesošais Džonijs Kešs runā to, ko domā. Viņš Dilanu iedrošina iet pašam savu ceļu.
Filma ir bagāta ar vizuālām detaļām, kas ļauj notvert sešdesmito gadu Ņujorkas rajona Grīničvilidžas atmosfēru (brīžiem šķiet, ka esam nonākuši plates "The Freewheelin’ Bob Dylan" vāka attēlā). Filmā precīzi iezīmēts vēsturiskais fons – pilsoņtiesību revolūcijas laiks, Kubas kodolraķešu krīze, diskriminācija un vardarbība. 1963. gadā Misisipi noslepkavoja aktīvisti Medgaru Eversu, bumbas sprādzienā afroamerikāņu dievnamā Alabamā gāja bojā četri bērni, bet gada nogalē noslepkavoja prezidentu Džonu Kenediju. Visur klātesoša lēni lienošā kodolkara baiļu atmosfēra. Šādā gaisotnē mūzika nav tikai mūzika. Folkmūzikas un rokenrola sekotāju sadursmes galvenais iemesls nebija muzikālā estētika. Pītam Sīgeram, kuru filmā lieliski atveido Edvards Nortons, folkmūzika bija sirdsapziņas kompass, bet rokenrols – tukša izklaide. Tas, ka Dilans paņēma rokās elektrisko ģitāru, tika iztulkots kā nodevība. Daudzi nevarēja noticēt, ka populārā mūzika spēj paust patiesību par savu laiku.
Filmā ir aina – Dilans gatavojas atskaņot koncerta pēdējo dziesmu "Like a Rolling Stone", kad no auditorijas viņa virzienā atskan apsūdzība: "Jūda." Incidents gan notika nevis 1965. gada Ņūportas folka festivālā (kā attēlots filmas kulminācijā), bet 1966. gadā Mančestras "Free Trade Hall" koncertzālē. Dilans bija noguris no politisko kustību cīņām un tajā valdošās paštaisnības. Saulesbrilles, atsvešinātā runas maniere, neprognozējamība – viss liecināja, ka viņš no tā grib attālināties. Dilana vienīgā vēlme bija radīt sirreālu dzeju streipuļojoša elektriskā blūza pavadījumā.
Galvenās lomas atveidotājs Timotijs Šalamē lomai gatavojās piecus gadus, apceļojot Dilana dzimto vietu, mācoties dziedāt un spēlēt ģitāru. Aktieris intervijās apgalvo, ka jau sākotnēji sapratis, ka tikai ārēji centieni imitēt Dilanu būs lemti neveiksmei. Biogrāfiskajā žanrā svarīgs ne tikai iemiesošanās brīnums, bet arī spēja saskaņot varoņa iekšējo pasauli ar ekrānā redzamo. Protams, aktiera žesti, mīmika, balss brīžiem cenšas sasaukties ar vēsturisko prototipu, tomēr jau filmas pirmajā daļā es atmetu vēlmi vērtēt, kurā brīdī aktieris ir vairāk vai mazāk līdzīgs Dilanam. Timotija Šalamē tēlojumu es uztveru tāpat kā Martina Skorsēzes dokumentālajā filmā redzamo pašu Bobu Dilanu. Dilans tur ir it kā klātesošs, runā, ironizē, bet tomēr viņa tur nav. Patiesību par Dilanu (ja tāda vispār ir) var notvert tajā, ko mūzikā sauc par offbeat. Tā ir ritmiskā uzsvara novirzīšana no galvenā, kas rada neatkārtojamu un suģestējošu efektu.
Bobs Dilans jau karjeras sākumā uz savu publisko tēlu skatījās it kā no malas. Turējās distancē un mijkrēslī. Iespējams, pateicoties šai spējai, mākslinieks, kuram jau jaunībā bija jāsadeg radošā maksimālisma ugunīs, 83 gadu vecumā joprojām izpilda dziesmas savā nebeidzamajā tūrē. Pagājušā gada rudenī es Bobu Dilanu dzirdēju Prāgā. Pavadošās grupas ieskauts, Dilans sēdēja uz vienkārši iekārtotas skatuves pie klavierēm un ar savu balsi kā tērauda naglu skrāpēja uz skatuves grīdas visu to, ko sauc par dzīvi. Viņam piemīt spēja mainīt savu dziesmu noskaņu un tikai sev raksturīgā manierē iedvest tajās jaunu dzīvību. Bija maz hitu, daudz blūza.
Arī filmas skaistākie brīži ir Dilana dziesmās. Nepiekritīšu tiem kritiķiem, kuri uzskata, ka tā bija kļūda – ļaut aktieriem pārdziedāt Dilana dziesmas un ka filmas patiesais nosaukums varētu būt "Timotijs Šalamē dzied karaoki". Filmā skanošās dziesmas ir galvenā vēsts un vērtība. Nav pat svarīgi, vai aktieri tās dzied labi vai slikti. Nav arī nekādas pareizās versijas, kā tās izpildīt, jo pats autors jau gadiem tās izpilda "nepareizi". Man aktiera Bila Mureja dziesmas "Shelter from the Storm" versija Teodora Melfija filmā "St. Vincent" ir tikpat tuva kā Džimija Hendriksa "All Along the Watchtower" interpretācija. Tas atgādina, ka šīs dziesmas var dziedāt, pārdziedāt vai tām dziedāt virsū tā, kā katrs grib un kad viņš to grib. Tās ir dziesmas, kas palīdz sastapt īstenību, pat ja dzīves īstenība izrādās nespēja panest patiesību pašam par sevi.
Filma "Bobs Dilans: Pilnīgi nezināms" daudziem var kļūt par durvīm uz Dilana dziesmām. Un, iespējams, tieši filmas neveiksmīgākie mirkļi var būt visiedarbīgākie. Brīžos, kad filmā viss izskatās pēc krāsaina plakāta, var aizvērt acis un meklēt Dilanu viņa dziesmās – pretrunīgu un pravietisku. Bet, ja pastāv kāds cits Dilans ārpus dziesmām, tad nemaz nevajag viņu meklēt, jo pašam Dilanam ir pieticis veselā saprāta to no spožā apgaismojuma noslēpt.
Katram ir savas Dilana dziesmas. Manas mīļākās ir viņa mijkrēšļa dziesmas. Tādas kā "Not Dark Yet", kas apraksta mirkli, kurā vēl nav tumšs, bet tūlīt satumsīs. Tāda gaismas, skaņas un sajūtas pieredze, ko var piedzīvot katru vakaru. Eju cauri Rīgas parkiem un zinu, ka tumsa ir tepat, bet pēdējā gaisma vēl kavējas. Mijkrēšļa skaistums, kurā visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet reiz redzēsim vaigu vaigā. Filmā ir šādi Dilana mijkrēšļi. Tie ir brīži, kad Dilana tikko sarakstītie vārdi un melodijas pie mums atnāk no vēl pilnīgi nezināmas pasaules.
0